360. Kam draudzes gans nevar dot Vakarēdienu?


Tukša lūgšana

Iepriekšējā daļa

Te jāsaka, ka ļoti maz ir tādu, kas ir patiesi, izrunājot šos rūgtos vārdus. Lielākā daļa gan lūdz, bet viņu lūgšanās ir tikai tukšs un sauss ieradums, viņi visu grib sasniegt ar saviem spēkiem. Daudzi savā darbā iepin slinkumu un apslēptu viltu.


Bezdievīgo laimē mums krietnu ieskatu sniedz 37. un 73. Dāvida dziesma, tāpat arī Ījaba grāmata. Tā rāda, ka par Dieva sirdi un žēlastību nevar spriest pēc laimes un nelaimes. Tos, kurus Tas Kungs izredzējis kā Ījabu Viņš piespiež jo cieši, bet lēni atlaiž tos, kuri dodas pretī mūžīgai iznīcībai. Savējos Tas Kungs šķīsta ar bardzību un pārkausē kā zeltu, bet pasaules bērnus Viņš pielabina ar laimi un bagātību, mudinot uz atgriešanos no grēkiem. Bet galā viss būs skaidri redzams, cik derīga bijusi bezdievīgo laime, cik dievbijīgo nelaime. Dažam liekas, ka vēl pārāk tālu ir tā diena, kurā Tas Kungs nāks atņemt tumsību, kas mūs tā pārklājusi, ka neļauj mums saņemt Viņa žēlastību, tomēr jau tagad mēs nojaušam, ka bezdievīgais savā laimē ir daudz nelaimīgāks nekā dievbijīgais savā nelaimē. Tā Lācars, atcerēdamies viņa galu un svēto eņģeļu rūpes, savās vātīs bija daudz laimīgāks nekā bagātais vīrs savā pilnībā. Viņa sirdī bija Dieva miers, viņš pazina savu Radītāju, tāpēc no nāves ir iegājis mūžīgajā dzīvībā. Viņš savu nezūdošo daļu ir saņēmis. Bagātais vīrs pildīja savu vēderu ar gardumiem, kas pielīdzināmi sēnalām, un tādējādi pievīla pats savu dvēseli, jo kas gan ir visi pasaules gardumi salīdzinājumā ar to svēto dvēseles barību, ko Lācars atrada jau ticībā! Kāds sliktums no tā, ka Dievs nevis citus cilvēkus, bet tieši savējos moka un padara daudz zemākus un klusākus šajā pasaulē! Vai tādēļ viņi nav bagāti? Vai viņiem nav Debesu mantības, vai Dievs pats nav viņu lielā alga? Vai tiem nepieder Dieva svētie apsolījumi un Viņa svētais Evaņģēlijs? Vai ir pareizi dievbijīgam cilvēkam kurnēt par savu žēlīgo Tēvu, kurš viņam sniedz rūgtas, bet dziedinošas zāles, lai to neskartu lipīgās grēku sērgas? Lai satrūd, kam jāsatrūd! Tie ir Dieva ceļi, pa kuriem Viņš mūs ieved Debesu valstībā!

Tas Kungs ir jālūdz nemitīgi un patiesi

Tu žēlojies, ka jau tik ilgi esi lūdzis, bet vēl tava lūgšana nav uzklausīta, vēl nekāda palīdzība nav nākusi. Bet kurš tev ir sacījis, ka tā stunda, kad nāk Dieva palīdzība, jau ir pagājusi? Kurš tev ir pavēlējis norādīt īsto laiku? Laika nozīmēšana pieder Dievam. Arī Jēzus necieta, kad kāzās Kānā Marija Viņam sacīja, ka pietrūcis vīna. Jēzus viņu bargi atraidīja un sacīja: “Mana stunda vēl nav nākusi.” (Jņ.2:4) Un tu gribi tik cieši pieturēties pie laika un stundas! Vai tu esi labāks nekā Marija, izredzētā no visām sievām? Tici droši, tas Vissaugstākais tevi var sodīt par tavu nepacietību un par to, ka tu jaucies Viņa lietās. Viņš aizkavē savu palīdzību, tevi pamācīdams esi pacietīgs, tad arī visas grēku vainas no tevis atkāpsies, un Dieva palīdzība būs vienmēr klāt tieši īstajā laikā. Ak, mīļās dvēseles! Nemeklējiet atrunas un aizbildināšanos, bet cietiet, lūdziet un gaidiet, kaut arī tas šķiet ilgi! Pirms metas vakars, nelamā dienu, nedz arī To Kungu, kas to dienu devis, nedusmojies uz savu Debesu Tēvu, kas paklausa visus savus lūdzējus, pabaro visus izsalkušos, padzirdina visus izslāpušos un neaizmirst pat nevienu vismazāko putniņu. Kā Viņš tevi, lūdzošu bērnu, varētu aizmirst? Ak, tu mazticīgais, saņemies un allaž lūdz!

Tu žēlojies, ka tēva un mātes svētība tev nekādi neesot palīdzējusi. Vēl nekur, nevienā vietā, tu neesot jutis, ka tā nesusi kādu vieglumu. Bet saki man, lūdzu, kur tu ņem, ka tavi vecāki tevi ir svētījuši? Un kurā loceklī tev ir ierakstīts, ka viņu svētība vairs neatnāks? Smagi piekrauta laiva caur nedrošiem ūdeņiem airējas lēni. Tāpat tas ir ar vecāku svētību. Tie ir žēlīgā Dieva ceļi, tas ir Viņa svētais un labais prāts, jo tikai tādā veidā Viņš mūs vēl var glābt un ievest savos mūžīgajos Debesu priekos. Un cik daudz neredzami labumi un bagātīgas Dieva svētības mums tādā Dieva vadībā sagatavotas! Ak, kur ir tāda mēle, kas to visu varētu pastāstīt? Kur ir tāds prāts, kas to visu spētu saprast? Ak, mīļais Kungs Jēzu, žēlīgais Glābēj, tagad apjaušam, cik neizmērojami augstākas ir Tavas domas par mūsu pašu vājajām domām, cik neizsakāmi augstāki ir Tavi ceļi salīdzinājumā ar mūsu ļaunajiem ceļiem!

Tāpēc, mīļās dvēseles, lūgsim nenoguruši šo svētās lūgšanas ceturto lūgšanu, jo tas Kungs nevar žēlot tos, kuri, paļaudamies uz Viņa žēlastību, grēko. Ne mūsos ir pacietība, bet Tas Kungs ir žēlīgs, pacietīgs un lēnprātīgs pret mums, un Viņa lēnprātība ir mūsu svētā Debesu laime. Lūgsim vienmēr un lūgsim tā, kā lūdza tā kānaniešu sieva! Paļausimies uz Viņu, gan Viņš gādās un dāvinās visu, kas mums vajadzīgs! Un kad mūsu dienas beigsies, mūsu dzīvības saule norietēs un Tas Kungs vaicās, vai mums jelkādreiz kaut kas pietrūcis, mēs kopā ar Viņa mācekļiem varēsim atbildēt: “Nekas.”

Pajautāsim tagad paši savai sirdij, vai esam dienišķo maizīti lūguši tā, kā Tas Kungs pavēlējis! Un, ja esam lūguši, vai esam arī pateikušies? Cik daudzkārt mūsu ēdienreižu lūgšanas un pateicības bijušas tukši vārdi bez īsta lūgšanas un pateicības gara! Cik daudz reižu, kad uzbrucis trūkums un nabadzība, esam sēdējuši mēmi un izmisuši un neesam godājuši To Kungu, lai Viņš mums drīz varētu sniegt palīdzību?! Cik daudz reižu, tāpat kā pasaules bērni, visu paši vien esam gribējuši iegūt un savākt, negaidot Tā Kunga svētību un palīdzību! Bet mēs taču zinājām sakāmvārdu: “Kas godīgi strādā un čakli lūdz, tam Dieva svētības nepietrūkst.” To pašu izsaka arī šī jaukā dziesmiņa:

Jel paļaujies uz to Kungu,
Ja gribi, lai labi tev iet,
Un neatraujies no Viņa,
Vai raudāt nākas, vai smiet.
Ar sirdsdēstiem smagiem un bēdām,
Ko pats tu sev uzkrāvis,
Tu netiksi ne no vietas,
Dievs dos tev, ko izlūdzies!

Paļaujies uz To Kungu

Cik daudz reižu esam To Kungu nosaukuši par nežēlīgu tāpēc vien, ka Viņš nav gribējis svētīt mūsu nederīgos darbus! Bet mēs paši esam un paliekam nežēlīgi! Viņš mūs bagātīgi apdāvina, bet mēs Viņa vārdus neņemam vērā! “Ko jūs darījuši vienam no šiem maniem vismazākiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.” (Mt.25:40) Kā izlietojām tās Viņa svētītās dāvanas, kuras mūsu miesas uzturēšanai nebija tik nepieciešamas vai neizšķērdējām par postu sev pašiem un citiem, vai nepaglabājam zagļiem, kodēm un smaidošiem mantiniekiem? Vai nenoskatījāmies vienaldzīgi uz Tā Kunga un mūsu mazajiem brāļiem, kuri raudāja rūgtas trūkuma asaras? Ko saka mūsu sirds? Vai neesam kūtri lūdzēji un Dieva laipnības apsmādētāji, vai neesam svētās lūgšanas nievātāji, vai neesam pašu dārgo Kungu noniecinājuši? Un kā mēs esam saņēmuši šo svēto lūgšanu? Vai neesam noniecinājuši pašu Svēto Garu, kas mūs tik dedzīgi mudina lūgt? Vai neesam noniecinājuši svēto, augsto Debesu Tēvu, kas visus šīs lūgšanas lūdzējus bagātīgi apveltī ar dienišķo maizi? Un, ja tas tā ir, vai neesam paši lielākie grēcinieki, par kuriem visas Debesis kliedz un brēc? Mēs esam pelnījuši vislielāko sodu no tā, kas saka: “Bet to, kas Mani turēs godā, to arī Es pagodināšu, bet kas mani nicina, tie tiks pazemoti.” (1.Sam.2:30)

Ak, mīļās dvēseles! Ieskatieties pašos savas sirds dziļumos, sitiet pie savām krūtīm un noskumstiet par tādiem grēkiem! Un, kad esat apjautuši, cik tie ir bezgalīgi lieli, tad paraudiet savās dvēselēs par to, ka tās tik bezkaunīgi apgrēkojušās pret Dievu! Lūdziet no visas sirds: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!” Ak, kaut jel visi cilvēki nožēlotu savus grēkus, jo tādus Dievs neatstums, bet iepriecinās caur savu svēto Evaņģēliju. Svētīgi ir tie izsalkušie, kuriem slāpst pēc taisnības, jo tie taps piepildīti, saka mūsu dārgais Pestītājs. Jā, labi tiem, kuri ir izsalkuši pēc Debesu miera, ko ar miesas acīm gan neredzam, bet kas ticībā allaž baro mūsu dvēseles un caur Viņa vārdu sludināšanu patiesi nāk mums par labu. To saņemam grēku piedošanā, tāpēc ņemiet un ēdiet, tas ir, ticiet Vārdam un Tam Kungam Kristum, kas pats ir tanī Vārdā! “ES ESMU dzīvības maize,” Viņš saka. (Jņ.6:35) Tāpēc ņemsim un ēdīsim, lai mūsu vājās dvēseles atspirgst! Un, kad jūtam, ka dzīvības maize kārdināšanas brīžos mūsu vājās ticības dēļ ir no mums atkāpusies, tad steigsimies pie Dievgalda, baudīsim Svēto Vakarēdienu, kurā ar maizi un vīnu saņemam tā Kunga miesu un asinis! “Jo mana miesa ir tā īstā maize un manas asinis ir tas īstais dzēriens,” saka Jēzus. Tāpēc, mīļās dvēseles, lai smeļam jaunus ticības spēkus ikreiz, kad pamanām sevī to trūkumu! Pavēlēsim Svētajam Garam darboties sevī! Tas mūs darīs par uzvarētājiem, kuriem tas Kungs apsola dot ēst no dzīvības koka Dieva paradīzē. (Atkl.2:7) Bet lai nenokavējam un neatkāpjamies jo to gals būs ugunī! (Ebr.6:48)

Turpinājums



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.