58. Ko ceturtais bauslis pieprasa no bērniem un padotajiem?


Trīsdesmitais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Divdesmit devītais vakara priekšlasījums »

Daudzi jauni cilvēki, kuriem Dievs piešķīris spožas dāvanas tieši mācītāja amata veikšanai un kuriem pat ir zināma nosliece uz šo amatu, tomēr negrib kļūt par mācītājiem. Kāpēc? Šie cilvēki domā, ka, uzņemoties šo amatu, viņiem būs jāupurē sava mūža laime un brīvība. Taču tas ir liels pašapmāns. Jo katram, kas grib tapt pestīts, jābūt gatavam, ja Kristus to grib, Viņa dēļ upurēt savu mūža laimi un atteikties no savas brīvības. Ne vien mācītājam, arī katram kristietim jāizraugās šaurais ceļš, kas ved uz Debesīm. Ja viņš vispār tur vēlas nokļūt, viņam jāpamet grēka pasaule, jāapvalda sava miesa un jāsit tā krustā. Ja viņš negrib aiziet mūžīgā pazušanā, viņam ar bailēm un drebēšanu jārūpējas par savu glābšanu.

Tādēļ jauneklis, atteikdamies no mācītāja amata, neiegūst gandrīz neko savai alkatīgajai miesai. Kristietim, ja viņš negrib no sevis atgrūst Dieva žēlastību, jākļūst par garīgu priesteri arī tad, ja viņš nav mācītājs. Tā, protams, ir patiesība: kurš grib kļūt par mācītāju, tam vispirms jākļūst par patiesu kristieti; tas ir obligāts nosacījums, conditio sine qua non. Bīskapiem, tātad arī mācītājiem, nepieciešamo īpašību sarakstu apustulis Pāvils noslēdz ar vārdiem: “Tādiem, kas ticības noslēpumu glabā skaidrā sirdsapziņā.” (1. Tim. 3:9) No tā mēs redzam: mācītājam jābūt šķīstītai sirdsapziņai ¬ ne vien Kristus asinīs šķīstītai grēku piedošanā, bet arī Svētā Gara svētdarītai. Mācītājam jānonāk pie svarīgā lēmuma, ka viņš nedzīvo sev pašam, bet gan tam, kurš miris un augšāmcēlies par viņu. Kad mācītājs tiek ordinēts, viņš tiek atšķirts no pasaules kalpošanai svētumam. Tātad viņam uz mūžu jāatraisās no pasaules un tai jāatstāj neatsaucama šķiršanās vēstule.

Ja kāda draudze saņem ortodoksu jeb pareizi mācošu, bet neatgrieztu mācītāju, kas, pateicoties savai atmiņai un intelektam, ir teicami apguvis skaidro un pareizo mācību, bet pats netic tam, ko sludina, tad viņš draudzei ir īsta nelaime. Jo tāds mācītājs, kam ir pareizā mācība, no kanceles gan lielākoties vedīs savu draudzi uz labām ganībām, taču būs slikts dvēseļu pārraudzītājs un kopējs, un vēl jo sliktāks paraugs. Viņa personā draudzei nebūs pašaizliedzīga kristieša, kas atsacījies no pasaules, parauga.

Ja viņam no tā būs kāds labums, tad viņš paliks pie pareizās mācības, un varbūt pat dūšīgi par to cīnīsies. Taču, ja viņš par savas kalpošanas centību iemantos nicinājumu un nepateicību un ja par savu pareizo mācību viņš piedzīvos nopēlumu un vajāšanas, tad viņš drīz atkritīs un taps skaidri redzams, ka viņa kristietība cēlusies no iepuvušas saknes un ka draudze ir tikusi piekrāpta. Jo draudzē pats svarīgākais ir, lai posta laikos, kad nāk vilki un lapsas, viņu gans drošs stāvētu sardzē un būtu gatavs izliet savas asinis, atdot savu dzīvību par patiesību un savu draudzi.

Neatgrieztam cilvēkam liktos smieklīgi atsacīties no savas skaistās dzīves – labās darbavietas un solīdajiem ienākumiem – tad, ja runa ir, kā tas varbūt šķiet viņam, par kādu neskaidru mācības punktu. Jo viņš nekad nav līdz galam aptvēris pestīšanas mācības nozīmi. Ja runa nav par mācībām, apskatot tās objektīvi vai spekulatīvi, bet gan par mācībām, kas tīri praktiski attiecas uz sirds izpratni un pieredzi, šāds ortodokss mācītājs runās kā aklais par krāsām. Dažkārt viņam būs pārspīlēti augsts, bet dažkārt pārspīlēti zems uzskats par patieso kristietību. Kā šāda kristietības pārspīlēšana var notikt, jaucot bauslību ar Evaņģēliju, to mēs jau dzirdējām. Šodien paklausīsimies, kā mācītājs īsto kristietību var nostādīt zemāk, nekā tā ir patiesībā.

XVIII TĒZE
Četrpadsmitkārt, Dieva vārds netiek pareizi sludināts, ja vispārējo cilvēku samaitātību apraksta tā, it kā arī patiesi ticīgie joprojām atrastos grēku varā un tīši grēkotu.

Ņemiet vērā, ka jēdziens “vispārējā cilvēku samaitātība” nebūt nenozīmē, ka patiesi ticīgie joprojām dzīvotu lielos un tīšos grēkos! Neviens no tiem, kuri pazīst patieso mācību, neuzstāsies ar kategorisku apgalvojumu, ka kristietis var būt netiklis un laulības pārkāpējs. Tāda doma nenāks prātā patiesam Dieva vārda kalpam. Ja vēlamies aprakstīt cilvēku vispārējo samaitātību un gribam izdarīt to īpaši iespaidīgi, tad, to darot, ir ļoti viegli padoties vilinājumam atkāpties no pareizās mācības.

Šeit mēs runājam par tām kļūdām, kuras jo bieži pieļauj īpaši dedzīgi sludinātāji, kā arī teoloģijas studenti. Lasot savu pirmo sprediķi, daudzi ir teikuši: “Mēs, cilvēki, dzīvojam tādos un tādos grēkos,” un par tādiem grēkiem, kas ietver arī acīmredzamus nāves grēkus, ir runājuši tā, it kā arī kristieši tajos dzīvotu! Cik gan daudz ļauna var nodarīt tas, ka ļaudīm tiek sacīts: “Mēs, cilvēki, dzīvojam riebīgu, kaunpilnu un netikumīgu dzīvi!” Šeit vienmēr jāpiemetina: “Cilvēks ir tāds pēc savas dabas,” vai: “Kamēr cilvēks vēl atrodas savas dabīgās samaitātības stāvoklī un nav vēl atdzimis.”

Ar šiem precizējumiem, protams, nav iespējams pilnīgi raksturot briesmīgo cilvēka dabīgo stāvokli. Bet, runājot uz kristīgo draudzi, jūs, Dieva dēļ, nedrīkstat runāt tā, it kā arī visi patiesi kristieši dzīvotu šādā negodā un netikumos. Tātad šeit mums jābūt īpaši piesardzīgiem. Ir kaitīgi un bīstami – kā to kādreiz darīja piētisti – iedalīt cilvēkus daudzās un dažādās kategorijās, kad neviens nezina, pie kuras kategorijas ir pieskaitāms viņš. Bet mums savos sprediķos atkal un atkal ir jāuzsver, ka ir divas pretstatāmas cilvēku kategorijas: ticīgie un neticīgie, dievbijīgie un bezdievji, atgrieztie un neatgrieztie, atdzimušie un neatdzimušie. Tā cilvēkus klasificē Svētie Raksti.

Uzklausiet, kā ir sludinājis Kristus! “Kas tic un top kristīts, tas taps svēts, bet kas netic, tas taps pazudināts.” (Mk.16:16) Viņš pazīst tikai divas kategorijas. “Jo Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.” (Mt.9:13) Atkal tikai divas grupas! “Dievs liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” (Mt.5:45) Viņš runā par “valstības bērniem” un “ļaunā bērniem”, par kviešiem un nezālēm (Mt.13:38).

Tam jāskan cauri visam sprediķim, un proti, katram godīga mācītāja sprediķim – šim “vai nu – vai”. Tas jāiegaumē klausītājiem: “Tu esi vai nu dzīvs, vai miris; atgriezts vai neatgriezts; pakļauts Dieva dusmām, vai baudi Viņa žēlastību; tu esi kristietis vai nekristietis; vai nu tu guli grēku miegā, vai esi pamodināts jaunai dzīvei Dievā; vai nu tu piederi velna valstībai, vai arī esi Dieva valstībā.” Tā ir mūsdienu teologu nolādēta ķecerība, ka viņi māca par kādu hadesu, kurā cilvēkam vēl ir iespēja atgriezties. Šī mācība ir tik briesmīga, ka to pat grūti aprakstīt. Lai Dievs savā žēlastībā jūs pasargā, ka velns jūs nepavedina pieņemt šo neģēlīgo mācību!

Visos savos sprediķos skaidrojiet saviem klausītājiem, ka šīs dzīves ceļa beigās ir tikai divi galamērķi ¬ Debesis vai elle! Ir tikai divi iespējamie spriedumi: pēc viena cilvēks iet pazušanā, pēc otra – top pestīts. Šajā dzīvē ir tikai divas cilvēku grupas: vieni dodas tieši uz elli, otri tieši uz Debesīm. Kristus, īpaši uzsvērdams, saka: “Vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.” (Mt.7:13-14) Tātad ir tikai divi vārti un divi ceļi, tāpat ir arī tikai divas šo ceļu beigas. Tāpēc ir briesmīgi, ja sajauc bauslību ar Evaņģēliju tā, ka tiek sajauktas abas šīs cilvēku kategorijas. Bauslība rada nolādētus grēciniekus, Evaņģēlijs – brīvus un svētīgus cilvēkus.

Šķiet, ka ir lieki turpināt aplūkot šo jautājumu, jo tas ir skaidrs kā gaiša diena. Un tomēr paklausīsimies vēl dažas Svēto Rakstu vietas, jo šeit ļoti viegli iespējams kļūdīties ar labo nodomu attēlot, “kādi mēs esam neģēlīgi grēcinieki, kam nepieciešams Pestītājs”. Runājot par šādiem grēciniekiem, jūs to nedrīkstat attiecināt uz atgrieztiem kristiešiem. Viņi tādi nav. Viņos sastopamās vājības apsedz Kristus nopelns, un labais, ko tie dara, ir vienīgi Dieva darbs, kas Dievam tīkams. Tāpēc ikviens kristietis uz sevi var attiecināt vārdus: “Šis ir mans mīļais dēls, pie kā man labs prāts.” (Mt.3:17)

“Tad grēks vairs nebūs jūsu kungs; jo jūs neesat padoti bauslībai, bet žēlastībai.” (Rom.6:14) Apustulis uzsver, ka grēks nespēj valdīt pār kristiešiem – ir pilnīgi neiespējami, ka pār cilvēku, kas bauda žēlastību, varētu valdīt grēks. Ja svētceļniekam, kas vientuļš dodas pa ceļu, uzbrūk lielceļa laupītājs, viņš cenšas aizbēgt, lai nekristu tam par upuri. Kristietis šajā dzīvē kā svētceļotājs ceļo caur šo pasauli uz Debesīm. Velns kā lielceļu laupītājs uzklūp viņam, un kristietis krīt, bet aiz vājuma un nevis tāpēc, ka būtu tā iecerējis. Viņam tas tiek piedots, jo patiess kristietis ik dienas grēksūdzē griežas pie Dieva ar asarām acīs vai vismaz ar sirsnīgas nožēlas nopūtām, lai saņemtu grēku piedošanu. Tam, kurš ļauj grēkam valdīt pār sevi, piemīt visdrošākā pazīme, ka viņš nav kristietis. Un, ja tāds arī izliekas par dievbijīgu, tad tā ir tikai liekulība.

“Jeb vai jūs nezināt, ka netaisnie neiemantos Dieva valstību? Nepievilieties! Ne netikli, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne kārumnieki, ne vīriešu apgānītāji, ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību. Un daži no jums bija tādi. Bet jūs esat nomazgāti, jūs esat svēti kļuvuši, jūs esat taisnoti Kunga Jēzus Kristus vārdā un mūsu Dieva Garā.” (1.Kor. 6:9-11) Tātad tas, kurš krīt šādā grēkā un šo grēku nenožēlo, neiemantos Dieva valstību. Šāda grēku nožēlošana izpaužas cilvēka vēlmē vairs negrēkot. Kurš tīši pieļauj šos grēkus, tas nav kristietis, bet apzīmogo sevi kā nelieti, ko nevada Dieva Gars, bet gan elles gars.

“Jo, ja tie, kas pasaules gānekļiem mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus atziņā izbēguši, bet tanīs atkal iepīti, zaudē cīņu, tad viņu gals ir kļuvis ļaunāks nekā viņu sākums. Jo labāki viņiem būtu bijis, kad tie nebūtu atzinuši taisnības ceļu, nekā pie atziņas nākušiem nogriezties no viņiem uzticētā svētā baušļa. Bet viņiem ir noticis pēc sakāmā vārda patiesības: “Suns atgriežas pie sava paša vēmekļa,” kā arī: “Cūka mazgājusies atkal vārtās dubļos.”" (2.Pēt.2:20-22) Šī Svēto Rakstu vieta ir svarīgs arguments pret kalvinistiem, kuri saka: “Kurš ir nonācis pie īstas ticības, tas nevar to pazaudēt.” Apustulis Pēteris šeit runā par tādiem, kas jau ir bijuši Dieva bērni, kas piedzīvojuši dzīvu Jēzus Kristus atziņu un baudījuši Dieva žēlastību. Kurš lai tad vairs būtu tik pārdrošs, ka apgalvotu: “Nē, ja kāds patiesi ir bijis atgriezts, tad viņš tāds arī paliek, pat ja viņš arī pieļauj tādus atsevišķus grēkus kā Pēteris un Dāvids.”

“Jo, ja jūs pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst. Bet, ja jūs Gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit. Jo visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni.” (Rom.8:13-14) Apustulis nesaka: “Dievs jau jūs paturēs savā žēlastībā, un gan jau ar jums viss būs atkal labi,” bet gan: “Jums būs jāmirst, ja jūs pēc miesas dzīvojat. Kurus vada Dieva Gars, tie ir Dieva bērni.” Šeit viņš grib sacīt: “Tie, kurus nevada Dieva Gars, bet viņu miesa, nav Dieva bērni, bet ir sātana kalpi.”

“Bet zināmi ir miesas darbi: tie ir netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, burvestība, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, nesaticība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es iepriekš saku, kā jau esmu senāk sacījis: tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību.” (Gal. 5:19-21) Apstāsimies pie šiem vārdiem un apdomāsim tos! Vai nav briesmīgi, ka tādi, kas grib būt kristīgi teologi, saka, ka kāds var atrasties žēlastībā, dzīvojot arī tik negantos grēkos, kādi šeit uzskaitīti? Šis teksts tādiem aizslēdz Dieva valstību un pasludina viņiem Dieva tiesu.

“Jo to iegaumējiet: nevienam netiklim, netīram vai mantrausim, tas ir elku kalpam, nav vietas Kristus un Dieva valstībā! Neviens lai jūs nepieviļ tukšām runām, jo šādu lietu dēļ Dieva dusmas nāk pār nepaklausības bērniem.” (Ef.5:5-6) Apustuļa brīdinājums “neviens lai jūs nepieviļ” nozīmē: “Neklausieties uz tiem, kas apgalvo pretējo. Neticīgie tiek lemti pazušanai tāpēc, ka tie dzīvo šādos pretīgos grēkos. Tāpēc labi apdomājiet, ka tad, ja arī jūs dzīvojat šādos grēkos, jūs sagaida tāds pats liktenis, jūs esat lemti pazušanai.” To Pāvils liek pārdomāt efeziešiem.

Pievēršu jūsu uzmanību tam, ka šeit citētās un līdzīgas Rakstu vietas ir sastopamas perikopēs. Tās pienācīgi jānovērtē un jāizmanto dzīvai mācības pasniegšanai draudzē. Ikreiz es jūtu nožēlu, kad apmeklēju kādu baznīcu un man jākonstatē, ka sprediķī netiek izmantoti šie lieliskie teksti. Jums jāapņemas attiecīgajā reizē paredzēto tekstu izklāstīt saviem klausītājiem un viņiem piekodināt, ka – tikpat patiesi, kā Dievs ir dzīvs – ja viņi dzīvos vienā vai otrā grēkā, viņi ies pazušanā. Ja vienīgi pasaka, ka kristieši paliek grēcinieki līdz pat nāvei, tas bieži tiek pārprasts. Daži sevi ieaijā ar domu: “Arī mēs esam nabaga vāji cilvēki, bet mēs ticam uz Kungu Jēzu Kristu.” Jā gan, bet tikai ar muti!

Es vēlētos sniegt jums arī šādu vispārīgu norādījumu: perikopes, kas paredzētas sprediķim, jāizskata iepriekš, laikus, jākonkretizē, kuras teksta vietas kurai sprediķa daļai tiks izmantotas. Kurš tikai trešdienā vai ceturtdienā sāk domāt par to, kāda perikope paredzēta nākošajai svētdienai, un pēc tam nospriež, ka par šo tēmu bez īpašām pūlēm varēs sacerēt trīsceturtdaļstundu garu sprediķi, par tādu var teikt, ka viņam ir nožēlojams algotņa gars.

Īsts mācītājs jau svētdienas vakarā (ja vien viņam nav paredzēta kāda vizīte) sāk domāt par to, kādu tematu izvēlēties nākošajai svētdienai, lai pēc iespējas pilnīgāk izmantotu dārgos brīžus, kas paredzēti sarunai ar draudzi. Tādam mācītājam patiesu prieku sagādā tas, ja viņš spēj vērst triecienu drīz pret vienu, drīz pret citu velna nocietinājumu un tos ieņemt. Protams, nav jau tā, ka viņš visus tos uzreiz varētu ieņemt. Taču jābūt gribai to sasniegt, citādi daudzi paliks savā garīga posta stāvoklī un grēkos, un jums būs par viņiem jāatbild. Bet, ja jūs darīsiet tik daudz, cik jums tas Dieva žēlastībā iespējams, tad Pestītājs jums nepārmetīs jūsu vājumu, bet gan žēlastībā apbalvos jūs ar goda vainagu.

Tās pārliecības stiprināšanai, kuru es cenšos izveidot jūsos, uzklausiet liecību no Šmalkaldas artikuliem (Schmalkaldische Artikel; P. III, Art. 4, 42-45; Muller, 319; Conc. Trigl. 490):

“Savukārt varētu parādīties arī dažādi ķeceri, kādi varbūt te jau ir un kādus es pats esmu redzējis dumpja laikā, kas uzskata, ka visi tie, kas kādreiz saņēmuši Garu vai grēku piedošanu vai kļuvuši ticīgi, paliks ticībā, lai arī tie vēlāk grēkotu, – ka šis grēks viņiem nekaitēs. Viņi tādēļ sauc: “Dari, ko vien gribi; ja tu esi ticīgs, tad tas tev nenieka nekaitēs; ticība izdzēš visus grēkus.” Viņi vēl prāto, ka tad, ja kāds pēc ticības un Gara saņemšanas grēko, tad viņam Gara un ticības pa īstam nav bijis. Esmu saticis daudzus tādus neprātīgus cilvēkus, un es baidos, ka šis velns vēl dažos slēpjas.

Tāpēc ir svarīgi zināt un mācīt: svētiem ļaudīm vēl ir iedzimtais grēks, un viņi to sajūt; viņi arī ik dienas nožēlo grēkus un cīnās pret to. Ja nu viņi, neskatoties uz to, krīt atklātā grēkā, – nāves grēkā, ko katrs nešaubīdamies par tādu atzīst – kā, piemēram, Dāvids: laulības pārkāpšanā, slepkavībā un Dieva zaimošanā, tad ticības un Gara nav bijis viņos. Jo Svētais Gars neļauj grēkam valdīt un ņemt virsroku, tā ka tas varētu notikt, bet vada to un aizsargā no tā, tā ka tas nedrīkst darīt, ko grib. Bet, ja tas dara, ko grib, tad Svētais Gars un ticība nav klāt; jo ir tā, kā to saka Sv. Jānis: “Ikviens, kas ir dzimis no Dieva, nedara grēku.” (1.Jņ.3:9;5:18) Un arī tā tomēr ir patiesība, ko raksta tas pats Sv. Jānis: “Ja sakām, ka neesam grēkojuši, tad darām Viņu par meli, un Viņa vārdi nemājo mūsos.” (1.Jņ.1:8)

Bet, lai jūs nedomātu, ka mēs bez vajadzības strīdamies par pašsaprotamām lietām, es minēšu pierādījumu par to, ka maldus, ko atspēko mūsu tēze, uzņēmuši savā doktrinālajā sistēmā kalvinisti. Citēšu kādu vietu no Dortas sinodes lēmumiem, kur sacīts (C.V,6):

“Dievs, kurš ir bagāts savā žēlsirdībā, saskaņā ar savu nemainīgo iepriekšizredzēšanas nodomu arī smagu grēku gadījumos pilnīgi neatņems no savējiem Svēto Garu un arī neļaus viņiem krist tik dziļi, ka viņi zaudētu savu dievbērnību un atkristu no taisnotā stāvokļa.”

Taču tas, kas krīt nāves grēkā, pilnīgi krīt atpakaļ grēka stāvoklī. Savukārt pēc reformēto apliecības ¬ Pēteris, Dāvids un citi bija taisnoti ļaudis, palika Dieva bērni Viņa žēlastībā un paturēja Svēto Garu arī tajā laikā, kad viņi darīja nāves grēkus. Protams, arī mēs apgalvojam to, ka izredzētie nevar palikt nosodīta cilvēka stāvoklī līdz savai nāvei, citādi viņi nevarētu būt izredzētie.


Turpinājumā:
Bauslība un Evaņģēlijs: Trīsdesmit pirmais vakara priekšlasījums

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.