348. Vai maize un vīns Svētajā Vakarēdienā pārtop par Kristus miesu un asinīm?


Trīsdesmit pirmais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Trīsdesmitais vakara priekšlasījums »

Grēka pastāvēšana un tā rašanās cēloņi pieder pie lielākajām problēmām, kuras jārisina cilvēka prātam. Pat visi nopietnākie pagāniskās senatnes filozofi ir nodarbojušies ar šo svarīgo un nopietno jautājumu. Bet, tā kā viņi neko nezināja par to, ka Dievs cilvēku sākotnēji pēc sava tēla ir radījis pilnīgu un ka drīz pēc tam cilvēks, sātana pavedināts, krita grēkā, tad viņi, protams, nevarēja izprast grēka baismīgumu un nevarēja izdibināt tā rašanās cēloni. Viņi lielākoties netika tālāk par secinājumu, ka grēks ir cilvēka iedzimtas nepilnības, vājības.

Turpretī citi, tie, kuri vēlējās vairāk iedziļināties šajā problēmā, piemēram, Zoroastrs, Mani un daudzi gnostiķi, apgalvoja, ka pastāvot pirmprincips jeb pirmsākums, kuram ir divas daļas. No labā cilvēki esot guvuši labo, no sliktā – slikto. Bet ar visu, kas ir ticis sacīts par grēku, viņi nav bijuši spējīgi izprast grēka baismīgumu.

Diemžēl arī kristietībā ir neskaitāmi cilvēki, tiklab kristīti, kā nekristīti, kas nezina, kas ir grēks. Vieni, kā, piemēram, racionālisti, uzskata, ka cilvēks pēc savas dabas esot labs; ļauns un grēcīgs viņš kļūstot vienīgi slikta piemēra ietekmē, aplamas audzināšanas, kā arī juteklisku kairinājumu dēļ, ko pārvarēt viņam nepietiek spēka.

Savukārt citi, kā panteisti, ateisti un materiālisti, saka, ka grēks nav nekas sliktāks, kā, piemēram, ēšana, kad ir izsalkums, dzeršana, kad ir slāpes; tas viss ir tikai dabisko tieksmju apmierināšana. Jā, vairums no viņiem iet vēl tālāk un saka, ka grēks esot bijis nepieciešams līdzeklis, lai cilvēks attīstītos līdz sevis apzināšanās pakāpei. Bēdīgi slavenais filozofs Hēgelis ir pateicis tieši, ka bez grēkā krišanas paradīze nebūtu bijusi nekas cits, kā vienīgi dzīvnieku dārzs. Tik svarīgs viņam šķiet grēks, un viņam nenāk ne prātā uzlūkot to par kaut ko kaitīgu. Taisni otrādi, viņš to uzskata par pāreju no barbariskā stāvokļa uz sevi apzinošas domāšanas stāvokli.

Šis aklums jautājumā par grēku ir galvenais iemesls tam, ka mūsu laikos notiek gandrīz vispārēja atteikšanās no Evaņģēlija. Jo tas, kurš nesaskata grēka briesmīgo dabu, tas arī neko negrib zināt par Dieva Dēla upura nāvi grēcinieku pasaules salīdzināšanai un atpestīšanai, viņš to visu uzskata par kaut ko pilnīgi nevajadzīgu, un tāpēc Evaņģēlija stāsts viņam šķiet tikai nožēlojama pasaka.

Tāpēc arī īsta Evaņģēlija sludinātāja svarīgākie uzdevumi ir: parādīt saviem klausītājiem grēka patieso dabu gan skaidri un uzskatāmi, gan biedinoši, gan arī dzīvi un ietekmīgi. Jo bez patiesas atziņas par to, kas ir grēks, cik tas ir briesmīgs, nav iespējama Evaņģēlija atziņa. Kamēr cilvēks vēl nejūt bailes no grēka kā no sava lielākā ienaidnieka, kā no lielākā ļaunuma, kāds vien var viņā iemājot, viņš nenokļūst pie Kristus. Bez īstas, patiesas grēka atziņas vēl mazāk iespējama patiesa bauslības un Evaņģēlija atšķiršana. Un tas mūs ved pie nākošās tēzes.

XIX TĒZE
Piecpadsmitkārt, Dieva vārds netiek mācīts pareizi, ja sludina tā, it kā zināmi grēki nebūtu jau paši par sevi nosodāmi, bet gan paši par sevi būtu piedodami.

Šis ir ļoti svarīgs jautājums, kas labi jāapsver, pirms stājaties amatā. Bez tā pilnīgas izpratnes jūs nevarēsiet pienācīgi izpildīt mācītāja amatu.

Mēs jau redzējām, ka jāatšķir nāves grēki no piedodamiem grēkiem. Kas to nedara, tas pareizi neatšķir bauslību no Evaņģēlija. Taču šo divējādo grēka veidu atšķiršana jāveic ļoti piesardzīgi. Ir jāparāda, ka to veic tāpēc, lai darītu zināmu, ka ir noteikti grēki, kuru dēļ ticīgais zaudē Svēto Garu. Kad Svētais Gars ir cilvēku atstājis, zūd arī ticība, jo neviens nevar nākt pie ticības un tajā palikt bez Svētā Gara. Tos mēs saucam par nāves grēkiem, kas aizdzen no mums Svēto Garu un ir iemesls mūsu garīgai nāvei. To katrs var viegli piedzīvot. Tiklīdz viņš, būdams kristietis, tīši grēko, viņš pamana, ka Svētais Gars ir viņu pametis, viņš vairs nespēj kā bērns lūgt Dievu, viņš vairs nespēj spēcīgi un drosmīgi pretoties kārdinājumiem. Viņš jūtas tā, it kā būtu pieķēdēts pie grēka, it kā būtu tā vergs. Ir labi, ja viņš vismaz piedzīvo šādu atziņu, tā viņu var vest atpakaļ pie Dieva. Bet tik ilgi, kamēr viņš ir šādā stāvoklī, viņš neatrodas vienībā ar Dievu.

Par piedodamiem grēkiem sauc grēkus, ko kristietis pieļauj un tomēr nepazaudē Svēto Garu. Tie ir vājuma grēki, pārsteigšanās grēki, tos bieži sauc arī par kristieša ikdienas grēkiem.

Paskaidrojot klausītājiem šo atšķirību, mums tomēr ļoti jāuzmanās, lai viņos nerastos uzskats, ka šie piedodamie grēki ir tādi, kuriem vispār nav jāpievērš uzmanība, ka nav vajadzības par tiem izlūgties piedošanu. Mācītājs, kurš tā sludina, kļūst par savu klausītāju pazudināšanas cēloni. Viņš tos iedrošina miesīgi un aizdzen no viņu sirdīm dievbijību. Tas nav īstais Evaņģēlija sludināšanas veids, tāpat kā pilnīgi aplams ir uzskats, ka tas, kas maz sludina bauslību, ir īsts evaņģēlisks mācītājs.

Nē, jāsludina abi – bauslība skarbi, Evaņģēlijs maigi. Kas nesludina abus, tas lai nesauc sevi par Evaņģēlija sludinātāju, tādam jāapzinās, ka viņš vedina cilvēku maldos, ka viņš, sludinot Evaņģēliju, kviešus sēj jūrā, kur sēkla nevar uzdīgt. Vienīgi satriektās sirdīs uzdīgst debešķīgā Evaņģēlija sēkla. Taču pārāk bieži notiek tā, ka mācītājs, runājot par starpību starp nāves grēkiem un piedodamajiem grēkiem, attēlo to tā, it kā kristiešiem par piedodamajiem grēkiem vispār nav jāraizējas, ka viņos rodas pārliecība par to, ka, tā kā mēs jau esam grēcinieki, tā kā mēs no grēkiem atbrīvoties nespējam, tad mums par tiem nav jāuztraucas. Bet tā ir briesmīga, bezdievīga runāšana!

“Jo patiesi Es jums saku: Tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, tiekāms viss notiek. Tāpēc, ja kas atmet kādu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais Debesu valstībā; bet, ja kāds dara un māca, tas būs liels Debesu valstībā.” (Mt.5:18-19) Šie ir vieni no briesmīgākajiem vārdiem Rakstos. Kungs nesaka: “Viņš nebūs mazākais,” bet gan: “Tas būs vismazākais.” “Vismazākais” nozīmē pats nosodītākais, tāds, kuru Dievs atraida, neatzīst par savējo. Tāds būs spriedums par viņu Dieva valstībā, Jēzus Kristus valstībā! Tādēļ jums ar sirds drebēšanu ir jāķeras tiklab pie Evaņģēlija, kā pie bauslības sludināšanas. Tāpēc ņemiet labi vērā, lai jūs ne rakstu galiņu no bauslības, arī nevienu tā saukto mazo bausli neattēlotu tā, it kā tie kristietim nebūtu necik svarīgi.

Zīmīga ir sakarība, kurā Kunga vārdi šeit minēti. Iepriekš Viņš saka, ka Viņš ir nācis bauslību piepildīt. Ja nu mūsu Kungam par mums jāizpilda katrs bauslis, katrs likums, vai tad nav briesmīgi, ja cilvēks, šis grēka tārps, grib sevi no kāda Dieva baušļa atsvabināt, grib to iztēlot kā kaut ko mazsvarīgu? Tie nav nekādi kristieši, kas tā domā. Kas tā sevi klusībā ir nomierinājis, tas sevi nožēlojamā veidā ir piemānījis un apkrāpis. Patiess kristietis sevi par tādu pierāda arī ar to, ka viņš baidās no katra grēka.

Kungs saka arī: “un tā māca ļaudis”. Jau pietiekami ļauni ir tas, ka cilvēks pats dzīvo vieglprātīgi, neievēro baušļus; bet pats ļaunākais ir tad, ja viņš šos savus vaļīgos uzskatus sludina citiem, vezdams citus pazušanā. Par šādu sludināšanu viņam būs jānes atbildība Dieva priekšā, un viņš tajā dienā nevarēs attaisnoties ar to, ka tās ir bijušas tikai nenozīmīgas lietas, par kurām viņš mācījis, ka nav jāraizējas. Nē, kristietis raizējas arī par sīkumiem, bet tas, kas nav kristietis, iedomājas, ka viņš varētu “palikt sveikā” (Ps.56:7) Luters šo bezdievju moto definēja šādi: “Ko darām ļaunu, tas ir jau piedots.” Neatgrieztais domā: “Nu, to jau es atkal drīz izlabošu, drīz pār to visu atkal augs zāle!” Nē, nekāda zāle pār to neaugs, tas viss paliks Dieva vaiga priekšā, ja cilvēks nelūgs piedošanu.

“Bet Es jums saku: Par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā.” (Mt.12:36) Ar konkrētu piemēru šeit parādīts, cik neģēlīgi ir sludināt, ka ir arī pieļaujami grēki, ka Dievs tos atlaiž kā kaut ko nenozīmīgu, ka Viņš tos neuzskata par lielu ļaunumu. Kas tā runā, attēlo Dievu, svēto un taisnīgo Dievu, kā vecu un nespēcīgu vīru, kas, redzēdams savus dēlus grēkojam, vienīgi saka: “Nē, mani dēli!” un samierinās ar to.

Dievs, protams, ir mīlestība, bet Viņš ir arī svētums un taisnība. Pret cilvēku, kurš saceļas pret Viņu, Viņš pārvēršas par briesmīgu dusmu uguni, kas sniedzas līdz visdziļākajai ellei. Lai pasaules ļaudis smejas un zobojas par šo mācību, par šiem smiekliem tiem kādreiz būs dārgi jāsamaksā, kā kādreiz Sodomas ļaudīm (1.Moz.19). Katram vārdam tiesas dienā var būt nozīme, tad, kad tiks lemts cilvēka liktenis – tikt izglābtam vai pazudinātam, bet kurš kristietis var apgalvot, ka viņš dienā, kad ticis daudz runāts, nav pasacījis neviena lieka vārda? Maz būs tādu kristiešu, kas to varētu apgalvot. Tāpēc pat par vienu lieku vārdu kristietim ar salauztu sirdi jālūdz Dievam piedošana un jāapsola turpmāk labāk savaldīt savu muti. Ja Dievs viņam nepiedotu šos liekos vārdus, jau tie vien viņu vestu pazušanā. Nav tādu grēku, kas būtu pieļaujami, bet ir gan tādi, kas nekavē ticēt Jēzum Kristum no visas sirds.

“Jo, kas visu bauslību pildītu, bet grēkotu pret vienu bausli, tas ir noziedzies pret visiem.” (Jēk.2:10) Pieņemsim, ka Svētie Raksti saturētu kādus tūkstoš norādījumus. Raksti, protams, satur vairāk nekā tūkstoš norādījumu, jo tie, kas ir izteikti, satur vienīgi galvenos principus, kuriem mums jāatrod pielietojums. Un, kad nu cilvēks ir izpildījis 999 rīkojumus, bet nav izpildījis vienu, tad viņš ir nogrēkojies pret visu bauslību. Tas pats ir spēkā arī tā saucamo piedodamo grēku gadījumā. Kristietim tas skaidri jāapzinās, vai arī viņš pārstāj būt kristietis.

Tieši tas mani padara par kristieti, ja es skaidri apzinos: “Es esmu nožēlojams, nolādēts un pazudis grēcinieks, kas būtu lemts mūžīgai pazušanai, ja par mani nebūtu miris Kristus! Bet es ticu, ka Jēzus Kristus, patiess Dievs, no Tēva mūžībā dzimis, un arī patiess cilvēks, no Jaunavas Marijas piedzimis, ir mans Kungs, kas mani, pazudušu un pazudinātu cilvēku, ir atpestījis, atpircis un atkarojis no visiem grēkiem, no nāves un no velna varas, lai es Viņam piederu.” Kristietim ir jāatzīst sevi par pazudušu un nolādētu grēcinieku, citādi viņa runas par ticību ir tikai tukša pļāpāšana.

“Proti, visi, kas dzīvo bauslības darbos, ir zem lāsta; jo ir rakstīts: “Nolādēts ir ikkatrs, kas netur un nedara visu to, kas ir rakstīts bauslības grāmatā.”" (Gal.3:10) Jāievēro un jādara viss tas, kas rakstīts bauslības grāmatā, vai arī lāsts ķers mūs, kā tas šajā vietā skaidri pasacīts. Tātad nevar būt grēka, kas būtu piedodams pats par sevi. Vienīgi Kristus dēļ grēki kļūst piedodami.

“Viņa Dēla Jēzus Kristus asinis mūs šķīsta no visiem grēkiem.” (1.Jņ.1:7) “No visiem grēkiem!” Apustulis saka “no visiem grēkiem”, nevis “no visiem nāves grēkiem, visiem smagajiem grēkiem, visiem lielajiem grēkiem.” Tātad ir tomēr nepieciešamas Jēzus Kristus, Dieva Dēla, asinis, lai izdzēstu arī tā saucamos piedodamos grēkus. Bet, ja Dēla asinis ir bijušas vajadzīgas, lai mēs taptu šķīstīti arī no piedodamajiem grēkiem, tad tiem pašiem par sevi tāpat ir jābūt nāves grēkiem.

Grēks ir kaut kas briesmīgs tāpēc, ka tas ir anomia [nelikumība, patvaļa]. Grēks ir sacelšanās pret svēto, visvareno Dievu, Debesu visaugstāko likumdevēju. Kurš gluži apzināti grēko, rīkojas kā tāds, kas likumu, ko ķēniņš licis pienaglot pie sienas, norauj no tās un mīda kājām. Kas notiks ar tādu cilvēku? Valstī, kurā ir absolūtā monarhija, viņš tiktu notiesāts uz nāvi.

Bet arī tad, ja mēs ar Dieva baušļiem neapejamies gluži tā, kā šajā piemērā, mēs tomēr tos pārkāpjam ik dienas. Par to mums no visas sirds jāpauž sava nožēla. Tāpēc īsts kristietis neizturas kā nekaunīgs noziedznieks, nestaigā lepni izslietu galvu; viņš nav nocietinājis savu sirdi, bet jūt nožēlu. Kad viņam atgādina kādu Dieva vārdu, viņš to tūdaļ pazemībā pieņem. Katrs kristieti var brīdināt vai viņam kaut ko pārmest, viņš to pieņems. Var gan arī gadīties, ka viņš, kā izsakās Luters, kādreiz atļauj sevi dīdīt velnam un kādu brīdi pretojas, ir satraukts un nesaskata, ka tas ir nekristīgi, bezdievīgi, taču tad drīz vien lūdz Dievam un cilvēkiem piedošanu. Ar nesalauztu garu cilvēks var runāt cik grib par ticību un kristietību, tam visam nav nekādas nozīmes, jo viņš ir grēka varā. Turpināsim ticēt, ka grēks, lai tas būtu kāds būdams, pats par sevi nekad nav piedodams; lai es darītu ko darīdams, ja tas vērsts pret bauslību, bauslībai mani jānolād. Šeit var citēt arī pazīstamo tekstu Mt.5:21-22:

“Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: Tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet kas saka uz savu brāli: ģeķis (Racha)! tas sodāms augstā tiesā; bet kas saka: bezdievis (Narr)! tas sodāms elles ugunī.”

Vai kaut kur ir kristietis, kas nebūtu apsūdzams par to, ka ir dusmojies uz savu brāli, kaut arī īsu laiku, kaut arī vājuma brīdī? Viņš tomēr ir grēkojis, par ko viņam jāsajūt kauns. “Tas sodāms tiesā!” Kristus pret dusmošanos attiecas tāpat kā pret nonāvēšanu, slepkavību. Vārds “ģeķis” liecina, ka dusmas izlaužas vārdos un žestos. Tās sasniedz augstāko līmeni, ja kāds saka “bezdievis”, par to bauslība šādu sadusmotu cilvēku nekavējoši sūta elles liesmās.

Visi šie teksti liecina, ka tā sauktie piedodamie grēki pēc savas dabas, paši par sevi nav pieļaujami jeb piedodami, bet gan ir nosodāmi nāves grēki. Vienīgi par ticīgajiem rakstīts: “Tiem, kas ir Jēzū Kristū, vairs nav nekādas pazudināšanas.” (Rom.8:1) Bet tie ir tādi cilvēki, kas grēku uzskata par kaut ko ļoti nopietnu.

Lai jūs tagad nenodomātu: “Ak, kas gan tā sludinās?”, paklausieties vispirms, ko saka pāvestieši savā Romiešu katehismā (II, 5. Fr. 46): “Priesterim jāatklāj visi nāves grēki. Jo piedodamie grēki, kas mūs neatšķir no Dieva žēlastības un kuros mēs biežāk krītam, var tikt pienācīgi izsūdzēti, lai gūtu atvieglinājumu; taču tos priesterim var arī noklusēt un dažādos citos veidos izpirkt. Bet nāves grēki jāuzskaita atsevišķi; jo notiek tā, ka tie dvēseli ievaino dziļāk nekā tie, kurus cilvēki parasti atklāti pieļauj sabiedrībā.”

Ar to ir pasacīts, ka piedodamiem grēkiem nav vajadzīga grēkatlaide. Bet tā ir antikristīga mācība. Viņi to pasaka gluži naivi, taču tas atklāj īstu nelietības bezdibeni. Šeit vietā Kunga vārdi: “Tas būs vismazākais Debesu valstībā.”

Tādēļ Kromaiers raksta (Th. posit. – polem. I, 511):

“Pēc savas dabas nav piedodamu grēku. Šeit jāiet pa vidusceļu starp Romas Skillu un kalvinistu Haribdu.”

Pie piedodamiem grēkiem Romas teologi, starp citu, pieskaita grēcīgas iekāres, kas neizpaužas konkrētās darbībās. Taču, ja cilvēks neķītri izpriecājas savā iztēlē, neko no tā neīstenodams praktiski tikai iespējamās sliktās reputācijas dēļ, viņam jāzina, ka viņš dzīvo nāves grēkā. Sīkumus, tādus kā adatas nozagšanu, Romas teologi arī uzlūko par piedodamiem grēkiem. Es vēl atceros, cik pamatīgi mūsu vecāki iemācīja mums, bērniem, ka nedrīkst paņemt sev pat piespraužamo adatu, kas tev nepieder. Bērniem jājūt, ka tēvs ir katra grēka ienaidnieks un ārkārtīgi dusmojas par to vai vismaz ir ļoti nopietns. Bērniem jāredz, ka tēvs to vērtē visai noteikti un precīzi. Ir ļoti vērtīgi, ja vecāki tā rīkojas.

Tagad paklausieties, ko saka Socini savā komentārā par Jāņa evaņģēliju (448.lpp.):

“Droši šķiet tas, ka cilvēkā, kurš visnotaļ no sirds apliecina savu ticību Kristum, vienam grēkošanas aktam nevarētu piemist tāds spēks, ka tas pats par sevi varētu viņam nest nāvi. Runājot par grēku, kas ved nāvē, runa nevar būt par atsevišķu grēku, bet par ierastu grēkošanu.”

Pēc socinistu mācības Dievam nav jālūdz piedošana par vienreizēju krišanu grēkā. Saskaņā ar šo mācību grēks cilvēku neizslēdz no Dieva valstības, kamēr tas nav kļuvis par grēcīgu ieradumu un netikumu.

Paklausīsimies šajā sakarībā dažas Lutera liecības. Vispirms kāda vieta no viņa komentāra “Erläuterungen der zu Leipzig disputirten Thesen” (W. XVIII, 822) (St. L. Ed. XVII, 833 utt.). Otrā tēze, ko aizstāv Luters, skan šādi:

“Noliegt, ka cilvēks grēko arī savos labajos darbos un ka piedodams grēks ir tāds nevis pēc savas dabas, bet gan vienīgi Dieva žēlsirdības dēļ, un to, ka bērnā arī pēc Kristības paliek grēks, nozīmē mīdīt kājām Pāvilu un Kristu vienlaikus.”

Par to Luters raksta:

“Tālab tā atkal ir liela teologu aplamība, kuri par piedodamajiem grēkiem pavisam neraizējas, tērgādami, ka tie Dievu nepavisam neaizvaino vai aizskar tikai pieļaujamā veidā. Ja piedodamie grēki ir tik nenozīmīgi, kāpēc tad taisnais tik tikko top pestīts? Kāpēc taisnais neiztur Dieva tiesu un nevar tikt pasludināts par taisnu? Kāpēc mēs ar tādu nopietnību, un nevis kaut kā, starp citu, vai simboliski, tiekam skubināti lūgt: “Piedod mums mūsu parādus” un “Tavs prāts lai notiek, lai nāk tava valstība, svētīts lai top Tavs vārds”?

Vai tad nav skaidrs, ka šie nožēlojamie teologi vispirms izdzēš cilvēkos dievbijību un tad liek spilvenus un pēļus zem viņu rokām un galvām, kā saka Ecēhiēls 13:18 [Bībeles tulkojums latviešu valodā ir citāds.- Tulk. piez.], atbrīvo viņus no šīs lūgšanas un apslāpē Garu? Tas nav kaut kas maznozīmīgs (lai viņi saka, ko grib), ja kaut vai tikai mata platumā novirzās no Dieva bauslības un Viņa gribas, tāpat kā sīkums nav Dieva žēlsirdība, kas piedod piedodamos grēkus. Tā viņi Dieva bauslību, Viņa gribu un Viņa žēlsirdību uzskata par kaut ko neiedarbīgu, kādēļ taisno lūgšana nevar būt dedzīga un viņos nevar iekvēloties pateicība. Tātad pasargāsim sevi no šī farizejiskā ierauga!”

Citviet Luters kādā komentārā (par traktātu Sätze vom Ablass wider Tetzel im Jahre 1518, zur 76.Thesis; W. XVIII, 518) (St. L. Ed. XVIII, 260) raksta:

“Šeit man būtu jāpakavējas pie piedodamā grēka, kas šodien tik maz tiek ievērots, it kā tas nepavisam nebūtu grēks, un es baidos, ka tas ir par samaitāšanu daudziem, kas aizmiguši droši krāc savos grēkos un neredz, ka viņi pieļauj rupjus grēkus. Man jāatzīstas: nekad, kamēr es lasu sholastiskos skolotājus, neesmu sapratis, kas un cik liels ir piedodamais grēks; vai viņi to saprot, es nezinu.

To es sacīšu īsi: kurš pastāvīgi nerīkojas tā, it kā viņš būtu pilns nāves grēkiem, tas diez vai jebkad kļūs pestīts; jo Raksti saka (Ps.143:2): “Kungs, neej tiesā ar savu kalpu.” Jo ne vien piedodamie grēki, kā tos tagad visur dēvē, bet pat labie darbi nevar izturēt Dieva tiesu, – tiem visiem vajadzīga piedodoša žēlsirdība. Jo nav teikts – neej tiesā ar savu ienaidnieku -, bet gan: ar savu kalpu un savu bērnu, kas tev kalpo. Šīm bailēm mums vajadzētu mācīt ar nopūtām ilgoties pēc Dieva žēlsirdības un tai uzticēties. Kur tās trūkst, tur mēs vairāk nekā uz Dieva žēlsirdību sākam paļauties uz savu sirdsapziņu un uz to, ka neesam pieļāvuši nevienu rupju grēku. Šādi cilvēki sastapsies ar briesmīgu tiesu.”

Patiesa evaņģēliska sludināšana nozīmē, ka pēc iespējas tiek uzsvērts grēks. Mācītājam visstingrākajā veidā grēks jānosoda, viņam jāpasludina Dieva spriedums par to. Arī šos piedodamos grēkus jūs nedrīkstat par maz ievērot. Aizvien jāpatur prātā, ka ik dienas jūs tik daudz grēkojat, ka jums tādēļ būtu jānokļūst ellē, taču Dievs negrib, ka jūs tur nokļūstat, jūs, kas ticat uz Kristu. Bet tas jums sev jāatgādina: “Ja Dievs gribētu spriest pēc savas taisnības, tad mana vieta būtu ellē un nevis patīkamā guļvietā.” Jums jābaiļojas un jārīkojas tā, it kā jūs būtu pilni nāves grēkiem! Ja kāds vieglprātīgi saka: “Mana sirdsapziņa mani nemoka,” tad tas ir briesmīgi. Tas ir patiesi nožēlojami, ka tava sirdsapziņa paliek mierīga tad, kad tevi nosoda Dieva vārds.

Danhauers saka (Hodosophia, p. 195):

“Grēks ir tikpat liels kā tas, kurš ar to tiek aizskarts.”

Tā ir svarīga aksioma! Dievs šeit ir šis aizskartais, tātad grēks satur bezgalīgu ļaunumu un neizmērojamu vainu.

To, ka neviens grēks nav piedodams pats par sevi, mums māca, visbeidzot, arī kristīgā pieredze. Kurš ir īsts kristietis, tas apliecinās: “Jā, to es esmu piedzīvojis pats. Tiklīdz esmu nogrēkojies, es kļūstu nemierīgs. Tas turpinās tik ilgi, kamēr es neesmu Dievam izlūdzies piedošanu.”

Īsta kristieša sirdsapziņa ierunājas uzreiz. Kristīgam tirgotājam mieru laupīs piesavināta sveša manta pat piecu centu vērtībā. Ja kristietis būs sarūgtinājis savu brāli vai būs izturējies pret viņu nievājoši, viņa sirdsapziņa tam sacīs: “Tu neesi rīkojies taisnīgi.” Viņš atvainosies pat par vismazāko aizvainojumu, kuru viņš pieļāvis, grēcīgi izturēdamies. Tikai tad viņš atkal atgūs mieru. Tas ir zīmīgi! Tātad arī piedodamie grēki ir kaut kas ļauns, tie ir uguns, kas var uzliesmot un vest pazušanā. Jo mazie grēki kļūst lieli tādējādi, ka tos maz ievēro.


Turpinājumā:
Bauslība un Evaņģēlijs: Trīsdesmit otrais vakara priekšlasījums

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.