303. Kā Svētā kristība ietekmē grēku piedošanu?


Trīsdesmit otrais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Trīsdesmit pirmais vakara priekšlasījums »

Mani dārgie draugi! Astoņpadsmitā gadsimta pēdējā ceturksnī tā sauktajā protestantiskajā baznīcā kā plūdi ielauzās racionālisms. To tad kā jaunu, lielu gaismu no universitāšu katedrām sludināja jaunajiem teologiem, kuri to pēc tam sludināja tālāk nabaga ļaudīm kā patiesu kristietību, kā attīrītu kristietību. Šis racionālisms pakāpeniski kļuva par dominējošo reliģijas veidu. Tā rezultātā radās pārliecība par to, ka ir vienalga, vai cilvēks ir luterānis, reformētais vai katolis.

Nedaudzie godīgie kristieši, kas bija palikuši pāri, kuri ticēja un ar savu muti arī apliecināja, ka Svētie Raksti ir Dieva vārds, ka Jēzus Kristus ir dzīvā Dieva Dēls un ka vienīgi ar ticību uz Viņu var Dieva priekšā tapt taisns un pestīts, šie nedaudzie tad nu brālīgi sniedza viens otram roku. Līdzīgi tas, piemēram, notiek ar izglābtajiem pēc kuģa katastrofas, kad tie, iepriekš sveši ļaudis, apkampjas ar prieka asarām acīs tad, kad vairums pārējo gājuši bojā viļņos. Šādā situācijā ļaužu sirdīs varēja rasties tikai viena doma, ka ir laiks beigt nejēdzīgās ķildas, proti, strīdus par doktrīnām starp atsevišķajām baznīcām. Esot pienācis laiks, kad jānojauc barjeras starp baznīcām, īpaši konfesiju barjeras, kas kavē progresu, īsi sakot, laiks, kad beidzot jāizveido liela vispārēja savienība vai vismaz protestantisko baznīcu apvienība.

Bet kas ir noticis? Jau 1817. gadā, kad šo plānu gribēja īstenot, Klauss Harmss, kurā vēl bija saglabājušās nedaudz luterisku asiņu, uzrakstīja 95 tēzes, kas bija iecerētas kā blakus tēzes 95 Lutera tēzēm. Tās bija vērstas pret racionālismu un baznīcu savienību, un tajās bija sacīts: “Jūs gribat luterisko baznīcu kā nabaga kalponi padarīt bagātu ar precībām. Nedariet to pāri Lutera kapam. Posts un bēdas jums, kad viņš atdzīvosies!” Lieliski vārdi, kas piepildījās. Kad Prūsijā savienība patiešām radās, no sava miega pēkšņi pamodās veseli luterāņu pulki, kuri atcerējās, pie kuras baznīcas viņi pieder, un paziņoja, ka nekad nepametīs savu tēvu tēvu baznīcu. Viņi labāk atļāva sevi izraidīt no mājām, ieslodzīt un izsūtīt no valsts, nekā pieļaut savienību starp patiesību un maldiem, starp Dieva vārdu un cilvēku vārdu, starp pareizu baznīcu un nomaldījušos baznīcu.

Tās bija slavenas dienas tumšajā laikā ap deviņpadsmitā gadsimta vidu. Taču jānožēlo, ka šajā patiešām lieliskajā cīņā tajā briesmīgajā laikā neradās atkal vecā, tīrā, patiesā luteriskā baznīca. Kāpēc tas bija tā? Tiem vīriem, kas “turēja, kas tiem bija, ka neviens neatņem viņu vainagu” (Atkl. 3:11), pašiem nebija skaidras, tīras atziņas, un tā arī notika, ka viņi no vienas galējības nokļuva otrā, proti, no racionālisma, kā arī reliģiskas un baznīciskas vienaldzības – partikulārismā un antiluteriskā hierarhismā.

Proti, tie, kas tajā laikā vadīja citus viņu noteiktajā opozīcijā pret baznīcu savienību un pastāvēja uz to, ka viņi ir konsekventi luterāņi, mēģināja to apliecināt, apgalvojot, ka patiesā redzamā luterāņu baznīca ir baznīca, kas formulēta ticības apliecības trešajā artikulā: “Es ticu uz vienu svētu kristīgu baznīcu, svēto biedrību.” Luteriskā baznīca esot kat exochēn, baznīca augstākajā un patiesajā šī vārda nozīmē, tā esot ecclesia extra quam nulla salus, tā esot baznīca, ārpus kuras cilvēks nevar tapt pestīts; pestīšana iespējama vienīgi izņēmuma veidā – “tad, ja Dievs kādu cilvēku arī ārpus šīs baznīcas brīnumainā un gluži ārkārtējā veidā izglābj un piešķir viņam mūžīgo dzīvību.”

Bet tā bija bēdīga, smaga kļūda, kas ir tiešā pretrunā ar Dieva vārdu un apgāž kristietības pamatmācību, mācību par grēcinieka taisnošanu Dieva priekšā vienīgi Kristus dēļ, vienīgi ticībā. Tā bija kļūda, kad acīmredzami nožēlojamā veidā tika un tiek jaukta bauslība un Evaņģēlijs. Prūsiskajā luteriskajā separātajā baznīcā šie maldi vēl joprojām ir modē.

XX TĒZE
Sešpadsmitkārt, Dieva vārds netiek mācīts pareizi, ja cilvēka pestīšanu dara atkarīgu no viņa saistības ar redzamo pareizas ticības baznīcu un noliedz pestīšanu katram, kas nomaldījies kādā ticības artikulā.

Šķiet gandrīz neizskaidrojami, kā pēc tam, kad tik ilgi bija dominējis racionālisms un vislielākā reliģiskā vienaldzība, varēja nonākt pie mācības, ka redzamā luteriskā baznīca ir baznīca kat exochēn, ārpus kuras nav atrodama pestīšana. Taču, lai arī cik tas pirmajā acumirklī šķistu nesaprotami, to nav grūti izskaidrot. Šī kļūda radusies no kādas citas kļūdas. Katra kļūda ir auglīga.

Minētās kļūdas māte bija šāda mācība: Baznīca ir redzama iestāde, kuru zemes virsū dibinājis Kristus; baznīca nav nekas cits, kā sava veida reliģiska valsts, kurā, protams, nevalda ķēniņi un ķeizari, un birģermeistari, bet gan superintendenti, bīskapi, baznīcu kolēģijas, mācītāji, diakoni, sinodes u. tml. Un tā ir bijusi visai auglīga māte citām kļūdām, jo, ka tā ir kļūda, zina katrs, kuram cik necik ir pazīstams Dieva vārds. Pestītājs taču saka: “Uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mt. 16:18) Šī klints ir Kristus. Tātad baznīcas loceklis ir tikai tas, kurš balstās uz Kristu. Balstīšanās uz Kristu nenozīmē mehānisku saistīšanos ar baznīcu, bet gan uzticēšanos Kristum, cerību vienīgi no Viņa saņemt taisnību un pestīšanu. Kas to nedara, tas nebalstās uz šīs klints un nav arī Jēzus Kristus baznīcas loceklis.

Pāvils saka efeziešiem: “Tā tad jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime, nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūrakmens ir Kristus Jēzus. Viņā, visa celtne kopā salaista, aug par svētu templi tam Kungam. Un Viņā arī jūs līdzi tiekat uzcelti par Dieva mājokli Garā.” (2:19-22) Uz apustuļu un praviešu pamata ir uzcelts tikai tas, kurš stiprā ticībā turas pie apustuļu un praviešu vārda. Tātad tas, kurš nav dzīvā ticībā, nav Baznīcas loceklis.

Pestītājs citviet sevi nosauc par līgavaini. Kurš savas sirds dziļumos nejūtas saderināts ar Kristu, lai nesauc sevi par īstu kristieti, lai nesaka, ka viņš ir Baznīcas loceklis. Kristum viņš ir svešinieks. Bet Baznīca ir Viņa, Kristus, līgava.

Citur Rakstos Kristus tiek apzīmēts par Baznīcas galvu. Baznīcas loceklis var būt tikai tas, uz kuru no Kristus kā no galvas plūst gaisma, dzīvība, spēks un žēlastība. Kurš nav ar Kristu šādā garīgā saiknē, tam arī Kristus nav galva. Kurš pārvalda sevi pats, kuru nevada Kristus kā viņa galva, tas nepieder pie Baznīcas.

Apustulis Baznīcu dēvē arī par Kristus miesu. Arī daudzi no visuzticīgākajiem luterāņiem ir teikuši: “Miesu taču var redzēt, tātad baznīcai ir jābūt redzamai.” Taču tas ir ļoti slikts skaidrojums. Šeit teritum comparationis, salīdzinājuma punkts, nav redzamība, bet gan tas, ka Baznīca nav salikta kopā no daudziem nedzīviem elementiem, bet ir dzīvs organisms, kas sastāv no locekļiem, kurus caurstrāvo viena ticība, viena ticības dzīvība. Ar to ir neapgāžami pierādīts, ka Baznīca nav nekas redzams, tā ir neredzama. Tikai tas ir Baznīcas loceklis, kas bez mitas saņem spēku no Kristus, Baznīcas Galvas.

Citviet Kristus sauc Baznīcu par savu ganāmpulku. Tāpēc tas, kurš nepieder pie Kristus ganāmpulka, nav viena no Viņa avīm, kuras Viņš gana un kuras klausa Viņa balsi, tas nav Baznīcas loceklis.

Mēdz teikt, ka Kristus salīdzina Baznīcu ar tīrumu, kurā aug gan kvieši, gan nezāles. Taču šeit šis salīdzinājums tiek nepareizi izmantots. Paldies Dievam, Pestītājs ir devis atslēgu pareizā uzskata atklāšanai. Viņš nesaka: “Tīrums ir mana valstība.” Tādā gadījumā Baznīca būtu kopība, kas sastāv no labiem un sliktiem locekļiem. Bet nē, Viņš saka: “Tīrums ir pasaule”. Uz to īpaši tiek norādīts arī Augsburgas ticības apliecībā. Ja Pestītājs savu Baznīcu salīdzina ar tīrumu, kurā aug nezāles un kvieši, vai ar tīklu, kurā tiek noķertas gan labas, gan sapuvušas zivis, vai ar kāzām, kurās ierodas arī ģeķīgas jaunavas, vai ar kāzām, kurās kāds grib ierasties netērpies svinību drānās, tad Viņš ar to negrib aprakstīt savas Baznīcas būtību, bet gan parāda, kāda šī Baznīca parādās pasaulē, kāds ir tās liktenis zemes virsū, ka, lai gan tā sastāv vienīgi no labām avīm, no atdzimušajiem, tā tomēr nekad nav draudze, kurā ir tikai patiesi kristieši.

Savā redzamajā veidā Baznīca nevar pati attīrīties no liekuļiem un bezdievjiem, kas vienmēr atrod ceļu uz to. Vienīgi mūžīgajā dzīvē Baznīca parādīsies triumfējoša, pilnīgi tīra, bez jebkādas vainas, atbrīvojusies no tiem, kas nav tai pievienojušies godprātībā, bet, savtīgu laicīgu interešu rosināti, mēģinājuši ārēji ar to saistīties. Šādi liekuļi un šķietamie kristieši ar muti gan atzīst Kristu, taču viņu sirds ir tālu no Viņa. Viņi nekalpo vienīgi Kungam, bet kalpo savām miesīgajām iekārēm. Mūsu Kungs saka: “Ja kāds nāk pie manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat paša dzīvību, tas nevar būt mans māceklis.” (Lk. 14:26) Ar to Viņš nosoda visus, kas negrib atteikties no visa, kas viņiem pieder. Tikai Kristus soģa krēsla priekšā atklāsies šo ļaužu liekulība. Mēs varam gan redzēt, ka ļaudis iet uz baznīcu, bet nevaram redzēt, vai viņi pie Baznīcas pieder. Es nevaru par kādu cilvēku pasacīt: “Tas ir īsts Baznīcas loceklis.” Es to nezinu, to zina vienīgi Dievs. Dieva acis redz Baznīcu, bet cilvēka acīm tā ir apslēpta.

Šī kļūda ir mūsu laiku prōton pseudos, primārā kļūda. Jā, tā ir pavisam briesmīga alošanās! Jo ko dara tie, kas šos maldus uzskata par patiesību? Viņi grib būt labi luterāņi pretstatā pāvestībai, bet patiesībā tikai samaina ieročus. Kādreiz pāvestieši aizstāvēja šo aplamo mācību, tagad luterāņi uzdrīkstas viņiem iebilst: “Nē, mēs, mēs, mēs esam Baznīca, ārpus kuras nav iespējama pestīšana.” Tādējādi viņi kļūst par izsmiekla objektu pāvestiešiem. Viņi pārņem lomu, kuru līdz tam bija spēlējis pāvests ar savu bandu.

No tā izriet, ka vai nu pāvesta baznīca ir patiesā baznīca, vai arī ka patiesā Baznīca bija iznīkusi, pirms parādījās Luters. Bet Raksti saka, ka patiesā Baznīca nevar iet bojā, ka tā paliks līdz Pastarajai dienai. Bet baznīca, kas nes vārdu “luteriska”, nepastāvēja līdz 15. un 16. gadsimtam. Jā, nevienai baznīcai kopš apustuļu laikiem nav bijusi tik tīra mācība, kāda tā bija mūsu tēviem. Tātad, vai nu Raksti ir melojuši, vai arī pāvesta baznīca ir bijusi īstā Baznīca, un līdz ar to Lutera reformācija ir bijis dumpis. Šādas smagas dilemmas priekšā nokļūst tie, kas grib paturēt šo aplamo mācību par baznīcu.

Taču galvenās ļaunās sekas tam nenoliedzami ir šādas: padarot pestīšanu atkarīgu no piederības ortodoksajai redzamajai baznīcai, tās kopienai, tiek apgāzta mācība par taisnošanu ticībā. Tiem, kuri atnāk uz luterisko baznīcu, jau iepriekš ir bijusi pareizā ticība. Uzskats, ka Luteram, pirms viņš, es atļaušos tā izteikties, bija luterānis, nav bijusi īstā ticība, ir liktenīga kļūda. Lai arī cik augstu mēs vērtētu mūsu baznīcu, mums nepiemīt nejēdzīgais fanātisms uzskatīt, ka mūsu luteriskā baznīca būtu vienīgā, kas sniedz pestīšanu! Patiesā Baznīca sniedzas pa visu pasauli. Tā ir arī visās sektās. Baznīca nav kāds ārējs organisms, kuram ir kaut kādas īpašas iekārtas, kurās varētu iekļauties, lai tad kļūtu par Baznīcas locekli. Kurš tic Jēzum Kristum un ir Viņa garīgās miesas loceklis, tas ir Baznīcas loceklis. Baznīcu nevar arī atkal sašķelt; tā paliek vienota, kaut arī tās locekļus šķir laiks un telpa.

Nepareizs secinājums ir izdarīts no fakta, ka Raksti runā par ārējām baznīcu kopienām, tādām, kādas tās bija Romā, Korintā, arī Filipos, Tesalonikā, Galatijā, tāpat visas Mazāzijas draudzes, kurām Kungs caur Sv. Jāni bija licis izsūtīt vēstules. Visas šīs redzamās kopienas tika sauktas par baznīcām. No tā radies secinājums, ka Baznīca ir redzama. Taču tas nav pareizs secinājums. Luters gan, lai novērstu priekšstatu, ka pāvests ir Baznīca, tulko vārdu ekklesia ar vārdu “draudze”, kas ir pilnīgi korekts tulkojums. Jo tur, kur Raksti runā par Baznīcu, parasti ir domāta Baznīca absolūtā nozīmē, tā ir domāta kā neredzamā draudze, nevis atsevišķās lokālās baznīcas, kurās šī neredzamā draudze pastāv un kurām tā arī ir devusi šo vārdu.

Līdzīgā veidā mēs runājam par kviešu kaudzi, kaut arī tajā nav tikai kvieši, bet ir arī laba daļa zāles un salmu. Vai arī mēs runājam par glāzi vīna, kaut arī tas būtu sajaukts ar ūdeni. Šajos gadījumos objekts ir nosaukts a potiore parte, pēc tā galvenās sastāvdaļas. Tā tas ir arī šeit. Redzamās draudzes tiek sauktas par baznīcām, tāpēc ka neredzamā Baznīca ir tajās, tāpēc, ka tās satur Debesu sēklu. Viltus kristieši, liekuļi arī nes vārdu “draudzes locekļi”, lai gan viņi patiesībā tādi nav. Kamēr viņi apliecina Jēzus vārdu, mēs viņus tā aiz mīlestības saucam, pieņemot, ka viņi tic tam, ko apliecina. Mēs nespējam ielūkoties sirdīs. To mēs atstājam Dieva ziņā. Mēs negribam kādu tiesāt, pirms nekļūst skaidri redzams: “Tas ir bezdievis.” Tad viņš vārdu “draudzes loceklis” zaudēs, mēs no viņa atbrīvosimies, sauksim viņu par pagānu un muitnieku.

Arī luteriskā baznīca kā redzama draudze tiek saukta par “baznīcu” sinekdohas nozīmē. Tāpēc tā ir briesmīga kļūda, ja apgalvo, ka cilvēki var tikt pestīti vienīgi luteriskajā baznīcā. Luteriskajai baznīcai nav jāpievienojas pārliecībā, ka tas ir vienīgais ceļš uz Dieva baznīcu. Reformātu baznīcā starp metodistiem, pat starp pāvestiešiem taču arī ir vēl kristieši. Jes. 55:11 mēs lasām dārgu apsolījumu: “Mans vārds neatgriezīsies pie manis tukšā.”

Kur vien vēl atskan Dieva vārds, kur tas tiek apliecināts, kaut arī tikai priekšā lasīts, mūsu Kungs sapulcina sev savus ļaudis. Pāvesta baznīca, piemēram, vēl aizvien apliecina, ka Kristus ir Dieva Dēls, ka Viņš ir miris pie krusta, lai atpestītu pasauli. Jau ar šo patiesību pietiek, lai gūtu pestīšanai nepieciešamo atziņu. Kas to noliedz, tam jānoliedz arī, ka kristieši ir dažās luteriskajās kopienās, kurās sastopami arī maldu varā esošie. Daži Dieva bērni būs aizvien sastopami arī tur, jo tur dzirdamais Dieva vārds vienmēr nesīs augļus, atgriežot dažas dvēseles pie Dieva.

Nepareizā mācība par Baznīcu, ko mēs apskatījām, ir cēlonis liktenīgai bauslības un Evaņģēlija sajaukšanai. Evaņģēlijs saka: “Tici uz Jēzu Kristu.” Turpretī bauslība izvirza dažādas prasības. Tiklīdz blakus ticībai vēl tiek izvirzīta kaut kāda pestīšanai nepieciešama prasība, bauslība tiek sajaukta ar Evaņģēliju. Es turos pie luteriskās baznīcas tādēļ, ka gribu turēties pie patiesības.

Ja es atzīstu: “Baznīca, pie kuras es piederu, ir maldos,” man šī draudze jāpamet, lai mani neaptraipītu tās kļūdas, lai man nebūtu līdzdalības svešos grēkos un lai tad, pametot šo ķecerīgo draudzi, es varētu apliecināt īstu, tīru patiesību. Jo Kristus saka: “Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to ir Es apliecināšu sava Tēva priekšā, kas ir Debesīs. Bet, kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, to arīdzan Es aizliegšu Sava Tēva priekšā, kas ir Debesīs.” (Mt. 10:32-33) Pāvils raksta Timotejam: “Tad nu nekaunies liecināt par mūsu Kungu, nedz kaunies manis, viņa gūstnieka.” (2. Tim. 1:8)

No tā, ka cilvēks var tikt izglābts jebkurā sektā, ka visās sektantu baznīcās sastopami Dieva bērni, nav jāsecina, ka šajās sektās var palikt. Daudzi to nesaprot; viņi iedomājas, ka tas ir īsti unionistisks princips, turēties pie uzskata, ka katrā no šīm sektām cilvēks var tikt pestīts. Tas ir gan tiesa, un patiesība ir tāda, ka mēs tiekam glābti ticībā, kāda var piemist dažiem šo sektantisko baznīcu locekļiem. Taču, ja es saskatu savas ķecerīgās draudzes maldus un to tomēr nepametu, tad man draud pazušana – tāpēc, ka kļūdas atzīstu, bet negribu no tām atbrīvoties.

Es vēl labi atceros laiku, kad kļuvu ticīgs. Tad es arī pievienojos Apvienotās baznīcas draudzei. Daži gribēja mani aizvest uz luterisko baznīcu. Bet es sacīju: “Es esmu ticīgs un negribu piederēt baznīcai, kas apgalvo, ka tikai tā var sniegt pestīšanu.” Bet tad manās rokās nonāca labi raksti un es sapratu, ka tā tas nav. Luteriskā baznīca saka, ka vienīgi tai ir Dieva vārda tīrā mācība, bet tā nesaka, ka tā ir vienīgā baznīca, kas var sniegt pestīšanu, tā pieļauj, ka arī sektās var tapt pestīts, ja nepieņem to kļūdas. Tiklīdz es to biju atzinis, es atstāju Apvienotās baznīcas draudzi un pievienojos luteriešiem. To, ka luteriskajai baznīcai ir patiesība, es biju atzinis jau sen, bet es negribēju izsacīt šādus pāvestiešu uzskatus. Tagad es pamanīju, ka tā nepavisam nemāca, ka nosodāmi būtu visi, kas nomaldījušies kādā ticības tēzē, bet gan tikai tie, kas maldīšanos ir atzinuši un tomēr grib pie šiem maldiem palikt.

Tagad pārliecinieties, ka mūsu baznīcas mācība ir tāda. Konkordijas grāmatas priekšvārdā sacīts (Müller, 16., 17. lpp.; Conc. Trigl. 18¬20):

“Kas attiecas uz kļūdainās un neskaidrās mācības nosodījumu, kritiku un noraidījumu, it īpaši nodaļā par mūsu Kunga Vakarēdienu, tad šie apstrīdamie artikuli ir pamatīgi jāizskaidro un jānovērtē, lai ikkatrs varētu no šiem maldiem izsargāties. Tāpat arī daudzu citu iemeslu dēļ tos nekādā gadījumā nedrīkst apiet. Mēs nekādā ziņā negribam un negrasāmies šeit nosodīt tos ļaudis, kas maldās savas vientiesības dēļ un nezaimo Dieva vārda patiesību, un vēl daudz mazāk veselas baznīcas vācu nācijas svētajā impērijā vai ārpus tās. Taču mēs pilnīgi noraidām un nekādā gadījumā necietīsim maldīgās un pavedinošās mācības un to stūrgalvīgos sludinātājus, šos zaimotājus, mūsu zemēs, baznīcās un skolās, tāpēc ka tās ir pretrunā ar skaidro Dieva vārdu un nedrīkst pastāvēt tam līdzās.

Mēs tās nosodām tāpēc, lai par tām brīdinātu dievbijīgās sirdis, jo mums nav pilnīgi nekādu šaubu par to, ka daudzi dievbijīgi, tikumīgi ļaudis, arī tajās baznīcās, kas līdz šim nav visās lietās ar mums vienisprātis, ļaudis, kas staigā savas sirds vientiesībā, neizprot lietas būtību, bet arī neatzīst par labiem zaimus pret Svēto Vakarēdienu, kādu to pēc Kristus iestādījuma lieto un par to atbilstoši Viņa Derības vārdiem saskanīgi māca mūsu baznīcās. Mēs nešaubāmies arī par to, ka tad, ja šiem ļaudīm sniegtu pareizu mācību un viņus Svētā Gara vadībā vestu pie nekļūdīgās Dieva vārda patiesības, viņi līdz ar mums pievērstos mūsu baznīcām un skolām. Tāpēc teologu un baznīcas kalpu [mācītāju] pienākums ir mācīt arī tos, kas aiz savas vientiesības un neziņas maldās, viņus ar Dieva vārdu pienācīgi brīdinot par briesmām, kas draud viņu dvēselēm, lai nebūtu tā, ka aklais vada aklos.”

Ja jums kādreiz jādzird pārmetums, ka luteriskā baznīca uzdodas par vienīgo, kas var sniegt pestīšanu, ka tā nolād visas citas, tad norādiet uz šo skaisto vietu mūsu apliecībā! Konkordijas formula ir gan nosodījusi reformātu mācību, taču tas neattiecas uz personām, kas maldās vientiesības dēļ, tā nosoda vienīgi aplamās mācības un stūrgalvīgos aplamību mācītājus un zaimotājus. Ļaudis, kas atzīst, ka Kristus to vai citu ir gan sacījis, bet atsakās tam ticēt, ļaudis, kas izturas zaimojoši pret pareizo mācību, nav jāuzskata par Dieva bērniem. Bet ir citi, kas no bērnības uzauguši zināmos maldos, bet turas pie Kristus. Tie var tapt izglābti, tie nav ļauni cilvēki, lai arī var atraidīt luterāni, kas tiem tuvojas.

Priekšvārdā tālāk teikts:

“Tādēļ arī mēs Visvarenā Dieva un visas kristietības priekšā apliecinām, ka mūsu prāts un nodoms nekad nav bijis ar šo [rakstu] kristīgai saderībai radīt iemeslu jebkādam nabaga apspiesto kristiešu apgrūtinājumam vai vajāšanai. Tāpat, kā mēs aiz kristīgas mīlestības pret viņiem sajūtam īpašu līdzjūtību, tāpat mums ir pretīgs un līdz sirds dziļumiem nepatīkams vajātāju niknums, mēs arī negribam, lai mums būtu jebkāda līdzdalība vajāto asiņu izliešanā, kuras, nav šaubu, mūsu Kunga lielajā [Pastarajā] dienā Dieva nopietnā un bargā Soģa krēsla priekšā tiks atprasītas no vajātāju rokām un par kurām viņiem grūti nāksies atskaitīties.”

Proti, kalvinisti ir teikuši, ka luterāņi Vācijā gribot sarīkot tādu pašu Bērtuļa nakti, kāda tā bija Francijā. Šeit luterāņi apgalvo, ka viņi nevienu netaisās vajāt. Hugenotu asinis paliks pie pāvestiešu rokām. Luterāņi vispār nevienu nenolād, izņemot tos, kas nolād paši sevi, pretodamies zināmai patiesībai.
To, cik smagi Luteram bijis nokļūt pie pareizās atziņas tieši nepareizās mācības dēļ par baznīcu, mēs redzam no viņa priekšvārda viņa iepriekš rediģētajām tēzēm pret grēkatlaidēm. Tur viņš raksta (W. XIV, 471 utt.) (St. L. Ed. XIV, 452 utt.):

“Par to, ko un kādā veidā izcietusi un pārdzīvojusi mana sirds tajā pirmajā un citos sekojošajos gados, par absolūto pazemošanos, kas nebija neīsta vai sadomāta, bet bija patiesa, jāsaka tieši: par šādu izmisumu maz kas zināms tiem pašapzinīgajiem gariem, kas vēlāk ar lielu bramanību un nekaunību ir uzbrukuši viņa majestātei pāvestam. Un ar visu savu mākslu viņi nebūtu iespējuši nodarīt pāvestam ne mazāko kaitējumu, pat ne vienam matiņam uz viņa galvas, ja Kristus nebūtu viņam caur mani, savu vājo un necienīgo darbarīku, cirtis dziļu, nedziedināmu brūci.

Un tomēr viņi ir guvuši slavu un godu, it kā viņi būtu to paveikuši; šo godu es viņiem arī labprāt novēlētu. Bet es, tā kā viņi tikai noraudzījās un pameta mani vienu briesmās, nepavisam nebiju tik priecīgs, mierīgs un pārliecināts par šo savu lietu. Jo es vēl daudz ko nezināju no tā, ko es, lai slava Dievam, zinu tagad. Patiešām, es nesapratu to, kas ir grēkatlaides, tāpat kā visi pāvestieši kopā neko par tām nezināja; tās tiek turētas augstā cieņā vienīgi tradīcijas un ieraduma pēc. Tādēļ arī es par to disputēju, un nevis tāpēc, ka gribētu to atmest, bet gan tāpēc, ka nezināju, kāda ir to iedarbība, un lai uzzinātu to no citiem. Un, tā kā no beigtajiem un mēmajiem skolotājiem, tas ir, no teologu un juristu grāmatām, nevarēju iegūt pietiekamas zināšanas par to, es meklēju padomu pie dzīvajiem, lai uzklausītu pašu Dieva baznīcu, iztaujājot dievbijīgus Svētā Gara apgaismotus ļaudis, lai tie apžēlotos par mani un ne vien manis, bet visas kristietības labā sniegtu patiesu un drošu grēkatlaižu vērtējumu.

Tur bija daudz dievbijīgu vīru, kam patika manas tēzes un kas tās augsti vērtēja. Bet man nebija iespējams saskatīt un atzīt viņos Baznīcas locekļus, kas apveltīti ar Svēto Garu. Es redzēju vienīgi pāvestu, kardinālus, bīskapus, teologus, juristus, mūkus, priesterus un gaidīju no viņiem Garu. Tik dedzīgi es biju uzņēmis sevī viņu mācību, biju, tā teikt, to kāri rijis un dzēris, ka varēju pārplīst no tās, un es nebiju pārliecināts, vai guļu, vai esmu nomodā.”

Tā ir tā pati mācība, ar kuru pāvestieši līdz pat šai dienai mēģina ļaudis saistīt pie sevis. Viņi saka: “Tu jau zini, ka mēs esam īstā baznīca. Tāpēc, lai ko šī baznīca mācītu, ja tu gribi būt īsts Kristus māceklis, tev tā jāuzklausa! Ja pāvests pasludina, ka viņš ir nemaldīgs, vai arī ja viņš māca, ka Marija ieņemta bez grēka, vai to, ka jāpielūdz svētie, – tev tas jāpieņem. Par to tu nedrīksti jautāt savam saprātam. Īstā baznīca to tā ir nolikusi, un tā nevar maldīties. Ja tu aiziesi no Romas katoļu baznīcas, tu aiziesi no īstās baznīcas.” Tāda ir šī briesmīgā ēsma, ar ko viņi cenšas paturēt cilvēkus.

“Un kad es ar Rakstiem biju atspēkojis visus pret mani vērstos argumentus un tādējādi biju tos pārvarējis, es visupēc tik tikko, ar lielām bailēm, pūlēm un darbu un ar Kristus žēlastību spēju pārvarēt šo vienu, pēdējo argumentu, proti, ka man jāuzklausa baznīca.”

Luters jau bija atklājis gandrīz visu pāvesta mācību nepamatotību, izņemot šo vienu punktu, kurā viņš no paša sākuma un vēl ilgi nav spējis nokļūt pie drošas, neaptumšotas patiesības atziņas. Bet pāvestieši bija ievārījuši putru, kas tiem vēlāk bija jāizstrebj. Bija atnākusi Dieva stunda, lai atklātu antikristu.

“Jo es no visas sirds uzskatīju pāvesta baznīcu par pareizo baznīcu un darīju to ar patiesu godbijību un daudz nopietnāk nekā tie nelietīgie, zaimojošie atkritēji, kas tagad nostāda pāvesta baznīcu pret mani. Ja es būtu nicinājis pāvestu tā, kā viņu nicina tagad tie, kas viņu vārdos ir ļoti cildinājuši, es būtu bijies, ka zeme neatdara savu muti un neaprij mani dzīvu, kā kādreiz Korahu kopā ar viņa baru.”

Lai Dievs jums palīdz neiepīties šajā aplamajā mācībā par Baznīcu, proti, ka luteriskā baznīca ir īstā redzamā Jēzus Kristus baznīca vienīgi tajā nozīmē, ka tikai tajā iespējams gūt pestīšanu. Protams, tā ir īsta, redzama baznīca, bet tikai tajā nozīmē, ka vienīgi tai ir tīrā, īstā patiesība. Bet tiklīdz jūs Baznīcas raksturojumam pievienojat šeit minēto aplamo secinājumu, jūs atmetat mācību par taisnošanu no žēlastības ticībā uz Jēzu Kristu un jaucat bauslību ar Evaņģēliju. Lai jūs no tā pasarga Dievs jūsu pašu dvēseles glābšanas labad un arī to dēļ, kas jums kādreiz tiks uzticēti.


Turpinājumā:
Bauslība un Evaņģēlijs: Trīsdesmit trešais vakara priekšlasījums

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.