240. Vai katrs ticīgais var būt pilnīgi drošs par savu grēku piedošanu?


Trīsdesmit devītais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Trīsdesmit astotais vakara priekšlasījums »

Mani draugi, neviena profesija un neviens amats nav tik dziļas nicināšanas, tik intensīva naida objekts kā teologu vai mācītāju amats. Pasaule vērtē tos kā galvenos, ja ne vienīgos, kuri aizkavē zelta laikmeta iestāšanos. Jau pirms simt gadiem mirušais bēdīgi slavenais enciklopēdists Didro rakstīja: “Tikai tad pasaule kļūs labāka, kad pēdējo karali pakārs pēdējā baznīckunga zarnā.” Šo vārdu un līdzīgu izteicienu dēļ pēc valdības pavēles viņa raksti gan tika sadedzināti un viņš pats iemests cietumā, taču šie baismīgie vārdi kļuva par paroli ne vien pirmajiem franču revolucionāriem 1789. gadā, bet tie palikuši par paroli visiem revolucionāriem līdz pat mūsdienām. Un var arī sagaidīt, ka šie vārdi kļūs par darbiem. Viss attīstās šai virzienā. Iespējams, ka jums būs lemts to piedzīvot!

Kaut jel paši teologi un mācītāji sevi nepadarītu par tādiem nicinātiem un ienīstiem savu kļūdu dēļ! Taču diemžēl notiek arī tā. Par to stāsta ne vien baznīcas vēsture, bet to apliecina arī mūsdienu pieredze. Ir pārāk daudz mācītāju, kas nelietīgi izmanto savu svēto amatu, savu svēto profesiju un aicinājumu, lai apmierinātu savu pasaulīgo prātu, lai apmierinātu savu mantkārību un godkārību, savu tieksmi pēc varas. Tāpēc viņi atkal un atkal, gan aiz nožēlojamām bailēm, gan nelietīgas izdabāšanas dēļ, ne tikai noklusē un noliedz patiesību, bet pat sludina tieši pretējo, nesludina tīro Evaņģēliju, bet izplata melus un maldus. Jā, ko lai saka, patiesi nav neviena tik nekrietna netikuma, neviena tik briesmīga nozieguma, ar kuriem tieši mācītāji nebūtu apkaunojuši savu amatu un nebūtu radījuši pasaulē lielu sašutumu.

Vai gan šim faktam vajadzētu atturēt jūs no tālākām teoloģijas studijām? Nekādā ziņā ne! Apdomājiet, pirmkārt: visu zinošais Dievs ir paredzējis šos bēdīgos notikumus, un tomēr Viņš savā neaptveramajā gudrībā ir nosacījis tieši šādu kārtību, uzticot šī svētā amata pārvaldīšanu nevis svētajiem eņģeļiem, bet gan cilvēkiem, kas ir grēcinieki. Lai Dievs dod, ka nenicinām šo Viņa iedibināto kārtību! Tieši otrādi, mums pienāktos pielūgsmē apbrīnot, ka Dievs, kuram ir tik nožēlojami, dažkārt pat nelietīgi kalpi, tomēr ir parūpējies par to, lai elle nevarētu ņemt virsroku pār Viņa baznīcu.

Otrkārt, apdomājiet, ka varenais Dievs, neskatoties uz visu, mācītāja amatu ir pagodinājis pāri visiem citiem amatiem. Vispirms jau Viņš, Dieva Dēls, vēl miesā staigādams pasaulē un šo amatu pats pārvaldīdams, pašā sākumā ir pasludinājis pirmajiem mācītājiem uz visiem laikiem: “Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani. Bet, kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis.” (Lk. 10:16) Kādas lieliskas pilnvaras Viņš līdz ar to ir devis sava Vārda kalpiem viņu gaitās pasaulē! Turklāt Dieva vārds mums ir atklājis, ka ne vien laulības, bet arī mācītāju saikne ar draudzi tiek slēgta Debesīs. Ka visiem patiesiem mācītājiem kā tas mums stāstīts par Jeremiju un Pāvilu ne tikai tajā laikā, ne tikai ar viņu dzimšanu, bet jau kopš mūžības Dievs uzticējis būt Viņa palīgiem un atpestīt tos, kas viņiem uzticēti.

Beidzot, kuram gan vēl ir brīnišķīgāki apsolījumi nekā Evaņģēlija sludinātājam, Dieva vārda kalpam? Nevienam. Dievs runā caur pravieti Daniēlu: “Un sapratīgie [vācu variantā: skolotāji] mirdzēs kā debesjuma spožums, un tie, kas daudzus veduši pie taisnības, kā zvaigzne mūžīgi mūžam.” (Dan. 12:3) Jā, kādreiz pasaule, zobus griežot, dzirdēs un redzēs, kā izredzētie un eņģeļi sacīs Dievam: “Šis vīrs ir bijis uzticīgs mācītājs un skolotājs! Viņš ir sludinājis Dieva svētījošos vārdus atstumtajai pasaulei. Tur, zemes virsū, viņš bijis nicināts, vajāts un zākāts, bet tagad mirdz kā zvaigzne mūžīgi mūžam.”

Mani dārgie, tam taču vajadzētu pa īstam ielīksmot un stiprināt mūs nepalikt neuzticīgiem tam amatam, kuram mūs aicinājis Dievs! Protams, tas attiecināms tikai uz patiesiem un uzticīgiem mācītājiem. To paturot prātā, pievērsīsimies tuvāk pēdējai no mūsu tēzēm, kuras iztirzā atšķirību starp bauslību un Evaņģēliju, kā arī abu šo mācību sajaukšanu. Tajā nosaukta galvenā un pirmā prasība īstam kristīgam mācītājam.

XXV TĒZE
Visbeidzot Dieva vārds netiek sludināts pareizi, ja mācītājs savā sludināšanā neļauj dominēt Evaņģēlijam.

Šajā pēdējā tēzē esam nokļuvuši vēl pie kāda ārkārtīgi svarīga jautājuma: bauslība un Evaņģēlijs tiek sajaukti un pasniegti klausītājiem nepareizi ne vien tad, kad, sludinot Dieva vārdu, ļauj dominēt bauslībai, bet arī tad, ja abas šīs mācības tiek sludinātas vienādās daļās, t. i., tad, ja Evaņģēlijam netiek piešķirta dominējošā loma. Es raizējos, ka nespēšu atrast pienācīgus vārdus, lai pietiekami pārliecinoši jums izklāstītu šo ārkārtīgi svarīgo tēmu. Tas, kas šeit jāizklāsta, ir kaut kas ļoti svarīgs.

Lai pārliecinātos par to, ka Evaņģēlijam visnotaļ ir jābūt dominējošam, pievērsīsimies Svētajiem Rakstiem. Pirmo pierādījumu tam sniedz pirmais Kristus pasludinātājs pēc Viņa piedzimšanas šajā pasaulē. Tas bija eņģelis, un viņš vērsās ar savu vēstījumu pie ganiem, kuri izbijās no viņa debešķīgā mirdzuma. Eņģelis runāja: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu (evangelizomai) lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks.” (Lk. 2:10) Te mēs neatrodam ne kripatiņas no bauslības, priekšrakstiem un Dieva prasībām pret cilvēkiem. Eņģelis sludina tieši pretējo par Dieva labo gribu, par Viņa žēlastību, kas domāta visiem cilvēkiem. Un debespulku draudze līksmi dzied: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un uz cilvēkiem labs prāts.” Arī šeit nav nekā cita kā vienīgi maiga un patīkama prieka vēsts. Mūsu Tēvs Debesīs ir atjaunojis savu godu. Viņš bija radījis cilvēku cilti, par kuru Viņš zināja, ka tā varētu atkal krist. Bet Viņš ir izdarījis visu iespējamo, lai cilvēkus izglābtu. Šis bērns, kas piedzimis kūtī Betlēmē, ir nodibinājis mieru starp Dievu un cilvēci. Dievs vairāk neko neprasa, kā vienīgi to, lai cilvēki ar labu prātu pieņem šo Viņa noteikto kārtību un meklē pie šī bērna mierinājumu un iepriecinājumu.
Šis Debesu sludinātājs ir sniedzis paraugu tam, kā ir jāsludina. Dominante pieder Evaņģēlijam. Protams, mums jāsludina arī bauslība, bet tikai tādēļ, lai sagatavotos Evaņģēlijam. Bauslības sludināšanas galamērķis vienmēr ir Evaņģēlija sludināšana. Kurš to neizvirza par savu uzdevumu, tas nav īsts Evaņģēlija sludinātājs.

“Eita pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas taps svēts, bet, kas netic, tas taps pazudināts.” (Mk. 16:15-16) Kad Kristus runāja šos vārdus, bija pienācis laiks, kad Viņam īsi un skaidri vajadzēja formulēt savas reliģijas pamatus. Jo Viņš devās uz Debesīm, un Viņa darba turpinātājiem, apustuļiem, bija jāsaņem norādes, kas tiem darāms tālāk. Un ko Viņš tiem teica? “Eita pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai.” Jau pats šis vārds “Evaņģēlijs” parāda, ka viņu vēstij jābūt prieka vēstij. Un, lai mums nerastos domas, ka šis vārds ir tik neaptverami liels, ka grūti izprast tā nozīmi, Viņš tūdaļ piemetina: “Kas tic un top kristīts, tas taps svēts,” ar to atklādams, ko Viņš saprot ar vārdu “Evaņģēlijs”. Viņš turpina: “Bet, kas netic, tas taps pazudināts.”

Arī šie ir visai tīkami vārdi; jo viņš nesaka, piemēram: “Kas ir grēkojis pārāk daudz un pārāk ilgi, tas taps pazudināts.” Nē, Viņš nemin nekādu citu pazudināšanas iemeslu, kā vienīgi neticību. Cilvēciski runājot, šie pēdējie vārdi ir paši patīkamākie un mierinošākie. Labi apdomāsim šo vārdu nozīmi: “Bet kas netic, tas taps pazudināts.” Lai arī kāds būtu cilvēks, lai cik smagi viņš būtu grēkojis, tas viņu nepazudinās. Bet, protams, ja viņš neticēs šiem vārdiem, šai Jēzus vēstij, viņš ies bojā. Ja Kungs piemin elli, tad tikai tādēļ, lai vadītu cilvēkus uz debesīm. Tā tas ir arī šajos vārdos; biedinošajiem vārdiem par pazudināšanu ir vienīgi jāmudina ļaudis pieņemt Viņa žēlastības vēstījumu un to neatraidīt. Šeit nebūtu jāuzsver: “Kas netic, tas taps pazudināts,” bet gan: “Kas tic, tas netaps pazudināts.” Kungs grib sacīt: “Tava pazudināšana ir tev noņemta; tavs grēks ir izdeldēts; tava elle ir pārvarēta; Es esmu visu gandarījis! Tici tam, un tu būsi izglābts uz mūžīgiem laikiem.”

“Bet tu paliec skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģēlista darbu (ergon euangelistou), izpildi savu kalpošanu līdz galam.” (2. Tim. 4:5) Pieļāvums, ka vārds “evaņģēlists” var attiekties uz īpašu amatu, nevar vājināt mūsu argumentu. Jo tie, kas nebija apustuļi, bet evaņģēlisti, tādi bija tādēļ, ka tiem nebija jāsludina nekas cits kā vienīgi Evaņģēlijs, mācība, ar kuru tiem bija jāglābj cilvēki. Tiesa, sastopot paštaisnus ļaudis vai tādus, kas iegrimuši grēkos, netikumos un miesas drošībā, jums vispirms jāsatriec viņu akmens cietās sirdis. Taču tas ir tikai sagatavošanas darbs. Žēlastības ūdens nevar ieplūst akmens sirdī. Bauslība ir tikai palīgmācība, bet nekādā ziņā ne patiesā Kristus mācība. “Jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu.” (Jņ. 1:17) Kristus ir atnesis tikai žēlastību, Evaņģēliju, nevis jaunu bauslību, kā to uzskata nožēlojamie pāvestieši savā aklumā. Viņš ir sludinājis bauslību vienīgi tāpēc, lai ļaudis sagatavotu brīnišķīgajam mierinājumam, kuru Viņš tiem piedāvā.

“Ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt; bet, ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva, kas mūs darījis spējīgus kalpot jaunajai derībai, ne burtam, bet garam; jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu.” (2. Kor. 3:56) Apustulis runā par savu apustuļa darbību. Mācītājiem kristīgajā laikmetā jāpatur prātā, ka viņi nav Vecās Derības, bet Jaunās Derības mācītāji. Tāpēc apustulis šādi attiecas pret burtu, tas ir, bauslību, kas nonāvē, un garu, tas ir, Jauno Derību, kas dara dzīvu. Jaunās Derības mācītājam kā tādam nav jāsludina nekas cits kā vienīgi Evaņģēlijs. Sludinādams Veco Derību, viņš patiesībā izpilda svešu funkciju. Tā ir neiedomājama aklība, kad pāvestieši saka: “Rakstos izšķiramas divas mācības: vecā un evaņģēliskā bauslība.” Šis pēdējais jēdziens kā tāds ir pretruna. Kā bauslībā var būt priecīga vēsts? Antikrists iet vēl tālāk, apgalvodams, ka evaņģēliskā bauslība esot svarīgākā no abām. Mozus bauslība esot jāapmierina ar ārēju paklausību, kamēr evaņģēliskajai bauslībai jāpārvalda sirdis.

“Jo es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu, un to pašu krustā sistu.” (1. Kor. 2:2) Zīmīgi vārdi! Uzturoties pie korintiešiem, Pāvils domāja vienīgi par to, kā nest Kristu ļaužu sirdīs, kā radīt viņos ticību un mīlestību uz Kristu. Jēzus Kristus bija viņa vēstījuma sirds un būtība, zelta pavediens, kas stiepās cauri visām viņa runām. Kādēļ viņš ir rakstījis šos vārdus? Mūsu dēļ. Respektīvi, ar tīru sirdsapziņu tu reiz varēsi atvadīties no savas draudzes vienīgi tad, ja varēsi sacīt: “Es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu, krustā sistu.” Posts un bēdas tiem mācītājiem, kas sludina ko citu! Bēdas tam, kas ir sludinājis bauslību, lai ar to darītu ļaudis dievbijīgus, domādams, ka tīrā Dieva žēlastība cilvēkus nespēj izglābt! Tā rīkojoties, viņš ir bijis neuzticamais kalps.

“Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc Rakstiem.” (1. Kor. 15:3) Apustulis saka “vispirms”, en prōtois, imprimis. Viss cits viņam bija pakārtotas lietas. Vispirms viņš sludināja Kristus Evaņģēliju.

Taču nevajadzētu apustuļa sacītajā vienīgi noklausīties padomājiet arī par to laiku, kad jums būs draudze, un svinīgi apsoliet Dievam, ka arī jūs rīkosieties tāpat. Apņemieties stāvēt kancelē nevis kā drūmi nāves ziņas nesēji, bet gan kā kāzu svinību sludinātāji, kā līgavas bildinātāji. Ja nejauksiet Evaņģēliju ar bauslību, jūs vienmēr kāpsiet kancelē ar prieku. Tas vienmēr būs redzams: jūs esat prieka pārpilni par to, ka varat nest savai draudzei svētīgo prieka vēsti. Tad arī būs redzams, ka notiek brīnišķīgas lietas. Žēl, bet tik daudzi mācītāji to nepiedzīvo viņiem paliek viņu snauduļojošie klausītāji. Kādēļ? Tādēļ, ka tiem par maz ir sludināts Evaņģēlijs. Jo ļaudis, kas šeit, Amerikā, nāk baznīcā, patiešām vēlas dzirdēt Dieva vārdu. Mēs dzīvojam brīvā zemē, kur nevienam nav daļas par to, vai kāds iet baznīcā, vai ne.

Saskaņā ar Dieva gribu mācītājam vajadzētu apņemties, ka viņš sludinās saviem klausītājiem Evaņģēlija priecīgo vēsti, lai viņu sirdis atmaigst un viņi nespētu pretoties, bet viņiem vajadzētu sacīt: “Tas Kungs ir bijis stiprāks, un tādēļ es gribu palikt pie Jēzus.” Nepietiek ar to vien, ka jums ir pareiza ticība un dotības pareizi pasniegt tīro mācību. Lai arī cik svarīgi tas būtu, ar to nebūs līdzēts, ja jūs jauksiet Evaņģēliju ar bauslību. Un smalkākais jaukšanas paņēmiens ir tāds, ka Evaņģēliju sludina blakus bauslībai, bet neļauj Evaņģēlijam dominēt. Mācītājs gan domā, ka viņš jau gana bieži ir sludinājis šo evaņģēlisko patiesību. Taču nabaga klausītāji atceras, ka viņš tikai dažkārt ir sniedzis tiem iepriecinājumu un mudinājis tos ticēt uz Jēzu Kristu! Bet vai gan ir iespējams patiesi ticēt, ja mācītājs nav izskaidrojis, kā lai viņi nokļūst pie šīs Kristus ticības? Ja pāri visam nav likts Evaņģēlijs, daudzi klausītāji var nomirt garīgā bada nāvē. Viņiem nepietiks barības, jo īstā dzīvības maize nav vis bauslība, bet Evaņģēlijs.

“Ne ka mēs valdītu pār jūsu ticību, bet lai vairotu jūsu prieku, jo jūs stāvat ticībā.” (2. Kor. 1:24) Šis ir vērtīgs teksts, piemērots jūsu pirmajam sprediķim. Atcerēsimies šos apustuļa vārdus! Kad jūs kļūsiet par mācītāju, jūs kļūsiet par kristiešu prieka devēju un vairotāju. Dieva dēļ, nekļūstiet par cilvēku, kas moka un spīdzina klausītājus, kas padara viņus nedrošus, ka viņi smagu sirdi aiziet no baznīcas. Savu sprediķi uzrakstiet tā, lai jums pašam būtu pārliecība: “Kas noklausās šo sprediķi un neatgriežas, tas pats ir vainīgs pie tā, ka viņš neatgriezts un nocietināts aiziet no baznīcas.” Ja arī tad nāk dažādi ticības fanātiķi un saka, ka arī pats mācītājs nav pa īstam atgriezts, jo tad viņš sludinātu pavisam citādi, ka tāda sludināšana vada viņa klausītājus uz elli, tas nekas! Lai šie fanātiķi tā spriež, jūs varat būt pilnīgi mierīgs.

Īstā patiesība ir tāda, ka jums jābūt kristiešu prieka devējam un vairotājam, nevis bauslības mocību radītājam. Jo ilgāk jūs šādi sludināsiet, jo vairāk ļaudis slavēs Dievu par to, ka viņiem ir šāds mācītājs. Pārlūkojot visu baznīcas vēsturi, redzams, ka mūsu sinode, neskatoties uz tās trūkumiem un vājībām, var uzrādīt tādus panākumus, kādi ir tikai nedaudzām baznīcu kopībām. Tā nav bijusi ne mūsu gudrība, ne mūsu lielais darbs, ne mūsu pašaizliedzība, nē, patiesais iemesls ir tas, ka esam ļaudīm pa īstam sludinājuši Evaņģēliju.

Tiklīdz klausītāju sirdī mostas ilgas pēc žēlastības un priecīgā paļāvība, ka arī viņi taps pestīti, tad viņi jau ir kļuvuši ticīgi. Cik daudzi paliek savos grēkos, jo nospriež, ka viņi nekad nebūs tādi, ka varētu nokļūt Debesīs, un nekad nebūs tik dievbijīgi kā mācītājs! Nevilcinieties tādiem ļaudīm brīvi un priecīgi sludināt Evaņģēliju par Dieva žēlastību un Jēzu Kristu, tad ļaužu sirdis kļūs brīvas no šādām domām.

Tagad paklausieties divas vietas no Konkordijas grāmatas pierādījumam, ka arī mūsu baznīca savās ticības apliecībās mācību par Dieva žēlastību Kristū Jēzū ir pasludinājusi par galveno.

Augsburgas ticības apliecībā lasām (I daļa, 4. artikuls; Conc. Trigl., 45; Augsburgas ticības apliecība, Rīga, 1995., 10. lpp.):

“Tāpat mūsu baznīca māca, ka cilvēki nevar tapt taisnoti Dieva priekšā saviem pašu spēkiem, nopelniem vai darbiem, bet tie bez jebkāda nopelna top taisnoti Kristus dēļ ticībā, kad tie tic, ka ir pieņemti žēlastībā un ka grēki piedoti Kristus dēļ, kurš ar savu nāvi gandarījis par mūsu grēkiem. Šādu ticību Dievs atzīst un pieskaita par taisnību savā priekšā (Rom. 3-4).”

Šmalkaldas artikulos sacīts (II d., 1. art.; Conc. Trigl., 461; “Mantojums” Nr. 2, Rīga, 1997., 5. lpp.):

“No šī artikula ne mazākā mērā nedrīkst novirzīties vai atkāpties, kaut vai debesis un zeme sabruktu un viss cits, kas nav paliekošs, “..jo nav neviens cits vārds cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana,” tā saka Pēteris (Ap. d. 4:12). “..ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes. 53:5) Un uz šī artikula balstās viss, ko mēs mācām un darām pret pāvestu, velnu un pasauli. Tāpēc mums par to jābūt drošiem un mēs nedrīkstam šaubīties, citādi viss ir pagalam un pāvests un velns, un visi, kas ir pret mums, gūst uzvaru un tiek attaisnoti.”

Un tagad paklausieties Lutera vārdus, kurus jums vajadzētu iemācīties no galvas un cītīgi likt lietā. Tie ir atrodami Lutera priekšvārdā Vēstulei galatiešiem (W. VIII, 1524) (St. L. Ed. IX, 9), un skan šādi:

“Viena vienīga tēze valda manā sirdī, un tai tur jāvalda, proti, ticība uz manu mīļo Kungu Kristu, kurš ir visu manu garīgo un dievišķīgo domu kādas vien tās man vienmēr var būt, kā dienā, tā naktī vienīgais aizsākums, līdzeklis un nobeigums.”

Tikpat labi viņš būtu varējis teikt: “manos sprediķos un rakstos”, jo tā tas īstenībā ir. Neviens neprot sludināt Evaņģēliju tīkamāk un lieliskāk par mūsu mīļo Luteru. Viņš sludina ne vien ļoti mierinoši, bet arī tik spēcīgi, ka klausītāju, kuru joprojām māc šaubas, viņš paņem it kā aiz bizes un izvelk ārā no šīm šaubām, tā ka viņam jātic, ka viņš ir Dieva bērns un ka viņš top pestīts, kaut arī viņam šonakt būtu jāmirst. Ak, kaut Dievs vēlētu, lai arī jūs, stājoties mācītāja amatā, to pašu varētu sacīt par sevi! Lūdziet Dievu, ceļos mezdamies, lai Viņš jums palīdz, tā ka jūs varat atkārtot šo Lutera apliecinājumu. Kaut jel visi mācītāji tā varētu liecināt, arī visi Misūri Sinodes mācītāji! Jo arī šeit ir saskatāmas atšķirības: vienam otram ir raksturīgas bauslības tendences, un tādēļ tie dara ļaunu sev un savu klausītāju dvēselēm. Viņi neveic savu amatu patiesi priecīgā garā un nepadara klausītājus par līksmiem kristiešiem. Bet tieši tā tas ir jādara, lai sasniegtu labus rezultātus. Ja jūs bagātīgi sludināt Evaņģēliju, tad jums nav jābaidās par to, ka ļaudis pametīs jūsu baznīcu, lai uzklausītu kādu garīgu šarlatānu un viņa skaļo priekšnesumu. Ļaudis sacīs: “Mūsu mācītājs nes mums to, kas nekur citur nav rodams. Mūsu mācītājs ir īsts luterisks mācītājs un ik svētdienu sniedz mums lielus dārgumus.”

Komentējot Jņ. 17:10, Luters raksta (W. VIII, 740) (St. L. Ed. VIII, 798):

“Tāpēc lai katrs paraugās sevī, kā Kristus tiek cildināts viņā. Jo ir daudzi, kas dižojas ar to, ka pazīst Evaņģēliju un var par to plaši runāt; bet patiess Kristus cildinājums nav tik parasta lieta, ka tas būtu raksturīgs ikvienam. Jo cildināt Kristu jeb Viņam ticēt nav nekas cits, kā būt pārliecinātam kam ir Kristus, tam ir arī Tēvs un visa žēlastība, Dieva svētība un mūžīga dzīvība. To nevar sniegt pasaules svētie, pāvests un sektanti. Jo, lai arī dažs runā par Kristu un māk teikt, ka Viņš ir Dieva Dēls, ka Viņš mūs atpestījis utt., taču viņi nekad neiemācās un nepiedzīvo to, kā Viņš jāsaņem, jāmeklē, jāatrod un sev jāpatur un kā Viņā vai caur Viņu jāsatver Tēvs. Šeit viņi bieži iebrauc mākoņos un noņemas ar savām iedomām. To jūs varat novērot pie dažiem mūsu sektantu gariem, kas gan ir no mums mācījušies runāt par Kristu un ticību. Cik reti viņi nodarbojas ar šo mācību, jā, un cik auksti un nemākulīgi viņi par to runā, kad viņiem nākas skart šo mācības būtisko punktu, cik ātri viņi pārskrien šādiem tekstiem, it kā tās būtu maznozīmīgas lietas, ko ikkatrs jau sen pieprot!”

Spriežot par viņu sprediķi pēc tā, cik daudz tas satur bauslību un cik Evaņģēliju, klausītājam nāksies atzīt, ka Evaņģēlijam atstāts gaužām maz vietas. Un, ja mācītājs nokāpj no kanceles un nav sludinājis tik daudz Evaņģēlija, ka varētu tikt glābts nabaga grēcinieks, kas varbūt viņa baznīcā ienācis pirmo un pēdējo reizi, tad šī cilvēka asinis tiks no viņa kādreiz atprasītas.

“Īsi sakot, tās ir citas, tukšas domas, ar ko tie pārāk pārņemti, tā ka, ja arī tie kādreiz pasaka kaut ko vērtīgu, tad paši no tā neko nesaprot un tūdaļ atkal nododas saviem sapņiem. Bet īsts mācītājs šo tēzi sludina visvairāk, var sacīt, pat nemitīgi, tā kā uz tās balstīts viss, kas pieder pie dievatziņas un mūsu pestīšanas, kā tu to vari redzēt evaņģēlista Jāņa vēstulēs un itin visur Sv. Pāvila vēstulēs.”

Ir ārkārtīgi svarīgi, lai jūs par šo tēmu sludinātu no pārpilnas sirds un no paša pieredzes. Lai jūs būtu spiesti apliecināt, ka nespējat pilnībā izteikt visu, ko esat piedzīvojuši, jo tas nemaz vārdos nav izsakāms, un tādēļ ir iespējams vienīgi censties to ietērpt vārdos. Tāds mācītājs drīz vien pamanīs, kā Svētā Gara straumes plūst pār viņa draudzi, ka šāda mierinājumiem bagāta sludināšana pārliecina pat visnocietinātāko grēcinieku. Nav jāiedomājas, ka varena bauslības sludināšana klausītājus ved pie pestīšanas atzīšanas. Daudzus klausītājus šāda sludināšana pārliecina, ka viņi var tapt pazudināti, ja viņiem šovakar būtu lemts mirt. Ja cilvēki dzird patiesi evaņģēlisku sprediķi, kas bagātīgi satur mierinājumu, tad patiesi ir iespējams, ka viņi pievēršas Kristum.

Lutera grāmatā Hauspostille, komentārā par Ps. 68:19 lasām (W, XIII, 2435) (St. L. Ed. XIII, 2014):

“Cik varens ir šāds ķēniņš, kas uzkāpis augstumā, nosēdies virs mākoņiem pie Dieva labās rokas, ir saņēmis gūstekņus. Viņš zemes virsū nav nodarbojies ar bērnu spēlītēm un niekiem, bet ir sagūstījis mūžīgo ienaidnieku un saņēmis spēcīgus gūstekņus: viņš gūstā saņēmis grēku un velnu, kas par gūstekņiem bija padarījis visu pasauli; tā ka, lai arī grēks un velns ir pret mani un grib mani mocīt, tie man neko nevar kaitēt, ja es cieši turos pie Kristus.”

Cik nesapratīgi ir mācītāji, kas saka: “Es tik ilgi esmu sludinājis, bet neredzu nekādus augļus. Tagad esmu nolēmis kādu laiku sludināt tikai bauslību, lai ļaudis pamostas no šī garīgā miega!” Nē, ar to tu neko nesasniegsi!

“Tas nenozīmē, ka ļaudīm būtu jāpaliek slinkiem un ka viņiem nav jādara labi darbi; to mums pārmet pāvestieši, kas zākādami mūs dēvē par “saldiem sludinātājiem”.”

Luters labāk dzirdēja par sevi sakām, ka viņš sludina pārāk “saldi”; “saldi” sludināt nozīmē bagātīgi sludināt Evaņģēlija mierinājumu. Šādas nievas Luters panesa labprāt. Ja ļaudis sacīja, ka viņš aizkavē darīt labus darbus, tad patiesībā viss ir taisni otrādi, jo viņš tiem sludināja Evaņģēliju tāpēc, ka tas vienīgais varēja pārvērst viņu sirdis tā, lai viņi spētu darīt labus darbus.

“Ja viņi būtu sajutuši šo gūstu un cietumu, tad viņi runātu citādi. Kad viņi tiks likti pie Tiesneša kreisās rokas un tos būs pārņēmušas izbailes un šausmas, viņi sapratīs, ko nozīmē šis cietums. Tātad Evaņģēlijs nav sprediķis, kas domāts miesai un asinīm, it kā cilvēkam būtu dota brīvība kalpot savām kārībām. Bet Kunga Kristus debesbraukšana un Viņa valdīšana ir panākusi, ka grēks tiek sagūstīts un mūžīgā nāve mūs vairs nesasaista un nepatur savās važās. Ja grēks ir savaldīts, tad man, kas tic uz Kristu, jādzīvo tā, lai mani nepārvarētu skaudība un naids pret tuvāko un citi grēki; man pret tiem nemitīgi jācīnās un tiem jāsaka: vai tu dzirdi, grēks, tu gribi mani kārdināt, lai es dusmojos, lai es apskaužu, lai pārkāpju laulību, zogu, lai kļūstu neuzticīgs utt. Nē, tā nebūs. Tāpat tad, ja grēks man gribētu uzbrukt no citas puses, gribētu mani iebiedēt, es sacītu: nē, grēks, tu esi mans kalps, un es esmu tavs pavēlnieks. Vai tu nekad neesi dzirdējis jauko dziesmu par Kungu Kristu, ko dziedājis Dāvids: “Tu esi pacēlies augstumos” utt.? Līdz šim tu esi bijis mans velns un mans bende; bet tagad, kad es ticu uz Kristu, tu tāds vairs nebūsi. Es nepieļaušu, ka tu mani apsūdzi, jo tu esi mana Kunga un mana Ķēniņa gūsteknis, kas tevi ieslēdzis siekstā un nodevis man par kāju pameslu. Tāpēc tas jāsaprot pareizi. Kristus ar savu debesbraukšanu un ticības sludināšanu negrib veidot slinkus un kūtrus kristiešus, kas sacītu: mēs tagad dzīvosim tā, kā mums patīk, nedarot labus darbus, paliekot par grēciniekiem un sekojot grēkam kā kalpi un gūstekņi. Tie, kuri tā runā, nav pareizi sapratuši ticības sludināšanu. Kristu un žēlastību nesludina tāpēc, lai cilvēki paliktu grēkos. Taisni otrādi, kristīgā mācība sludina: no cietuma tevi ir jāatbrīvo nevis tāpēc, lai tu varētu rīkoties pēc savām iekārēm, bet gan tāpēc, lai tu vairs negrēkotu.”

Luters grib mums sacīt: sludini droši mierinošo Evaņģēliju un nedomā, ka tu ar šādu sludināšanu novedīsi ļaudis ellē. Var jau būt, ka dažs no tā sev izveido mierinājumu miesai, taču nedomā, ka tāds cilvēks ar šo mierinājumu līksms ies nāvē. Kad nāk pēdējā stunda, šāds mierinājums izkūst kā sniegs marta saulē. Mēs neesam atbildīgi par viltus mierinājumiem, ko klausītājs var izveidot no mūsu sprediķa. Viņš var dzīvot vienā mierā un iedomāties, ka tad, ja viņš nav briesmīgi netikumīgs un viņam ir kādi labi darbi, tad viņš noteikti nonāks Debesīs. Tas jau nav nekas sevišķs, ja viņš dažreiz iedzer, lamājas utt. Tādam cilvēkam sludinātais Evaņģēlijs nepavisam nav aizsniedzis sirdi. Taču neļaujiet šādiem gadījumiem sevi maldināt! Droši sludiniet Evaņģēliju, jo Kristus saka saviem mācekļiem: “Eita pa visu pasauli un sludiniet Evaņģēliju visai radībai.” Bieži jāpieredz, ka tādiem cilvēkiem, kas, domādami, ka viņi balstās uz to, ko sacījis godīgs mācītājs, ir dzīvojuši ar pārprastu un aplamu mierinājumu, bet viņu pēdējā stundā visas cerības zūd. Tādā reizē mācītājam, kas ir pie šī cilvēka nāves gultas, ir briesmīgs brīdis, cenšoties panākt, lai šis cilvēks neaizietu aizsaulē, izmisis par savu pestīšanu. Lai Dievs palīdz, ka arī par jums kādreiz sacītu: “Tas sludina gan labi, bet pārāk saldi!” Tātad ne pārāk daudz bauslības! Un tūlīt jāseko Evaņģēlijam! Tikko bauslība dzelzi ir nokaitējusi, ir jānāk Evaņģēlijam, kas tai piešķir vajadzīgo formu. Kad tā būs atkal auksta, nekas neiznāks.

Luters savas grāmatas Hauspostille nobeigumā raksta (W. XIII, 1809 1811) (St. L. Ed. XIII, 800 utt.):

“Tas ir šis citādais likums, ko devis Kungs, ka nav jāievēro ārējais šķitums, bet gan jāvērtē augļi. “No viņu augļiem,” tā Viņš saka, “jums būs tos pazīt.” Viņš to ilustrē ar līdzību. Neviens no jums taču nebūs tāds ģeķis, ka uz lauka augošos ērkšķu vai dadžu krūmos meklētu vīnogas vai vīģes. Nē, tādus augļus meklē citos kokos, kas nav ērkšķu un dzeloņu pilni. Tāpat tas ir arī dārzā. Par koku, kas pilns āboliem vai bumbieriem, katrs pateiks: cik labs koks! Savukārt par koku, kurā augļu nav vai tie ir bojāti, tārpu saēsti vai nevērtīgi, katrs sacīs: šis koks nav nekā vērts, tāds ir nocērtams un metams krāsnī, bet tā vietā jāstāda labāks! Šādā veidā pārbaudāmi arī viltus pravieši, un jūs nekļūdīsities, lai kā viņi mēģinātu izlikties; kaut arī vilks būtu apkrāvies ar divdesmit aitādām, jums viņš ir jāatpazīst, lai viņš jūs nepiekrāptu.

Kas tad ir patiesa pravieša vai patiesa mācītāja augļi, pēc kuriem var pateikt, ka tas nav vilks, bet gan krietna avs? Tas nav viņa dzīves veids, viņa tituli un amats, viņa īpašās dāvanas. Jo Kungs liecina pats, un arī mūsu pieredze māca, ka ar to ļaudis bieži tiek piekrāpti un pavedināti. Īstie augļi ir kā to Kungs parāda šīs līdzības beigās , ka tas izpilda Debesu Tēva gribu.

Ievēro labi, ka šeit Kungs nerunā par kristiešiem vispār, bet gan par praviešiem. Tiesa, katram kristietim jāpilda Tēva griba, un, to darīdami, viņi gūst pestīšanu.”

Mūs daudzkārt saprot pilnīgi nepareizi. Proti, uzskata, ka augļi, pēc kuriem var pazīt patiesu pravieti, ir viņa dievbijīgā dzīve un viņa panākumi mācītāja darbā. Bet Kristus saka: “Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” (Mt. 7:21)

“Bet “darīt Tēva prātu” neattiecas tikai uz tām prasībām, kas ietvertas desmit baušļos, un uz paklausību, ko pieprasa Viņa bauslība. Jo, tā kā mēs šīs prasības izpildīt visā pilnībā šajā dzīvē neesam spējīgi, tad mēs arī nevarētu dižoties, ka esam izpildījuši Tēva prātu, un mēs nevarētu nokļūt Debesīs. Bet Tēva griba ir izpausta Jņ. 6:40, kur Kristus saka: “Jo tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība, un Es viņu celtu augšā pastarā dienā.” Tas ir vienīgais ceļš, kas mums ejams, kā mācītājiem, tā klausītājiem, ja gribam tapt pestīti.

Šeit Kungs īpaši runā par mācītājiem jeb praviešiem, kuru īstie un patiesie augļi nav nekas cits kā tas, ka viņi cītīgi sludina ļaudīm šo Dieva gribu un māca viņiem, cik Dievs ir žēlīgs un žēlsirdīgs, ka Viņš nejūt prieku par grēcinieka nāvi, bet grib, lai tas dzīvotu; un Dievs šo savu žēlsirdību ir pierādījis, likdams savam vienpiedzimušajam Dēlam kļūt par cilvēku. Kas Viņu pieņem un uz Viņu tic, tas gūst mierinājumu no tā, ka Dievs sava Dēla dēļ grib būt žēlsirdīgs, piedot grēkus un sniegt mūžīgu pestīšanu utt. Kas tīrā veidā sludina Evaņģēliju un tādējādi ved ļaudis pie Kristus kā pie vienīgā vidutāja starp Dievu un mums, tas kā mācītājs dara Dieva prātu. Šie ir īstie augļi, ar kuriem neviens nevar tikt piekrāpts vai maldināts. Jo, ja tas būtu iespējams un pats velns to sludinātu, tad šāds sprediķis nebūtu nepareizs vai samelots, un cilvēks, kas tam ticētu, saņemtu apsolīto. Pēc šiem augļiem, kas ir paši cildenākie un drošākie, kas nevar piemānīt, seko citi, proti, ka dzīve jauki saskan ar šo mācību un nav tai pretrunā. Bet šos augļus var uzskatīt par īstiem augļiem tikai tad, ja pirms tiem ir sludināta patiesā mācība par Kristu.”

« Atpakaļ uz satura rādītāju jeb Tēžu lapu

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.