196. Par kādu cenu Kristus tevi izpirka?


Trīsdesmit ceturtais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Trīsdesmit trešais vakara priekšlasījums »

Mūsdienās ikviens, kas uzsver pareizās mācības nozīmi, tūdaļ tiek turēts aizdomās par to, ka viņam trūkst patiesa kristīga gara. Jau pats termins “pareiza mācība” tagad tiek noniecināts un nopelts. Pat tie teologi, kuri uzskata sevi par konfesionāliem, par pareizo mācību runā lielākoties zobgalīgi kā par nedzīvu burta kalpu teoloģijas pazīmi. Un, ja kāds par šo pareizo mācību un pret katru aplamu mācību nopietni cīnās, tas tagad tiek uzskatīts par cietsirdīgu, nemīlamu fanātiķi. Kāds tam varētu būt iemesls? Iemesls, bez šaubām, ir tas, ka modernie teologi gluži labi zina, ka viņiem nav tādas mācības, kas visos laikos ir saukta par pareizu mācību un kas tāda patiesībā arī ir. Bez tam tas ir arī tāpēc, ka viņi pat ir pārliecināti, ka pareizas mācība vispār nepastāv. Tā nav nekas cits kā sapņu pasaule, kā ideālu valstība, Platona Republika.


Mēs dzīvojam laikā, kurā, kā to apustulis saka par maldu skolotājiem, “vienmēr mācās, bet nekad nevar nonākt pie patiesības atziņas” (2. Tim. 3:7). Mūsu laika gars ir Pilāta gars, kurš tad, kad mūsu Kungs tam apliecināja, ka Viņš ir patiesības ķēniņš un ka Viņa valsts ir patiesības valsts, Kungam Kristum zobgalīgi jautāja: “Kas ir patiesība?”, negaidīdams atbildi (Jņ. 18:38). Šis nelaimīgais cilvēks savā sirdī, bez šaubām, domāja: “Dižākie cilvēces gari jau gadu tūkstošiem ilgi ir meklējuši atbildi uz jautājumu: “Kas ir patiesība?”, bet nav to atraduši. Un nu tu, nabadzīgs ubags, nožēlojams nācarietis, domā, ka tu esi patiesības ķēniņš, un gribi dibināt patiesības valsti, tādas patiesības valsti, kurā nebūtu pretrunu un kas būtu mūžīga?”

Nicināt pareizo mācību nozīmē nicināt patiesību, jo pareizā mācība jau nav nekas cits kā tīrs Dieva vārds. Tā nav, piemēram, kāda dogmatiķu mācība, ko pieņēmusi baznīca. Tāpēc šāda pareizās mācības nicināšana ir apliecinājums tam, kādā neizsakāmi bēdīgā laikā mēs dzīvojam. Un ko saka pati Bībele par Dieva vārdu un patieso mācību? Jeremijas pravietojumos teikts: “Pravietis, kam bijis sapnis, lai to kā sapni arī pastāsta, un kam atklājies Mans vārds, tas lai to pasludina pēc patiesības! Kas kopējs salmiem ar graudiem?” – tā saka tas Kungs.” (Jer. 23:28)

Dāvids vēršas pie paša Dieva: “Vai Tev par sabiedroto būtu kļuvis ar nelaimi apdvests netaisna tiesneša krēsls, kurš pazudina cilvēku, sagrozīdams likumu..?” (Ps. 94:20) Ar vārdu “likums” šeit vispārinot jāsaprot Dieva vārds. Un ko saka mūsu dārgais Kungs Kristus pats? Viņš saka: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jņ. 8:31-32) Un vai tas nav briesmīgi, ja tagad vācu teologi saka: “Ak, patiesība! Mēs tiecamies pēc patiesības, bet tikai augstprātīgs, pašapmierināts cilvēks sacīs, ka viņš to ir sasniedzis!” Tik dziļi mēs tagad esam grimuši, ka tā runājam, kamēr mūsu Kungs pavisam noteikti saka: “Jūs atzīsit patiesību, un patiesība jūs darīs brīvus.”

Tā savā vēstulē raksta arī uzticīgais apustulis Jūda: “Mīļie, tā kā man ļoti rūpēja jums rakstīt par mūsu kopējo pestīšanu, tad sirds man spieda jūs pamācīt šinī rakstā turpināt cīņu par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta.” (Jūda 3) Apustulis šeit nerunā par ticību viena cilvēka sirdī, bet par ticību, raugoties uz to objektīvi, t. i., par pareizo mācību. Māceklis Jānis, mīlestības sludinātājs, raksta savā otrajā vēstulē: “Ikviens, kas aiziet no Kristus mācības un nepaliek tanī, ir bez Dieva; tam, kas paliek šinī mācībā, ir Tēvs un Dēls. Ja kāds nāk pie jums un nesludina šo mācību, tad neuzņemiet viņu savās mājās un nesveiciniet viņu. Ja kas viņu sveicina, ņem dalību viņa ļaunajos darbos.” (2. Jņ. 9-11) Un svētais apustulis Pāvils raksta Titam par kristiešu mācītāja īpašībām: “Viņam jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgajā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim. Jo daudzi ir nepaklausīgi, pļāpas un maldinātāji, visvairāk no jūdiem, tiem jāaizbāž mute; viņi izposta veselas ģimenes, negodīgas peļņas dēļ mācīdami to, kas neklājas.” (Tit. 1:9-11)

Un savā pirmajā vēstulē Timotejam viņš raksta: “Esi nomodā par sevi pašu un par mācību, turies pie tā, jo darīdams to, tu izglābsi ir pats sevi, ir tos, kas klausās tevi.” (1. Tim. 4:16) Beidzot, Vēstulē galatiešiem, pēc tam, kad to draudzēs bija iespiedušies maldu mācītāji, viņš raksta: “Jūs bijāt skaistā gājienā, kas jūs ir kavējis paklausīt patiesībai? Šis mudinājums nenāk no tā, kas jūs aicina. Nedaudz rauga saraudzē visu mīklu.” (Gal. 5:7-9) Viņš grib sacīt, ka viena vienīga aplama mācība pārvērš maldos visu kristīgo mācību kopumā, tāpat kā piliens indes var tīru ūdeni pārvērst nāves zālēs.

Mēģināsim tagad pēc iespējas dzīvi iztēloties, kas būtu noticis, ja tad, kad agrīnajā baznīcā parādījās maldu mācītāji Ārijs, Nestors, Pelāgijs, pret viņiem stingri nebūtu uzstājušies tādi vīri kā Atanasijs, Kirils, Augustīns? Tad jau ceturtajā un piektajā gadsimtā baznīca būtu pazaudējusi kristīgās ticības galveno mācību, tās pamati būtu tikuši izkustināti un tai būtu bijis jāsabrūk. Tas, protams, neatbilda Dieva nodomam un tātad nebija iespējams. Bet tieši tāpēc Dievam vajadzēja likt lietā tādus līdzekļus, kādi bija šie mācītāji. Savas dzīves laikā viņi gan tika kā ļaunprātīgi kristietības grāvēji nīsti un vajāti. Taču jau vairāk nekā gadu tūkstoti viņu vārdi mirdz kā glābjošās patiesības liecinieku vārdi, un mūžībā tie mirdzēs kā debess spožums, kā zvaigznes mūžīgi mūžam (Dan. 12:3). Tāpēc lai neviens nevilcinās apliecināt taisnību, baidoties, ka kāds varētu pārmest, ka viņam nav pareizā garā. Tā runā neticība!

Iedomāsimies vēl arī gadījumu, ka Luters gan būtu atzinis patiesību, būtu to arī savās šaurākajās aprindās apliecinājis, bet nebūtu sācis cīņu pret neģēlīgo pāvestību. Kas tad būtu noticis? Kristietība būtu palikusi zem Romas antikrista dvēseļu tirānijas, un mēs visi tagad būtu viņa pavalstnieki.

Tāpēc tas nav diskutējams jautājums: vajadzīgas abas lietas ¬ patiesību aizstāvēt un cīnīties pret maldu mācībām! Lai jūs to godam veiktu, tas, starp citu, arī ir mūsu piektdienas vakaru stundu mērķis. Lai Dievs dod savu svētību mūsu šī vakara temata iztirzājumam!

Pagājušajā reizē mēs tikai nedaudz iesākām iztirzāt svarīgo divdesmit pirmo tēzi, proti, ka bauslība un Evaņģēlijs netiek pareizi izšķirti, ja māca, ka jau ar to vien, ka ļauj sevi kristīt un dodas pie Vakarēdiena, ir paveikts darbs, kas nes pestīšanu. Tā ir visneģēlīgākā bauslības un Evaņģēlija jaukšana.

Evaņģēlijs nepaģēr nekā vairāk kā: “Tikai tici! Pieņem to, un tu tiksi pestīts!” Bauslība turpretī pavēl: “Izdari to, un tu dzīvosi!” Bet, ja jau pats Kristības akts vai piedalīšanās Vakarēdienā man sniedz žēlastību, tad acīmredzot Evaņģēlijs ir pārvērsts bauslībā, balstot pestīšanu uz darbiem; un bauslība ir pārveidota par Evaņģēliju ar to, ka es nabaga grēcīgajam cilvēkam par to apsolu pestīšanu.

Šķiet, ka nevarētu būt iespējams vēlēties kļūt par kristīgās ticības sludinātāju un tomēr mācīt, ka sakramenti ex opere operato var sniegt pestīšanu. Taču tā tas notiek atkal un atkal. Tieši tie, kuri vēlas būt stingri luterāņi, pieļauj šo briesmīgo kļūdu, kad tie runā par sakramentiem. Kad viņi ir beiguši iztirzāt mācību par Kristību, katram klausītājam ir kļuvis skaidrs: lai nokļūtu Debesīs, pietiek ar to, ka ļauj sevi kristīt. Tāpat tas ir ar mācību par Vakarēdienu; noklausoties to, rodas secinājums: tev jāpieiet pie altāra, un tev būs grēku piedošana, jo Dievs jau šo savu žēlastības aktu ir sasaistījis ar šo darbību.

Mēs jau pirms nedēļas sākām aplūkot pierādījumus, ka tas ir tiešā pretrunā ar Evaņģēlija mācību. Šeit iederas visas tās Rakstu vietas, kuras apliecina, ka Evaņģēlijs prasa vienīgi ticību, ka viss balstīts uz ticību. Bet, ja tas ir tā, kā tad es varu sacīt, ka man palīdz arī kāds darbs? Ja man nepalīdz sludinātie vārdi tad, ja man nav ticības, tad arī Kristība un Vakarēdiens bez ticības nelīdzēs nenieka. Sakot cilvēkam, ka viņš top glābts ticībā, ir pateikts vienīgi tas, ka viņš top glābts žēlastībā. Bet vairums cilvēku to izprot šādi: “Ja tu gribi tapt pestīts, tev nav jāpaveic tāds un tāds darbs, bet ¬ tev jātic! To no tevis prasa Dievs.”

Bet tā tas nav, apustulis saka skaidri: “[Taisnība nāk] no ticības, lai pamatā būtu Dieva žēlastība.” (Rom. 4:16) Iegaumēsim šo dārgo vārdu! Katra mācība, kas ir pretrunā mācībai, ka cilvēks top glābts nevis ar saviem darbiem, savu centību, bet gan vienīgi Dieva žēlastībā, ir maldu mācība, kas grauj kristīgās mācības pamatus. “Tev jātic” nozīmē: “Tev jāpieņem tas, kas tev tiek pasniegts.” Mūsu Debesu Tēvs mums sniedz grēku piedošanu, taisnību, dzīvību un pestīšanu. Bet ko mums var dot dāvana, kuru mēs nepieņemam? Un saņemšana nav darbs, ar ko es nopelnu dāvanu, bet gan sniegtā satveršana. Kad es sniedzu dāvanu ubagam, es nezinu, vai viņš to pieņems, taču es to daru pilnā nopietnībā. Ja šis cilvēks dāvanu nesatver un tā nokrīt zemē, viņš paliek bez tās.

Tagad paklausīsimies dažas vietas, kur īpaši aplūkoti sakramenti. Mūsu Kungs saka: “Kas tic un top kristīts, tas taps svēts.” (Mk. 16:16) Viņš nesaka: “Kas top kristīts un tic,” bet gan: “Kas tic un top kristīts.” Nepieciešamākā ir ticība, un Kristība ir kaut kas tāds, pie kā ticība turas. Un tad Kungs turpina: “Bet kas netic, tas taps pazudināts.” Tas rāda, ka arī tad, ja cilvēks nevar saņemt Kristību, viņš var tapt glābts, ja tic.

“Pa ceļu braukdami, viņi nonāca pie kāda ūdens, un galminieks sacīja: “Lūk, ūdens! kas mani kavē kristīties?” Bet Filips sacīja: “Ja tu no visas sirds tici, tad to var.” Un tas atbildēja: “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.”" (Ap. d. 8:36-37) Tas ir vienīgais, ko prasa Filips. Ar to viņš pasaka, ka citādi Kristība nelīdzēs neko. Kad mēs kristāmies, mēs neveicam nekādu darbu, bet gan Dievs dara savu darbu ar mums.

“Jūs jau visi ticēdami uz Jēzu Kristu esat Dieva bērni. Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū.” (Gal. 3:26-27) Šeit redzams, ka Kristībā mēs tērpjamies Kristū tikai tad, ja ticam. Jo apustulis nesaka ¬ kā to bieži interpretē ¬, ka katrs, kas top kristīts, tērpjas Kristū, bet gan: “daudzi no jums, kas esat kristīti.” [Latviešu Bībelē abos pantos ir vārds "visi", vācu Bībelē otrreiz lietots vārds "daudzi".- Tulk. piez.] Apustulis uzrunā tos, kas ir ticējuši un kļuvuši Dieva bērni. Kas netic, netērpjas Kristū, bet patur savas grēcīgās miesas tērpu.

Iestādot Svēto Vakarēdienu, mūsu Kungs saka vārdus: “Ņemiet un ēdiet, tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To dariet mani pieminēdami. Ņemiet un dzeriet visi no tā, šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas grēku piedošanai.” Kungs nesaka tikai: “Tā ir mana miesa,” bet vēl piebilst: “kas par jums top dota”; Viņš nesaka tikai: “Tās ir manas asinis”, Viņš vēl turpina: “kas par jums top izlietas grēku piedošanai.” Ar to viņš acīmredzot grib sacīt: “Vissvarīgākais ir tas, lai jūs ticētu, ka šī miesa ir nodota par jums un ka šīs asinis ir izlietas par jūsu grēkiem. Tam jums jātic, tikai tad jūs gūsiet patiesu svētību no šī Debesu mielasta.” Un kad Kristus vēl piemetina: “To dariet mani pieminēdami,” Viņš ar to atgādina: “Dariet to ticībā!”

Viņš taču negrib sacīt: “Baudot manu miesu un asinis, pieminiet mani, neaizmirstiet mani pavisam!” Kas domā, ka Pestītājs tikai pamudinājis savus kristiešus, lai tie viņu pavisam neaizmirst, tas Pestītāju nepazīst. Nē, īstā Kristus piemiņa ir tad, kad cilvēks bauda Vakarēdienu, ticībā pieminēdams: “Šī miesa ir nodota par mani! Šīs asinis ir lijušas manu grēku piedošanai. Tādēļ es droši varu doties pie altāra. Es gribu ticībā pie tā turēties un augstu godā turēt šo ķīlu.” Ja Dievs savam Vārdam vēl pievieno šādu ķīlu, kurš gan vēl drīkstētu šaubīties par to, vai šis Vārds ir patiesība un vai tas patiešām piepildīsies? Paturēsim to savā sirdī un prātā! Lai ikreiz, dodoties pie Svētā Vakarēdiena, mūsu acu priekšā būtu vārdi: “Par jums top dota, par jums izlietas grēku piedošanai.” Nedarīsim to domādami: “Tā es atkal izpildu savu pienākumu! Šo darbu uzlūkos arī Dievs.” Tad jūsu gājiens pie Dievgalda būs nosodāms gājiens, kas jums nesīs vienīgi nāvi un pazudināšanu. Tā ir nekaunība, tā iet pie altāra un baudīt Kristus miesu un asinis; bet nav nekaunība cieši turēties pie Viņa apsolījuma, pie Viņa vārda.

Rom. 4:11 lasām: “Bet ārējo zīmi viņš [Ābrahāms] saņēma par apstiprinājumu ticības taisnībai, kas bija iegūta bez tās.” Šeit stāstīts par to, ka Ābrahāms ir ticējis jau agrāk, pirms apgraizīšanas, un ka ar šo aktu viņš vienīgi ir saņēmis ticības taisnības zīmogu. Tas ir lielas Dieva labestības akts, ka Viņš, zinādams, cik kūtri mēs esam ticībā pēc tam, kad esam nonākuši pie ticības, savam vārdam vēl pievieno ārēju zīmi un sasaista to ar savu solījumu; jo sakramenti ir sasaistīti ar Dieva vārdu un ir ietverti tajā. Gaišā zvaigzne, kas mirdz no sakramentiem, ir Viņa vārds.

Mūsu baznīcai bieži pārmet, ka tā mācot, ka Kristība ex opere operato padara mūs par Dieva bērniem, ka Vakarēdiens ex opere operato sniedz grēku piedošanu. Maldu mācītāji iestāsta ļaudīm, ka tāda ir luteriskā mācība. Ja tā patiešām būtu mūsu mācība, tad nudien nebūtu jābrīnās, ka visi patiesie kristieši no mums vairītos. Tas būtu briesmīgi. Vispirms mēs sakām: “Ne ar darbiem iegūstama pestīšana,” bet pēc tam mēs sacītu: “Bet ar šiem abiem mazajiem darbiem jums jāiegūst pestīšana.”

Bet ir daudz tādu kristiešu, kas lūkojas kalendārā, lai konstatētu, vai nav jau pienācis laiks, kad atkal jādodas pie Dievgalda tāpēc, ka tas ir kristieša pienākums, viņa darbs, kuru nedrīkst atstāt novārtā. Viņi dodas pie altāra, ēd un dzer savu nāvi un pazudināšanu. Tas, kam jārosina doties pie Dievgalda, ir žēlastības apsolījums, ko Dievs sasaistījis ar Vakarēdiena redzamajiem elementiem. Un, ja cilvēks dodas pie altāra ar ticību šim apsolījumam, viņš šo Dieva galdu atstās ar svētību sirdī. Bet daudzi diemžēl domā šādi: “Tā nu es reiz esmu audzināts, ka iet pie Dievgalda ir mans pienākums. Ja es izpildu šo pienākumu, es varu būt drošs par savu pestīšanu.”

Patiešām, luteriskā baznīca sakramentus ceļ tādos augstumos, ko nepanes jūsmotāji. Luteriskā baznīca turas pie Kunga vārdiem: “Kas tic un top kristīts, tas taps svēts.” Un tāpēc tā nolād visus maldu mācītājus, kuri saka: “Tā ir tikai ceremonija, ar kuru uzņem kristīgajā baznīcā.” Bet tā nav, “Kristība sniedz grēku piedošanu, glābj no nāves un velna un sniedz mūžīgu pestīšanu visiem, kas tic tam, ko saka Dieva vārds un apsolījumi.” Luteriskā baznīca cieši turas pie tā, ka Kristība ir mazgāšana uz atdzimšanu un atjaunošana Svētajā Garā, tā cieši turas pie tā, ko Pēteris saka par Kristības ūdeni, proti, ka tas mūs glābj.

Mēs turamies pie tā, ka “jūs daudzi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū”. Luteriskā baznīca cieši turas pie tā, ko saka mūsu Kungs: “Tā ir Mana miesa, kas par jums nodota; tās ir Manas asinis, kas par jums izlietas,” un nepieļauj šeit nekādus maldus. Luteriskā baznīca uzskata svētos sakramentus par pašu svētāko, žēlastības bagātāko un vērtīgāko no visa, kas ir zemes virsū. Tā ir cieši pārliecināta, ka Debesu Tēvs nav nekāds nožēlojams ceremonijmeistars, kurš būtu pavēlējis izpildīt zināmas ceremonijas ar tiem, kurus mēs uzņemam. Nē, kristietība nav nekāda brīvmūrnieku biedrība. Ja Dievs pavēl veikt kādu sakramentālu darbību, tad tas ir kaut kas tāds, no kā atkarīga mūsu pestīšana. Bet kur luteriskā baznīca ir sacījusi, ka cilvēkus glābj jau tas vien, ka izpilda sakramentu aktus? Taisni otrādi, tā vienmēr ir liecinājusi pret to, pret to cīnījusies un šādu mācību nosodījusi.

Izrādās, ka šeit mūsdienu teologu vairums savos uzskatos atkal ir tuvu pāvestiešiem. Tas ir savādi, ja ņem vērā, ka šiem cilvēkiem ir nosliece uz racionālismu. Viņi saka: “Kristība ir atdzimšana.” Daudzi, kas to dzird, nodomā: “To māca luteriskā baznīca.” Bet tā tas nav. Kristība nav atdzimšana, bet tā īsteno atdzimšanu, tā ir atdzimšanas līdzeklis.

Bet, lai jūs skaidri redzētu, ka luteriskā baznīca pilnīgi noliedz šādu sakramentu ex opere operato efektu, paklausieties dažas liecības no tās apliecībām.

Lutera “Mazajā katehismā” teikts (Conc. Trigl. 551):

“Kā ūdens var darīt tādas lielas lietas? Ūdens to, protams, nedara, bet gan Dieva vārds, kas ir ūdenī un ar ūdeni, un ticība, kas šim Dieva vārdam ūdenī uzticas.”

Kad Pēteris saka: “Ūdens jūs glābj,” (1. Pēt. 3:21) tā ir sinekdoha. Jo pie Svētās Kristības akta ir piesaistīts liels, brīnišķīgs žēlastības apsolījums.

Katehisma sestajā daļā (Conc. Trigl. 557) lasām:

“Ēšana un dzeršana to, protams, nedara, bet gan vārdi, kas ir šeit: “Nodota par jums un izlietas par jums grēku piedošanai”. Šie vārdi ir līdzās miesīgajai ēšanai un dzeršanai kā Sakramenta galvenais saturs, un kurš šiem vārdiem tic, tam ir tas, par ko tie runā, proti, grēku piedošana.”

Modernie teologi vārdus “galvenais saturs” parasti izskaidro tādējādi, ka šie Dieva vārdi ir runājami līdz Sakramentā. Viņi ar to saprot forma sacrae coenae [Svētā Mielasta saturs]. Bet par to jau šeit nav runas. Runa ir par to, ko Sakraments veic, un galvenie tāpēc šeit ir vārdi ¬ “nodota par jums, izlietas par jums”.

Augsburgas apliecībā lasām (R., 1995., 13. art.,13., 14. lpp.):

“Par sakramentu lietošanu māca, ka sakramenti iestādīti ne tikai, lai būtu ticīgo pazīšanās zīmes starp cilvēkiem, bet tie jo vairāk ir likti, lai būtu zīmes un liecības Dieva gribai attiecībā uz mums, to ticības modināšanai un stiprināšanai, kuri tos saņem.”

Sakramentiem jāmodina un jāstiprina mūsu ticība. Jau Dieva vārda sludināšanai jāstiprina kristieša ticība. Bet, kad viņš vēl dzird, ka Dievs ir iedibinājis īpašu darbību, kas saistīta ar šo apsolījumu, tad tas viņam šķiet kā Debesu vārti. Bet tas notiek tikai tad, ja pie šī Dieva apsolījuma turas. Dievs mūs grib glābt aiz tīras žēlastības. Tāpēc ir muļķīgi domāt: “Vai tas var būt? Vai tad ar Kristību vien es kļūšu pestīts? Vai tad mani glābs tas, ka es tur noliekšu galvu un ļaušos aplaistīties ar ūdeni?” Nē, nekas mums nav jādara. Nav jābrīnās, ka Dievs mums ir paredzējis to, par ko pat cilvēka saprašanai jāsaka: “Tā taču nevar būt tāda lieta, ar ko man jānopelna pestīšana.” Bet jūsmotāji stāsta cilvēkiem, ka tāda ir mūsu mācība un ka tās ir pāvestības mācības paliekas, ko nav atmetusi mūsu baznīca. Pati Kristības darbība, ja to nepavada ticība, cilvēkam nesniedz neko, vienīgi pazudināšanu. Patiesība šajā jautājumā ir šāda: Dievs ir tik labestīgs, ka viņš ne vien liek sludināt žēlastību, bet arī pasaka: “Nāc, ar šo Sakramentu es esmu savu žēlastību apsolījis un apzīmogojis! Tikai tici tam!”

Tas, kurš cer iegūt grēku piedošanu vienīgi ar ēšanu un dzeršanu, dziļi maldās. Kristus miesa nedarbojas fiziskā veidā, kā to domā modernisti, sakot, ka tā cilvēkā iedēsta nemirstības dīgli. Par to Svētajos Rakstos nav ne vārda, tie ir tikai mūsu spekulatīvās teoloģijas izdomājumi.

Beidzot, spriedumu, ka sakramenti iedarbojas ex opere operato, nepārprotami nosoda mūsu apliecības. Augsburgas ticības apliecības Apoloģijas 13. artikulā teikts (Müller, 202 utt.; Conc. Trigl., 309 utt.):

“Ja mēs par sakramentiem saucam ārējas zīmes un ceremonijas, kam ir Dieva pavēle un kas sasaistītas ar Dieva žēlastības apsolījumu, tad ir viegli secināt, kas īsti ir sakramenti. Jo ceremonijas un citas ārējas lietas, ko iekārtojuši cilvēki, tādā veidā nav sakramenti. Jo cilvēki nevar bez Dieva pavēles apsolīt Dieva žēlastību. Tādēļ zīmes, kas iedibinātas bez Dieva pavēles, nav žēlastības zīmes, ja arī ar tām bērniem un nemācītiem ļaudīm var sniegt pamācošus atgādinājumus, kāds, piemēram, ir uzzīmēts krusts. Īsti sakramenti ir Kristība, tā Kunga mielasts un Absolūcija. Jo tiem ir Dieva pavēle, tiem ir arī žēlastības apsolījums, kurš patiesībā pieder pie Jaunās Derības un ir Jaunā Derība. Jo šīs ārējās zīmes ir iestādītas tādēļ, lai ar tām tiktu aizkustinātas sirdis, proti, ar Vārdu un ārējām zīmēm vienlaikus, lai ticētu, ka tad, kad mēs topam kristīti, kad baudām tā Kunga miesu, Dievs mums patiešām būs žēlīgs caur Kristu, kā saka Pāvils: “Ticība nāk no sludināšanas.” (Rom. 10:17) Bet tāpat kā Vārds, ejot caur ausīm, arī ārējā zīme, kas nolikta acīm, skar sirdi un virza to pie ticības. Jo Vārds un ārējā zīme sirdī darbojas vienādi, kā to labi pateicis Augustīns, ¬ sakraments ir redzams vārds. Ārējā zīme ir attēls, kas izskaidro to, kas tiek sludināts ar Vārdu; tāpēc abi veic vienu un to pašu.”

Ja kāds mums kā sakramentu piedāvā kaut ko tādu, ar ko Dievs nav saistījis savu žēlastības solījumu, tad mēs to neuzskatām par sakramentu. Neviens neapgalvo, ka sprediķa noklausīšanās vien jau dara svētu ¬ to, kā to zina katrs kristietis, nemāca Svētie Raksti. Tāpat tas ir arī ar sakramentiem. Zīme viena pati, kas tiek celta acu priekšā, neveic glābšanas funkciju, bet gan norāda uz to, ko sludina Vārds. Mēs kristām ar ūdeni, kas norāda uz to, ka Kristība mūs šķīsta no grēkiem, dara mūs svētus, sniedz atdzimšanu un atjaunošanos. Uz to norāda ūdens. To, ko es dzirdu sprediķī, es redzu Kristības ārējā elementā. Vārds un sakraments vienādi iedarbojas sirdī.

Mūsdienu teologi ir iztēlojušies šādu situāciju: pret dažādām slimībām Dievs ir paredzējis dažādas zāles: Vārds, bez šaubām, arī ir tādas zāles; Kristībai jābūt savam uzdevumam, tai jāsniedz atdzimšana; Vakarēdienam tāpat ir sava, cita ietekme, proti, tam mūs jāsavieno ar Kristus miesu. Taču tie ir tikai cilvēku izdomājumi, par ko Rakstos nav ne miņas. Vārds rosina ticību, sniedz grēku piedošanu, dāvā mums Dieva žēlastību un pestīšanu. Bet to dara arī Kristība, to dara arī Svētais Vakarēdiens. Zīmogs viens pats nepalīdz. Un arī tad, ja es jums iedotu desmit lapas, apzīmogotas ar savu zīmogu, jūs ar tām nevarētu veikt nekādus darījumus. Un, kad apustulis saka, ka apgraizīšana ir bijis zīmogs, viņš ar to norāda, ka visi sakramenti ir zīmogi. Dievs savu Vārdu sniedz rakstītu uz papīra, un ar sakramentu palīdzību apzīmogo to, ko satur žēlastības solījumi. Tāpēc Kungs mums ne vien liek kristīties, bet uzreiz arī piemetina: “Kas tic un top kristīts, taps izglābts.” Kancelē šis Vārds ir dzirdams, un sakramentos ¬ redzams.

Tālāk Apoloģijā sacīts:

“Vēl nepieciešamāk ir saprast, kā sakramenti pareizi pielietojami. Šeit mums jānosoda vesels bars sholastikas doktoru un jānoraida viņu mācība, ka sakramenti sniedz žēlastību ex opere operato arī tad, ja sakramenta saņēmējam nav nekādas pozitīvas attieksmes pret to, ja vien viņš neliek tam ceļā šķēršļus. Bet tas pilnībā ir jūdu uzskats, kas māca, ka mums ar kaut kādu darbu un ārējām ceremonijām jātop taisniem un svētīgiem arī tad, ja trūkst ticības un sirds nav tur klāt. Un šī kaitīgā mācība tiek sludināta un mācīta jo plaši, it visur visā pāvesta valstībā un viņa baznīcās. Šo uzskatu apstrīd Pāvils un saka, ka Ābrahāms neesot Dieva priekšā kļuvis taisns ar savu apgraizīšanu, bet gan ka šī ārējā zīme ir bijusi apstiprinājums ticības taisnībai (Rom. 4:9). Tādēļ arī mēs sakām, ka pie pareizas sakramentu pielietošanas piederas ticība, ticība dievišķajam apsolījumam, apsolītajai žēlastībai, kas tiek piedāvāta ar sakramentu un Vārdu.

Pareizs sakramentu pielietojums ir tad, kad sirds un prāts uzdrīkstas ticēt un paļauties. Jo Dieva apsolījumu nav iespējams saņemt nekā citādi, kā vien ar ticību. Un sakramenti ir apsolījuma ārējās zīmes un tā apstiprinājuma zīmogs. Tādēļ pareizā sakramentu lietojumā klāt jābūt ticībai. Kad es saņemu Kristus Vakarēdienu, tā ir Jaunā Derība, tā to skaidri pasaka Kristus. Tādēļ man droši jāpaļaujas uz to, ka es iegūšu Jaunajā Derībā apsolīto, tas ir, žēlastību un grēku piedošanu. Tas man jāsaņem ticībā un ar to jāmierina mana izbiedētā, apmulsusī apziņa, un droši jāpaļaujas uz to, ka Dieva vārds un šis apsolījums ir drošs, vēl drošāks nekā kādas brīnumu zīmes, ko Viņš varētu sūtīt no Debesīm kā apstiprinājumu savai žēlastībai. Kāds gan labums no šādām brīnumzīmēm varētu būt neticīgajam? Un šeit mēs runājam par īpašu ticību, drošu ticību, ka man ir piedoti grēki, nevis par fide generali, vispārēju ticību, ticību tam, ka Dievs eksistē. Šāds sakramentu lietojums patiesi mierina un atspirdzina dievbijīgu, iztrūcinātu prātu.

Grūti aptvert un izsacīt to, ko baznīcā paveikusi nelietīgā, kaunpilnā, bezdievīgā mācība par opere operato, ko izdarījis šis sakramentu aplamais pielietojums, maldīgā pārliecība, ka tad, ja es lietoju sakramentu, šis paveiktais darbs dara mani dievbijīgu un sniedz man žēlastību, lai arī manā sirdī trūktu labu domu par to. No šejienes ir sākusies arī neizsakāmi nelietīgā mises profanācija, bet par to runāsim vēlāk. Nav iespējams uzrādīt nevienu veco autoru darbu vai burtu, kas apstiprinātu šo sholastiķu uzskatus. Augustīns stingri apgalvo pretējo, ka ticība sakramenta lietojumā mūs taisno Dieva priekšā, nevis pati Sakramenta darbība.”

Kad to tagad saka tā sauktajiem stingrajiem luterāņiem, tie nodomā: “Tas ir kalvinistiski. Nē, Kristība ir atdzimšana, un Kristus miesa un asinis paveic mūsos kaut ko noslēpumainu, kas visnotaļ ir žēlastība. Protams, tie, kas zina, ko šeit saka Apoloģija, neuzdrošinās tā runāt, taču viņi joprojām turpina tā domāt. Kānis gan būs labi zinājis, ko luteriskā baznīca par to domā. Viņš man, kad biju Vācijā, uzdāvināja savu grāmatu: “Mācība par Vakarēdienu”. Tajā viņš raksta:

“Luteriskās baznīcas sakramenta jēdziens vispār pilnībā nav attīstījies. Pamatjēdzieni “Vārds” un “ticība” tam pievienoti pārāk tieši.”

Kānis grib sacīt, ka starp Vārdu un ticību no vienas puses un sakramentu no otras patiešām pastāv zināma sakarība. Taču tas luteriskajā baznīcā ir aplami – savienot tos tik cieši, jo sakramenti darbojas objektīvi, tieši, bez Vārda un bez ticības. Apoloģijai sakraments ir tikai kvalificēts vārds. Tas ir, luteriskā baznīca īstenībā uzskatot sakramentus par to pašu, kas viņu izpratnē ir Vārds, ar to vienīgo atšķirību, ka pievienojas vēl kāda zīme – verbum visibile, quasi pictura Verbi seu sigillum, t. i., redzams vārds vai, tā sakot, vārda attēls, vai zīmogs, – kam tāpat kā Vārdam grēku piedošanas spēks ir tikai ar ticību. Un to viņš mūsu dārgajā luteriskajā baznīcā nosoda! Kāns raksta, ka Sakramenta īpašā pestīšanas svētība Vārda klātbūtnē tiek aizēnota, tāpat kā ticības klātbūtnē aizēnota tiek īpašā pestīšanas iedarbība. Viņš līdz ar to ir nodēvējis par nederīgu luteriskās baznīcas mācību, ka viss, kas pestīšanai nepieciešams, ir: no Dieva puses – Vārds, un no cilvēka puses – ticība. Viņš saka:

“Ir jāsaskata lielā atšķirība starp Vārdu un sakramentu; jo katram sakramentam ir sava specifiska pestīšanas svētība un sava īpaša pestīšanas iedarbība.”

“Kristīts cilvēks ir atdzimis un paliek atdzimis līdz savai nāvei. … Vakarēdiena mērķi un uzdevumu var izsecināt tikai no šī fakta būtības. Vakarēdienā mēs baudām apskaidroto Kristus miesu un caur to Kristus Garu un dzīvību.”

Šo nepareizo jauno mācību atbalsta arī Deličs, kuram agrāk bija tik teicama stāja luteriskajā mācībā. Viņš raksta savā grāmatā (“Četras grāmatas par baznīcu”, 1847., 3. lpp.):

“Katrs, kas ir kristīts un piedalās tā Kunga mielastā, ir Kristus miesas loceklis. Kristus miesa ir visu to kopība, kas vienā Garā ir kristīti par vienu miesu un dzirdināti ar vienu Garu (1.Kor.12:13-14). Vai tas būtu Hengstenbergs (kurš tika uzskatīts par ortodoksi ticīga cilvēka prototipu un kurš tāds arī bija gandrīz līdz pat savai nāvei), vai Vislicens (Wislicenus; kāds brīvdomātājs), abi Dieva darba dēļ, kuru ne ticība rada, ne neticība izjauc, ir vienas un tās pašas miesas locekļi. Vienalga, vai cilvēks ir evaņģēliskajā vai Romas baznīcā, vai viņš ir socinists vai uniāts – ar Kristību viņi visi ir kļuvuši Viens Kristū.”

Tātad, pēc viņa uzskata, arī uniāti pieder pie redzamās baznīcas. Tālāk Deličs saka (42):

“Viņi var būt redzamās baznīcas daļas, pat locekļi.”

Bet loceklis var būt tikai tas, caur kuru strāvo dzīvība, kas plūst caur visu miesu. Pēc viņa apgalvojuma, visi šie neticīgie, bezdievīgie, bērnībā kristītie cilvēki ir Kristus miesas locekļi, lai arī tie ir nedzīvi locekļi. Tātad Kungs Kristus savā baznīcā ir pa daļai nedzīvs!

“Bet baznīcas locekļi, kura ir Kristus miesa, viņi nav.”

Šeit viņš atkārto mūsu baznīcas mācību, to, ko māca mūsu baznīcas teologi. Viņš turpina:

“Mēs nevaram piekrist, ka šāda šķirošana būtu attaisnojama. Kas reiz ir kristīts, tas ir Kristus miesas loceklis. Tas nav izmaināms.”

Kad cilvēks ir atkritis no ticības un Kristībā saņemtās žēlastības, viņam nav jādod padoms būvēt jaunu kuģi, ar ko turpināt ceļojumu uz Debesīm. Viņam jāatgriežas pie savas ticības Kristībā, kura ir līgums, kas nav satricināms, jo Dievs neņem atpakaļ savus Kristības solījumā dotos vārdus. Ja es pēc Kristības krītu nāves grēkā, tad Kristība man neko nelīdz.

Bet, ja es pēc tam atkal nāku pie atziņas, es varu sacīt: “Es tomēr neesmu pazudis. Es esmu kristīts. Dievs mani ir kristījis un sacījis: “Tev jābūt manam bērnam.” Un šos vārdus Dievs neņem atpakaļ.”

Ja es tā turēšos pie Kristības, pie Dieva apsolījuma, tad man atkal būs visa Kristības svētība.


Turpinājumā:
Bauslība un Evaņģēlijs: Trīsdesmit piektais vakara priekšlasījums

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.