173. Kādēļ mūsu Pestītāja vārds ir Jēzus?


Trīs pēdējie svētības apsolījumi

“Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem. Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu valstība. Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā, un ar meliem par jums runā visu ļaunu manis dēļ. Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo tā tie vajājuši praviešus, kas pirms jums bija.” [Mt.5:9-12]


Trīs pēdējo svētības apsolījumu grupai kā saistītāja tēma ir attieksme pret citiem cilvēkiem, un šeit uzreiz pamanāms, ka svētības apsolījumam miera nesējiem krasi pretstatīts svētības apsolījums Kristus sekotājiem par pārciestām nievām un vajāšanām. Ar to jau norādīts, ka šis miermīlīgums un miers, par ko šeit runāts, nav domāts kā miers, kas ir kristīgas rīcības panākums, bet gan tiek paredzēta vajāšana, un par tai sekojošo skaidri minēto atalgojumu ir sacīts: “Alga būs liela debesīs”. Šeit atkal kļūst redzams, ka runa ir par Kristū dibināto un Viņa atklāto Dieva un cilvēka attieksmi. Tā nav nedz iekšēja izjūta, nedz vienīgi attieksme pret līdzcilvēkiem, bet gan Dieva valstība un valdīšana.

Septītais svētības apsolījums

Nav nejauši, ka saistībā ar karu un mieru parādās patiesu un nepatiesu pravietojumu pretstats, un senajiem piemēriem — kā 1.Ķēn.22:5 u.t.; Mih.3; Jer.6; Jer.14:11 u.t.; Ec.13:1; 1.Tes.5:1-3 u.c. — ir, starp citu, paliekoša un principiāla nozīme. Jo miers kā labklājība un labsajūta pieder pie cilvēku pamatvajadzībām, par kurām runājot, cilvēku ieinteresētība ir īpaša, tāpēc ka viņi ir no tām atkarīgi, tās nosaka viņu dzīvi. Kas šeit nepiebalso, negrib piekrist, tam iet tā, kā tas redzams Vecās Derības pravietojumos un beigu laiku paredzējumos — tas netiek cauri ar veselu ādu un zināmos apstākļos var arī samaksāt ar savu dzīvību.

Tieši tur, kur šādā veidā cilvēku vajadzības parādās kā vara, mums jāieklausās Kunga vārdā, saskaņā ar kuru miera dibināšanas panākums nav vispārējs miers, bet gan dievbērnība kā apsolījums nākotnei. Bet dievbērnība ir, pēc 1.Jņ.3:1 u.t., tiklab apzīmējums, kā arī stāvoklis: “.. ka tiekam saukti Dieva bērni, un mēs tādi arī esam!” Zīme tam, pēc Rom.8:14 u.t., sal. Gal.4:1 u.t., ir Gara dāvana, kurš Dieva uzrunā parādās kā Dieva Gars. Bet tas atbilst piektajam svētības apsolījumam, kur runa ir par žēlsirdību — ka šis miers, par kuru ir runa, ir attiecināts uz salīdzināšanos ar Dievu Kristū, kurš pats ir mūsu miers (Ef.2:14 u.t.) un kurā tas pamatojas, miers, kurš patiešām “ir augstāks par visu saprašanu” (Fil.4:7).

Bet, ja miers, ko manto no salīdzināšanās ar Dievu caur Jēzu Kristu, tiek nomainīts ar ko citu, tad tas zaudē savu būtību kā Svētā Gara atjaunošanās dāvana un pazūd cilvēku dažādo vajadzību apmierināšanā un politisko interešu virzienos. Tas tad var būt pārbaudes jautājums mums pašiem, kā vispārējā kustība par mieru attiecas pret samierināšanos un izlīgšanu mūsu ikdienas apstākļos.

Astotais un devītais svētības apsolījums

Tam, ka paliekam pie skaitļa septiņi, astoto un devīto svētības apsolījumu uzskatot par sava veida pielikumu un kopsavilkumu, nav īpašas nozīmes. Draudzes stāvoklim pasaulē ar visu tās miermīlīgumu kā panākums tomēr nav paredzēts miers, bet gan vajāšana, proti — “Kristus dēļ”, vai, kā tas plašāk pateikts Lk.6:22: “.. kad cilvēki jūs nīst, izslēdz no sava vidus, lamā un zaimo jūsu vārdu Cilvēka Dēla dēļ.” Vajāšana, nicināšana, nepamatota neslavas celšana — tas viss attiecas gan uz miesīgās eksistences drošību, gan arī nomāc dvēseliski, kas var ne vien laupīt cieņu, bet arī izpostīt visu dzīvi, no kā mēs, cik vien iespējams, cenšamies izvairīties, paglābties.

Tas, ka Mt.5:12 min praviešu piemēru, vēlreiz apstiprina iepriekšējo svētības apsolījumu skaidrojumu. Tas, kas notika ar vecās derības praviešiem, tagad turpinās Kristus sekotāju dzīvē. Dieva valstības sludināšanas un gaidīšanas sekas ir vajāšana, ko īsteno šīs pasaules vara. Arī tas pieder pie ticības uz Jēzu Kristu.

Visai asi abos šajos svētības apsolījumos parādās krasais, vilšanās izjūtu radošais, īpašos apstākļos ļoti sāpīgais pretstats starp Dieva valstību un šīs pasaules valsti, starp cilvēku tiesu un Dieva tiesu, starp panākumiem un cieņu cilvēkos un Dieva algu, un tam ir pamatnozīme visa Kalna sprediķa izpratnē. Jo vārdi Jēzus mutē: “Svētīgi [ir]“, apsolījumā: “Svētīgi jūs esat”, pārtop par paļāvīga prieka pamatu, raugoties uz apsolīto debesu algu. Bet šī alga — un tas jānoskaidro, ņemot vērā daudzos pārpratumus — nav mūsu nopelns, bet gan kaut kas tāds, ko mums apsolījis Kungs. Līdzība par strādniekiem vīna kalnā (Mt.20:1-16) mums māca, ka šī debesu alga netiek aprēķināta pēc laika un padarītā darba, bet gan pēc Kunga apsolījuma, kas attiecas uz visiem vienādi.

Alga Kalna sprediķī ir bieži sastopams vārds, kas apzīmē svarīgu situāciju, kas atklājas šajos svētības apsolījumos. Jēzus sludinātā Dieva valstība ir šī alga, un Jēzus savus sekotājus, kas uzklausa Viņa vārdus, jau tagad sauc par svētiem, jo tie jau tagad pieder pie šīs valstības. Tādēļ svētības apsolījumu beigās, tāpat kā to sākumā, apsolījums izteikts tagadnes formā: “Jo tiem pieder Debesu valstība”. Tāpēc ka mēs to kā Jēzus mācekļi Viņa vārdos dzirdam, sirdī zinām un tas mums ticībā iemantots, mūs nevar pārsteigt nekas, kas šajā pasaulē vēl ir svešs Dieva valstībai. Svētīgs, kas sadraudzībā ar Jēzu Kristu ir izglābts no nākamās Dieva tiesas, un tam tad nav arī vairs jābīstas no cilvēku tiesas un vajāšanas.

Visā nepatīkamajā, ko tai nākas sastapt, kristīgā draudze aizvien saņem atgādinājumu: “Un kas jums varēs ļaunu darīt, ja jūs no visas sirds dzīsities pēc tā, kas labs? Bet, ja arī jūs ciestu taisnības dēļ, svētīgi jūs esat. Bet nebīstieties no viņiem, nedz iztrūkstieties. Bet turiet Kungu Kristu svētu savās sirdīs, būdami arvien gatavi aizstāvēties pret ikvienu, kas vaicā par cerības pamatu jūsos; tomēr gan ar lēnprātību un bijību, paturot labu sirdsapziņu, lai, kur jums ceļ neslavu, top kaunā tie, kas nopeļ jūsu labo dzīvi iekš Kristus” (1.Pēt.3:13-16).

Tā viss turpmākais Kalna sprediķis ir mierinošs un uzmundrinošs atgādinājums par to, kas jau tagad attiecas uz cilvēku, kurš izraudzīts Debesu valstībai un kuru Dieva Dēls ir izglābis no tiesas.

Kungs, mūsu miers, Tu apsoli dzīvību un mūžīgu svētlaimi tiem, kuri Tevis dēļ tiek vajāti un apsmieti. Mēs Tevi lūdzam, stiprini un uzturi mūsu ticību, ka mēs Tev paļāvīgā mierā un paklausīgi sekojam, lai kādreiz saņemtu algu, ko Tu mums esi apsolījis.

“Es Viņu skatīšu.., manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku.., Viņu, pēc kura mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies” (Īj.19:27). Āmen.

Lasi turpinājumu »

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.