294. Kādus sakramentus Kristus ir iestādījis?


Trešajā svētdienā pēc atspīdēšanas

Un, kad Viņš no kalna nokāpa, daudz ļaužu Viņam sekoja. Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības. Un Jēzus uz to saka: “Pielūko, ka tu to nevienam nesaki, bet noej un rādies priesterim un upurē to dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību.” Bet, kad Viņš iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza un sacīja: “Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas.” Un Jēzus uz to saka: “Es iešu un to darīšu veselu.” Bet virsnieks atbildēja un sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un, kad es vienam no tiem saku: ej! – tad viņš iet, un otram: nāc šurp! – tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! – tad tas dara.” Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: “Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis. Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā. Bet Valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu trīcēšana.” Un Jēzus sacīja virsniekam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis.” Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā. [Mt.8:1-13]

Šodien uzklausītajā Dieva vārda tekstā, mēs dzirdējām divu notikumu aprakstus. Pirmajā no tiem Jēzus šķīstīja spitālīgu vīru. Otrajā – tika dziedināts romiešu virsnieka kalps, kuru bija ķērusi trieka. Savā ziņā šie abi notikumi ir līdzīgi. Pirmkārt, tie mums atklāj lūdzēju lielo uzdrīkstēšanos un drosmi, kā arī paļāvības pilno sirds ticību uz Kungu un Pestītāju Kristu, kurā mājoja viss svētums un Dieva pilnība. Otrkārt, šie abi lūdzēji bija Israēla tautas atstumtie: pirmais – nešķīstības dēļ; otrais – jo bija pagāns. Tomēr neskatoties uz to, pats Visuvarenais Dievs, kurš bija tapis cilvēks, nācis šajā pasaulē, lai mājotu ļaužu vidū, lai uzmeklētu Savas noklīdušās un pazudušās avis, lai glābtu viņus, uzņemoties to vājības un nesot to sērgas [Jes.53:4], sastapa šos abus pieminētos. Šoreiz plašāk apskatīsim tikai pirmo notikumu, tas ir – kā Jēzus dziedināja ar neārstējamu slimību sirgstošo.

Tā vispirms mēs dzirdējām, kā evaņģēlists Matejs atklāj, ka pēc sava varenā un spēkpilnā sprediķa, kas tik tikko bija sacīts tuvējā kalnā, Jēzus dodas tālāk. Nokāpjot no kalna, liela daļa pūļa, kuri bija dzirdējuši šo sprediķi, sekoja Viņam. Ļaudis tiešām bija izbrīnīti par Jēzus mācību un par to, ka Viņš sludināja kā tāds kam ir vara. Tas noteikti bija atšķirīgi no jau ierastajiem Rakstu mācītāju sprediķiem. Sapulcējušos vidū bija kādi, kurus aizkustināja sprediķošanas stils un pasniegšanas forma. Dažiem patika radītā atmosfēra. Tur bija arī tādi, kuriem patika mācītāja āriene vai personība, bet bija arī kādi, kuros Dieva vārds bija aizdedzinājis ticības liesmu. Viens sprediķis, taču tik dažādi rezultāti. Vieni seko Jēzum, jo ieguvuši Dieva dāvāto ticību un priecājas par patiesību, citi turpretī cilvēciski sajūsmināti ieguvuši vienīgi emocionālo pacilātību. Un kā ir ar jums?

Gan toreiz, gan šodien, cilvēki apmeklē dievkalpojumus un klausās sprediķus dažādu, viņiem un Dievam vien zināmu, iemeslu dēļ un pēc tiem ir arī dažādi rezultāti. Par to mums pats Kristus māca citā vietā: 1] ka vieni dzird, bet tad nāk velns un ņem vārdu no viņu sirdīm, lai tie netic un netop izglābti; 2] citi vārdu dzird, to uzņem ar lielu prieku, tomēr tikai mazu brīdi tie tic un pārbaudīšanas laikā parasti atkrīt; 3] vēl kādi citi dzird un tomēr aizgājuši iegrimst ikdienas miesas rūpēs, mantkārībā un pasaules piedāvātajos kārdinājumos, viņu ticība noslāpst un nenes nekādus augļus; 4] un visbeidzot ir arī tādi, kas vārdu dzird un to patur savā nenocietinātajā sirdī, nesdami augļus ar pacietību. [Lk.8:12-15] Tie izturības pilni uzklausīja Dieva vārda mācību – šo dārgo un avota ūdens dzidro Evaņģēliju par grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu.

Viens no tādiem cilvēkiem bija arī spitālīgais. Iespējams, ka viņš pats bija iztālēm dzirdējis Jēzus Kalna sprediķi. Bet tikpat labi, kāds no pūļa pastāstīja slimajam vīram par Kristu – ka Viņš ir tik labs, žēlīgs un žēlsirdīgs, ka Viņš palīdz un dod ikvienam, mierina un sniedz padomu ikvienam, kas pie Viņa nāk. Mēs arī noprotam, ka šī ticība nebija radusies pati no sevis izaugot šī cilvēka prātā, jo kā Pāvils māca, ka “ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles” [Rom.10:17] Tā vai citādi rezultāts bija panākts. Sludinātā vēsts par Jēzu Kristu vai arī uzklausītais Evaņģēlijs no paša Kunga bija iesējusi sēklu un tas nesa augļus – ticību.

Tā spitālīgais nenobijās, bet turēja drošu prātu, lai lūgtu viņu šķīstīt. Viņš no visas sirds paļāvās uz savu Pestītāju un ticības pilnām acīm lūkojās uz garāmejošo miesā nākušo Dieva Dēlu. Spītējot cilvēciskai loģikai, iespējamam kaunam un apkārtējo nosodošajam viedoklim, viņš neraizēdamies par nepaklausību bauslībā rakstītajam, ka spitālīgajiem, kā nešķīstības augstākai pakāpei, jāturas savrup no ļaudīm, brīdinot tuvojušos ar saucieniem: “Es esmu nešķists!” vai vienkārši: “Nešķistais!” Viņš tomēr neļauj sevi samulsināt domām par savu nešķīstību un necienību pretstatā Jēzus šķīstumam un svētumam, bet piesteidzas klāt Pestītājam. Šis ticības vīrs metās ceļos un lūdz pēc palīdzības. Zemojoties Kunga priekšā, viņš apliecināja, ka patiesi godā To, kam pienākas Mesijas gods un vara. Vai mēs neesam šādi – paši spitālīgie?

Mēs pie ticības nākuši ikdienas atzīstam sevi par nolādētiem un pazušanai nolemtiem grēciniekiem. Tāpat kā spitālīgajam bija nepieciešama dziedināšana un šķīstīšana, arī. mums nekas cits neatliek kā ticības pilniem saukt uz Pestītāju: “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” [Lk.18:13] vai arī: “piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” [Mt.6:12] No tā mēs redzam, ka, ja sevi uzlūkojam kā nožēlojamāko un necienīgāko, ir pienācis īstais laiks steigties pēc palīdzības pie Kristus.

“Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Šāda lūgšana neskan pierasti kā miesīgā cilvēka pastāvīgo vēlmju apmierinājums: “Es gribu būt vesels, dziedini mani! Es gribu būt bagāts, svētī manas finanses! Es gribu būt uzmanības centrā un valdīt pār citiem, paver šādu iespēju!” Un šādus līdzīgus lūgumus varētu vēl ilgi turpināt. Tā ir dievbijīgā liekuļa – vecā Ādama lūgšana, viņš grib visu un uzreiz. Jau kopš Ēdenes dārza, kad velns piedāvāja Ādamam un Ievai būt kā dieviem. Vai tad no šāda piedāvājuma var atteikties?

Tā kopš grēkā krišanas dabīgais cilvēks galvenokārt gribēs sasniegt maksimālu līmeni baudās un minimumu sāpju. Dievs tiek izmantots kā brīnumnūjiņu vai kā ietekmējama persona, kurai nekas cits neatliek, kā piekāpties lūdzēja it kā “stiprās ticības” priekšā. Es jautāšu: kurš gan no mums labprāt gribētu panest pārbaudījumus un grūtības, vajāšanas un nabadzību, piedzīvot sāpes un ciešanas? Kurš gan no mums labprāt dotos nāvē citu dēļ? Atbildot sacīšu, ka reti, kurš tam piekristu, un pat, ja kāds pieteiktos, tāds būtu jāuzlūko ar zināmu ironiju kā mazohists.

Tomēr neskatoties uz mūsu nožēlojamo stāvokli, svētajā Kristībā esam tapuši par jauniem radījumiem, Dieva bērniem, Kristus svētītiem, kuri ar Dieva palīgu un Viņa spēkā cīnās ar veco Ādamu. Spitālīgā vīra izteiktā ticības pilnā lūgšana, mums rāda īstu paraugs kristieša cienīgam lūgumam: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Tā mums māca un atklāj lūdzēja bērnišķo ticību un drošo paļāvību, kā arī dod padomu, ka “bez ticības nevar patikt” Dievam. [Ebr.11:6]

Arī šodien Kristus līdzīgā veidā māca mūs lūgt par pārejošām lietām: “…Tavs prāts lai notiek…”, tāpat arī spitālīgā sacītajā: “ja Tu gribi, Tu vari.” Te mums skaidri atklājas, tas par ko māca arī Pāvils: “ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu.” [Rom.8:28] Jo mēs paši nezinām ko un kā lūgt, mēs nezinām, kas mums tālākā perspektīvā ir pats labākais. Tādēļ atliek uzticībā paļauties uz Dieva žēlastību, jo Viņš zina visas lietas un bagātīgi sniedz visu to nepieciešamāko ar rūpju pilnu skatu no mūžības perspektīvas.

Pāvils mums atgādina un iedrošina: “Neaizmirstiet… kādi jūs bijāt, kad tikāt aicināti. Ne jau daudzi pēc cilvēku sprieduma jūs bijāt gudri, ne jau daudzi bijāt vareni vai augstdzimuši.” [1.Kor.1:26] Un tā var turpināt: ne jau visi bijāt bagāti un veseli. Iespējams tieši otrādi vājums, miesas kaites un slimības, trūkums un likstas personīgajā dzīvē lika meklēt izeju, taustīties pēc kādas palīdzības, mierinājuma vai dziedināšanas. Un tas bija pats Kristus, kas jūs atrada savā žēlastībā un izrāva no tumsības. Šis pasaules, varenajiem, augstdzimušajiem un gudrajiem jau ir sava alga, bet mums paliek cerība, jo “mēs piederam debesīm, no kurienes mēs ar pacietību gaidām glābēju Kungu Jēzu Kristu” [Fil.3:20]

Tomēr attiecībā uz mūžības lietām lūgumam: “…Tavs prāts lai notiek…”, ir jābūt visai nopietnam un lai tas tiek ar stipru paļāvību izteikts. Jo kā pats Kristus apliecina, ka viņa un arī mūsu Tēva griba ir, lai ikvienam, kas ticības acīm skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un lai viņš tiktu augšāmcelts pastarā dienā. [Jņ.6:40] Šeit ticība nav vienkārši vēsturiska zināšana par Evaņģēlija notikumiem vai prāta piekrišana kādiem mācības jautājumiem, kāda ir arī bezdievīgajiem un velnam. Tā nav arī kāds Dievam īpaši tīkams cilvēka darbs vai tikums, kura dēļ Dievs dāvā žēlastību un piedod grēkus. Īsta ticība ir stipra sirds paļaušanās uz Dieva piedodošo žēlastību Kristū. Tādējādi ticība ir līdzeklis, ar ko cilvēks, Svētajam Garam darbojoties, satver un attiecina uz sevi Dieva žēlastības apsolījumus Kristū. Šādu ticību Dievs pierēķina par taisnību. Tā padarot garīgi spitālīgo šķistu.

Un Jēzus roku izstiepis aizskāra spitālīgo un sacīja: “Es gribu, topi šķists!” Un tas tapa šķists no savas kaites. Šādi Jēzus apliecina savu neizmērojamo mīlestību, pret nāvei nolemto kritušo cilvēci. Viņš apliecina, ka ir nācis darīt dzīvus garīgi mirušos, dziedināt grēka spitālīgos, atjaunot un vest atpakaļ nomaldījušos. Viņš nāca, lai ciestu, mirtu un augšāmceltos un lai mēs saņēmuši Dieva dāvanu – ticību, kuru rada un stiprina Evaņģēlijs, kas pie cilvēka nonāk caur žēlastības līdzekļiem – Vārdu un sakramentiem.

Visbeidzot mēs dzirdējām, ka pēc spitālīgā šķīstīšanas, Kristus piebilda: “Pielūko, ka tu to nevienam nesaki, bet noej un rādies priesterim un upurē to dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību.” Kāpēc gan Jēzus liek rādīties priesterim un upurēt? Un kāpēc gan par šo notikumu nedrīkst nevienam stāstīt?

Šeit mums jāielāgo divas lietas:

  1. tā kā Kristus stunda vēl nebija pienākusi un joprojām darbojās upurēšanas sistēma, Kristum nācās piekodināt neizpaust par notikušo. Lai gaidāmais augstā Priestera amats un darbs, upurējot pašam Sevi, atbrīvojot grēciniekus no garīgās spitālības, tiktu vēlāk piepildīts;
  2. Kristus labi pārzināja Savu radību, tāpēc bija nepieciešama ne tikai miesīga spitālīgā dziedināšana, bet bija jāizpilda arī viss saskaņa ar bauslības priekšrakstiem, ka dziedinātajam bija jāpienes izpirkuma upuris dāvana arī par grēkiem, lai tas tiktu arī šķīstīts garīgi un lai tiktu sniegta liecība par gaidāmo Dieva izpirkšanas darbu Kristū.

Ko gan šīs lietas mums šeit un šodien nozīmē?

Kristus ir Priesteris; visi cilvēki ir garīgi nešķīsti, spitālīgi savas neticības dēļ. Bet, ja ticam Kristum, Viņš aizskar mūs ar savu roku, dod mums savus darbus, ka kļūstam šķīsti un veseli – bez kādiem mūsu pašu nopelniem. Nu mums arī jāparādās Viņam, tas ir, jābūt pateicīgiem un jāapliecina, ka esam kļuvuši dievbijīgi ne savu darbu, bet Viņa žēlastības dēļ; tad mūsu attieksme pret Dievu būs pareiza. Turklāt mums ir jāupurē sava dāvana, tas ir, jāsniedz tuvākajam viss, kas mums pieder, lai darītu viņam labu, tāpat kā Kristus ir darījis mums. Tāda ir kalpošana un upurēšana Kristum, īstajam Priesterim; jo tā notiek Viņa dēļ, mīlot un slavējot Viņu.

Vienīgi Dievam pienākas viss gods, slava un pateicība mūžīgi mūžos. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.