235. Kāds ceļš jāstaigā Kristus Baznīcai šajā laicīgās zemes dzīves posmā?


Trešajā adventes svētdienā

Kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, viņš sūtīja divi no saviem mācekļiem un lika Viņam sacīt: “Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?” Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: “Noeita un atsakait Jānim, ko jūs dzirdat un redzat: akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas.” Kad tie aizgāja, Jēzus iesāka runāt uz ļaudīm par Jāni: “Ko jūs esat izgājuši tuksnesī skatīt? Vai kādu niedri, ko vējš šurpu turpu šauba. Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu cilvēku mīkstās drēbēs? Redzi, kas mīkstas drēbes valkā, tie ir ķēniņu namos. Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu pravieti? Tiešām, Es jums saku, tas ir augstāks nekā pravietis. Šis ir tas, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kam būs Tev ceļu sataisīt. [Mt.11:2-10]

Mīļie draugi! Tā nav kāda masa, jeb nederīga lieta, kad mēs vaicājam, vai Kristus, pasaules Pestītājs ir nācis? Jo kas to grib liegt, sakot, ka Viņš vēl nav atnācis, ir ļaunāks par visiem velniem, jo tie vismaz zina, ka Kungs Jēzus Kristus ir nācis pasaulē, un ir atklājies kā cilvēku Pestītājs. Kas to zinādams, tomēr netic Jēzum Kristum, tas ir, kas Viņu neuzņem par savu Pestītāju, un netic, ka Viņš cilvēka dēļ ir nācis, viņu no grēkiem, Dieva dusmām un velna nagiem un elles mokām atpestījis, tas tāpat kā pats velns, Debesu valstību neredzēs, palikdams mūžīgi mūžos neticīgs un pazudis. Tāpēc, cikkārt pravieši laiku laikos „par šo pestīšanu ir taujājuši un pētījuši pravieši, kas pravietoja jums nolemto žēlastību.” [1.Pēt.1:10] caur Jēzu Kristu, kā evaņģēlists Pēteris saka. Jo kas grib mūžīgi dzīvot, tam vienīgi caur Jēzus Kristu jānāk pie Tēva. [Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana. [Ap.d.4:12] Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi. [Jņ.14:16]]

Pēc Jēzus Kristus vaicā arī nolasītājā evaņģēlijā Svētā Jāņa mācekļi, kas bija kristījis Kungu Jēzu. Jānis zināja un patiesi ticēja, ka Jēzus Kristus ir pasaules Pestītājs. Viņš ar pirkstu bija uz Viņu rādīdams sacīja: „Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” [Jņ.1:29] Viņš pieved ikvienu pie Viņa, ka tam jāatzīst šo Jēzu par savu Pestītāju, un Viņš jāuzņem. Viņš rāda, ka šis ir tas, kam bija jānāk, un ko Dievs bija solījis sūtīt par pasaules Pestītāju. Svētā Jāņa mācekļi tam negribēja ticēt, kaut arī viņš sacīja: „es neesmu cienīgs atraisīt Viņa kurpes siksnu.” [Jņ.1:27] Viņi Jāni turēja augstākā godā un cieņā nekā Jēzu Kristu, domādami, ka Jānis ir pasaules Pestītājs.

Kad viņu mācītājs Jānis to pamanīja, un Kunga Jēzus lielie darbi malu malās kļuva zināmi tā, ka ļaudis visur par to runāja, tad Jānis aizsūtīja divus no saviem mācekļiem pie Jēzus Kristus, jautāt vai Viņš Jēzus ir tas, kas visupirms ar Dieva muti, un tad caur praviešiem apsolīts pasaulei. Tas notika tādēļ, lai mācekļi paši redzētu un dzirdētu, Jēzus Kristu pasaules Pestītāju, un negaidītu nevienu citu.

Tāpēc mēs ņemsim vērā no svētā evaņģēlija: Jēzus Kristus atbildi un mācekļu jautājumu.

Kungs, palīdz saviem ļautiņiem,
Ar tavām asinīm pestītiem,
Dod mums būt Debesu jaukumā,
Ar svētiem vienā draudzībā.
Ak! Palīdz, Kungs, un vadi mūs,
Un svētī savus bērnus,
Tos glabā šinī laikā,
Pēc pavēl mūžam godībā. Āmen!

Mīļie draugi! Svētais evaņģēlists Matejs mums iepriekš savā grāmatā teica, kādus lielus brīnumus tas mūžīgais Dieva Dēls ir darījis. Viņš neveselo sievu, kas divpadsmit gadus bija gulējusi sērgā, darīja veselu. Nomirušo meiteni darīja dzīvu, aklos, kurlos, mēmos un kroplos, velna apsēstos dziedināja – ne ar zālēm, bet ar savu visspēcīgo Vārdu. Redzēdami [un dzirdēdami] šos lielos brīnumus, ļaudis visā zemē, runāja par tiem, un tos slavēja. Svētā Jāņa mācekļi ikdienas nākdami pie sava mācītāja apmeklējot cietumā arī sacīja, ka Jēzus no Nācaretes ir spēcīgs vārdos un darbos. Kad nu Jānis, cietumā būdams, dzirdēja par Jēzus Kristus lielajiem darbiem, ka par tiem visā pasaulē ar pilnām mutēm runā, tad viņš sūtīja divus no saviem mācekļiem.

Tu dzirdi, mans draugs! Svētais Jānis cietumā būdams sūta savus mācekļus pie Jēzus Kristus. Gribi zināt, kādas vainas dēļ šis cilvēks, kas godīgi dzīvojis, un pat mazam bērnam nebija neko ļaunu darījis, bet bija paša Dieva kalps un eņģelis, tika ielikts cietumā? Klausies, ko tev atbild evaņģēlists Matejs: „Hērods bija Jāni saņēmis, viņu sējis un ielicis cietumā Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ.” [Mt.14:3] Kāpēc? Godīgais mācītājs bija sacījis, ka viņam nepieklājas jaukties ar sava brāļa sievu. Redzi nu to kaiti. Viņam bija jāguļ cietumā par to, ka viņš ķēniņam sacīja, ko ķēniņš darījis nepareizi.

To diemžēl mēs piedzīvojam arī mūsdienās, ka cilvēki nelabprāt ieredz, bet dusmojas, kad mācītāji tiem saka, kas ir sakāms. Kādu ļaunu vārdu svētais Jānis bija ķēniņam Hērodam sacījis? Viņš runāja taisnību, kas bija zināma visiem ļaudīm. Un ķēniņa brālis vārdā Filips, sūdzējās par viņu imperatoram., ka viņam Hērods sievu atņēmis un izkrāpis. Tā bija zināma lieta, un tāpat, kad mācītājs par to runāja, gribēdams lai šis lielais grēcinieks atgrieztos un iemantotu mūžīgo dzīvošanu, viņam jādodas cietumā un jāmirst.

Kad godīgs mācītājs kādam cilvēkam grēkus pārmezdams saka: tā neklājas, ka tu velnam kalpo, tas nav pareizi, ka tu atkāpies no Dieva, ka meklē pūšļotājus un burvjus, tas nav pareizi, ko tu dari, kad tu nesvētī svētdienu, nenāc baznīcā, nemācies lūgšanas un dziesmas, tas nav pareizi, kad tu tēvam un mātei, kungam un gaspažai, saimniekam un saimniecei, mācītājam un baznīcas kungam esi neklausīgs, tas nav pareizi, kad tu rejies kā suns ar savu kaimiņu, un kaujies ar savu tuvāko, tas nav pareizi, kad tu maucību dzen, un laulību pārkāp, tas nav pareizi, kad tu dienas un naktis dzer un plītē, un piedzēries vazājies apkārt kā bezprātīgs, tas nav pareizi, kad tu citu pievil, apzodz, un to, kas tev nepieder, lai tas būtu liels vai mazs, paņem, tas nav ir pareizi, kad tu citu apmelo un par viņu tādas lietas stāsti, ko tu viņam nevar pierādīt, tas nav pareizi, kad tu lauzies uz svešu zemi, ešas rausti, otram savu saimi ar krāpšanu ievil. Ja tu no šiem grēkiem neatstāsies, tad tu Dieva sodu še laicīgi un tur mūžīgi redzēsi, kas skars tavu miesu un dvēseli. Kad nu saku es, viens labs mācītājs dažam savus grēkus tā pārmet un no tiem atgriezties māca, lai tāds Dieva dusmām izbēgtu, tad viņam tāda mācība nepatīk, bet viņš gan ar savu mācītāju bārtos un savā prātā saka: Kas baznīcas kungam ar mani jādara? Vai viņš nevar mani likt mierā? Ne jau viņš atbildēs par maniem grēkiem. Būtu man vara, es gan atriebtos. Cits, kas šajā pasaulē liels un augsts liekas, top dusmīgs, un nezina, ko darīt, kad viņam savi grēki pārmesti top. Varētu tas mācītāju sakost ar zobiem, viņš to labprāt darītu, kā ķēniņš Ahābs apskaitās un Dieva kalpu. Ja dažs apņemas mācītāju no viņa vietas padzīt, kā svētajam pravietim Amosam notika, uz ko Amacijas tā sacīja: “Tu, redzētāj, celies un bēdz uz Jūdas zemi! Ēd tur savu maizi un tur pravieto! Bet Bētelē tu ilgāk vairs nedrīksti pravietot, jo tā ir ķēniņam svēta vieta, un tur ir arī ķēniņa valsts galvenā mītne!” [Am.7:12-13]

Kad ļaudis no saviem mācītājiem negrib pieņemt pamācību, kas ir Dieva kalpi, un stāv Viņa paša vietā, tad pats Dievs brīnišķi rāda, kā tiem galu galā gadīsies. Tam negantam ķēniņam Beltsaceram Dievs lika brīnumu ar izbailēm redzēt, kad pie viņa pils baltās sienas, rādījās pirksti, kā cilvēka roka, un uzrakstīja tiesu un sodu, kas bija nospriesta par viņu. Tajā brīdī parādījās cilvēka rokas pirksti, tie rakstīja uz pils baltās sienas iepretī kroņlukturim, un ķēniņš redzēja virspusi tai rokai, kas rakstīja. [Dan.5:5]
To redzot „ķēniņa seja kļuva bāla, baiļu pilnas domas pārņēma viņu, viņam galīgi zuda spēki, un viņa ceļi ļodzījās.” [Dan.5:6] Un ja nevies cilvēkus nemācītu, bet ciestu klusu, tad „ja šie klusēs, tad akmeņi brēks.” [Lk.19:40] saka mūsu Pestītājs Jēzus Kristus.

Tāpēc mācītājiem jāzina, kāda laime un labums viņiem gaidāms. Kad viņi to saka, kas pēc Dieva prāta un pavēles ir sakāms, tad viņi top ienīsti. Bet viņiem tāpat jāsaka, kas pienākas. Augstais Dievs pats pavēl pravietim Jesajam: „Sauc pilnā balsī, neviena nesaudzēdams! Lai tava balss skan kā bazūne, un liec pie sirds Manai tautai tās pārkāpumus un Jēkaba namam tā grēkus!” [Jes.58:1]

Kā ar baznūnēm karā gan lielam, gan mazam, augstam un zemam, virsnienkam un kara vīram tiek dota zīme, ka ikvienam pēc savas kārtas jāiet pie sava darba, tāpat arī mācītājam, kas no Dieva puses savu balsi, kā tādu skanīgu baznūni paceļ, tik labi lieliem, kā maziem, kā zemniekiem, tik labi kungiem, kā sulaiņiem, tik labi ēdējiem, kā arājiem Dieva Vārdu jāsludina un jāstāsta, ka ikviens no šiem var zināt, ko viņam pienākas darīt, lai ar to būtu Dievam patīkams. Kā no mākoņiem pār kalniem un ielejām, pār godīgiem un negodīgiem cilvēkiem lietus līst, tā arī mācītājam ar Dieva Vārda auglīgo lietu visu cilvēku sirdis vajag slacīt. Kas to nedara, bīdamies cilvēku priekšā, tas saņems lieku sodu, jo Dievs no mācītāja rokas atprasīs klausītāju asinis. Kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara ļaunu un Es nostāšos pret viņu, viņš mirs. Kad tu viņu nebūsi pamācījis, viņš nomirs savos grēkos. Viņa taisnību, ko tas darījis, vairs nepieminēs. Bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. [Ec.3:20] To svētais Jānis apdomādams, un sargādamies, kā viņš klusu ciezdams savu dvēseli nenomaitātu, ķēniņam Hērodam pārmet noziedzību un ļaut sevi ieslēgt cietumā.

Bet kā viņš izturas cietumā? Viņš uz to nerājas, ka viņu nevainīgu ielika cietumā? Nē! Viņš visu pacieš lielā pazemībā. Un lai gan viņš varētu sarīkot ķēniņam lielu dumpi, jo visi ļaudis viņu mīlēja, kā lielu mācītāju un pravieti, viņš tā nedara, bet vēl vairāk domā par Jēzu Kristu, nosūta pie Viņa savus mācekļus, lai viņi to uzklausa, un uzzina, kā pasaules Pestītājs dzīvo, ko viņš tada un tā tālāk.

Mācies nu, mans draugs, kā tev jāizturas, kad tu vainīgs, vai nevainīgs, tiec ielikts cietumā. Pāri visām lietām vaicā par Jēzus Kristus darbiem, par Viņa mācību, par Viņa dzīvi, par vainu, kādēļ Viņš cietis, miris un augšāmcēlies un uzkāpis debesīs. „Jo pestīšana” no grēkiem, Dieva dusmām, un velna valstības „nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana,” [Ap.d.4:12] kā vienīgi caur Jēzus Kristu. Kad tu cietumā būdams domā, ka Pestītājs ir Jēzus Kristus ne savu, bet tavu grēku dēļ, tika saistīts un mocīts, ka tu no grēku saitēm un elles cietuma esi pestīts, tad tu vari būt mierā, savu sirdi remdēt un sacīt: „redzi, redzi, mana Dvēsele! Tavs Pestītājs tevis labā tik daudz ir cietis, kāpēc tad tu negribētu līdz ar Viņu ciest? Viņš nav cietumu pelnījis, bet tu to esi nopelnījis ar saviem noziegumiem. Ja tu neesi pelnījis, paliec mierā. Tev drošāka sirds un lielāks gods ir tad, ja esi iesēdināts nevainīgs, nekā tad, kad tu šo nelaimīgo mājvietu būtu nopelnījis. Svētais apustulis Pāvils māca, ka izturība dod pastāvību, pastāvība – cerību, bet cerība nepamet kaunā. Rom.5:4-5]

Pār visām lietām, mans draugs, to ņem vērā mirdams, ar īstenu ticību turies pie Kunga Jēzus Kristus, pie Viņa paliec, un Viņam, kā dadzis pie svārkiem pieķeries. Dziedi un saki:

Es esmu viens dzīvs loceklīts,
Pie tavām dārgām miesām,
No tevim manim nekāds brīds,
Nevarēs atšķirt tiešām,
Tavs būšu, kaut ir miris gan,
Jo tu to priecīgo dzīvošan,
Man esi mirdams pelnījis.

Bet nepietiek ar to vien, ka tu vien dzīvodams un mirdams tici Jēzum Kristum, bet tev arī savus bērnus un saimi pie Jēzus jāsūta. To svētais Jānis darīja, savus mācekļus sūtīdams pie Jēzus, lai tie no viņa paša redzētu, dzirdētu un mācītos, vienpiedzimušo Dieva Dēlu un pasaules Pestītāju, un negaidītu kādu citu. Ja Svētais Gars tavā sirdī mājo, tad māci savu tuvāku no grēkiem atgriezties, meklēt pie Dieva žēlastību, Jēzus Kristus dēļ. Svētais Gars ir kā uguns, un savu darbu arvien strādādams ne mirkli nedus. Kad Dievs kādu cilvēku apdāvina ar priecīgu garu, tad lai tas kopā ar ķēniņu Dāvidu saka: Es mācīšu pārkāpējiem Tavus ceļus, lai grēcinieki atgriežas pie Tevis. [Ps.51:15]
Mēs lasām Dieva Vārdā, kā Jēkabs Dievam kalpojot un upurēt gribēdams, savu saimi uzrunā: Atmetiet svešos dievus, kādi vēl jūsu vidū, šķīstaities un mainiet savas drēbes. [1.Moz.35:2]
Un tādus svešus Dievus viņš pats apakš ozola apraka. Tādu sirdi turi tu arī pret savu tuvāko, viņu mācīdams, tādu ceļu staigāt, un tā dzīvot, ka viņš var nokļūt debesīs. Par to tev Dieva priekšā pašam būs liels gods. Bet tu otrs, kas tu pie Jēzus Kristus, pie īstenas ticības, pie godīgas dzīves tiec pievests, steidzies labprāt, ej no visas sirds, un saki ar veco Tobija dēlu: Visu, ko tu man esi pavēlējis, to gribu es darīt. [Tob.5:1] Nāc pie Jēzus, gan tu redzēsi, ka viņš vēl tagad dara aklos redzīgus un tizlus ejošus, spitālīgos šķīstus, kurlos dzirdīgus, mēmos runājošus. Miroņiem dod dzīvību un nabagiem māca evaņģēliju.

Klausies, mans draugs, kaut mums ir acis, un mēs viens otru varam redzēt, mūsu sirds ir tumša, mēs staigājam tumsā, mēs taustāmies gar sienām kā akli, mēs gāzelējamies nemaņā, it kā mums nebūtu acu; mēs klūpam dienas vidū kā tumsā, mēs, būdami labi baroti un dzīvības pilni, esam patiesībā kā miruši. [Jes.59:10] Bet šeit Jēzus Kristus atdara mūsu siržu acis, jo ļaudis, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma. [Jes.9:1] Jēzus Kristus ir patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku. [Jņ.1:9] Nu mums ir tik skaidras acis, ka mēs paša Dieva sirdi redzēt, zināt un ticēt varam, ka tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. [Jņ.3:16] Nu mēs redzam, ka Dievs mūs visus labprāt, un no visas sirds grib uzņemt debesīs. Mēs esam tizli un kropli, un savos ceļos klibojam uz abām pusēm, bet Jēzus Kristus rāda mums īsteno ceļu, jo Viņš ir ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Viņu. [Jņ.14:6] Dieva priekšā mēs visi esam spitālīgi, jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. [Rom.3:23] Mēs esam grēcinieki un miesas cilvēki nevar patikt Dievam. [Rom.8:8] Bet Jēzus Kristus ir nācis, un mūs no šādiem negantiem netikumiem šķīstījis ar savām dārgajām asinīm, un caur savām vātīm dziedinājis. Mēs esam kurli. Dieva Vārdu nedzirdam, un pat tad, kad mēs to dzirdam, mums ir tik cieta sirds, ka mēs nerīkojamies saskaņā ar Dieva Vārdu. Bet Jēzus Kristus liek mūsu ausīs Svētā Gara pirkstu, ka mēs spējam sacīt: Runā Kungs, jo Tavs kalps klausās. [1.Sam.3:10] Mēs savos grēkos bijām miruši, bet Jēzus Kristus ir saraustījis nāves saiti, mūs pestījis no grēkiem un apdāvinājis ar mūžīgu dzīvošanu. Labi tev, ak cilvēk, klāsies, ja tu ticēsi šim Jēzum Kristum, jo Viņš tev dos mūžīgo dzīvību. Tur lai tevi un mūs visus Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars mūžīgi iepriecina. Āmen.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.