270. Ko Svētajā Lūgšanā mēs lūdzam visupirms?


Tikums un atziņa

Bet tikumā atziņu [2.Pēt.1:5].

tikums lūgt Dievu


Savā otrajā vēstulē apustulis Pēteris vispirms mudina ticīgos: “Pielieciet visas pūles un parādiet savā ticībā tikumu.” Un tad viņš piebilst: “Bet tikumā atziņu.” Tie ir vārdi, kas bagāti ar veselīgu pamācību un domāti arī dedzīgiem kristiešiem. Šie vārdi patiesībā nozīmē zināšanas, gudrību un izpratni.

Tā ir pamācība, ka patiess kristietis ne tikai kopj tikumu, svētu degsmi un spēku, bet tam jāparāda tikums ar izšķirtspēju, gudri un sapratīgi. Viņam nav jārīkojas akli, bet jālūdz Tam Kungam Gara gaisma un vienmēr rūpīgi jāpārdomā, kas konkrētā gadījumā ir gudrākais un labākais, lai vairotu Dieva godu un cilvēku labklājību.

Vai tas nav augstākā mērā svarīgs pamudinājums! Paturēsim prātā daudzveidīgos velna trikus, ar ko viņš mūs pieviļ un izraisa lielu postu un apgrēcību, kad kristietis nesaprātīgā dedzībā ir izraisījis “ģeķību Israēlā”, devis vietu kārībām un vājām dvēselēm iemeslu piedauzībai. Cik gan mums tas būtiski, ka bijībā par savu garu mēs visu laiku lūdzam Dieva gaismu, cenšamies iegūt vairāk un vairāk zināšanu par to, kas ir Dieva labā, tīkamā un pilnīgā griba.

Te vajadzīgs krietns gars un modra sirds, lai zem šīs gudrības plīvura nemaskētos nelietis, kas patiesībā nemaz nemeklē Dieva godu un cilvēku labklājību, bet vienīgi godu cilvēku priekšā un pasaulīgu, miesīgu mieru. Varbūt tava gudrība un attapība īstenībā ir tavas dabas mēģinājumi izbēgt no krusta, cilvēku naida un vajāšanām? Tā patiesi ir viltīga sirds!

Bet ceļš ir šaurs! Kāds nicina Svēto Rakstu mācību par gudrību un pazemību, aizbildinoties ar “godīgu attieksmi” un svētu degsmi. Cits ir nederīga sāls, kas zaudējis spēju sālīt un tādēļ viegli piemērojas ikvienai gaumei un sauc savu rīcību par gudrību un attapību. Cik gan svarīgi ir rūpīgi novērtēt sirdi un motīvus, lai redzētu, vai tu patiesi meklē un vairo Dieva godu un cilvēku labklājību, vai arī tu meklē vienīgi cilvēku atzinību un pasaulīgu mieru.

Tagad mēs vēlamies ar dažiem piemēriem ilustrēt vārdu “tikums un atziņa” nozīmi. Tas ir tikums, svēta degsme un spēks, ja tu dedzi par Dieva godu un Viņa valstības izplatīšanu un centies pamodināt gulošos un pamācīt netikumīgos. Savukārt atziņa un izšķirtspēja ir tā, ja proti to darīt īstā veidā un īstā brīdī. Īstais laiks parasti ir pirmais brīdis vai arī tūlītēja vēlme nosodīt pamanīto grēku. Bet gudrība nereti prasa, lai tu to nedarītu. Piemēram, kad tavs tuvākais ir noraizējies vai arī viņš ir aizvainojis tevi, tad tavs pamudinājums arvien tiks uztverts kā tavas emocijas.

Tieši otrādi – tev ir jāizvēlas cita situācija, kad starp tevi un viņu ir labas attiecības, lai viņš saprastu, ka tu to dari mīlestības vadīts. Pareizais “veids” ir piemērot nosodījumu atbilstoši vainai, nosodot smagas vainas vairāk un vieglākas vainas – mazāk. Turpretī gudrība nereti māca tā nerīkoties, bet nosodījumu piemērot konkrētā cilvēka konkrētajam stāvoklim.

Tāpēc, ja ir darīšana ar spēcīgu un pašapmierinātu cilvēku, tu vari nosodīt pat vismazākās vainas. Taču, ja runa ir par vāju un jūtīgu mācekli, iespējams, kādreiz ir labāk vai nu pavisam klusēt, vai arī lietot ļoti maigus vārdus. Tu ļauj viņam noprast, ka arī pats pazīsti kārdinātāja lielo spēku, apzinies pats savu vājību, kā arī atzīsti sava brāļa labās īpašības. Tā tu spēsi to mierināt viņa grēka postā, brīdinot vienīgi no paša grēka.

Vēl viens piemērs: tas ir tikums, svēta degsme un spēks, ja tev riebj visa tukšība un izšķērdība, kā pārmērības ēdienā, drēbēs un mājas iekārtojumā, tā arī vieglprātība un bezrūpība attieksmē pret cilvēkiem utt. Tas ir tikums, svēta degsme un spēks, ja tu nopietni pūlies, lai nodotu nāvē savu veco cilvēku un esi dedzīgs cīņā par miesas mērdēšanu savu brāļu vidū.

Taču te ir sacīts: “Tikumā atziņu.” Šai ziņā tev jāizmanto saprāts un izšķirtspēja, lai paturētu prātā galveno sevis aizliegšanas mērķi, proti – Dieva godu, tavu un citu cilvēku labumu. Saskaņā ar to tev ikvienā gadījumā jāpielieto atbilstošs mērs un pakāpe, lai nenonāktu akla formālisma varā, kā tas bija farizeju, mūku un citu tamlīdzīgu svēto garīgumā.

Ja es, piemēram, vēlos saprast, kāds ir nolūks gavēšanai un mērenībai attiecībā uz ēdienu, drēbēm, gulēšanu, mājas iekārtošanu utt., tad dažkārt man jābūt striktākam, bet dažkārt pielaidīgākam, atkarībā no apstākļiem. Tas nozīmē – pēc nepieciešamības – kādreiz dzīvot skarbāk, mērdējot savu miesu – vai nu vadoties pēc konkrētās vietas dievbijīgo paražām vai arī vienkārši līdzekļu trūkuma dēļ utt. –, bet citreiz atkal ne tik skarbi, ja apstākļi prasa ko mainīt.

Tas jādara, kad šāda pārmaiņa palīdz vairot Dieva godu, kā arī manu un mana tuvākā labumu. Apustulis mudina: “Un visu, ko vien jūs darāt vārdos vai darbos, to visu dariet Jēzus Kristus vārdā” [Kol.3:17]. Tas nozīmē parādīt “tikumā atziņu”, kad pievēršam uzmanību apstākļiem, mērķim un virzienam, ko mums māca mīlestība un gudrība katrā atsevišķā situācijā. Tā Dievs vēlas, lai savā dzīvē darām labo un lietderīgo.

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.