362. Kur un kurš var baudīt Vakarēdienu?


Tiekties pēc laimes

Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs Viņa balsi un nāks ārā: tie, kas labu darījuši, lai celtos augšām dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšām sodam [Jņ.5:28–29].

Tiekties pēc laimes

Ir grūti aprakstīt, kāds liels posts, izlaidība, vājums un vaļība visā kristietībā ceļas no tā, ka daudzi nepaļaujas uz mirušo augšāmcelšanos un netic tai. Bet mūsu ienaidnieks, velns, labi apzinās, ko viņš panāk, aizsedzot cilvēku acīm ļoti svarīgo laicīgās dzīves galu un tam sekojošo augšāmcelšanos uz mūžīgo dzīvību vai mūžīgo pazušanu!

Tas nozīmē tikai to, ka cilvēkam visas garīgās lietas kļūst aizvien mazāk nozīmīgas. Pārliecība par draudzību ar Dievu vairs nešķiet tik svarīga. Mēs taču varam ēst, dzert un gulēt, pat ja nezinām, vai dosimies uz debesīm vai elli. Kad domas par mūsu dzīves galu ir nostumtas pie malas un mūsu dvēselei tās kļuvušas tumšas un neskaidras, tad liekas, ka vairs nav būtiski rūpēties par Dieva vārdu, lūgšanu, gūt izlīdzinājumu ar savu tuvāko vai modināt to ar Dieva vārdu.

Gadījumos, kad Kristus dēļ kas jādara vai jācieš vai, sekojot Kristum, jāatmet dzīves ērtības un izpriecas; vai kad jāziedo kas sirdij dārgs, vai arī kad vajadzīga sāpīga sevis aizliegšana, – tad sevišķi šādos gadījumos mums pietrūkst spēka, jo mums nav drošās ticības svētīgam galam, kam vajadzētu arvien palikt mūsu acu priekšā.

Pestīšanas cerību apustulis sauc par bruņu cepuri, jo tā ļauj kareivim daudz drosmīgāk doties uz priekšu un tam mazāk jābīstas no zobenu cirtieniem. Tāpat droša pestīšanas cerība ļauj mums pārlieku neuztraukties par to, kas ar mums notiks, jo mēs sekojam Kristum un mūsu acis ir pievērstas vienīgi Viņa labajam prātam, zinot, ka pēc cīņas mūs gaida tik brīnišķīgas lietas, ka “šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums” [Rom.8:18].

Kad ticīga cilvēka dzīves ceļš kļūst tumšs un tuksnešains, tas arvien retāk sāk just sava Glābēja klātbūtni un labvēlību un dažkārt tam uzbrūk apnikums un nepacietība, – tad kristietim ir jābūt labi bruņotam ar pestīšanas bruņu cepuri.

Vispārējas ilgas pēc laimes liek tam tiekties pēc tverama un jūtama prieka. Varbūt cilvēks cerēja gūt vairāk laimes, bet pievīlās šīs zemes priekos, jo atklāja, cik tukša un nīcīga ir visa šīs dzīves laime. Šāds kristietis jūtas nelaimīgs, jo virs zemes viņam nav citu prieku kā vienīgi Dievs!

Ja vien šis cilvēks no sirds ticētu Dieva klātbūtnei un draudzībai, viņš nejustos nelaimīgs, bet gan bezgalīgi bagāts un svētīgs. Bet, kad visa tā pietrūkst un viņu nospiež krusts, kas to pavada visu viņa dzīvi un aptumšo viņa pasauli, tad viss šķiet krāsots melnās krāsās un kristietis kļūst vājš un nožēlojams.

Ja cilvēks ar garīgu skatījumu ieskatītos apslēptajā, bet uzticamajā Dieva padomā, viņš gūtu gan spēku, gan mierinājumu. Viņš redzētu, ka laime un prieks nav tikai veltīgi solījumi, bet ir paglabāti citam laikam vai labākai pasaulei. Jau šī atziņa vien mūs uzturētu varenā Dieva tuvumā un ticīgais nevēlētos neko citu, jo “vienīgi Dievs” dod viņam augstāko laimi un bagātību.

Tas ir labi ilustrēts 73.psalmā. Tur Asafs vispirms apliecina, kā viņam skauda ļauno cilvēku labklājība un laime, kamēr viņam un citiem taisnajiem bijis jācieš mokas: “Tiešām, veltīgi es esmu paturējis šķīstu savu sirdi un mazgājis nevainībā savas rokas.” Taču ievēro, kā Asafs pārvarēja šo kārdinājumu! Viņš saka: “Es to visu pārdomāju, lai saprastu, bet tas bija par grūtu manai saprašanai, tiekams es iedziļinājos Dieva noslēpumos un kļuvu uzmanīgs uz to, kāds gals viņus sagaida. .. Cik pēkšņi viņi tiek iznīcināti, aizrauti projām un izbailēs dabū galu! .. Tu mani vadi pēc Sava prāta un beidzot mani uzņemsi godībā” [13.–24. p.].

Viņa sirds guva mieru tikai pie Dieva: “Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes! Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!” [25.–26. p.]. Redziet, kas notiek, kad ejam Tā Kunga svētnīcā un ieskatāmies Dieva namturības noslēpumos, un redzam, kas ir apslēpts zem pašreizējās dzīves apsega, proti, no vienas puses, lielā mūžīgā nelaime, kas apslēpta zem neticīgā bagātnieka izsmalcinātajām drēbēm un lepnās dzīves, un, no otras puses, – lielā, mūžīgā svētlaime, kuru tagad apsedz Lācara skrandas un brūces.

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.