179. Kādēļ mūsu Pestītājam vajadzēja būt patiesam cilvēkam?


Ticības uzvara un spēks

Es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā! [Rom. 8:38-39]

gaisma.jpg

Dievs neliek ticībai nodarboties ar kādām mazsvarīgām lietām, bet gan ar to, kas visai pasaulei nav pa spēkam, proti, tā stājas pretī nāvei, grēkam, pasaulei un velnam.

Visa pasaule nespēj cīnīties pret nāvi; tā, sajuzdama nāves tuvumu, izbīstas un bēg, un nāve to uzvar. Turpretī ticība paliek nelokāma un stājas pretī nāvei, kura aprij visu pasauli. Tā ticība uzvar un aprij pašu negausīgo dzīvības rijēju.

Tāpat arī miesu visa pasaule nespēj savaldīt, nedz piespiest – miesa valda pār pasauli un viss notiek pēc miesas prāta, tā ka pasaule ir miesīga. Turpretī ticība pakļauj un savalda miesu, likdama tai kalpot.

Tāpat neviens cilvēks nevar panest pasaules trakošanu, vajāšanu, zaimošanu, naidu un skaudību. Katrs tai padodas un zaudē spēkus. Kur nav ticības, tur pasaule gūst virsroku un uzvar; turpretī ticība smejas par visām šīm pārestībām un samin tās zem savām kājām, pārvērzdama šīs nelaimes priekā un līksmībā.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.