14. Kādi baušļi ietilpst pirmajā plāksnē?


Ticības saistība ar mūžīgo izredzētību

Runājot par svarīgo jautājumu, kurš tiek daudz apspriests jau kopš XVI gadsimta, proti, kāda ir ticības saistība ar izredzētību, mums ir jāpatur prātā, ka jēdzieniskā ziņā Raksti nenostāda ticību nedz pirms, nedz aiz izredzēšanas.

Visi pēcreformācijas laika luterāņu teologi nostādīja ticību pirms izredzēšanas, mācot, ka Dievs izredzēja tos, kuri tiks pestīti, ņemot vērā viņu paredzamo ticību.

Kalvinisti nostāda ticību aiz izredzēšanas, mācot, ka ticība, tāpat kā Kristus izpirkšana, ir vienīgi Dieva mūžīgā, absolūtā predestinācijas lēmuma piepildījums.

Taču patiesās attiecības starp ticību un mūžīgo izredzēšanu ir tādas, ka Svētā Gara izraisītā pestījošā ticība ir daļa no izredzēšanas – tā ir līdzeklis, ar kura palīdzību tiek sasniegts izredzēšanas objekts. Citiem vārdiem, Dievs savā mūžīgajā, žēlīgajā padomā ir izlēmis pestīt savus izredzētos svētos caur ticību Kristum Jēzum (Ef.1:3-8; 1.Pēt. 1:2); jeb vēl varētu sacīt, ka Viņš jau kopš mūžīgas ir žēlīgi apveltījis izredzētos ar ticību, tādējādi nošķirot viņus no pazudušās pasaules (pazudinātā masa).

Konkordijas formula šajā sakarā raksta:

“Dievs savā padomā vēl pirms pasaules sākuma nolēma un iekārtoja tā, lai ar Svētā Gara un sava Vārda starpniecību Viņš pats izraisītu mūsos visu, kas attiecas uz mūsu atgriešanos.”

To pašu saka arī Dr.Valters:

“Mēs mācam, ka, tāpat kā Dievs mums ar ticības palīdzību sniedz pestīšanu laikā, tāpat Viņš arī no mūžības ir iekārtojis tā, lai izredzētie tiktu pestīti ticībā; un, saskaņā ar Rakstiem, mūsu ticības apliecībām un mūsu mācību, tieši tas arī ir mūžīgais predestinācijas lēmums. [..] Saskaņā ar Rakstiem un mūsu ticības apliecībām, mēs ticam, mācam un apliecinām, ka Dievs ir mūs izredzējis pestīšanai ticībā”.

Tātad, tā kā Dievs ir izvēlējies izredzētos ticībai Kristū, tad mēs uzskatām ticību, kuru izredzētie saņem laikā, kā arī visu viņu žēlastības stāvokli, kurš seko šādai ticībai, par viņu mūžīgās izredzētības sekām jeb rezultātu (2.Tim.1:9: “Dievs ir mūs aicinājis  [..] pēc sava nodoma un žēlastības;” Ap.d.13:48: “[..] ticēja, cik mūžīgai dzīvībai bija izredzēti”). Tātad, saskaņā ar Rakstiem, ticību var pamatoti uzskatīt gan par izredzēšanas sekām, gan arī par līdzekli, ar kura palīdzību tā tiek sasniegta. Hemnics raksta:

“Dieva izredzēšana neseko mūsu ticībai un taisnībai, bet gan ir pirms tam, kā to cēlonis.”

Un Konkordijas formula saka:

“Dieva mūžīgā izredzēšana [..], pateicoties Dieva žēlīgajai gribai Jēzū Kristū, arī cēlonis, kurš izraisa, īsteno, palīdz un sekmē pestīšanu un to, kas ar to saistās.”

Vēlākie luterāņu dogmatiķi (sākot ar Hunniusu) novirzījās no šīs Rakstu un luterisko ticības apliecību mācības, mācot, ka Dievs ir izredzējis tos, kuri tiks pestīti, ņemot vērā viņu iepriekš zināmo nākotnes ticību. Viņi mēģināja pamatot šo viedokli, skaidrojot, ka darbības vārda προορίζω (Rom.8:29) nozīme esot zināt iepriekš jeb saskatīt iepriekš (norāda tikai [kailu] zināšanu).

Līdz ar to, Sv.Pāvila apgalvojumu Rom.8:29 viņi interpretē šādi: “Kuru galīgo ticību viņš bija iepriekš saskatījis, tos Viņš arī nolēmis [predestinējis] (καὶ προώρισεν).”

Šādu interpretāciju ir pieņēmuši arī vairāki mūsdienu ekseģēti (Filipijs), kuri pieņem tā dēvēto “otro formu” teoriju vai nu pamatojoties sinergiskos apsvērumos, vai arī tādēļ, ka tā it kā esot skaidrāka un saprotamāka.

Taču aizstāt apustuļa skaidros vārdus “kurus Viņš sākumā nozīmējis” ar kuru galējo ticību [Dievs] iepriekš zina jeb redz nozīmē izkropļot tekstu, jo tas uzspiež apustuļa sacītajam kaut ko tādu, ko šī frāze neizsaka (eiseģēze*). Sv. Pāvils nesaka: “Kuru galīgo ticību Viņš bija iepriekš saskatījis,” bet gan: “Kurus Viņš sākumā nozīmējis [burt.- iepriekš zinājis, redzējis].” Teikuma gramatiskā centra “Viņš nozīmējis [iepriekš zinājis, redzējis]” (προέγνω) papildinātājs nav ticība, bet gan noteikts cilvēku skaits, kurus apustulis dēvē par “pēc Viņa mūžīgā nodoma aicinātajiem” (Rom.8:28).

Šeit vēl jāpiebilst, ka intuitu-fidei** teorija ir klajā pretrunā Bībelei, jo Svētie Raksti skaidri māca, ka ticība, kuru izredzētie saņem laikā, nav izredzēšanas cēlonis, bet gan drīzāk sekas (Ap.d.13:48; Mt.24:21-24).

Citi ekseģēti “galīgo ticību” šajā Rakstu vietā aizstāj ar labiem darbiem (Ambrozijs: kuru nopelnus [Dievs] iepriekš zina jeb redz.), mīlestību (Veiss, Ebrards), vai labu uzvedību (Melanhtons: spēja tiekties pēc žēlastības, vēlēšanos nepretoties [žēlastībai], bet piekrist.), īsāk sakot, kādu labu īpašību pašos izredzētajos, kura izskaidrotu, kādēļ vieni tiek izredzēti, bet otri – nē (Kāpēc vieni jā, citi – nē?).

Oponējot sinergistu interpretācijai, Luters, kā arī Konkordijas formula uzskatīja, ka darbības vārds zināt iepriekš jeb nozīmēt šeit tiek lietots kādā īpašā nozīmē, kura tam bieži piemīt Rakstos (Luters: iepriekš noteikt; Konkordijas formula: žēlīgi ņemt vērā; žēlīgi >zināt iepriekš; Luthards: attiecinošas priekšzināšanas; citi: padarīt par savējo; pievienot sev).

Šādā nozīmē vārds γινώσκειν, sekojot ebreju valodas [d"y: (skat. 5.Moz.7:6 un Am.3:2), ir lietots Gal.4:9: "Kad jūs Dievu esat atzinuši, jeb labāki sakot: kad Dievs jūs ir atzinis"; Rom.11:2: "Dievs nav atstūmis savu tautu, ko Viņš jau iepriekš bija izredzējis"; 1.Kor.8:3: "Bet ja kas Dievu mīl, to Dievs ir atzinis."

Visās šajās un daudzās citās Rakstu vietās darbības vārds zināt vai atzīt neapzīmē vienīgi zināšanas, bet gan spriedumu, kurš saistās ar mīlestību (zināt ar vēlēšanos un efektu), un tādējādi cilvēks, kurš iepazīst  Dievu, kļūst par Viņam piederīgu un Viņš to arī atzīst. Tieši šādā nozīmē mēs arī saprotam Rom.8:29 lietoto darbības vārdu προέγνω, jo, no vienas puses, darbības vārda nozīmējis [iepriekš zinājis, redzējis] tiešais papildinātājs ir relatīvais vietniekvārds kurus, kurš attiecas uz cilvēkiem un nenozīmē “kuru ticību” vai “kuru uzvedību” Viņš bija nozīmējis, bet, no otras puses, vietniekvārda kurus (οὓς) gramatiskais antecedents ir konkrēts Dievs svēto skaits, kuri ir aicināti “pēc Viņa mūžīgā nodoma” (Rom.8:28).

Tātad, 29.panta jēga ir šāda: “Kurus Viņš sākumā žēlīgi nozīmējis pēc sava nodoma, >Viņš ir arī izredzējis.”

Uz iebildumu, ka šāda frāze būtu nepiedodama tautoloģija (Hunnijs, Filipijs), mēs atbildam, ka šāds secinājums ir nepamatots.

Pat ja varētu uzskatīt, ka προγινώσκειν un προορίζειν ir sinonīmi, arī tad teikums nebūtu uzskatāms par tautoloģiju, bet gan vienīgi par progresējošu, jo tas sacītu: “Ko Dievs bija nozīmējis, tos Viņš arī izredzēja,” proti, “darīja līdzīgus sava Dēla tēlam.”

Taču atšķirības starp προγινώσκειν un προορίζειν varētu iezīmēt šādi: pirmais darbības vārds apzīmē izredzēto mīlestības pilnu apropriāciju***; otrais apzīmē viņu predestināciju Dieva Dēla tēla atbilstībai.

Tādējādi, Dieva mūžīgajā lēmumā mēs loģiski saskatām divas žēlīgas darbības, proti, pirmkārt, mīlestības pilnu izredzēto apropriāciju un, otrkārt, izredzēto faktisko predestināciju, lai arī faktiski tās abas sakrīt.

Mācībai par intuitu fidei (tā dēvēto “otro formu”) nav pilnīgi nekāda bibliska pamatojuma, jo Svētie Raksti skaidri māca, ka Dievu uz pestīšanu nav pamudinājis nekas cits, kā vien Viņa bezgalīgā žēlastība Jēzū Kristū. Iemesls, kādēļ Baznīcas teoloģijā tika ieviesta “otrā forma” bija tas, ka Baznīca uzskatīja par nepieciešamu izskaidrot iemeslu, kādēļ daži tiek izredzēti, bet citi nē. Tās atbalstītāji nolēma ignorēt problēmu, ka, ja žēlastība ir vispārēja un visu cilvēku iedzimtā vaina ir vienlīdz liela, un viņu pestīšana ir atkarīga vienīgi no dievišķās žēlastības, tad nav iespējams izskaidrot, kādēļ daži ir nolemti dzīvībai, bet citi nē (īpašā izredzēšana).

Tādējādi, intuitu-fidei teorija ir saprotama vienīgi sinergistiskā nozīmē, proti, ka visu cilvēku iedzimtā vaina nav vienlīdz liela un, tātad, pestīšana nav vienīgi no žēlastības.

Tas patiešām izskaidro izredzēšanas noslēpumu, taču ir pretrunā Rakstiem un noliedz kristīgās mācības fundamentālo jautājumu – vienīgi no dievišķās žēlastības. Tas ir tas pats antibibliskais skaidrojums, sakarā ar kuru Luters rakstīja Erasmam: “Jūs esat satvēris mani pie rīkles.”

Tiesa, ne visi dogmatiķi, kuri mācījuši intuitu fidei, ir bijuši sinergisti, taču šī teorija tik viegli padodas sinergistu traktējumam, ka to nevajadzētu lietot nevienam, kurš sevi neuzskata par sinergistu.


* – Antonīms ekseģēzei (izskaidrojumam); “ietulkošana”.

** – Tas ir tiek noraidīts sinergistu uzskats, ka ticība pati par sevi ir iemesls pestīšanai, jo skaidra bībeliska mācība uzsver, ka vienīgais pestīšanas iemesls ir Kristus vietnieciskais upuris, bet ticība ir vienīgi šīs pestīšanas saņēmēja.

*** – No latīņu valodas vārda “appropriātio” – uzņemt sevī, padarīt par savu.

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.