80. Kā mēs rūpējamies par savu tuvāko?


Tēvs par mums apžēlojas mūsu Starpnieka dēļ

89. psalmā mēs dzirdam Tēvu tieši un skaidri runājam par Dēlu un par derību ar Viņu. Tur mēs dzirdam, ka Dēlam dots apsolījums par mūžīgu dzimumu un mūžīgu žēlastību pār Viņa bērniem (dēliem).

Tēvs par mums apžēlojas mūsu Starpnieka dēļ

Viņa bērni ir tie, ka, ir Viņam apkārt (Ps.89:8) un kas līksmo un gavilē par Viņa taisnību (Ps.89:17) t. i., kas ir izsalkuši un izslāpuši pēc Viņa taisnības, kas meklē to pie Viņa un kam viss iepriecinājums un slavas dziesma ir Viņā. Pēc tam ir vārdi:

“Mana uzticība un žēlastība būs ar viņu [Jēzu Kristu — Jņ.1:17], un Manā Vārdā augstu pacelsies viņa rags sauks Mani: “Tu esi mans Tēvs, mans Dievs un manas pestīšanas klints patvērums!” ..Es saglabāšu pret viņu Savu žēlastību mūžīgi, un Mana derība ar viņu paliks pastāvīgi. Viņa dzimumu Es uzturēšu mūžīgi un viņa troni tik ilgi, kamēr pastāv debess. Bet, ja viņa dēli atmetīs Manu bauslību un nestaigās pēc Maniem likumiem, ja viņi neturēs svētus Manus noteikumus un nepildīs Manus baušļus, tad Es gan piemeklēšu viņu pārkāpumus ar rīksti un viņu noziegumus ar sitieniem, tomēr Savu žēlastību Es viņam neatraušu, nedz liegšu Savu uzticību. Savu derību Es nepadarīšu par neesošu, nedz grozīšu to, kas nācis pār Manām lūpām. Reiz pār visām reizēm Es esmu pie Sava svētuma zvērējis — un nekad nemelošu Dāvidam — Viņa dzimums pastāvēs mūžīgi, un Viņa tronis būs kā saule Manā priekšā” (Ps.89:25-37).

Tad nu ievēro, ko tas nozīme, ka Kristus ir mūsu otrais Ādams (Rom.5:12-19), ka Viņš ir nostājies mūsu vietā Dieva priekšā (Ebr.9:24) taisnais par netaisniem (1.Pēt.3:18). Jesajas grāmatas 53. nodaļā ir rakstīts ka taisnīgais kalps palīdzes daudziem saņemt taisnību (nevis atrast, bet saņemt taisnību!), jo Viņš nes viņu grēkus. Pāvils saka: “..kā ar viena cilvēka nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki, tāpat ar viena cilvēka paklausību neskaitāmi kļūs taisnoti” (Rom.5:19). Šeit, 89. psalmā, ir sacīts, ka viņi paaugstināsies Tavā taisnībā — tātad nevis savā, bet Tavā taisnībā.

To visu apstiprina Tēva vārdi: “..tad Es gan piemeklēšu viņu pārkāpumus ar rīksti un viņu noziegumus ar sitieniem..”, lai viņus pārmācītu, bet par Savu žēlastību Tēvs nerunās ar tiem, bet gan ar “Viņu”, ar ko Tēvs ir slēdzis derību un kura dēļ viņi tiek uzturēti. Tas ir zīmīgi, ka, par spīti Savu bērnu grēkiem, Viņš saka: “..tomēr Savu žēlastību Es viņam neatraušu, nedz liegšu Savu uzticību.” Dēlam nebija vajadzīga nekāda žēlastība pašam Sev, bet vienīgi Viņa bērniem, kas bija grēkojuši, un tāpēc ir sacīts: “..tomēr Savu žēlastību Es viņam neatraušu..”

Šeit top skaidrs, ka Tēvs par mums apžēlojas nevis Savas žēlastības dēļ, bet mūsu Starpnieka dēļ, ar ko Viņš ir slēdzis derību. Tikai tad, kad mēs vairs neesam Dēlam piederīgi bērni un neticam Viņam, bet tērpjamies paši savās drēbēs un ejam paši savā vārdā, tad mums arī pašiem par sevi ir jāatbild, kā saka Pāvils: “Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna. Kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību” (Rom.4:4-5). Būtu arī jāpiezīmē, ka Tēvs šeit uzskaita iemeslus, kāpēc bērni, kas ir grēkojuši, ir piemeklēti tikai ar rīksti, bet netop atmesti, un Viņš piemin arī iemeslu, ka ir apsolījis Dēlam mūžīgu dzimumu. Dēls neiegūtu mūžīgu dzimumu un Viņa valstība ietu bojā, ja bērni taptu atmesti, tiklīdz grēkojuši, jo “nav taču neviena cilvēka, kas negrēko” (1.Ķēn.8:46).

Birkas: , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.