263. Kādēļ kristietim var likties, ka Dievs nav dzirdējis viņa lūgšanu?


Tēvreize: “Mūsu Tēvs debesīs”

Mums ir jālieto lūgšanas vārdi nevis lai aizkustinātu Dieva prātu ar retoriskām insinuācijām, bet, atkārtojot un pārdomājot šos vārdus, radītu sevī uzmanību, uzticību, pārliecību un rūpību, pareizi formulējot savas lūgšanas.

Šie vārdi, “Mūsu Tēvs”, liek mums saprast, ka lūgšanai nebūtu jābūt tikai par vēlēšanās izteiksmē izpaustām alkām. Lai mēs saprastu, ka lūgšanai un piesaukšanai nav jābūt vērstai pie kādas radības, bet tikai pie debesu Tēva. Lai mēs saprastu, ka mums ir jādomā par Dievu un jārunā ar Dievu lūgšanā, saskaņā ar to, kā viņš ir atklājis mums savu būtību savā Vārdā. Lai mēs saprastu, ka Viņš ir Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kurš sūta sava Dēla Garu ticīgo sirdīm, un tāpēc mēs varam saukt: “Abba, Tēvs.”

Mēs nedrīkstam lūgt lepnības pilnā, farizejiskā iedomībā, apziņā par savu pašu taisnumu un vērtību, paļaujoties uz saviem vai citu darbiem un nopelniem, bet gan pazemīgā atziņā, apliecinot savu nevērtību, iepretī Dieva Dēla, mūsu Starpnieka, par kura dēliem un mantiniekiem Tēvs mūs ir pieņēmis, nopelnam un palīdzībai.

Mēs sakām ne vien “Tēvs”, bet “mūsu Tēvs”. Tā noder arī, lai sniegtu drosmi vājajiem, lai tie nedomātu, ka ir izslēgti no šīs Tēva mīlestības, bet zinātu, ka Dievs ir ne mazākā mērā viņu Tēvs, kā Marijas, Jāņa Kristītāja un Pāvila Tēvs.

Visbeidzot, šī uzruna atgādina mums par brāļu mīlestību; jo, ja ir Tas, kurš ir mūsu Tēvs (Mt.23:9), tad mēs esam brāļi un viens otra locekļi. Tas māca mūs lūgt ne vien par savām pašu vajadzībām, bet arī uzticēt Dievam savās lūgšanās visas savas brālības un ikviena tās locekļa vajadzības, sakot: “Mūsu Tēvs, dod mums, piedod mums.”

Piebilstot vārdu “debesīs”, mēs pieskaitām debesu Tēva labestībai sekojošo:

  1. dievišķo spēku, ka Viņš spēj darīt un dot to, pēc kā mēs lūdzam;
  2. dievišķo providenci, ka, redzot un zinot mūsu vajadzības, Viņš ir klāt mūsu lūgšanās un tās dzird; ka Viņš par mums rūpējas; ka Viņš kārto, pavēl, pārvalda visas lietas un īpaši tās, kas attiecas uz Viņa baznīcu;
  3. dievišķo gudrību, ka Viņš zina, kādā veidā sūtāma palīdzība un atpestīšana;
  4. dievišķo valdīšanu, kura piemīt Viņa valstībai un stāvoklim, Viņam mājojot debesīs un dzirdot mūsu lūgšanas, rūpējoties par mūsu lietām, palīdzot, atbrīvojot utt.

Tālāk šajā lūgšanā seko konkrēti lūgumi. Jo tā nav patiesa lūgšana, ja tajā mēs tikai uzskaitām Dieva brīnišķīgos titulus; lūgšanā kaut kas ir Dievam jālūdz vai arī jāpateicas par saņemtajiem labumiem.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.