153. Ko mums vēl atgādina vārdi "es ticu"?


Tev neder mana ticība (starpniecības nozīmē)

Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus, kas Sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem, par liecību savā laikā. Tālab es esmu iecelts par saucēju un sūtni (es saku patiesību, nemeloju), par mācītāju pagāniem ticībā un patiesībā. [1.Tim.2:5-7]

Tev neder mana ticība


Ja tava ticība ir mazāka par manējo, tad tev ar to nepietiks. Ja tu skaties uz mani kā varenu ticības vīru, tad ar tavu ticību ir pavisam švaki. Ja tu domā, ka manas ticības pietiks arī tevis pestīšanai, tu alojies.

Es ar savu ticību esmu kā pēdējā vilciena pēdējais pasažieris. Aizelsies, bet laimīgs, ka paguvis; ar nopūtām un skumju, ka elle un Indija aiz manis paliek tāda, kā to atstāju. Es redzu attālināmies tuvos un mīļos, kuriem jātop pazudinātiem, un dzirdu svešos, kuri uzgavilē kādam, kas beidzamā vagona beidzamo durvju ailei pieķēries.

Kāpēc stāv rakstīts esiet stipri ticībā? Kāpēc tiek brīdināts, ka pie ticības jāturās? Kāpēc tiek brīdināts nepaļauties uz cilvēkiem?

Kristus ir mūsu pestīšanas nesējs. Ja mēs neturamies pie Jēzus vārdiem, tad neturamies pie Dieva. Bet ja mēs sludinām Evaņģēliju saskaņā ar Rakstiem, kāpēc mūs noraidīt?

Nepietiek vien ar zināšanu, ka Dievs ir (to zin arī velns un ļaunie gari, trīcot gaidot tiesas dienu). Par maz ir zināt, ka Jēzus ir cietis, miris, un augšām cēlies par visiem cilvēkiem (pareiza mācība pati par sevi nevienu nevar izglābt).

Ko gan tev līdzēs mana liecība, ka es braucu pareizajā virzienā, ar beidzamo vilcienu, ja tu to laid garām? Tā pat man nav jāpārliecina tie, kas vilcienā ir iekāpuši pirms manis, viņiem taču ir (jābūt) skaidrība, kurp tas dodas (bet ja kādi nezinās tie tiks izsēdināti). Jā, ticības apliecība ir vajadzīga man pašam, lai saprastu, ka mana dzīšanās nav bijusi velta; ka esmu paspējis uz īsto vilcienu; ka tas tuvojas pareizajam galamērķim (gan lokomotīves vadītājs, gan pavadoņi un visas ceļa zīmes par to liecina).

Ja mans ceļš, manas durvis uz mūžību ir Jēzus, tad arī manas mājvietas un galamērķis ir Dievā. Ja šis ir ceļojums ar Kristu, tad maršruts iet caur Dieva Evaņģēliju.

Ja es tev pasniedzu ticības roku, tad es sagaidu, ka ar otru tu ķersies pie ticības nesēja- proti pie Dieva vārda. Nākamais, ko es sagaidu, ka manējo roku tu laidīsi vaļā- tas ir beigsi klausīt Dievu caur mani, bet pa tiešo.

Ne par velti es iepriekš runāju līdzībās par vilcienu. Es pats neesmu ne lokomotīve, ne vagons, pat ne slieksnis vai rokturis kur turēties vai pakāpties. Ja tu savu brīvo roku stiepsi tālāk, lai glābtu nākamo, tam, nabagam nekas cits neatliks, kā ķerties pie tevis, vai meklēt pēc manas otras rokas (tas ir labākajā gadījumā – ja kāds pa īstam meklēs glābties). Tā nu, ja glābjamais gribēs kļūt par glābēju un šī glābēju sērga ies plašumā, tad izveidosies vilcieniņš (tie sekos sekotājiem, kuri seko sekotājam). Šāds ticīguma modelis Rakstos tiek nosodīts, un Jēzus tos parāda kā aklos, kuri maldās akliem sekodami.

Redzi, Ja centīsies savos garīgajos meklējumos izmantot mani – es kratīšos no tevis vaļā. Lai ar sākotnēji tas var šķist glaimojoši pašapziņai (lūk, kādas lielas lietas Dievs caur mani ir darījis), tas eventuāli var izvērsties pazudinoši jebkuram Dieva starpniekam, kurš pazaudējis fokusu uz Dieva vārdu. Jo redzi, ir tikai viens starpnieks – proti Jēzus Kristus.

Birkas: , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.