325. Vai no draudzes izslēgts loceklis var tikt uzņemts atpakaļ draudzē?


Tev nebūs nokaut – bet nebūs arī dusmoties un nolamāt, bet būs izlīgt

“Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts (2.Moz.20:13; 21:12; 3.Moz.24:17; 5.Moz.5:17): tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! — tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! — tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu.” [Mt.5:21-26]


Šis teksta nodalījums — Mt.5:21-48 — iedalīts sešās daļās un satur t.s. antitēzes. Tie ir pretstatījumi, ko Jēzus veido ar vārdiem “bet Es jums saku” (Mt.5:22, 26, 28, 32, 34, 39). Tā ir Dieva Dēla pilnvaru izpausme, Kurš Dieva gribu zina un izpilda un atklāj kā labāko, resp., lielāko taisnību, bez kuras nav iespējams nokļūt debesu valstībā. Iepriekšējais teksta nodalījums, 17.-20.p., sniedz izpratnes virzienu, tāpat kā nobeiguma panti, 46 u.t., atklāj īpašo taisnību, pretstatot muitnieku un pagānu parasto morāli Tēva pilnībai debesīs. Tas, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, un caur Viņu atklātā mācekļu dievbērnība tādēļ ir šo antitēžu būtisks elements.

Bet vienlaikus mums jāapdomā, ka ar Jēzus pilnvarām un, atklājot sākotnējo Dieva prātu, šī antitēze ar tās pretrunu starp veco un jauno cilvēku pamodīsies mūsos pašos, kā arī draudzes attiecībās ar apkārtējo pasauli. Tas jāpatur prātā šo vārdu izpratnei un iedarbībai. Tātad tas, kas agrākos laikos sacīts, raugoties uz “vecajiem”, attiecināms arī uz “veco cilvēku” mūsos pašos (sal. Ef.4:22).

Bet kas ir šo antitēžu saturs? “Jūs esat dzirdējuši, ka ‘vecajiem’ — var teikt arī ‘par vecajiem’ — ir sacīts..” Runa visnotaļ ir par Dieva baušļu pārmantošanu, izskaidrošanu, lietošanu, resp., izpildīšanu, pie kam dekaloga piektais, sestais un astotais bauslis šķiet skaidrs. Visnotaļ atmiņā atkal jāatsauc šo baušļu sākotnējā jēga. Taču divas pēdējās antitēzes ar atriebšanas aizliegumu un pavēli mīlēt ienaidniekus ir kontradiktoriskas — tādējādi, ka tiek pilnīgi aizliegta pēc Mozus bauslības iespējamā ierobežotā atriebība un tiek prasīts mīlēt savus ienaidniekus.

Šādā veidā pirmās četras antitēzes (Mt.5:21-42) līdz pēdējam sīkumam atbilst prasībai precīzi izpildīt nemainīgos Dieva baušļus, kamēr piektajā un sestajā antitēzē (Mt.5:43-48) runa ir par “labāku taisnību”.

Beidzot vēl jāpiemin šo baušļu (Gebote) forma. Tie visnotaļ ir aizliegumi (Verbote), tāpat kā dekalogs bibliskajā formulējumā (2.Moz.20; 5.Moz.5). Tie tātad nav norādījumi, kā jārīkojas, lai kaut ko sasniegtu, lai risinātu problēmas vai veidotu situācijas, bet gan ir noteikumi, kam jāaizkavē kaut kas tāds, ko mums, cilvēkiem, gribas darīt un ko mēs darām, bet kas kaitē cilvēku sadzīves jomā un kas nevar pastāvēt Dieva tiesas priekšā, bet ir pakļauts Dieva dusmām. Šeit, tāpat kā citās Jaunās Derības vietās (sal. Gal.5:21; 1.Kor.6:9; Ef.5:5), tiek atklāts tas, kas šķir no Dieva valstības. Tā šeit runa nav par nosacījumiem, kā sasniedzama vai pat izveidojama Dieva valstība, bet gan runa ir par robežu, aiz kuras tā tiek zaudēta un kur nepieciešama atgriešanās un piedošana; tas attiecas uz Dieva bērniem. Ja ar to izslēgta taisnošana, kas nopelnāma ar darbiem, pārliecība, ka no Dieva tiesas var izglābties ar labiem darbiem, nevis ar Kristus darbu, tad tomēr nepavisam nav izslēgta tiesa pēc darbiem, par kuru pavisam skaidri un pavisam nopietni jārunā.

Tas konkretizēts sešās antitēzēs, un tādējādi kļūst saredzama tā debesu valstības robeža, kas stiepjas caur mums un kur mums tiek rādīts, ka “miesa un asinis nevar iemantot Dieva valstību” (1.Kor.15:50).

Bet šo antitēžu jēga un iedarbība ir tāda, ka tās Dieva bērniem un viņos skaidri parāda šo miesas un gara pretstatu, kas gan var būt sāpīgs miesai, bet kas tomēr attiecībā uz piederību Dieva valstībai ir svētīgs un glābjošs. Tas ir Dieva Dēla pamācības mērķis.

Pirmā antitēze: pirmais bauslis: “Tev nebūs nokaut”, ir pazīstams, un pavisam noteikti tiek atgādinātas ar to saistītās nāvessoda sankcijas (2.Moz.21:12; 3.Moz.24:17): tiesa tādēļ šajā gadījumā nozīmē nāvi.

Jēzus pretstatījums paplašina un padziļina šī baušļa darbības novadu, ietilpinot tur dusmošanos uz brāli, un ar to saistīts tādēļ ir arī tiešs norādījums dievkalpojuma sadraudzei altāra priekšā salīdzināšanai ar Dievu (23.p. u.t.). Un, ja mēs labprāt izraugāmies vispārēju izlīgšanu un miermīlību visā pasaulē, šeit mēs tiekam nosūtīti tieši pie saviem tuvākajiem.

Ikdienas jūtu saviļņojumi tiek iekļauti novadā, uz kuru attiecas piektais bauslis. Tas sākas ar jūtu saviļņojumu dusmās; tas turpinās ar dažādiem lamuvārdiem ar atbilstoša soda piedraudējumu — sākot ar augsto tiesu (Synedrium), līdz elles ugunij kā Dieva tiesai (sal. 1.Jņ.3:15). Ja dusmu jūtas un lamuvārdi šķiet nevainīgi, tad vispār tikai no šīm sankcijām kļūst skaidrs šī pārkāpuma svars.

Bet 23.-25. panti vairs nav domāti dusmīgajam, bet gan tam, pret ko šīs dusmas vērstas, kas ir ticis nolamāts: tu “atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi..“. Salīdzināšanās ar Dievu ar upuri pie altāra resp. lūgšanā (Mk.11:25) prasa iepriekš izlīgt ar brāli. Tas tieši atbilst Tēvreizes piektajam lūgumam (Mt.6:12, 14 u.t.). Šajā antitēzē kā pretmetā tādēļ tiek norādīts uz šādu dievkalpojuma sadraudzes atbilstību brāļu starpā un ar Dievu, sadraudzes, kuras pamats salīdzināšanā ar Dievu ir Jēzū Kristū.

Otrs pielietojums, 25. un 26. pantā, no dievkalpojuma pievēršas tiesas procesam; taču abi ir tik cieši saistīti, ka pasaulīgajā tiesā iespējams saskatīt Dieva tiesu, jo sevišķi tāpēc, ka abos gadījumos runa ir par Dieva bausli. Tāpat šajā gadījumā, kad tiek pieprasīta labprātīga izturēšanās pret savu pretinieku, t.i., pretinieku tiesas prāvā, nekļūst skaidrs, kurš īsti ir vainīgais un tātad apsūdzētais. Tas ir katrs, kas to dzird. Savukārt ceļš pie soģa ļauj saskatīt Dieva atmaksu, kad jānomaksā “pēdējā artava” jeb kvadrants, kas ir vissīkākā naudas vienība.

Tādējādi var rezumēt, kas ir tas, ko Kungs saviem mācekļiem māca šajā pirmajā antitēzē: cik plaši un dziļi darbojas piektais bauslis, kas aptver ne vien praktisko darbību, bet arī apziņu un vārdus, tiešā sakarība starp salīdzināšanos ar Dievu un salīdzināšanos Dieva bērnu starpā pie altāra un lūgšanā, kā arī atgādinājums par ceļu uz priekšāstāvošo tiesu, kur galu galā runa vienmēr ir tikai par manis paša vainu, proti, ka es neesmu iepriekš izlīdzis ar savu pretinieku.

Tādējādi mēs piektajā bauslī par nonāvēšanu un nāvessodu ieraugām Dieva gribu un salīdzināšanās pavēli kā robežu, kas vilkta ap Dieva valstību, kas attiecas uz mūsu jūtām un domām, kā arī uz mūsu vārdiem. Tā Dieva bauslība jaunajā derībā tiek rakstīta mūsu sirdīs.

Kungs, Tavs vārds nes gaismu mūsu sirds tumsā un atspīd mūsu ceļā pie Tevis. Tavs bauslis izgaismo Tava vaiga priekšā to, kas paslēpts mūsos. Kungs, apžēlojies par mums un atjauno mūs ar sava Gara dāvanu.

Liec, lai mūsos un starp mums kā ticības auglis izaug salīdzināšanās — no salīdzināšanās, ko saņemam no Tevis.

Mēs Tevi īpaši lūdzam par tiem brāļiem un māsām, kuri mūs apgrūtinājuši un kurus esam sadusmojuši.

“Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas, un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu!” (Ps.139:23-24). Āmen.

« Iepriekšējā daļa | Lasi turpinājumu »

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.