110. Kā mums pienākas runāt par savu tuvāko?


Tev ar būs Dievu pielūgt

“Tad Hērods paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja tiem par zvaigznes atspīdēšanas laiku. Un viņš tos sūtīja uz Bētlemi un sacīja: “Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un, kad jūs Viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka arī es aizeju un Viņu pielūdzu.” [Mt.2:7-8]

Tev ar būs Dievu pielūgt

Šinī Rakstu vietā redzam kādu viltus pilnu valdnieku, kuram gudrie nevarēja ticēt (un pareizi darīja nepaklausot). Redzi, jo tā vārdi atšķīrās no viņa nodomiem un darbiem.

Paskatīsimies arī mēs ar skaidru skatu uz mūsu garīgajām kārtām un novērtēsim, kā redzētais saskan ar pirmo bausli un kristīgo ticību.

Lai kāds varētu kļūt par garīdznieku nepārkāpjot pirmo bausli un nenoliedzot Dievu, tā sirds nodomam jābūt tādam pat kā tiem, kas strādā uz lauka dārzā, vai amatnieka darbu. Redzi, tie ar darbu nemeklē kļūt dievbijīgi ne atgriezties no grēkiem vai iemantot Dieva žēlastību. Tā nu ir, ka visi šādi nopelni tev ticībā ir jāsagaida no Kristus (zinot un nešauboties, ka Viņš visas šīs lietas jau ir paveicis tevis labā).

Vai zini kā sauc tādus, kas piesavinās svešu vārdu (sakot mani sauc Kristus… es esmu Jēzus) …[tādus sauc vai nu par viltvāržiem vai neprāšiem (trakajiem)]?

Bet vai zini, ka vēl daudz ļaunāk ir ar tiem, kas piesavinās cita amatu!

Garīdznieki, kas piesavinās Kristus amatu un darbu un saka: “…es sludinot palīdzu cilvēkiem, …es aizlūdzot iegūstu viņiem Dieva žēlastību, … es sniedzot sakramentus kristiešus atbrīvoju no grēkiem… tie ir mazāk garīgi nekā visi pārējie un nododas ģeķīgiem nevajadzīgiem darbiem, atstādami novārtā īstās garīgās lietas.

Garīgs (osios) ir tāds, kurš māca Dieva vārdu un sniedz sakramentus, vezdams pats sevi un citus pie Dieva. Tas ir īstais garīdznieku amats. Bet vai “svētā” kārta to dara? – nē!, tie savās “svētajās” misēs dzen sevi un ikvienu tālāk projām no Dieva! Nešķīsto “svētuļu” garīgums nesniedzas tālāk par tādām “ārēji garīgajām” lietām kā krustu nēsāšana, amata tērpu atšķirību ievērošana un baznīcu vai kapellu iesvētīšana.

Vai zini šo nešķīsteņu vārdus? Es gana labi pazīstu vairākus tādus*! Piemēram, nosaukšu tikai trīs: – patmīlība, augstprātība un lielība (nu un varbūt vēl alkatība). Šīs vērtības (sava īpašā cienīguma dēļ) ļoti aizstāv “svētā” garīdzniecība.

Lai aizstāvētos pret “ļaunajiem” uzbrucējiem, kas šādas lietas ar Rakstu vārdu nosoda, tie apbruņojas ar tirānu varu, ietērpjas ārējā spožumā un izturas gluži kā īsti svētie. Viņu karaspēks ir vienkāršie cilvēki ar vājām sirdsapziņām, kuri aizkavēti un atturēti ceļā uz patiesību, ir nonākuši viņu izliktajos valgos un nu izmisuma dzīti, vai kļūdami par liekuļiem ir spiesti darīt ārēji labus darbus (kas izskatās tik jauki un ir tik dikti līdzīga kalpošanai Dievam).

“Svētās” garīgās (vergturu) kārtas “svēts” uzdevums ir paturēt garīgajā verdzībā, pazemībā, paklausībā, nabadzībā laju (negarīdznieku) vergu, kalpotāju kārtu nesakot tiem, ka vienīgi ticība rada nesamaitātus prātus; vienīgi ticība māca pareizus uzskatus un labus nodomus, tā, ka Dieva žēlastība ir mūsu mierinājums.

Tā nu pareiza Dieva bijība ir tāda, ka tu atzīsti Dievu, godā un mīli Viņu no visas sirds, esi uzticīgs un paļaujies tikai uz Viņu, nekad nešaubies par Viņa labvēlību – arī ciezdams un mirdams, gan grimdams grēkos, gan darīdams labu – kā māca pirmais bauslis. Bet pie tā varam nonākt tikai caur Kristus nopelnu un Viņa asinīm – Viņš ir izcīnījis un dod mums šādas sirdis. Tas notiek, kad dzirdam Viņa vārdu un ticam šim vārdam. Mūsu daba pati no sevis šādu sirdi nekad nespētu iemantot. Redzi, tāda ir pati svarīgākā kalpošana un augstākā lieta, ko saucam par patiesu, neliekuļotu kristīgo ticību un mīlestību uz Dievu Kristū. Tā caur Kristus asinīm esam piepildījuši pirmo bausli un īsti pareizi Dievu pielūguši.


* – RKB, LELB un citas oficiāli par garīgām atzītas cilvēku organizācijas.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.