167. Kā Dievs apsargā tevi?


Tava ticība tev palīdzējusi

Un, Viņam ar tiem runājot, redzi, viens vecākais atnāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Mana meita nupat nomira, bet nāc, uzliec Tu viņai Savu roku, tad tā taps dzīva.” Un Jēzus cēlās un sekoja viņam ar Saviem mācekļiem. Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus bija slimojusi ar asiņošanu, pienāca no muguras un aizskāra Viņa drēbju vīli, jo tā sacīja pati pie sevis: “Kaut tik vien Viņa drēbes varētu aizskart, tad es taptu vesela.” Tad Jēzus, pagriezies un to ieraudzījis, sacīja: “Ņemies drošu sirdi, meita! Tava ticība tev palīdzējusi.” Un sieva tapa vesela tanī pašā stundā. Kad Jēzus ienāca vecākā namā un redzēja stabulniekus un uztrauktus ļaudis, Viņš tiem uzsauca: “Atkāpieties! Jo meitene nav mirusi, bet guļ.” Un tie Viņu izsmēja. Bet, kad ļaužu pulku izdzina ārā, Viņš iegāja iekšā un satvēra to pie rokas, tad meitene piecēlās. Un šī slava izpaudās pa visu zemi. [Mt.9:18-26]

Šis evaņģēlija teksts mums sniedz divus dziedināšanas notikumus, kas ir labi atspoguļoti arī pārējos sinoptiskajos evaņģēlijos [Marka un Lūkas]. Tomēr vienīgi Matejs tos atspoguļo vēsturiskā secībā. Tas ir saprotams. Jēzus, par kuru Matejs ir dzirdējis tik daudz brīnišķīgu lietu, ir aicinājis viņu kļūt par savu mācekli. Tāpēc šinī dienā Mateja uzmanība ir koncentrēta vienīgi uz Jēzu Kristu, tas ir, – uz visu, ko Viņš dara, ko Viņš sludina, ko Viņš māca.

Farizeju acīs šis vīrs bija tikai nožēlojams muitnieks, kas bija līdzīgs grēciniekam, ar kuru nesveicinājās un pat nesēdēja kopā pie viena galda, jo uzskatīja to par negodu. Taču Jēzus visžēlīgi aicina šo muitnieku pie sevis un pat nāk zem viņa jumta, lai kopā ar Mateju ēstu, dzertu un līksmotos.

Arī farizeji bija ieradušies šajā namā, lai novērotu Jēzu un mēģinātu pieķert Viņu kādos izteicienos vai arī darbos, lai rastos iegansts apsūdzībai vai nu bauslības pārkāpšanā, vai arī dumpja organizēšanā pret valdību. Augstie tautas garīgie vadītāji noraidīja Jēzu kā žēlīgo Mesiju, jo tie ienīda Viņu. Grēku nožēla lūdz pēc žēlastības. Taču farizeji spieda tautu pildīt likuma jeb bauslības prasības. Tās liek cilvēkam pildīt kādus darbus, kas pēc farizeju mācības, ir pietiekami Dieva dusmības mazināšanai. Tātad nevis Dieva žēlastība, bet cilvēka paša pūles. Tas Kungs saka par šiem viltus ganiem un tautu: “Mana tauta ir atļāvusies divkāršu grēku: tie atstājuši Mani, dzīvā ūdens avotu un izrakuši sev akas, caurumainas akas, kas nepatur sevī ūdeni” [Jer.2:13].

Te negaidot ir parādījies kāds Jēzus no Nācaretes, kas ar savu mācīšanu un sludināšanu pēkšņi ir apgāzis ārēji tik brīnišķo ēku. Ar savu mācību Viņš ir atsedzis viņu kaunu, atkailinājis viņu ļaunumu. Viņa evaņģēliskā mācība skaidri atklāja, ka šie gani ir ganījuši nevis avis, bet paši sevi, gādādami vairāk par to, kā iegūt mantu, kā noturēt varu savās rokās. Ar dievišķo bauslību, kurai taču vajadzēja mācīt tautai nonākt pie grēka atziņas, lai izmisusī sirds meklētu žēlastību pie Dieva, reliģiskie politiķi spieda nabaga grēciniekam veikt neizpildāmas baušļu prasības. Tas drīzāk veicināja tautā neticību un bailes no Dieva un darīja pilnīgi pretēju darbu – nevis tuvināja, bet palielināja šo plaisu starp Dievu un cilvēku.

Vai tiešām starp šiem reliģiskajiem vadītājiem neatradās neviens, kas nebūtu vienisprātis ar šiem farizejiem? Evaņģēlijs mums vēstī, ka bija kāds sinagogas priekšnieks, kura ticība nolādēja pārējo draudžu vadītāju neticību.

Kamēr Jēzum notiek šī netīkamā saruna ar farizejiem, Jairs nāk pie Pestītāja, metas Viņa priekšā zemē uz pielūdz Jēzu, kā mēdz pielūgt vienīgi Dievu. Šim sinagogas priekšniekam ir divpadsmit gadus veca meitiņa, kas nupat ir mirusi. Šī visas ģimenes sāpe liek tēvam doties pie Jēzus, jo viņš tic, ka vienīgi šis cilvēks var palīdzēt. Kad mums ir ciešanas un bēdas, mēs dodamies pie Jēzus Kristus. Arī mūsu tuvinieku nāve ved mūs pie Kristus, jo Viņš ir mūsu augšāmcelšanās un dzīvība. Ciešanas noņem mūsu augstprātību, paštaisnību, sirds cietību. Caur šīm sāpēm pēkšņi mēs sadzirdam Pestītāja maigo, žēlīgo aicinājumu: “Nāciet pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt” [Mt.11:28].

Lai gan Jaira meitiņa ir mirusi, tomēr Jēzus ceļas un iet. Mums tas ir pilnīgi pašsaprotami, ka šādā situācijā jebkāda dziednieka nākšana un dziedināšana ir novēlota, par vēlu. Tomēr Jēzus Kristus nenāk par vēlu, jo Viņš ir tas Dziednieks, kas dziedina pēc nāves, jo Viņš ir augšamcelšanās un dzīvība.

“Bet nāc, uzliec tikai roku, tad tā taps dzīva”, lūdz tēvs. Šādas prasības izpildīšana ir ārpus dabas spēkiem, jo kas reiz zaudēts, nav vairs atjaunojams. Tomēr Kristus varā ir iespējams īstenot arī šo lūgumu, jo Viņā ir dzīvība pašam sevī.

Viņiem ejot pa ceļu, kāda sieva, kas divpadsmit gadus slimoja ar asins kaiti, piesteidzās Jēzum no muguras un aizskāra Viņa drēbju vīli. Šī sieviete, kura bija iztērējusi visus savus līdzekļus šīs slimības dziedināšanai un kurai bija kļuvis vēl sliktāk nekā iesākumā, sevī domāja: kaut es varētu tikai pieskarties pie Jēzus drēbju vīles, tad es kļūtu vesela.

Šī nelaimīgā sieviete izjuta divkāršu ciešanu smagumu, kuru radīja gan slimība, gan iztērētie līdzekļi. Ja agrāk viņa bija turīga, tad tagad viņai nebija vairs nekā, jo viss bija iztērēts par ārstēšanos. Cilvēciskā palīdzība padarīja viņas ciešanas vēl smagākas.

Šai sievai bija arī liegta iespēja ierasties tā Kunga nama pagalmā, jo bauslība liedza jebkādu kontaktu ar ārpasauli, līdz kamēr slimība mitējās. Tomēr Kristum viņa varēja tuvoties. Viņa vērsās pie Kristus un arī saņēma žēlastību no Pestītāja. Sievietes pazemība neļāva atklāti runāt ar Jēzu par dziedināšanu. Viņa ticēja, ka pietiek tik pieskarties Kristus tērpa vīlei, lai viņa būtu dziedināta.

Arī Jēzus ievēroja šo pieskaršanos. “Kas pieskārās manām drēbēm”, Viņš jautāja saviem mācekļiem. Mācekļi ir pārsteigti. Tik daudz cilvēku viņam visapkārt spiežas un grūžas virsū, bet Jēzus jautā, kas Viņu ir aizskāris. Tomēr Jēzus šeit nedomā par ķermenisko kontaktu, bet gan par to pieskārienu, kuru ir izraisījusi ticība. Jēzus gan zina, kas pieskārās. Viņš jautā, jo vēlas stiprināt sievietes ticību, lai viņa gūtu panākumus ticībā uz Kungu. Sieviete, bailēs drebēdama, metas zemē Kristus priekšā un saka visu patiesību.

Viņa, slima būdama, bija taču nešķīsta. Viņa, kā nosaka bauslība, nedrīkstēja nevienam tuvoties, kur nu vēl pieskarties. Ja bauslība viņu nolād ­ tu esi nešķīsta, netuvojies, tad žēlastība tieši pretēji ­ pagriežas ar seju pret ikvienu cietēju un, kā šai sievietei, saka: “Meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi. Ej ar mieru!”

Gaidītā soda vietā ­ piedošana. Lūk, bikts un absolūcijas spēks, kas atbrīvo izbiedētās un saistītās dvēseles. Šī sieva saņēma vairāk nekā tikai dziedināšanu. Nu viņa ir tērpta Kristus taisnīgumā. Gluži kā triekas ķertais tika uzrunāts par “dēlu”, tā arī šī sieva – par “meitu”, tapdama līdz ar to par Dieva bērnu.

Šis notikums stiprināja arī Jaira ticību. Meitiņa ir mirusi. Pēc jūdu tradīcijas jau notiek mirušā apraudāšana. Viņi izsmej Jēzu, jo Viņš saka, ka meitiņa ir tikai aizmigusi. Tam, kam ir dzīvība pašam sevī, nāve ir tikai miegs. Ar to Jēzus grib mierināt un stiprināt ģimenes locekļus ticībā uz Viņu.

Visus neticīgos, smējējus un ziņkārīgos Jēzus liek izraidīt, jo Dieva žēlastības saņēmēji un liecinieki būs tikai ticīgie.

Jēzus pieiet pie mazās meitenītes, pieskaras pie viņas rokas un saka: Celies augšā. Viņam nevajadzēja lūgt, kā to darīja Ēlija un Elīsa. Viņš tik pieskārās un teica savu vārdu, un meitiņa tika atgriezta saviem vecākiem.

Šie Jēzus darbi, kas attiecas uz tiem, kas kristīti trīsvienīgā Dieva Vārdā, māca mums cerēt uz šo kristību apsolījumu un rāda mums nākotnes notikumus, kad Jēzus Kristus nāks pēc saviem bērniem un augšāmcels ikvienu kristieti, lai dāvātu apsolīto mūžīgo dzīvošanu Debesu Valstībā.

Dieva Vārds, kas stāv rakstīts Svētajos Rakstos, vienmēr pārliecina mūs dzīvai cerībai un ticībai, ka Kristus neaizmirsīs mūs, Viņš neies mums garām, jo viss, kas ir rakstīts Bībelē, ir rakstīts mūsu stiprināšanai.

Jēzus saka: “Tāpēc, ka tu mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” [Jņ.20:29]. Āmen.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.