292. Kā mums ir jābeidz katra lūgšana?


Tik dikti žēl, es noskumis, Ka tev tik vēli mīlejis [567]

Tev, savu spēku, gribu mīlēt, Tev mīlēt savu glītumu,
Es dzīšos tev arvienu mīlēt Ar visu sirdsuzticibu;
Tev, savu jauko gaišumu, Es mīlešu līdz miršanu.


Tev, savu dzīvib’, gribu mīlēt, Tev savu draug’ uzticigu!
Tev, dvēsel’s gaišums, gribu mīlēt, Tev, godašu, tev mīlešu.
Tev, svēto Dieva jēriņu, Es mīlešu kā brūtganu.

Ak augsti teicams jaukais glītums, Cik vēli es tev mīlejis!
Kaut tev, ak dvēs’les miers un spīdums, Sen dienām būtu apkampis!
Tas man ir žēl, es noskumis, Ka tev tik vēli mīlejis.

Apstulbots, maldīdamies gāju Tev meklēt, bet neatradu,
Jo tavu gaismu es atstāju Un radijumu mīleju.
Bet nu caur tev tas noticis, Ka es tev esmu atradis.

Es tev pateicu, augstais spīdums, Ka tu man tā apskaidrojis,
Es tev pateicu, dārgais glītums, Ka tu man vaļā raisijis;
Es teicu tev par to, ka tu Man dvēsel’ dari veselu.

Uzturi man uz taviem ceļiem, Lai aplam vairs neapmaldos;
Atraisi man no māņu-meliem, Ka neklūpu, nedz alojos.
Apskaidro, gaišums, mūžigi Man miesu un ar dvēseli.

Dod manām acīm as’ras svētas, Dod sirdī šķīstu mīlibu,
Lai dvēsele iekš mīlestibas Ikdienas iet uz vairumu;
Lai gars un prāts uz tevi stāv, Mans Pestitajs, līdz pašu nāv’.

Nu Jezus, tevi mīlināšu, Tu dvēs’les jaukums dārgakais,
Iekš bēdām es tev neatstāšu, Tev, mans sirdsglītums svētakais.
Tev mīlešu pastāvigi Šeit laicigi, tur mūžigi.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.