172. Kādēļ bija nepieciešama pestīšana?


Tas Kungs soda pat eņģeļus

Jo arī eņģeļus, kas apgrēkojās, Dievs nesaudzēja, bet nometa tos pazemes tumšajās bedrēs, lai glabātu sodam. [2.Pēt.2:4]

Tas Kungs soda pat eņģeļus

Ar šiem vārdiem Svētais Pēteris biedē tos, kas dzīvo droši un uz nebēdu,- kā mēs redzam, ka tie, kas turas pie tā, ko ir iedibinājis pāvests, ir tik spītīgi un bezkaunīgi, it kā viņi ikvienu gribētu mīdīt ar kājām. Tāpēc viņš grib sacīt šādi: ja tā viņiem nav liela pārdrošība, ka viņi tik izslāpuši tuvojas un visu grib izstumt laikā ar pieri, it kā Dievam vajadzētu viņiem piekāpties un viņu saudzēt, kad Viņš taču nav saudzējis eņģeļus? It kā viņš teiktu: no šī piemēra taisnīgi ir jābīstas arī svētajiem, kad viņi redz tik nopietnu spriedumu, ka Dievs nav saudzējis augstos garus un cēlās radības, kas ir daudz gudrākas un zinošākas par mums, bet gan nometis tās pazemes tumšajās bedrēs. Tas ir stingrais spriedums un pazudināšana, tam tas ir iedibināts, tajā viņi ir sagūstīti un satverti, lai viņi nespētu izvairīties no Dieva rokām, lai viņi top iemesti galējā tumsībā, kā Kristus saka Evaņģēlijā (Mt.22:13).

Un šeit Svētais Pēteris arī parāda, ka velniem viņu mocības vēl nav galīgas, bet gan viņi tā noiet nocietinātā, izmisīgā dzīvē un ik acumirkli gaida uz savu tiesu,- kā cilvēks, kas ir nolādēts uz nāvi, kļūst pilnīgi izmisīgs, nocietināts, un arvien top jo ļaunāks. Bet viņu sods vēl nav nācis pār viņiem, bet viņi tagad ir tam tikai satverti un paglabāti. Tas ir pirmais piemērs.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.