151. Kas ir sakāms par tiem, kuri noliedz Dieva trīsvienību?


Taisnošana un predestinācija luteriskajā un reformēto konfesijās

Ņemot vērā faktu, ka atšķirīgā Evaņģēlija izpratne, dažādā bauslības un Evaņģēlija attiecību izpratne izraisa tik smagas sekas, nav iespējams nopietni palikt pie apgalvojuma, ka mācību atšķirības, kuras pastāv starp luterisko un reformēto baznīcām, ir tikai teoloģiskas diferences, kuras nepieciešams paciest vienas un tās pašas baznīcas iekšienē. Abas konfesijas pārstāv divas dažādas Evaņģēlija izpratnes iespējas, kuru attiecības izsakāmas nevis “ne vien – bet ari”, bet gan tikai “vai nu – vai nu”. Kad reformētie neatzīst šo alternatīvu un noliedz baznīcu robežas eksistenci, viņi dara to tikai tādēļ, ka luteriskajā Evaņģēlija izpratnē saskata nepilnīgu savu, reformēto, uzskatu priekšpakāpi, kurai nepieciešams tikt pāri. Turpretī luteriskā baznīca reformēto mācībā nevar saskatīt likumīgo reformatoriskās ticības atziņas turpinājumu, bet gan vienīgi iesākumu atkrišanai no reformācijas galvenā artikula.

taisnošana un predestinācija luteriskajā un reformēto konfesijās

Jo, kā mēs redzējām, ari reformēto baznīca grib stingri turēties pie artikula par grēcinieka taisnošanu Kristus dēļ, tomēr tā nespēj nodrošināt šim artikulam centrālo vietu visā kristīgajā mācībā. Kad līdzās Evaņģēlijam “tādā pat godā” nostājas bauslība, piedošanai līdzās grēku nožēlas prasība, taisnošanai līdzās svētīšana, ticībai līdzās paklausība tad nav vairs artikula par taisnošanu, kas “vienīgais parāda ceļu uz patiesu Kristus atziņu un vienīgais atver durvis uz visu Bībeli”. Tā kļūst skaidrs, kādēļ reformēto baznīcā arvien vairāk un vairāk artikulā, par kuru baznīca stāv un krī) vietu ieņem jau cits artikuls: mācība par predestināciju. Kā luteriskajā ticības apliecībā artikuls par taisnošanu dod nabaga sirdsapziņai “patiesu, pastāvīgu, drošu mierinājumu”, tā reformēto ticības apliecības māca par “bagātīgu mierinājumu”, kas nāk no mācības par diženo predestinācijas noslēpumu.”

Abi šie artikuli visādā ziņā. ir saskanīgi; jo abi izsaka to, ka vienīgi no žēlastības mēs iemantojam Debesu valstību. Tādēļ. katra no abām evaņģēliskajām konfesijām pazīst abus šos ticības artikulus: tāpat kā reformētie pavisam noteikti apliecina Lutera mācību par taisnošanu, tā, pats par sevi saprotams, luteriskā mācība ietver sevī arī artikulu par dievišķās žēlastības izredzētību. Taču šeit rodas liela atšķirība atkarībā no tā, kurš artikuls tiek likts priekšplānā: vai predestinācija tiek skatīta taisnošanas gaismā, vai ari taisnošana predestinācijas gaismā.

Reformēto baznīca pieņem otro skatījumu. Viņu domas par Dievu tiek pamatotas faktā, ka Dievs dzīvo gaismā, kurai neviens nevar tuvoties – majestātiskā diženumā, pāri visam iznīcīgajam, pasaulīgajam, cilvēcīgajam, šķirti no pasaules, un šī atšķirtība ir tas dziļais bezdibenis, kas atdala iznīcīgo no neiznīcīgā, radību no tās Radītāja un Kunga. Viņa neizdibināmā, suverēnā griba ir visa notiekošā pamats, arī cilvēka pestīšanas vai posta pamats. Viss kalpo Dieva godam: radīšana un pestīšana, tiesa un pilnība, mūžīgā dzīvība un mūžīgā pazudināšana. Pirms pasaules sākuma Viņš pieņēmis neizdibināmu lēmumu, tā iepriekš nosacīdams visas radības likteņus. Arī Ādama grēkākrišanu Viņš ne vien paredzējis, bet iepriekš nolēmis. Suverēnā patvaļā un tomēr vienlaikus neaptveramā taisnīgumā – jo Dieva griba vienmēr ir taisnīga – Viņš daļu cilvēces izredzējis mūžīgai dzīvībai, bet otru daļu – pazudināšanai. Pestīšanai izredzēto dēļ un tikai viņu labā – mūžīgais Dieva Dēls ir tapis cilvēks. Vienīgi uz viņiem patiesi attiecas aicinājums uz grēku nožēlu un žēlastības apsolījums. Vienīgi viņi Kristībā top uzņemti par Dieva bērniem. Tādējādi mūsu pestīšanas pamatā ir pirms laiku iesākuma pieņemtais Dieva lēmums. Grēcinieka taisnošana Kristus dēļ ir tikai sen notikušās glābšanas apliecinājums.

Gluži citādi par Dievu runā luteriskā teoloģija. Ari tai ir zināms, ka Dievs dzīvo gaismā, kurai neviens nevar tuvoties. Ari tā zin par to neizmērojamo attālumu, kas šķir radību no Radītāja. Arī tā pazīst predestinācijas Dievu:

“Šis Dievs, kas dara mūs atbildīgus par prasību izpildi, kura nav mūsu spēkos, kas uzdod mums jautājumus, uz kuriem nespējam atbildēt, kas radījis mūs visam labajam un tomēr neļauj mums izvēlēties neko citu, kā vien darīt ļaunu – tas ir apslēptais Dievs. Tas ir absolūtās predestinācijas Dievs – Dievs, kas nocietina faraona sirdi, kas ienīst Ēzavu, pīrms vēl viņš dzimis; Dievs ir podnieks, kas veido traukus, kuru starpā daži ir atbaidoši un tomēr Viņš vēl uzkliedz šiem nelaimīgajiem radījumiem nežēlīgā valdonībā: Tā ir tava vaina!”

Tā V.Elerts zīmīgā kopsavilkumā izteicis ieskatu par predestinācijas Dievu ieskatu, kuru Luters attīstījis savā plašajā rakstā pret Erasmu un vēlreiz apliecinājis savas dzīves novakarā. Luters pats visādā zinā izjutis visu dievišķās majestātes un Viņa suverēnās gribas neizdibināmību, Dieva dusmības nežēlīgo bargumu vēl daudz spēcīgāk nekā Kalvins, kas ne reizi nav piedzīvojis izmisumu līdz pat atziņai “Man ellē būtu jāgrimst” un kura teoloģiskajos izteikumos arvien ieskanas kaut kas no izglītoto humānistu filozofiskā miera. Un tomēr, lai cik varena arī Luteram un luteriskajai baznīcai ir šī apslēptā Dieva briesmīgā patiesība, pazīst to, kas ir vēl varenāks, vēl vairāk pārvalda sirdi un sniedzas vēl tālāk pāri visām cilvēcīgajām domām. Tas ir fakts, ka šis apslēptais Dievs sevi ir atklājis. Viņš ir iznācis caur dziļo tumsu, kura apslēpj mūsu acīm gaismu, kurai neviens nevar tuvoties. Viņš nācis pie mums pāri milzīgajam bezdibenim, kas Radītāju šķir no kritušās radības; un Viņš nosaucis mums savu vārdu. “Tu jautā, kas Viņš ir? Tā vārds ir Jēzus Kristus, Kungs Cebaots, un cita Dieva nav.” Un Viņš ir nācis pie mums ne kā svešinieks, bet kā mūsu brālis!

    Tur silē guļ, pats Dieva Dēls,
    Tas sengaidītais Dieva Jērs,
    Tas visuaugstais zemojās,
    Viņš mūsu miesas uzņēmās.
    Slavēsim Dievu!

    Kas pilda debesis un zem’,
    To māte še sev klēpī ņem;
    Kas bērniņš top, ko uztur piens,
    Tas uztur visas lietas viens.
    Slavēsim Dievu!

Tas ir iemiesošanās brīnums, mūžīgā Dieva Dēla tapšana par cilvēku, par ko Luters dzied varenākajā kristiešu Ziemassvētku dziesmā. Šis brīnums pāri visiem brīnumiem kļūst par pamatu luteriskās ticības izpratnei. Kad Evaņģēlijs saka: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību,” dievišķā apžēlošanās patiesi notiek visai pasaulei, nevis tikai izredzētajiem. Tad patiesi visiem, kas tic Kristum, jātop pestītiem. Tas nozīmē, ka pilnīgi nopietni ir domāts par cilvēku tapušā Dieva sauciens: “Nāciet pie manis visi!” Konkordijas formula artikulā “Par mūžīgo providenci” saka:

“Šāds Dieva aicinājums, kas notiek caur vārda pasludinājumu, mums jāuzskata nevis par acu apmānīšanu, bet jāzin, ka tā Dievs atklāj savu gribu, ka tajos, ko Viņš šādi aicina, Viņš ari grib strādāt caur savu vārdu, lai tie varētu atgriezties, tapt apskaidroti un iemantot Debesu valstību”.

Kalvins uzskata, ka Dievs savā mūžīgajā lēmumā nodomājis dažus apskaidrot tikai garām ejot, lai vēlāk atkal atņemtu viņiem ticību un iemestu tos vēl dziļākā aklumā – ar šādu spekulāciju viņš nepaliek Jaunās Derības liecībā par Dievu. Arī 1.Tim.2:4 izteikumu par Dievu un Pestītāju, “kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas”, Kalvins ir spiests izskaidrot tādā veidā, lai tas kļūtu savienojams ar viņa uzskatu, saskaņā ar kuru Dievs nemaz negrib, lai visi cilvēki tiktu izglābti.*

Ir redzams kā uz delnas, ka tā ir varmācība pret Bībeli. Kalvins jautātu mums, kā gan šo un citas Rakstu vietas, kurās atrodam liecību par Dieva žēlastības universalitāti, iespējams saskaņot ar tām vietām, kurās sacīts par nedaudzu cilvēku izredzēšanu, par atmešanu un siržu nocietināšanu, kas notiek caur Dieva gribu. Atsaukdamies uz Luteru, mēs gluži mierīgi varētu pieļaut, ka šīs problēmas kā tādas atrisināšanai nepietiek ar Konkordijas formulu, saskaņā ar kuru predestinācija attiecas tikai uz “dievbijīgajiem, labprātīgiem Dieva bērniem”, turpretī ļaunie cilvēki ir tie, par kuriem Dievs jau zinājis iepriekš. Mēs atbildētu Kalvinam, ka nav mūsu uzdevums saskaņot Bībeles vietas, mēģinot likvidēt pretstatu starp dusmības Dievu un apžēlošanas Dievu, starp soģi un pasaules Pestītāju, un radīt tādu Dieva jēdzienu, kas būtu brīvs no jebkādām loģiskām pretrunām. Gluži otrādi, mums jāatzīst Dieva divkāršā realitāte. Mēs nedrīkstam ne vājināt Dieva dusmības un soda vārdus, nedz arī atņemt diženumu un varenību Dieva apžēlošanās vārdiem. Ir nepieciešams arī “īpaši uzmanīgi atšķirt to, kas Dieva vārdā skaidri atklāts un kas nav atklāts. Jo par iepriekš sacīto, kā tas Kristū atklāts, Dievs tomēr vēl daudz no šī noslēpuma ir noklusējis un apslēpis, paturēdams tikai savai gudrībai un savai atziņai pieejamu, un mums tas nav jāizzin, nedz jācenšas izprātot, bet gan jāturas pie tā vārda, kas mums atklāts.”

Bet ja cilvēks dziļā Svēto Rakstu draudu un sodības vārdu ietekmē tiek mudināts uzdot jautājumu, vai viņš pieder to skaitam, kurus Dievs izredzējis pestīšanai, tad viņam, kā aicina Konkordijas formula, jāatceras, ka izredzēšana vienmēr ir izredzēšana “Kristū”. Šī mūžīgā Dieva izvēle ir skatāma Kristū un nekad ārpus Kristus vai bez Viņa; kā apliecina svētais apustulis Pāvils, Kristū mēs esam izredzēti pirms pasaules radīšanas, kā, stāv rakstīts: “Viņš mūs ir mīlējis savā mīļotajā.” Ir vesela rinda Svēto Rakstu vārdu, kuros tiek apliecināts, ka citas izredzēšanas nav:

“Ka visa svētā Trīsvienība, Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars, rāda visiem cilvēkiem ceļu uz Kristu kā uz dzīvības grāmatu, kurā viņiem jāmeklē Tēva vienīgais Dēls. Jo no mūžības Tēvs ir lēmis, ka tos, ko Viņš grib pestīt, Viņš pestīs caur Kristu.”

Bet, kas ticībā nāk pie Kristus, to Viņš neatstums: “Šis Kristus aicina pie sevis visus grēciniekus un apsola viņiem atspirdzinājumu, patiesi, visiem cilvēkiem jānāk pie Viņa un jāļauj Viņam sev palīdzēt visiem, ko Viņš aicina savā vārdā; un Viņš grib, lai šo vārdu uzklausītu, nevis atstātu neievērotu vai aizdarītu ausis.” Tādēļ tas, kas tic Kristum, drīkst arī ticēt, ka viņš ir izredzēts, jo Kristus “šādu žēlastības izredzēšanu ne vien apsolījis ar vārdiem, bet arī apliecinājis ar zvērestu un apzīmogojis ar svētajiem sakramentiem, kurus mēs atceramies un kuriem uzticamies smagāko kārdinājumu laikā, ka spējam izbēgt velna ugunīgajām bultām.” Ir skaidri redzams, ka predestinācijas jēdziens pakārtots taisnošanas jēdzienam.

Šeit atkal sastopamies ar teoloģiskajām pamatdogmām, kuras valda luteriskās baznīcas mācībā un atšķir to no reformēto mācības. Tās ir luteriskās reformācijas pamatdomas: visi Svētie Raksti izprotami, pamatojoties Evaņģēlijā, un Evaņģēlijs ir vēsts par grēcinieka taisnošanu vienīgi caur ticību. Arī predestinācijas izpratnē luteriskajā mācībā saskatāma “vienpusība”, kuru reformēto baznīca nosoda. Tā Konkordijas formula skaidri saka, ka “par šādu mūsu izredzētību mūžīgajai dzīvībai mēs nedrīkstam spriest pēc savas saprašanas, nedz ari pēc Dieva bauslības, kas ved mūs vai nu mežonīgā, izlaidīgā, epikūriskā dzīvē, vai arī izmisumā… Bet gan – tas mums jāmācās vienīgi no svētā Evaņģēlija par Kristu.”

Ka izredzēšana nav prātam pieejama patiesība, bet tā atzīstama vienīgi no Dieva vārda, tam, protams, piekrīt ari reformēto baznīca. Taču to, ka par šīs mācības atziņas avotu jākļūst tikai Evaņģēlijam un nevis bauslībai kopā ar Evaņģēliju, to reformēto teoloģija nevar pieņemt, it īpaši tādēļ, ka Kalvina minētie Svēto Rakstu pierādījumi predestinācijas mācībai ietver galvenokārt tos izteikumus, kuri, saskaņā ar luterisko [Bībeles] valodas lietojumu, pieder bauslībai. Tā mācība par predestināciju vēlreiz prasa no mums atbildi uz lielo jautājumu, kura dēļ arvien no jauna luteriskā un reformēto baznīcas nošķiras viena no otras. Tas ir jautājums: vai mūsu Evaņģēlija pacelšana pāri bauslībai nav patvaļīgs un tādēļ neatļauts vienas Dieva vārda daļas augstāks novērtējums, salīdzinot ar otru.


* – Kalvins izskaidro šo vietu tā, ka Dievs nevienai kārtai lietišķā saistībā ar pamudinājumu turēt aizlūgšanas (1.Tim.2:1) nav aizliedzis ceļu uz pestīšanu.

Birkas: , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.