139. Kā mēs varam zināt, ka neesam darījuši šo sevišķo grēku pret Svēto Garu?



Tu redzi arhīvu par Otrais sprediķis Adventa ceturtā svētdienā

Kristus – Ziemassvētku sirds

Pēc tam Jēzus un Viņa mācekļi nogāja Jūdejas zemē. Tur Viņš ar tiem kādu laiku uzkavējās un kristīja. Bet arī Jānis kristīja Ainonā netālu no Salimas, jo tur bija daudz ūdens; un ļaudis gāja un likās kristīties. Jo Jānis vēl nebija iemests cietumā. Tad izcēlās vārdu maiņa starp Jāņa mācekļiem un kādu jūdu par šķīstīšanos. Tie griezās pie Jāņa un sacīja viņam: “Rabi, kas bija pie tevis viņpus Jordānas, par ko tu esi nodevis liecību, Tas, lūk, kristī, un visi iet pie Viņa.” Jānis atbildēja: “Cilvēks nekā nevar ņemt, ja tas viņam nav dots no debesīm. Jūs paši esat mani liecinieki, ka es esmu sacījis: es neesmu Kristus, bet esmu sūtīts Viņa priekšā. Kam pieder līgava, tas ir līgavainis; bet līgavaiņa draugs, kas stāv un klausās viņa vārdos, no sirds priecājas par līgavaiņa balsi. Šis mans prieks nu ir piepildījies. Viņam vajag augt, bet man iet mazumā. Kas nāk no augšienes, tas ir pār visiem; kas ir no zemes, ir no zemes, un viņa runa ir no zemes. Kas nāk no debesīm, tas ir pār visiem. Ko Viņš skatījis un dzirdējis, par to Viņš dod liecību, bet Viņa liecību neviens nepieņem. Bet, kas Viņa liecību pieņēmis, tas ir apliecinājis, ka Dievs ir patiesīgs. Jo, ko Dievs ir sūtījis, Tas runā Dieva vārdus, jo bez mēra Viņš dod Savu Garu. Tēvs mīl Dēlu un visu ir nodevis Viņa rokā. Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība. Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa.” [Jņ.3:22-36]

Lasīt tālāk »