183. Ko Jēzus dara, būdams mūsu augstais priesteris?



Tu redzi arhīvu par Ilgi gaidītā latviešu sprediķu grāmata

Devītā svētdiena pirms Lieldienas jeb strādnieku svētdienā

Jo debesu valstība ir līdzīga namatēvam, kas rīta agrumā izgāja strādniekus derēt savā vīnadārzā. Un, saderējis strādniekus par vienu denāriju kā dienas algu, viņš nosūtīja tos savā vīnadārzā. Un viņš izgāja ap trešo stundu un redzēja vēl citus pie tirgus bez darba stāvam un sacīja tiem: noeita arī jūs vīnadārzā, es jums došu, kas nākas. Un tie nogāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat. Bet, ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš atrada vēl kādus stāvam un saka tiem: ko jūs visu dienu šeit stāvat bez darba? Tie viņam saka: neviens mūs nav derējis. – Viņš saka tiem: eita jūs arīdzan vīnadārzā, un, kas nākas, to jūs dabūsit. Bet, kad vakars metās, vīnadārza kungs saka savam uzraugam: pasauc strādniekus un izmaksā tiem algu, iesāc ar pēdējiem un beidz ar pirmajiem. Tad atnāca tie, kas bija derēti ap vienpadsmito stundu, un katrs dabūja pa denārijam. Un, kad pirmie atnāca, tie cerēja dabūt vairāk; bet arī viņi dabūja katrs pa denārijam. To saņēmuši, viņi kurnēja pret namatēvu un sacīja: šie pēdējie strādāja vienu vien stundu, un tu tos pielīdzināji mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši. Bet viņš atbildēja un sacīja vienam no tiem: draugs, es tev nedaru netaisnību. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu denāriju? Ņem, kas tev pieder, un ej; bet šim pēdējam es gribu dot tikpat daudz kā tev. Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs? Tā pēdējie būs pirmie un pirmie pēdējie. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu. [Mt.20:1-16]

Lasīt tālāk »



Pirmajā svētdienā pēc atspīdēšanas

Un Viņa vecāki gāja ik gadus uz Jeruzalemi Pashā svētkos. Kad nu Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzalemi. Un, kad svētku dienas bija pagājušas, tad, tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzalemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja. Bet tie domāja, ka Viņš esot pie ceļabiedriem; un, vienas dienas gājumu nostaigājuši, tie Viņu meklēja pie radiem un pazīstamiem. Un, kad tie Viņu neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzalemi, lai To meklētu. Un pēc trim dienām tie Viņu atrada templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēm. Un, Viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un Viņa māte sacīja Viņam: “Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši.” Bet Viņš tiem atbildēja: “Kam jūs esat mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās? Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu. Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī. Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. [Lk.2:41-52]

Lasīt tālāk »


Ziemassvētku atsvētē jeb Jaunajā Gadā

Kad astoņas dienas bija pagājušas un bērns bija jāapgraiza, tad Viņa vārdu nosauca: Jēzus, kā to eņģelis bija teicis, pirms Viņš bija iedzimis mātes miesās. [Lk.2:21]

Ziemassvētku atsvētē jeb Jaunajā Gadā

Lasīt tālāk »


Divdesmit pirmā svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Bija kāds ķēniņa galma vīrs, kura dēls gulēja slims, Kapernaumā. Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie Viņa un lūdza Viņu, lai Tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu. Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Galma vīrs Viņam saka: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.” Jēzus viņam saka: “Ej, tavs dēls ir dzīvs.” Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls ir dzīvs. Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk. Tie viņam stāstīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis.” Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: “Tavs dēls ir dzīvs.” Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu. Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā. [Jņ.4:46-54]

Lasīt tālāk »


Desmitā svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: “Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, – bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.” Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt, bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu. [Lk.19:41-48]

Lasīt tālāk »