Tu redzi arhīvu par Augsburgas ticības apliecība
Jau 1523. gadā, piecus gadus pirms Jņ.17:20-23 tekstu skaidroja Mārtiņš Luters, Filipu Melanhtonu viņa darbā “Annostationes et conciones in Evang. Ioannis” nodarbināja doma par “Tā Kunga Augstā priestera lūgšanu”.
Mēdz uzskatīt, ka, lai uzskatītu grēku piedošanu par pilnvērtīgu, ir nepieciešama šāda visu grēku uzskaitīšana. Bet cilvēciskai būtnei ir pilnīgi neiespējami pieminēt visus savus grēkus.
Pēc Lutera uzskata ticības mācībai bija jānotiek vismaz reizi gadā, jo “neviens taču, kas izlūdzas Vakarēdienu, nav tik gudrs, ka tas būtu iztaujājams tikai vienreiz visā viņa mūžā un tad vairs nekad”.
Viens no vissvarīgākajiem kristīgas dzīves jautājumiem ir jautājums par kristieša uzturēšanu ticībā līdz galam. Arī pats mūsu Pestītājs mūs aicina pārdomāt šo jautājumu, atgādinot mums patiesību, ka vienīgi “kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts” (Mt.10:22; 24:13). Uzsvars šajās Rakstu vietās tiek likts uz darbības vārdu pastāvēt, tātad Kristus vārdi ir nopietns aicinājums Viņa mācekļiem pastāvēt līdz galam.
Grēksūdze tiek saukta arī par absolūciju. Nav grūti paskaidrot, kādēļ. Grēksūdze un absolūcija ir divas šī žēlastības līdzekļa daļas, kuras tādēļ var saukt gan vienā, gan otrā vārdā.
Pārpublicējot obligāti jānorāda atsauce. Visas tiesības patur :: e-BAZNICA :: © 2007-2018
Atsauces (0)