236. Kāds ir Kristus Baznīcas garīgais liktenis?



Tu redzi arhīvu par atbildes uz kristiešu jautājumiem

Par Evaņģēliju

KAD KĀDA NABAGA SIRDS GRIB ATGRIEZTIES UN BAŽĪJAS PAR TO, LAI TĀ NEIETU BOJĀ ZEM DIEVA DUSMU UN LĀSTA SMAGUMA, KUR TAI MEKLĒT ŠO ATGRIEŠANOS, KURP TAI DOTIES? KO ŠAI SIRDIJ PIEDĀVĀT?

Nevar atstāt šo sirdi tādās izbailēs bez mierinājuma. Bet šo mierinājumu nav jāmeklē bauslībā, nedz arī pašas darbos, bet šai sirdij ir jānorāda uz Evaņģēlija mācību un jāpiedāvā to (Jes. 40, 61, Lk. 4, Rom. 4).

Lasīt tālāk »



Par attaisnošanu

KĀDA IR ATTAISNOŠANAS BŪTĪBA PĒC EVAŅĢĒLIJA?

Būtība ir tāda, ka Dievs no tīras žēlastības mums pierēķina Starpnieka Kristus paklausību un ciešanas tikai Viņa dēļ, bez kādas mūsu darbu un nopelnu palīdzības, tikai caur ticību piedod mums grēkus, pieņem mūs žēlastībā, padara mūs par saviem bērniem un mūžīgās dzīvības mantiniekiem (Rom. 3, 4, 10, Gal. 3, Ef. 2, Tit. 3).

Par attaisnošanu

Lasīt tālāk »


Par ticību

KAS TAD IR TĀDA TICĪBA, KURA, KĀ VĒSTA RAKSTI, DARA TAISNU?

Vienkāršiem ļaudīm to var vienkārši izskaidrot: mums ir jātic vārdam, kuru mums ir devis un atklājis Dievs. Bet ticībai, kura attaisno, ir īpatns, īpašs objectum, kuru tā meklē visos Rakstos, kuru tā satver, kuru tā uzlūko, pie kura tā turas, proti, Kristus – mūsu Starpnieks un Pestītājs un žēlastības apsolījums Kristus dēļ (Rom. 3, un 4, Gal. 3). Bet pie šī objectum ticība turas tādā veidā, ka, pirmkārt, no Dieva vārda atzīst Kristus personu, amatu, nopelnu un labos darbus un žēlastības apsolījumu Kristus dēļ, un ka ticība to visu uzskata par patiesu, drošu un noteiktu (Ef. 1, un 4, Kol. 2). Otrkārt, ticība to visu satver nevis kā vienkāršu, patiesu stāstu, bet ticība iekļauj īpaši tevi, tavu personu līdzi kopējā apsolījumā, lai tu Kristu un visus Viņa labos darbus, kurus Tēvs tev rāda, sniedz un dod vārdā un sakramentos, ar sirsnīgām alkām, paļāvību un uzticību satvertu un pieņemtu savai personai un tā turētos pie Viņa, lai tu savu uzticību un paļāvību (lai gan tas bieži notiek smagos kārdinājumos un lielā vājumā) balstītu uz to, ka Dievs Kristus dēļ piedod tev tavus grēkus, pieņem tevi žēlastībā un padara tevi par savu bērnu un mūžīgās dzīvības mantinieku (Jņ. 1 un 3, Rom. 1, 3, 4, 5, 8, 10, 1. Tim. 1, Mt. 9, Lk. 7).

Par ticību

Lasīt tālāk »


Par Dieva mūžīgo izvēli jeb izredzēšanu pestīšanai

VAI MĀCĪTĀJAM ARĪ PAR ŠO ARTIKULU IR KAUT KAS JĀMĀCA, UN VAI ARĪ KRISTIETIS PAR TO DRĪKST KAUT KO ZINĀT?

Tā kā svētie, dievišķie Raksti šo artikulu – ka Dievs ir izredzējis, izvēlējis un nolicis izredzētos pestīšanai Kristū pirms mūžīgiem laikiem – nevis nejauši piemin vienā vietā, bet gan pamatīgi par to runā un to lieto daudzās vietās, tad arī šo mācību, ja tā tiek pasniegta pēc dievišķo Rakstu parauga, nevar un nevajag uzskatīt par nederīgu, nesvarīgu vai par ļaunu un kaitīgu. Mācītājiem ir jāpazīst šī artikula galvenie izteikumi, tādi kā Mt. 20 un 22, Lk. 10, Jņ. 13 un 15, Ap. d. 13, Rom. 8, 9, 10, 11, 1. Kor. 1, Ef. 1, 2. Tim. 1 un 2, Gal. 1, 2. Tes. 2, Atkl. 20.

Lasīt tālāk »


Par labajiem darbiem

KAD NU DIEVS, KĀ IR TEIKTS, CILVĒKAM PIEDOD GRĒKUS, VAI TAD VIŅŠ ĻAUJ TAM PALIKT GRĒKOS UN TOS TURPINĀT BEZ KĀDĀM IZMAIŅĀM?

Nē, bet kaut arī svētajos šajā dzīvē vēl paliek grēks (Rom. 7, Ps. 32), tomēr Dievs tiem, kas ir attaisnoti caur ticību, dod savu Svēto Garu, kurš viņus pārveido un atjauno (Rom. 12, Ef. 4, Kol. 3). Svētais Gars arī sasaista kopā atdzimšanu un atjaunošanos (Tit. 3). Jo Kristus mūs ir izpircis tik dārgi ne tāpēc, lai mums būtu kāda priekšrocība zaimot un gānīt, lai mēs brīvi un bez bailēm dzīvotu visās ļaundarībās (Rom. 3, 6, 1. Tes. 4), bet gan, lai mēs būtu īpaša, sevišķa tauta, kas ir čakla labos darbos, noraida bezdievīgu dzīvi, kalpo Viņam svētumā un taisnībā, dzīvo jaunajā dzīvē un labajos darbos (Tit. 2, Lk. 1, Rom. 6, Ef. 2, 2. Kor. 2).

Lasīt tālāk »