9. Ko nozīmē desmit Dieva baušļi?


Tā saka Tas Kungs

XX gadsimta sākumā bija ierasts visus reliģiskos jautājumus apkopot vienā vienīgā problēmā, kuru var izteikt apmēram šādi: vai Bībelei var uzticēties? Vēl šodien ir sastopami cilvēki, kas uzskata, ka viņi varētu būt kristieši, ja vien ar pārliecību varētu apgalvot, ka “Bībele ir saskaņā ar zinātni”. Toreiz, gadsimtu mijā, valdīja uzskats, ka Bībele nevar būt saskaņā ar zinātni, jo tā nemāca to pašu, ko zinātne.

Tā saka Tas Kungs

Bet tas taču ir labi, ka Bībele nemācīja to pašu! Ja toreiz, ap 1900.gadu, tā mācītu “saskaņā ar zinātni”, tad šodien tā būtu pavisam bezcerīgi novecojusi un pilnīgi “nezinātniska” visām nākamajām paaudzēm. Zinātniskais pasaules skatījums mainās no paaudzes uz paaudzi. Tas pastāvīgi tiek pārradīts no jauna, dažkārt pat līdz pašiem pamatiem. Un tomēr tā visa vidū Bībele joprojām pastāv ar savu vēsti, kas ir tā pati un nemainās no paaudzes uz paaudzi. Tādēļ būtu neprātīgi iedomāties, ka Bībelei ir jābūt saskaņā ar pasaules skatījumu, ko zinātne izveidojusi kādā noteiktā laika periodā. Tāds nekad nav bijis Bībeles nolūks un nekad arī nebūs, kamēr vien šī pasaule pastāvēs. Bībeles uzdevums nekad nav bijis sniegt mums ģeoloģiskas un zooloģiskas zināšanas. To Dievs ir atstājis pētīt mūsu cilvēciskajam prātam. Bībele mums dota pavisam citiem nolūkiem. Svētie Raksti var patiesi darīt tevi “gudru”, kā Pāvils raksta Timotejam, taču tā ir tāda gudrība, “ka tu iegūsti pestīšanu ticībā, kas sakņojas Kristū Jēzū”. “Ikkatrs Dieva iedvesmots raksts ir noderīgs mācībai,” saka Bībele. Bet ievēro, par kādu mācību šeit ir runa: tās nav zināšanas par zvaigznēm, dzīvniekiem un valdnieku dzīvi, bet gan – “vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam”.

To Dievs grib paveikt ar Saviem Rakstiem. Tātad Svētie Raksti ir Dieva vārds. Tas nozīmē vienkāršu lietu, ka caur šo grāmatu, kāda tā ir mūsu priekšā, uz mums runā Dievs. Bībeles vārdos pats Dievs nolaižas virs zemes, kur ir dzirdama Viņa balss un kur Viņa vārdi skan mūs vidū. Tieši tādēļ draudze pieceļas, kad baznīcā tiek lasīts Evaņģēlijs. Jo, kad runā Dievs, cilvēkam ir jāizrāda godbijība.

Mūsu kristīgā ticība Bībeles inspirācijai nozīmē to, ka Svētais Gars ir bijis klātesošs šīs grāmatas tapšanā. Dievam labpaticis, ka šī grāmata ir tieši tāda, kāda tā ir. Tās atsevišķās daļas Dievs ir ļāvis rakstīt, atsijāt un apkopot tā, ka tās visas kopā pauž visu būtisko, kas jāzina par Jēzu Kristu un pestīšanu Viņā.

No paša iesākuma Bībele ir veidota kā grāmata par Kristu, kas kalpo Viņa baznīcai. Bībele – tieši tāda, kāda tā ir – ir Dieva vēstījums visai kristietībai. Caur šo grāmatu Dievam labpaticis visām tautām un uz visiem laikiem atklāt visu to, ko mēs šai dzīvē varam un ko mums vajag zināt par trīsvienīgo Dievu un visu Viņa lielo pestīšanas darbu.

Bībelē mūs sastop Dievs. Kad cilvēks atver šo grāmatu, tas droši var salikt savas rokas un sacīt: “Runā, Kungs, Tavs kalps klausās.” Un tāpēc, ka šeit runā Dievs, Bībele ir jālasa noteiktā veidā. Dievam nevar tuvoties, kā pagadās. Dievs neuzrunā tos, kas nāk pie Viņa kā pētnieki ar saviem ziņkārīgajiem jautājumiem vai arī kā sarunu vedēji pēc saviem noteikumiem. Dievu nav iespējams izpētīt vai eksperimentāli pārbaudīt. Ar Viņu nevar būt darījumu attiecībās, lai redzētu, vai iespējams noslēgt ar Viņu vienošanos vai nostāties Viņa pusē. Dievs neļauj pret Sevi izturēties kā pret izpētes objektu vai darījuma partneri.

Tas jāatceras, arī tuvojoties Bībelei. Tā kā Bībele ir Dieva vārds, to nevar nedz nopratināt, nedz ar to vienoties. Tas, kas nāk pēc atbildēm uz saviem ziņkārīgajiem un aizdomu pilnajiem jautājumiem par pasaules vecumu vai zaķu gremošanas sistēmu, vai lai izrēķinātu, kad beigsies pasaules karš vai kad pasaule ies bojā, tas atklās, ka Bībele ir aizzieģelēta ar septiņiem zieģeļiem. Tas, ko cilvēks no Bībeles ir izsecinājis ar sava prāta asumu, ir un paliek prāta spekulācijas, nevis vārds no paša Dieva mutes.

Bēdīgi ir arī, ja Bībelei tuvojas ar saviem noteikumiem un iebildēm, paturot savas tiesības dažas daļas pieņemt, bet citas atmest. Tas norāda uz cilvēka pretenzijām, ka viņam ir zināšanas par Dievu, kas ir skaidrākas nekā Rakstos, un taisnības izpratne, kas ir pārāka par Dieva baušļiem. Tā cilvēks nostāda sevi par tiesnesi pār Bībeles “Dieva tēlu” un iedomājas, ka spēj dot patiesāku Kristus un Viņa dzīves attēlojumu nekā evaņģēlijos. Kas tuvojas Bībelei ar šādām ambīcijām, atklās savā priekšā ar septiņām atslēgām aizslēgtus vārtus. Un viņa secinājumi par Bībeli atspoguļos vienīgi tā laikmeta garu un domāšanu, kurā viņš ieslodzīts. Bet tam ir ļoti maz kopīga ar Bībeles pestījošo ticību.

Ir tikai viena atslēga, kas atver visus aizslēgus uz Bībeles pasauli, un proti, nopietns pestīšanas nolūks. Tikai un vienīgi tas, kas Bībeli lasa ar dedzīgu pestīšanas jautājumu sirdī, var cerēt uz sastapšanos ar dzīvo Dievu. Vienīgi tas šeit var sadzirdēt Dieva balsi un saprast Bībeles vārdu saturu. Atslēga uz Bībeles pasauli ir rokā tādam cilvēkam, kas jautā: “Kungs, kā lai iemantoju mūžīgo dzīvību? Kas Tu esi, Kungs? Un ko Tu vēlies no manis? Runā, Kungs, Tavs kalps klausās, un visu, ko Tu teiksi, es apdomāšu un likšu pie sirds.”

Šādi jautājumi, lai cik tie būtu šaubu un neziņas pilni, atver Bībeli un ļauj to lasīt pareizi. Šie jautājumi norāda uz dievbijīgu attieksmi pret Bībeli. No pestīšanas viedokļa vēlāk tas var pat šķist vienaldzīgi, vai skatījums uz Bībeli ir “vēsturisks” vai “nevēsturisks”. Viss atkarīgs no tā, vai Bībele cilvēkam kļūst par žēlastības līdzekli, proti, līdzekli, ar kuru pazemīgā un atgriezīgā sirdī Dievs rada ticību Kristum.

Tātad Svētie Raksti ir jālieto pestīšanas nolūkā. Dievs tos dāvājis mūsu pasaulei, lai pasludinātu mums Savu bauslību un Evaņģēliju. Tā ir Dieva uzruna mums. Lasot to kā vēsturisku stāstu vai dabaszinību mācību vai lasot to kā orākulu ar sensacionāliem pareģojumiem par tuviem nākotnes notikumiem, Dievs klusē vai arī soda mūsu cilvēcisko ziņkāri ar aklumu un maldīšanos. Lasot un meklējot kaut ko, kas “arī mūsdienu cilvēkam” ir saprotams un pieņemams, Raksti paliek tikpat slēgti. Jo tad atklājas divas lietas: daļa ir neizprotamas pagājušo laiku liecības un daļa – mūsu laika un mūsu pašu atspoguļojums. Pirmo cilvēks droši vien atmetīs, bet ar otru šķietami būs apmierināts. Tādējādi cilvēks neko jaunu Bībelē neatklāj. Tas neatrod dzīvo Dievu un pestīšanu Viņā.

Lai Bībelē dzirdētu Dieva balsi, ir jāatsakās no saviem modernajiem aizspriedumiem un viltus ticības, kas izvirza pretenzijas uz garīgu autoritāti un reliģiskām zināšanām, ar kurām cilvēks kritizē Dievu un Viņa vārdu. Vārds nekļūst dzīvs, iekams cilvēks neattiecas pret to godbijīgi un nevēlas tikai vienu: kaut Dievs Savā žēlastībā man ļautu atzīt visu patiesību par maniem grēkiem un visu patiesību par pestīšanu Kristū. Tikai tad Dievs sāk runāt.

Tad visi pārējie jautājumi iegūst pakārtotu nozīmi. Kas šķiet tumšs un nesaprotams jautājumos par vēsturiskām un dabaszinātniskām detaļām, to mierīgi var atstāt tā, kā tas ir. Ticīgs cilvēks to nekritizē, jo labi apzinās, ka šis teksts var ietvert patiesību, kuru mēs šodien nespējam saskatīt. Tāpat arī tas nepadara Rakstu vārdus par kādu dabaszinātni vai vēsturi, jo Dievs mums to nav devis šim nolūkam. Šādi ir iespējams izmatot Bībeli tikpat aplami, kā tas noticis Bībeles vēsturiskās kritikas gadījumā. Tāpēc lai tumšās un neskaidrās vietas stāv, kur stāvējušas. Varbūt kādu dienu Dievam labpatiks mums vai kādai citai paaudzei dot gaismu saprast un pielietot šo tekstu Viņa lielā pestīšanas darba spēkā.

Ļoti svarīgi ir atcerēties, ka Bībele ir Dieva vārds visiem cilvēkiem un visiem laikiem. Caur šo grāmatu Dievs runāja uz Israēla tautu, uz apustuļiem un agrīno baznīcu, kā arī uz viduslaiku un XVII gadsimta kristiešiem. Šajā gadsimtā Viņš runā caur to pašu Vārdu. Un Dievs turpinās runāt no šīs grāmatas tik ilgi, kamēr pastāvēs pasaule.

Israēla tauta nekad pilnībā nesaprata savu Veco Derību. Un ir skaidrs, ka sākumā tas bijis Dieva vārds Israēla tautai (un tādēļ tur ir tādas lietas, kas neattiecas uz kristīgo baznīcu, tai skaitā – ceremoniāllikumi un sabata nosacījumi). Bet vienlaikus Dievs Veco Derību izmantoja kā liecību par Kristu un kā vēsti kristīgajai baznīcai. Tieši tā Jaunā Derība attiecas pret Veco. “Mūsu dēļ tas ir rakstīts,” saka Pāvils, un Pēteris piebilst: “Ne viņiem pašiem, bet jums nāk par labu tās lietas.” Tādēļ ir jāatgriežas pie Kristus, lai saprastu Veco Derību; citādi tās patiesā jēga paliek apslēpta aiz aizsega. Tās patiesā būtība ir pasludinājums par Kristu. Viņš dzīvo tās lappusēs, sākot no radīšanas stāsta un beidzot ar pravieti Maleahiju. Ceļā uz Emausu pats Jēzus pārrunāja ar mācekļiem “visus Rakstus” un izskaidroja, kas tur par Viņu sacīts.

Lai Bībeli lietotu pareizi, pirmkārt, jāapliecina, ka Dievs uz mums grib runāt caur šo grāmatu tādu, kāda tā ir. Jautājums par Bībeles izcelsmi un atšķirīgu Bībeles grāmatu vecumu ir gluži nebūtisks. Tam ir maza nozīme, kurus instrumentus Dievs ir licis lietā vai arī kurā vēstures posmā šie vārdi tikuši izrunāti un pierakstīti. Izšķirošas nozīmes nav arī tam, kā tie skaidroti tad, kad pirmoreiz pasludināti. Pravietojumu dziļākā jēga tikpat labi varētu būt palikusi apslēpta pravieša dzīves laikā, kā arī Israēla upurējošie augstie priesteri varēja būt pilnīgā neziņā par to, ka tie simbolizē to Upuri, caur kuru Dievs izpirks visas pasaules grēkus.

Vēl būtiskāk, lai cilvēks lasa Bībeli ar lūgšanu pēc Gara klātbūtnes, jo vienīgi Dieva Gars dara Dieva vārdu dzīvu. Tas atkarīgs no Dieva Gara, vai cilvēks var pieņemt Dieva vārdus kā lielākus par cilvēka vārdiem. Lasīt Bībeli kā “parastu grāmatu” – tas nozīmē vienkārši lasīt jūdu un agrīno kristiešu ticības avotus, kas var šķist gan skaisti, gan dziļdomīgi. Taču tā nevar dzirdēt pat atbalsi no Dieva vārda un uzrunas mums. Vienīgi Kristus baznīcas kopībā, vienīgi Dieva Gara dzīvajā sadraudzībā, meklējot pestīšanu, grēku nožēlā, pazemībā un ticībā var saņemt Vārdu no paša Dieva mutes.

Tādēļ Bībele ir cieši saistīta ar kristīgo draudzi. Svētais Gars darbojas svētajā, vispārējā baznīcā, kur Kristus tiek pielūgts, godāts un apliecināts. Tur Rakstu vārdi kļūst dzīvi un pareizi saprasti. Cilvēks viens pats var ļoti viegli pārprast Bībeles patieso jēgu, un viņam ir pamats būt ļoti piesardzīgam ar savu Bībeles skaidrojumu. Vispirms jau vienam atsevišķam cilvēkam jābūt uzmanīgam, piesaucot Garu savu uzskatu aizstāvībai, jo vienīgi caur praviešiem Gars runā tieši un mēs neesam pravieši. Šā iemesla dēļ allaž ir drošāk ticēt tam, ko baznīca ticējusi visos laikos. Baznīcas ticības apliecība nav nekas cits kā Svēto Rakstu patiesās jēgas izklāsts. Apustuliskajā ticības apliecībā mēs svētdienu no svētdienas klausāmies būtiskāko Bībeles saturu. Baznīcas liturģijā, tās tekstu izvēlē, tās dziesmās un lūgšanās mēs gūstam nemitīgu mācību par Rakstu svarīgāko saturu. Cilvēks, kas piedalās un dzīvo draudzes dzīvi, tiek ievests šai Bībeles pasaulē Dieva Gara vadībā. Jo ticības apliecība, liturģija un baznīcas dziesmas nav nekas cits kā Dieva Gara darba apkopojums no pagājušajiem laikiem, kurā tiek izcelts patiesi bībelisks Kristus attēlojums.

Tomēr kristietis lasa Bībeli arī viens pats savās mājās. Savu pārliecību viņš gūst ne tikai no Vārda, ko klausījies dievkalpojumā. Dievam ir jārunā uz viņu arī atsevišķi. Jo Dievs ikvienam cilvēkam ir sagatavojis īpašu uzrunu, ar kuru Viņš vēlas paveikt kaut ko pie katra konkrētā cilvēka. Šī uzruna vada cilvēku pie grēkatziņas un no grēka stāvokļa ved pie pilnīgas pestīšanas pārliecības. Bieži tie ir vārdi, kurus neviens cits tam nav varējis pateikt, jo citi šiem vārdiem ir pagājuši garām. Tas ir tā, it kā Dievs būtu pataupījis šos vārdus tieši mums.

Ikvienam cilvēkam Bībelē ir kādi īpaši vārdi, kas viņam Dieva doti un kas ir Viņa atbilde uz cilvēka visdedzīgākajiem meklējumiem. Tie ir domāti viņam, lai viņš tos sameklētu. Tur tie ir un gaida, kad cilvēks tos atradīs, lai tie paveiktu savu darbu. Tie ir kā dārgas pērles vai dārgumi, kas guļ aprakti laukā. Kas tos atrod, tas gūst savas dzīves lielo ieguvumu. Un katrs, kas meklē, tas atrod.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.