186. Kāds bija mūsu Pestītāja pazemības stāvoklis?


Svēto Rakstu mācība aizsardzības jautājumos

Šeit jāspriež ļoti uzmanīgi. No vienas puses, nav iespējams apgalvot, ka Raksti sniedz mums sīkus norādījumus par to, kas mums jādara aizsardzības jautājumos. No otras puses, nevar arī teikt, ka Raksti aizliedz aizsargāt sevi vai savu valsti.

Svēto Rakstu mācība aizsardzības jautājumos


Pēdējais apgalvojums tomēr gadsimtu gaitā laiku pa laikam ir izskanējis, šķietami pamatots ar vārdiem no 2.Moz.20:13 un Mt.5:39. Tomēr jāatzīmē, ka Jēzus mācība Kalna sprediķī domāta kristietim viņa personīgajā saskarsmē ar cilvēkiem. Šādus apgalvojumus nevar attiecināt uz parlamentiem, valdībām vai citām varas iestādēm, kam jārūpējas par nācijas un tautas interesēm kopumā. Turklāt Rakstiem jāļauj pašiem sevi izskaidrot. Tas nozīmē, ka vienu vārdu nekad nedrīkst tulkot tā, ka tas izslēdz citus vārdus, kuros runāts par šo pašu tēmu, vai ir galīgā pretrunā ar tiem.

Šajā jautājumā aplūkojot Rakstu mācību kā veselumu, atklājas, ka arī Jēzus Kristus pieskārās jautājumam par aizsardzību kā alternatīvu tam, lai “lūgtu mieru” vai padotos (Lk.14:31-32). Ne Jēzus, ne apustuļi nevienam no daudzajiem satiktajiem virsniekiem vai karavīriem neteica, ka viņiem jāpamet dienests. To nedarīja arī Jānis Kristītājs, kad viņam ļoti tieši noprasīja: “Ko tad mums būs darīt?” Neviens pēc Jāņa Kristītāja – ne Jēzus, ne apustuļi – nekad netika teicis, ka Jāņa vārdi “Neaplaupait nevienu un neizspiediet nevienam naudu, un esiet mierā ar savu algu” (Lk.3:14) būtu nepareizi. Tādējādi karavīra amats aizsardzības spēkos, pat karā, nav pretrunā ar kristīga mācekļa uzdevumiem. Raksti arī ļoti skaidri saka, ka “nav valsts varas, kā vien no Dieva”, un ka “ne velti tā nes zobenu” (Rom.13:1-10).

Maldi šajos jautājumos

Šādi maldi sastopami dažādu iemeslu dēļ. Viens no tiem ir neskaidra, izplūdusi mīlestības izpratne. Vispirms šo izpratni samērā brīvi izveido un tad, vadoties pēc šāda mīlestības “modeļa”, izskaidro un risina dažādas problēmas. Daudzas idejas par sabiedrību “bez sadursmēm un kariem” cēlušās apgaismības laikā, kad pār daudziem cilvēkiem valdīja “cilvēka saprāts”. Daži filozofijas novirzieni pārņēma vadību un mēģināja rast pieeju, kas būtu brīva no vecām tradīcijām un – kas ir ne mazāk svarīgi – brīva no baznīcas un Dieva vārda ietekmes. Šādā notikumu attīstībā pazūd atšķirība starp “pasaulīgo varu” un “garīgo varu”.

Pasaulīgā vara arī ir Dieva iedibināta, un tās rīcībā ir pasaulīgi, pat ļoti vareni līdzekļi, ar kuru palīdzību tā veic savus pienākumus. Atbruņot pasaulīgo varu nozīmē padarīt to par pavisam ko citu – ne vairs pasaulīgu, ne garīgu varu. Ne īsti pasaulīga, bet arī ne īsti garīga vara ir mākslīgi izveidots iestādījums, kas nespēj veikt nevienu pienākumu nekādā jomā: tā nespēj būt garīga vara, un tai ir nolaupīti līdzekļi, ar kuru palīdzību tā bija pasaulīga vara.

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.