155. Ko mēs apliecinām ar vārdiem - Visvarenais Radītājs?


Svētīts lai top Tavs vārds

Dieva desmit baušļus mēs esam saņēmuši uz divām plāksnēm, divās daļās arī iedalām svēto lūgšanu. Uz pirmās plāksnes rakstītie pirmie trīs baušļi rāda mums mūsu vajadzības pēc Debesu mantām: paša Kunga, Viņa vārda un Viņa svētā miera. Arī svētās lūgšanas pirmajā daļā lūdzam pēc Viņa vārda svētīšanas, Viņa valstības atnākšanas, un lai viss notiktu pēc Viņa svētā prāta. Otrā akmens plāksne liek ņemt vērā un sargāt pasaulīgās vajadzības: mājas, godu, dzīvību, mantu, laulību un savu tuvāko. Tāpat arī svētās lūgšanas otrā daļa mums māca lūgt pēc atpestīšanas no trūkuma, grēku parādiem, kārdināšanām un visa ļauna.

Svētīts lai top Tavs vārds


Vispirms aplūkosim šo pirmo lūgšanu, kurā mēs pieprasām un lūdzam Debesu mantas. Lai svētā godā un cieņā turam Tā Kunga, augstā Dieva vārdu! Ak, mīļais Tēvs, dod mums savu Svēto Garu, lai mēs bērnišķīgi un godbijīgi runājam par Debesu lietām un klausāmies tā, ka mūsu ausis dzird un sirdis saprot, kas mums tiek sludināts, ka mēs svēti kā Dieva bērni, pēc tā dzīvojam, ka mēs Tavu svēto vārdu svētījam un paši caur to topam svētīti! Paklausi mūs Jēzus Kristus dēļ! Āmen!

Kad Dievs Tas Kungs, radīja cilvēku, Viņš deva tam gaišu un dedzīgu garu, lai viņš ievēro visas lietas zemes virsū, lai viņš ir kungs pār tām, atzīst katru pēc savas būtības un nošķir citu no citas. Pēc tam Viņš cilvēka priekšā veda visu dzīvo radību. Ādams uzskaitīja, iepazina tos un katram deva savu īpašu vārdu. Un, kā nu viņš tos nosauca, tādos vārdos sauca tos arī pats Dievs, jo katrs vārds, kas kādai dzīvai radībai tika dots, bija arī kā spogulis jeb runāta zīme. Katrā vārdā tika atklātas arīdzan Tā Kunga domas, kuru darbs, spogulis un zīmes šīs radības bija (Ps.40:6; 139:17). Arī vēl pēc grēkā krišanas Viņš sentēviem nereti deva savu Svēto Garu un savu Svētā Gara gudrību, lai tie liktu saviem bērniem tādus vārdus, kuros Tā Kunga ceļi visā viņu dzīves gājumā iezīmētos jau iepriekš. Piemēram, Isaja dēls tika nosaukts par Dāvidu, t.i., Dieva mīļāko. Dāvida dēls saņēma vārdu Salamans, t.i., miera bagātība u.t.jpr. Tas redzams arī daudzos citos vārdos, kuros atainojas kāda nojausma par to būtību, piemēram, mīlestība, prieks. Kurš cilvēks gan nesajūt to paradīzes saldmi, kas dvesmo, izrunājot šos vārdus.

Tā tas ir ar cilvēku un visu pārējo radīto lietu vārdiem, bet ar visaugstākā, svētā Dieva vārdu ir citādi. Svētā Dieva būtību radītām lietām nav iespējams saprast un aptvert, nekāda cilvēku gudrība nespēj to ne izgudrot, ne izsacīt. Tāpat jāiznīkst visiem cilvēku mēģinājumiem no Dieva veidot kādu attēlu vai zīmi. Mēs varam vārdos nosaukt tikai tās lietas, kuras ir ap mums, par kurām mēs esam mantojuši kādu nojausmu. Nosaukt To Kungu nespēj neviens, jo Viņa vārds ir pārāks par visu radīto, pārāks par visu mūsu saprašanu. Kurš Viņu pazīst un var pasacīt, kā Viņu sauc? Kā sauc Viņu un kā sauc Viņa Dēlu? Vai tu to zini? Redz, visa pasaule klusē Tā Kunga priekšā! Kāds dziļš, svēts klusums – visa radība aprimst, visas pasaules gudrība, visas valodas pārtrūkst. Tā Kunga klātbūtne un Viņa dvesma piepilda visas zemju zemes. Viņš visur ir pazīstams un tomēr – tik nepazīstams!

Neviens nekad Dievu nav redzējis, neviens nevar nokļūt pie Viņa, skatīt Viņa vaigu, atgriezties atpakaļ un nosaukt virs zemes Viņa vārdu. Jā, pat ja kāds varētu tur nokļūt, viņš nespētu pazīt To Kungu. Vienīgi Dieva Gars aizsniedz Debesu dziļumus. Ja arī mēs Dieva vārdu apjautīsim, tad pats Tā Kunga Gars būs darījis šo vārdu apjaušamu. Ja mēs no Viņa saņemsim kaut vienu runas zīmi, tad Viņš būs tas, kas mums to atklās no savām dievišķo noslēpumu dzīlēm. Īsi sakot, Dieva vārds var būt tikai atklāsme. Vārds un atklāsme – tas ir viens. Kā Dieva Gars Svētajos Rakstos atklāj, tā mēs to izrunājam; un visu, ko Viņš atklāj, to atklāj un nosauc Dieva būtība, tas ir svētā, augstā Dieva vārds!

Katra Viņa atklāsme ir viens no Viņa vārdiem. Mēs neiedrošināmies dot Viņam vārdu pēc saviem ieskatiem. Mēs priecājamies, ka saņemam no Viņa tik daudz atklāsmju un atzīstam, ka tieši Viņš devis mums tik daudz vārdu. Taču arī bailes pārņem mūsu dvēseles, kad dzirdam Tā Kunga balsi no Sinaja kalna: “Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt, jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā!” (2.Moz.19:7) Redzi, Viņa vārds ir tik daudzskaitlīgs, ka mēs, nabaga grēcinieki, nepavisam nespējam izsargāties no tā pulgošanas un nelietīgas valkāšanas, tāpēc šajās sirds bailēs nekas nebūtu labāks, kā pašam mesties Tā Kunga rokās, saukt un lūgt: “Palīdzi mums, mīļais Kungs un Dievs! Svētīts lai top Tavs vārds!”

Ja jau Vārds un atklāsme, kā mēs to apliecinājām, ir vienlīdzīgi, tad ne vien tie vārdi, ar kuriem lūgdami piesaucam To Kungu, ir Dieva vārdi, tad ne vien Viņa īstais vārds Jehova, kuru Viņš godā par savu un neatvēl nevienam svešam, nevienam elkam (Jes.42:8), tad ne vien vārds “mūsu Tēvs”, kas Viņam dots Jaunajā Derībā, ne vien augstie Trīsvienības vārdi – Tēvs, Dēls, Gars, tad ne vien Viņa būtības vārdi, kas rāda Viņa sirds dabu – žēlsirdīgs, žēlīgs, lēnīgs, pacietīgs – un vēl daudz daudz citu, – visi ir svēti Dieva vārdi, un tiem jātop svētītiem, bet ne jau tie vien! Visa radība ir atklāsme – Viņa lielais vārds, kas caur visiem mūsu prātiem iespiežas pašā sirdī. Viss tas pulks, visa šī radība, katrs cilvēks ar viņam doto valodu – gan vājāku, gan stiprāku, gan gaišāku, gan tumšāku, gan apslēptu, gan atklātu – ir radīts tāpēc, lai Dieva svēto un svētdarītāju vārdu aizvadītu līdz pašiem dvēseles dziļumiem. Katrs radījums ir Dieva vārds, neizzināmā un neizprotamā Radītāja vārds. Ikkatrs Dievu sauc par visvarenu, gudru, labprātīgu, tā it kā Tas Kungs tam būtu devis un novēlējis no iesākuma līdz beigām, līdz tas paliks par pīšļiem, ar visu savu būtni sludināt Dieva tēlu.

Arī svēto eņģeļu dzīve ap Dieva troni ir mūžīgs, neiznīcīgs, nepārtraukti skanošs Dieva vārds! “Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots!” (Jes.6:3) Dieva svētās baznīcas, draudzes dzīve jau no paša iesākuma ir Dieva vārda nemirstīga slava, kas saka: “Tas Kungs, Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā.” (2.Moz.34:6) “Debesis daudzina Dieva godu.” (Ps.19:2) “Visa zeme ir pilna Viņa godības.” (Jes.6:8) un pilna Viņa svētā vārda! Dieva lielā, augstā un svētā Gudrība, kas atmirdz mūsu, nabaga grēcīgo cilvēku, vidū, Svētajos Rakstos, kā mums šķiet, dažu lielu, dievišķu vārdu aizgūst no radības. Vārdus “mums šķiet” es sacīju tāpēc, lai mēs uzskatāmāk atzītu, ka augstajam, svētajam Dievam ne mazākais nieciņš nav nepieciešams no radības, jo katrai radītai lietai taču viss ir no Viņa, bet Viņš savu lielo, svēto vārdu visiem radījumiem piešķīris tāpēc, lai tie tiktu pagodināti.


Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.