241. Ko mēs kopā ar visu pareizās mācības Baznīcu apliecinām par taisnošanu?


Svētīt vai svinēt?

Kāpēc nekad nedz brīvā dabā, nedz zooloģiskajā dārzā nav novērots, ka pērtiķi pielūgtu Dievu? Pērtiķi nepulcējas uz dievkalpojumiem un nepielūdz Dievu tāpēc, ka Dievs Savu Bauslību ir rakstījis tikai cilvēku sirdīs (5. Moz. 6:6–7). Tieši tāpēc, ka Bauslība ir ierakstīta cilvēku sirdīs, ikvienam cilvēkam ir kaut vai miglaina nojauta, ka ir jāpielūdz kāds dievs.

Svētīt vai svinēt?

VĒLME PIELŪGT NĀK NO DIEVA

Dievs nevēlas, lai jums būtu tikai „miglaina nojauta”, ka Viņš jāpielūdz. Tāpēc, kā redzams gleznā ar Mozu, Dievs ir devis baušļus, kuros skaidri pauž Savu gribu. Trešajā bauslī ir teikts: „Piemini sabata dienu, ka tu to svētī” (2. Moz. 20:8).

DIEVS PIEŠĶIR SVĒTUMU KALPOŠANAI

Vai Dievam tīkama kalpošana izriet no Bauslības? Neapšaubāmi dievkalpošana un Dieva pielūgšana ir pavēlēta Bauslībā. Tomēr kristiešiem trešā baušļa – „Piemini sabata dienu, ka tu to svētī” – ievērošana izriet no Evaņģēlija, ko Dievs ir pasludinājis pirms baušļu došanas: „Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis..” (2. Moz. 20:2).

Mārtiņš Luters skaidro:

„Kad Dieva vārds tiek lietots, uzklausīts, lasīts vai pārdomāts, – caur šo Vārdu tiek svētīts cilvēks, diena un darbs, – ne ārēja darba, bet Vārda dēļ, kas mūs visus dara svētus.”

„Es esmu Tas Kungs, kas dara jūs svētus” (3. Moz. 22:32).

DIEVKALPOŠANA IR DIEVA KALPOŠANA JUMS

Mārtiņš Luters, skaidrojot trešo bausli, raksta:

„Patiesā trešā baušļa nozīme ir tāda, ka mums šajā dienā jāmāca un jāklausās Dieva vārds, tādējādi tiek svētīta gan diena, gan mēs paši.”

Tāpēc „svētīšana”, par ko runā Dieva vārds, nav tas, ko mēs darām sabatā. Ir tieši otrādi. Sabata svētīšana ir tas, ko Dievs dara mūsos ar Savu dzīvo un dzīvu darošo vardu, kad tas tiek sludināts un mācīts.

Par šķietamo pretrunu dievkalpojuma izpratnē Luters saka:

“Lai kur Dieva vārds tiktu sludināts, no tā dabiski izriet, ka tajā pašā brīdī jeb laikā notiek svinēšana, un mums jāpaliek klusiem un jāpārtrauc visas citas nodarbes, tikai jārunā un jāklausās, ko Dievs mums pasludina, ko Viņš mums māca un pavēsta. Tādējādi viss ir pilnīgi atkarīgs no tā, vai mēs svētām dienu. Tas ir daudz svarīgāk, nekā to svinēt. Jo Dievs taču nesaka: „Jums ir jāsvin svētā diena jeb jāpadara tā par sabatu” – tas jau notiek pats no sevis. Nē, jums ir jāsvētī svētā diena jeb sabats. Viņš tās svētīšanu uzskata par daudz svarīgāku nekā svinēšanu. Un ja nu vajadzētu atteikties no vienas vai otras, vai arī tās nebūtu iespējams izpildīt, daudzkārt labāk būtu atteikties no svinēšanas, nevis svētīšanas. Jo bauslis daudz lielāku uzsvaru liek uz svētīšanu, un sabats nav iedibināts paša sabata dēļ, bet gan lai tas tiktu svētīts.”

Pasaulei, kurā vairums uzskata, ka dievkalpošana jeb svētās dienas svētīšana ir tas, ko dara cilvēks, ir grūti pieņemt Lutera skaidrojumu. Tomēr ar dievkalpojumu ir tāpat kā ar visām citām lietām, kurās līdzdarbojaties jūs un Dievs: „Dievs ir tas, kas pēc Savas labās gribas rosina, gan jūsu gribēšanu, gan darbošanos” (Fil. 2:13).

    Mīļais Kungs, palīdzi man saprast, ka pielūgšana un dievkalpošana ir auglis, ko manī radījis un briedinājis Tavs Evaņģēlijs. Palīdzi man ticībā pieņemt un saprast, ka svēto dienu nepadara svētu mūsu darbi, bet gan Tavs dzīvais vārds. Svētais Kungs, svētī Tavu dienu un svētī mūs (Jņ. 17:17) ar Tavu Vārdu Jēzu Kristu. Āmen.

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.