68. Kāds apsolījums ir ceturtajam bauslim?


Svētie Raksti – vienīgais ticības avots un norma

Kristīgā Baznīca ir daudz vecāka par Svētajiem Rakstiem, proti, tā pastāvēja vēl ilgi pirms tam, kad Dievs bija devis cilvēkiem savu rakstīto vārdu; jo līdz Mozus laikam Dievs aicināja un uzturēja savu Baznīcu ar mutvārdu mācības palīdzību. Kristīgā Baznīca radās tūdaļ pēc grēkā krišanas, kad Dievs pasludināja grēkā kritušajai cilvēcei pestīšanu ticībā sievas dzimumam, kuram bija jāsagrauj velna darbi; un Ādams un Ieva, pilni grēku nožēlas, ticēja Protevangelium (1.Moz.3:15). Šo sava vārda mutiskās pasludināšanas metodi Dievs saglabāja līdz pat tam laikam, kad Viņš izsauca Israēlu no Ēģiptes un padarīja to par savu izredzēto tautu jeb savu Baznīcu (1.Moz.4:26; 13:4; 20:4; Ap.d.10:43; 2.Moz.17:14; 24:4,7 utt.).


Tomēr pēc tam, kad Dievs bija pavēlējis praviešiem pierakstīt savu vārdu, Viņa Baznīca tika cieši saistīta ar šo rakstīto vārdu un tai tika aizliegts Rakstiem ko pievienot vai atņemt (5.Moz.4:2; 12:32; Joz.1:7; 23:6). Vecās Derības Baznīcā pravietiskie Raksti veidoja konkrētu kanonu, kuru varēja papildināt pats Dievs (Jņ.5:39; Lk.16:29). Jaunās Derības laikā Dievs pievienoja pastāvošajiem un atzītajiem praviešu Rakstiem svētos apustuļu Rakstus, lai tie kopā ar Vecās Derības Rakstiem veidotu nemaldīgu pamatu, uz kura ir celta Viņa Baznīca (Ef.2:20; 1.Pēt.1:10-12).

Kopā ar Kristus un Viņa svēto apustuļu atklāsmēm bibliskais kanons nu ir noslēgts un kristīgajai Baznīcai vairs nav jāgaida jaunas Dieva atklāsmes (Jņ.17:20; Ef.2:20; Ebr.1:1-3). Luters pamatoti norāda:

“Mēs varam darīt tā: ja arī mēs esam svēti un mums ir Svētais Gars, mēs varam apgalvot, ka esam praviešu katehūmeni un mācekļi, jo mēs atkārtojam un sludinam to, ko esam dzirdējuši un mācījušies no praviešiem un apustuļiem un esam pārliecināti, ka pravieši to ir mācījuši. Vecajā Derībā viņi tiek dēvēti par “praviešu bērniem,” kuri nemācīja neko savu vai neko jaunu, kā to darīja pravieši, bet mācīja to, ko bija saņēmuši no praviešiem”.

Ja tiek vaicāts, kur Jaunās Derības Baznīca var nemaldīgi atrast apustuļu vārdu, viņi paši mums norāda uz saviem svētajiem darbiem un pavēsta mums, ka tas, ko viņi ir mutiski pasludinājuši, ir tas pats, ko viņi ir ierakstījuši savos Svētajos Rakstos (1.Jņ.1:3-4; 2.Tes.2:15). Lai arī apustuļi nepierakstīja visu, ko viņi mācīja mutiski, tomēr viņu rakstos ir pārpārēm atrodams viss, kas nepieciešams mūsu pestīšanai, jo viņi ar vislielāko rūpību fiksē Dieva pestīšanas plānu Jēzū Kristū (Jņ.21:25; Fil.3:1). Turklāt svētie apustuļi uzstāja, ka viņu rakstītais vārds ir vienīgais ticības avots un norma, ar kuru aizstāvēties pret tā laika maldiem, pieprasot, lai visi, kuri uzskata sevi par praviešiem, sekotu tām Dieva pavēlēm, kuras ir izklāstītas viņu rakstos (1.Kor.14:37-38; 2.Tes.2:2). Sv. Pāvils speciāli parakstīja visas savas vēstules ar savu roku, lai tās varētu atšķirt no viltotajām apustuļu vēstulēm (2.Tes.3:17). Tādējādi, gan pravieši, gan apustuļi apliecina, ka Svētie Raksti jeb rakstītais Dieva vārds ir vienīgais ticības un dzīves avots un norma, patiesais atziņas princips’

Šī fundamentālā patiesība ir tikusi dažādos veidos noliegta. Rakstu princips, jeb fakts, ka Svētie Raksti ir vienīgais ticības avots un norma, ir ticis anulēts, Dieva vārdu aizstājot ar ko citu.

  • Raksti ir tikuši aizstāti ar cilvēka saprātu. Ar saprātu mēs šeit domājam visu, ko cilvēks zin par Dievu un dievišķām lietām ārpus Svētajiem Rakstiem, jeb vienkārši cilvēka dabiskās zināšanas par Dievu. Tomēr šīs dabiskās zināšanas par Dievu nevar būt cilvēka ticības avots, jo tās aprobežojas vienīgi ar bauslību un tās prasībām (Rom.1:20-21, 32; 2:15) un sevī neietver dārgo Kristus Evaņģēliju, jeb vēsti par salīdzināšanos caur Dieva Dēla vietniecisko gandarīšanu, kas vienīgā var pestīt grēciniekus (1.Kor.2:6 un turpm.; Rom.1:16). Ikviens, kurš padara cilvēka saprātu par ticības normu, ieslīgst loģiskos maldos[, pārejot uz citu būtību] un izslēdz sevi no kristīgās Baznīcas, jo viņš aizstāj dievišķo patiesību pats ar savu nepilnīgo gudrību, kura noraida Evaņģēlijā piedāvāto Dieva pestīšanas dāvanu kā ģeķību (1.Kor.1:21-25). Tādēļ kristīgā Baznīca nosoda visas racionālisma formas, unitārismu un modernismu, kuri uzskata par mūsu ticības avotu cilvēka saprātu vai cilvēcisku zinātni, un pasludina to piekritējus par ārpus Baznīcas esošiem.

    Tomēr ar cilvēka saprātu mēs apzīmējam arī līdzekļus, ar kuru palīdzību cilvēks uztver un domā. Tas ir tā dēvētais ministrālais saprāta pieletojums un tas krietni atšķiras no tā maģistrālā pielietojuma. Šajā nozīmē saprātam teoloģijā ir pamatota un nepieciešama loma, jo Svētais Gars rada un uztur pestījošo ticību ar Dieva vārda palīdzību, ko uztver cilvēka saprāts (Rom.10:14, 17; Jņ.5:39; Mt.24:15; Lk.2:19). Pie ministrālās saprāta pielietošanas pieskaitāma arī Svēto Rakstu oriģinālvalodu, it īpaši to loģikas un gramatikas, studēšana, jo Svētajam Garam, sniedzot cilvēkam Dieva vārdu, labpatikās pielāgoties cilvēka domāšanas un valodas likumiem. Luters piezīmē, ka Dievs ir iemiesojies Svētajos Rakstos. Šajā pašā nozīmē mūsu luteriskie dogmatiķi saka, ka “teoloģijai ir jābūt gramatiskai”, kas nozīmē, ka, ja teologs vēlas izprast Rakstus, viņam ir jāievēro noteikti likumi, kuri nosaka cilvēka valodu un tās izteiksmes formas. Luters aizstāvēja šo patiesību tik dedzīgi, ka pat apgalvoja, ka ikviens, kurš kļūdās gramatikā, nevar nekļūdīties arī savā teoloģijā.

    Nodalot ministrālo saprāta pielietojumu no maģistrālā, mūsu luteriskie dogmatiķi ir arī atbildējuši uz jautājumu, vai teoloģija un cilvēka saprāts, jeb kristīgā patiesība un cilvēku filozofija patiešām ir pretrunā viena ar otru. Viņu arguments bija, ka, tā kā patiesība allaž ir nemainīga, tad šādas pretrunas var rasties vienīgi tad, ja mūsu samaitātais saprāts uzdrošinās uzņemties tiesneša lomu jautājumos, kuri atrodas ārpus tā kompetences sfēras. Runājot par ticības jautājumiem, viņi apgalvoja, ka tie nav pretrunā cilvēka saprātam, bet vienīgi atrodas augstāk par to un, ja tie arī atrodas šķietamā pretrunā saprātam, tad tie ir pretrunā vienīgi samaitātajam saprātam jeb saprāta ļaunprātīgai izmantošanai, kura veicina maldu izplatīšanos un naidu pret Dievu.

    Tomēr kristīgs teologs var sagaidīt, ka cīņa starp teoloģiju un samaitāto saprātu, jeb, kā to nepamatoti dēvē, zinātni, turpināsies, jo jau kopš grēkā krišanas cilvēks pēc savas dabas ir naidīgi noskaņots pret Dievu (Rom.8:7) un uzskata pašu kristīgās reliģijas būtību – Jēzus Kristus Evaņģēliju – par ģeķību (1.Kor.2:14). Kā rezultāts šim iedzimtajam ienaidam pret Dievu un dievišķām lietām, kas allaž atklāj sevi kā lepna un augstprātīga Viņa vārda noraidīšana, ir tas, ka dabiskais cilvēks nekad nemitēsies oponēt dievišķajām patiesībām, pamatojoties pats savās šķietamajās zināšanās, tā ka neticīgi filozofi un ateistiski noskaņoti zinātnieki allaž apvainos Rakstus par to, ka tie māca maldus (ateistiskā evolūcija). Gerharam ir taisnība, sakot:

    “Mums ir jānošķir saprāts pirms un pēc grēkā krišanas. Pirmais kā tāds nekad nebija pretrunā ar dievišķo atklāsmi; otrais, sakarā ar savu samaitātību, ir nereti nonācis šādās pretrunās.”

  • Dieva vārds ir ticis aizstāts ar apgaismoto prātu, kas ir pazīstams arī kā “kristīgā sirdsapziņa”, “kristīgā pieredze”, “kristīgā pārliecība” utt.. Tik tiešām, ikvienam, kurš tic Kristum, ir apgaismots prāts, taču, kamēr vien viņš ir kristietis, viņš nekad neuzstāj, ka viņa apgaismotais saprāts ir ticības avots vai norma, jo viņa apgaismība ir pilnībā atkarīga no Dieva vārda dzīvā spēka (Rom.1:16) un viņš zin, ka, tiklīdz viņš novirzīsies no Kristus apgaismojošā Evaņģēlija, viņa saprāts tūdaļ no jauna ieslīgs garīgā ignorancē. Tādēļ visi, kas par atziņas principu Rakstu vietā izvirza kristieša apgaismoto saprātu, maldina paši sevi, jo pati viņu vēlēšanās iecelt savu apgaismoto saprātu par ticības tiesnesi izriet no viņu neapgaismotā prāta, jeb lepnā miesas prāta (1.Tim.6:3-5). Saprāts, ja to caur Dieva vārdu ir apgaismojis Svētais Gars, nekad neuzdrošināsies tiesāt Rakstus, bet ir uzticīgs Dieva vārdam visās lietās un priecājas par to svētajām mācībām (Jņ.8:31-32; 2.Kor.10:4-5; 1.Kor.1:18-24). Luters ļoti pareizi raksta:

    “Svētais Gars nekad nedarbojas bez vai pirms Dieva vārda, bet nāk līdz ar vārdu un caur to, un nekad neiet tālāk par Dieva vārdu”.

  • Raksti kopumā ņemti (“Rakstu kopums”). Šīs teorijas piekritēji apgalvo, ka kristīgās ticības locekļus nedrīkst atvasināt no tām Rakstu vietām, kur tiek apskatītas individuālas mācības, bet no kopējā Bībeles satura, kuru Šleiermahers, kurš pirmais izteica šādu maldīgu uzskatu, dēvēja par “Rakstu kopumu”. Mūsdienu racionālistiski noskaņotie teologi ir labprāt pievienojušies Šleiermahera pieņēmumam; taču mums tas ir jānoraida kā pilnīgi nepieņemams, jo jebkura lieta kopumā neizbēgami sastāv no sastāvdaļām, un kā pilnīgi nebiblisks, jo Kristus un Viņa apustuļi nemainīgi atspēkoja dažādus maldus, izmantojot konkrētas Rakstu vietas (Mt.4:4, 7, 10; Rom.1:17; 1.Kor.10:7-10; Gal.4:22 un turpm.). Šleiermahera uzskats, ka “dogmatiskā darbā citēt Rakstu vietas ir visnotaļ apšaubāmi un, bez tam, pats par sevīm diezgan nepiemēroti” ir vienīgi aizsegs, kurā viņš mēģina attaisnot savu nebiblisko metodi pamatot teoloģiskās patiesības savā saprātā jeb “dievbijīgajā pašapziņā.” Par ikvienu teologu, kurš noraida Dieva vārdā izklāstītās patiesības, Raksti saka tā: “Ja kāds māca ko citu un nepiegriežas Kunga Jēzus Kristus veselīgajiem vārdiem un dievbijības mācībai, tas ir uzpūties un nezina nenieka, bet slimo ar prātošanas un ķildošanās sērgu” (1.Tim.6:3-4).
  • Daudzi aizstāj Rakstus ar Baznīcu, it īpaši – ar baznīcu koncilu, sinožu, pāvestu utt. lēmumiem . Tomēr, saskaņā Svētajiem Rakstiem, kristīgajai Baznīcai nav nekādas autoritātes mācīt citas mācības, nekā tās, kuras viņas dievišķais Kungs Jēzus Kristus ir izklāstījis savu praviešu un apustuļu darbos (Mt.23:8, 10; 28:20; Jņ.17:20; Ef.2:20; 1.Pēt.1:10-12). Tādējādi Baznīca nevar tikt uzskatīta par ticības tiesnesi, bet, saskaņā ar tās Kunga gribu, tai līdz pat laiku beigām ir jāfunkcionē vienīgi kā Dieva vārda vēstnesim un sludinātājam (Jņ.8:31-32). Ik reizi, kad Baznīca izvirza sevis pašas safabricētas mācības, tā pārkāpj Rakstu principu un ir pakļauta Kristus spriedumam: “Bet velti tie mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi” (Mt.15:9). “Baznīcas vienprātība” ir nevis tas, ko kādā konkrētā mācības jautājumā ir domājuši kristīgie skolotāji, bet ko viņi ir pasludinājuši par par dievišķām patiesībām, pamatojoties Rakstos, proti, saskaņā ar svēto praviešu un apustuļu liecībām. Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, visi, kas noraida Dieva vārda mācības, ir antikristi (1.Jņ.2:22), kuru vidū vissamaitātākais ir lielais Antikrists “kas saceļas pret visu, kas saucas Dievs vai svētums, un pat ieņem vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu” (2.Tes.2:4). Pāvesta nemaldības pasludināšana (1870.gadā) ir jāuzskata par neciešamu zaimošanu un antikristīgu sacelšanos pret Dievu. Veltīgi katoļu teologi citē Mt.16:18 kā pierādījumu tam, ka Baznīca, un konkrēti – pāvests, ir nemaldīga, jo Kristus apsola savai Baznīcai pastāvīgu klātbūtni vienīgi tajā gadījumā, ja tā “līdz pasaules galam” uzticīgi māca “visu, ko Es esmu jums pavēlējis” (Mt.28:20). Tikmēr, kamēr Baznīca turās pie Dieva vārda, tā ir nekļūdīga; taču, tikko kā tā novirzās no dievišķā vārda, tā nevar nekļūdīties, jo šajā gadījumā tai nav cita mācības avota, kā vienīgi lepnais, samaitātais saprāts.

    Runājot par kristīgās Baznīcas liecību, ir jāizvairās no divām galējībām; no viens puses, to nedrīkst noliegt un noraidīt kā bezvērtīgu; no otras puses, to nedrīkst pārvērtēt, it kā Baznīcas liecība pati par sevīm būtu izziņas avots. Šis jautājums ir precīzi izteikts Konkordijas formulā:

    “Mēs ticam, mācam un apliecinām, ka vienīgais likums un standarts, saskaņā ar kuru ir jāvērtē un jātiesā visi dogmati kopā ar to mācītājiem, ir vienīgi Vecās un Jaunās Derības pravietiskie un apustuliskie Raksti. [..] Tomēr citi raksti, vai senu, vai mūsdienu skolotāju sarakstīti, lai kā tie arī netiktu dēvēti, nedrīkst tikt uzskatīti par līdzvērtīgiem Svētajiem Rakstiem, bet tiem visiem kopā ir jābūt pakļautiem Rakstiem, un tie nedrīkst tikt uztverti citādi vai vairāk, kā vienīgi liecība par to, kā pēc apustuļu laikiem dažādās vietās šī [tīrā] praviešu un apustuļu mācība ir tikusi saglabāta” (Sal. normējošās normas[1], proti, Rakstu, nodalīšanu no normētās normas[2], proti, Baznīcas ticības apliecībām). Attiecībā uz tā dēvēto “baznīctēvu vienprātību”, Kvenštets pierāda, ka tāda nav pastāvējusi, jo daudzi senbaznīcas skolotāju raksti ir tikuši nozaudēti un “dažu baznīctēvu vienprātība nevar tikt uzskatīta par visas Baznīcas vienprātību” (Sal. Lerinas Vikentija[3] sniegto baznīctēvu vienprātību definīciju: “Kā visur, vienmēr un visi ir ticējuši,” kura ir praktiski bezvērtīga).

  • Personīgās atklāsmes. Personīgās atklāsmes ir šķietami jaunas mācības, kuras Dievs it kā dodot konkrētiem indivīdiem, lai izskaidrotu, labotu un papildinātu Svētos Rakstus. Fanātiķi, kuri apgalvoja, ka ir saņēmuši privātas atklāsmes, bija arī apustuļu laikos (1.Kor.14:37; 2.Tes.2:2) un vēlāk, otrajā un ceturtajā gadsimtā, tiem sekoja montānisti un donātisti. Lutera reformācijas laikā “debesu pravieši,” anabaptisti un jūsmotāji [švenkfeldieši], atmeta “ārējo vārdu” un tā vietā uzsvēra “iekšējo vārdu”, nopeļot pakļaušanos Rakstiem kā “burta kalpību”; savukārt mūsdienās kristīgajai Baznīcai ir jātiek galā ar tādu reliģisku organizāciju kā kvekeri, svēdenborgieši.[4], irvingieši[5] un citu entuziasmu. Līdztekus šiem vizionāriem, tai ir jāoponē arī tiem, kuri nodala Svētā Gara darbību no Rakstu vārda un paļaujas uz privātām atklāsmēm kā savas ticības normu, piemēram:
    • Romas katoļi, kuri piedēvē saviem pāvestiem nemaldīgas mācības dāvanu neatkarīgi no Rakstiem. Attiecībā uz pāvestību, Luters raksta Šmalkaldes artikulos:

      “Arī pāvestība nav nekas cits, kā tīra jūsmošana, saskaņā ar kuru pāvests lielās, ka visas tiesības ir viņa sirds svētnīcā un viss, ko viņš nolemj un pavēl savā baznīcā ir garīgs un pareizs, lai arī tas ir pretrunā Rakstiem un izrunātajam Dieva vārdam”.

    • Kalvinisti, kuri māca, ka Svētā Gara pestījošā darbība norisinās tiešā veidā, proti, ārpus un neatkarīgi no Dieva vārda (Hodžs: “Iedarbīgā žēlastība darbojas tiešā veidā.”)
    • Visi mūsdienu teologi racionālisti, kuri noliedz, ka Svētie Raksti ir Dieva nemaldīgais vārds un tādēļ vēlas pamatot kristīgo mācību savā “dievbijīgajā pašapziņā”, “kristīgajā pieredzē” utt., zākājot uzticību Rakstiem par “burta teoloģiju”, “intelektuālismu”, “bibliciskumu” utt.. Entuziasma rezultāts teoloģijā allaž ir viens un tas pats, neatkarīgi no tā, vai to piekopj pāvestieši, kalvinisti vai mūsdienu racionālisti, kā Luters to trāpīgi norāda Šmalkaldes artikulos, kur viņš raksta:

      “Entuziasms ir saglabājies Ādamā un viņa bērnos kopš paša sākuma (kopš pirmās grēkā krišanas) līdz pat pasaules beigām, (tā indi) viņos ir ielaidis vecais pūķis, un (tā) ir visas herēzes, it īpaši pāvesta un Muhameda, spēks (dzīvība) un stiprums”.

      Attiecībā uz jūsmotāju dievbijīgajām pretenzijām, Luters saka:

      “Viņi šīs lietas saka vienīgi tādēļ, lai varētu mūs novirzīt no Bībeles un uzkundzēties pār mums, lai mēs ticētu viņu sapņu sprediķiem”.

      Jautājums, vai Dievs uzskata par vajadzīgu atklāt jaunas mācības ārpus un neatkarīgi no Bībeles, ir viennozīmīgi atbildēts Viņa vārdā, kurš saista visus kristīgos ticīgos pie Svētajiem Rakstiem kā vienīgā ticības avota un normas (Jņ.17:20; Ef.2:20). Kristū Jēzū, pasaules gaismā un Pestītājā, ir visas dievišķās atklāsmes kuluminācija – Vecās Derības pravieši norāda uz Viņa nākšanu un apustuļi liecina par Viņa iemiesošanos, ciešanām, augšāmcelšanos, debesbraukšanu un atrašanos pie Dieva labās rokas. Tā kā Kristus pravietiskā un priesteriskā kalpošana ir tikusi piepildīta (Jņ.1:18), cilvēkiem viņu pestīšanai vairs nav nepieciešamas tālākas atklāsmes, jo ikviena mācība, kura ir nepieciešama gan kristieša dzīvei, gan viņa ticībai, ir bagātīgi aprakstīta praviešu un apustuļu rakstos (Rom.16:17; 1.Tim.6:3 un turpm.; Lk.16:29-31). Attiecībā uz jūsmotāju “jaunajām atklāsmēm”, luteriskie dogmatiķi ir pamatoti piezīmējuši:

      “Tajās vai nu ir tas, ko Raksti jau tāpat māca, un šajā gadījumā tās ir liekas, vai arī tās izvirza mācības, kuras ir pretrunā Rakstiem, un šajā gadījumā tās ir kaitīgas un ir jānoraida.”

    • Vēsturiskā pētniecība. Modernisti, atmetot Jaunās Derības vēsturisko raksturu, apgalvo, ka ir jāiet tālāk par Rakstiem, lai noskaidrotu, kas patiesībā bija “vēsturiskais Kristus” un ko Viņš mācīja. Lai piepildītu šo mērķi, viņi pakļauj evaņģēlistu liecības kritiskai salīdzinošās reliģijas izpētei. “Vēsturiskajam Kristum”, kuru viņi tādā veidā iegūst, ir atņemtas visas pārdabiskās īpašības un Viņa mācībai – visi pārdabiskie elementi. Tie atspoguļo Viņu vienīgi kā skolotāju, kura mācības gan ir kas nedaudz vairāk, nekā vienīgi kāds ētisks kodekss. Oponējot šai absurdajai metodei, patiesie Kristus sekotāji apgalvo, ka “vēsturiskā pestīšanas norises atklāsme ir atrodama vienīgi Bībelē” un, kā to pareizi apstiprina Luters,

      “bez Kristus vārda un ārpus tā mēs nezinām neko par Viņu pašu, bet vēl mazāk – par Viņa mācību; jo jebkurš “kristus”, kurš liek priekšā viedokli, kas ir ārpus Kristus vārda, ir riebīgais velns, kurš attiecina pats uz sevīm svēto Kristus vārdu, lai varētu mums pārdot savu ellišķīgo indi”.

      Šī apgalvojuma patiesīgumu pierāda mūsdienu vēsturiski kritiskās teoloģijas skolas faktiskie rezultāti, jo, lai arī tā asi noraida visas Bībelē izteiktās svētās patiesības, tā nav spējīga izveidot apmierinošu mācību sistēmu, kura varētu sniegt mierinājumu grēciniekam viņa garīgajās ciešanās. Tās ietekme ir allaž bijusi destruktīva un nekad – celsmīga vai noderīga.

Tā iemesls ir skaidrs. Galu galā, var pastāvēt vienīgi divi mācības avoti: Raksti un cilvēka saprāts. Ikvienam, kurš noraida Svētos Rakstus kā patieso atziņas principu, nākas pamatot savu mācību savā samaitātajā saprātā jeb miesīgajā sirdī, kurai, labākajā gadījumā, piemīt nepilnīgas zināšanas par Dieva bauslību, kuras sākotnēji tika ierakstītas cilvēka sirdsapziņā, tā kā dabiskais cilvēks, kurš neko nezinot par patieso Dievu un Viņa godības pilno pestīšanu Kristū Jēzū, kā augstāko reliģisko priekšrakstu ir spiests aizstāvēt bauslības uzskatu jeb pestīšanu pēc labajiem darbiem. Galu galā, Dieva vārda atmešana allaž beidzas vai nu ar ateismu, vai agnosticismu. Tam, kam nav Dieva vārda, eo ipso nav arī Dieva un cerības (Ef. 2:12).


[1] – mēraukla, kas nosaka visu citu mācību (gan Baznīcas vispārpieņemto ticības apliecību, gan atsevišķu teologu mācību) patiesumu.

[2] – Baznīcā pieņemtās (normējošās) mācības, kas visas ir pakļautas Svēto Rakstu autoritātei.

[3] – V gadsimta teologs, sarakstījis traktātu par ortodoksas dogmatiskas mācības būtību un veidošanos.

[4] – Vizionāra un teosofa Emanuēla Svēdenborga (1688-1772) sekotāji.

[5] – Eduarda Irvinga (1792-1834) sekotāji. Irvings uzskatīja, ka Dievs no jauna izlies savu Svēto Garu pār ‘visu miesu’, lai visā cilvēcē atdzimtu Kristus gars.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.