294. Kādus sakramentus Kristus ir iestādījis?


Svētie Raksti skaidro paši sevi

Svēto Rakstu teksta uzticamības “nenogremdējamība” īstenojas mūsu apziņā vienīgi tad, kad nopietni ņemam vērā Bībeles tekstu integritāti jeb ciešo saistību, nedalāmību un veselumu. Protams, tas attiecas arī uz notikumiem un faktiem, kurus šie teksti ietver.

Svētie Raksti skaidro paši sevi


Svēto Rakstu integritāte izpaužas tādējādi, ka viss teksta kopums izsaka vienotu vēsti, bet katrs atsevišķais teksts – kādu šīs vēsts aspektu. Turklāt šī vienotā vēsts un tās aspekti dažādos rakursos atkārtojas vairākkārt. Tas veido tekstuālo “buferi” jeb rezervi, kas ļauj koriģēt vai kompensēt kādus citādi grūti saprotamus vai neadekvāti iztulkotus tekstus.

Šādu fenomenu būs pieredzējis katrs teologs, ka, salīdzinot kādu tulkojuma teksta fragmentu ar oriģinālvalodas tekstu, atklājas kādas tulkojuma kļūdas, kas neļauj adekvāti uztvert patieso teksta fragmenta nozīmi vai uzspiež tam pat pilnīgi pretēju nozīmi. Tomēr tikai retos gadījumos teologs šāda “atklājuma” rezultātā būs uzzinājis ko patiešām būtiski jaunu un līdz šim nezināmu. Parasti šādos gadījumos tiek konstatēts, ka “jaunatklātais” teksta fragments tagad vienkārši labāk saskaņojas ar citām Rakstu liecībām par šo tēmu.

Turklāt reizēm notiek tā, ka oriģinālvalodas tekstā apstiprinās viņa intuitīvās nojausmas vai pat pārliecība par to, kādai jābūt konkrētā teksta fragmenta jēgai pat tad, kad teksta patieso jēgu aizsedz neprecīzs tulkojums. Tomēr dīvainā kārtā viņa patiesā intuīcija vai pārliecība par teksta fragmenta jēgu ir radusies, lasot šo pašu neprecīzo tulkojuma izdevumu, tikai citās – adekvāti atveidotās – vietās.

Šādu izpratni – saprast un skaidrot katru atsevišķu vietu saskanīgi ar visa pārējā kopuma izpratni – teoloģiskā valodā sauc par ticības analoģiju. Šāda hermeneitiska pieeja bija pazīstama jau baznīctēvu laikmetā – Tertuliāns aptuveni 208. g. lieto šo terminu savā darbā de modestitas, viii, bet īpašu nozīmi tas iegūst Svētā Augustīna teoloģijā (De Doctrina Christiana, iii.2).

Jau agrīnie baznīcas teologi redzēja šādas hermeneitikas aizsākumus apustuļa Pāvila sacītajā: “..lai tās, ja tās ir pravieša spējas, izpaužas saskaņā ar “ticības mēru” [burtiski ticības analoģiju]*” (Rom. 12:6). – Tātad arī brīvai, Gara vadītai pravietiskai sludināšanai, pēc apustuļa sacītā, bija jānotiek saskaņā ar visu atklāto mācības kopumu un tā nedrīkstēja iziet ārpus mācības kopuma nospraustajām robežām.

Reformācijas laikā, kad notika atgriešanās no sholastikas pie bibliskas teoloģijas, no jauna aktuāls kļuva arī ticības analoģijas princips Rakstu saprašanā un skaidrošanā. 1567. gadā tika izdota pirmā evaņģēliskās hermeneitikas grāmata Clavis Scripturae. Tās autors horvātu izcelsmes luterānis Matiass Flācijs ticības analoģiju aprakstīja šādi:

“Katra Svēto Rakstu izpratne un katrs skaidrojums ir vērsts uz to, lai tas būtu saskaņā ar ticību. Šī ir skaidrās ticības norma vai robežas, lai nekas mūs nevarētu izgrūst cauri žogam bezdibenī, vai tā būtu vētra no ārpuses vai uzbrukums no iekšpuses (Rom. 12:6). Jo visam, kas tiek sacīts Rakstu sakarā vai pamatojoties Rakstos, ir jābūt saskaņā ar visu to, ko deklarē katehisms vai kas ir izteikts ticības artikulos.”

Izpratne par ticības analoģiju kā principu Rakstu izpratnē ir veidojusies ciešā vienotībā ar kādu citu mazliet atšķirīgu principu, ko īpaši augstu vērtēja Luters, bet viskonsekventāk savā teoloģijā īstenoja Mārtiņš Hemnics – Svētie Raksti skaidro paši sevi. Šis princips paredz, ka mazāk skaidro Rakstu vietu pareizā izpratne jārod no citām skaidrām Rakstu vietām, kas attiecas uz to pašu tēmu. Protams, šis princips, ka Svētie Raksti skaidro paši sevi, tālākā konsekvencē neizbēgami izveidojas par ticības analoģijas principu, ja tiek apzinātas visas Rakstu vietas par galvenajiem ticības jautājumiem un izdarīti apkopojoši secinājumi.

Šoreiz ārpus uzmanības loka palikuši pārējie svarīgie principi, kas saistīti ar luterisko izpratni par Rakstiem. Abi fundamentālie principi, kas tika īsi apskatīti šajā rakstā, ir apskatīti ar mērķi dot kaut vai dažas ierosmes pārdomām par labi zināmām lietām un pamudināt droši paļauties uz Svēto Rakstu liecībām. Uz Svēto Rakstu drošā pamata savu mācību balstīja mūsu ticības tēvi – tikai Svētie Raksti bija viņu ticības avots un mēraukla.

Apzinoties savu atbildību Dieva priekšā, tēvi [Konkordijas Formulā] svinīgi apliecina savu ticību mums arī šodien:

“Tādēļ mēs Dieva vaiga un visas kristietības priekšā, pašlaik dzī­vojošajiem un tiem, kuri nāks pēc mums, gribam svinīgi apliecināt, ka šis paziņojums visos minētajos un izskaidrotajos strīdīgajos artikulos – un nekas cits – ir mūsu ticība, mācība un apliecība, kurā mēs Dieva žēlastības dēļ gribam drošu sirdi stāties Jēzus Kristus soģa krēsla priekšā, tāpat arī [gribam svinīgi apliecināt, ka] nerakstīsim un nerunāsim neko tādu, kas būtu pretrunā šim paziņojumam – ne slepeni, ne atklāti, bet gan ar Dieva žēlastību domājam pie tā palikt.”

Viņi varēja tā sacīt tikai tādēļ, ka droši zināja, ka nav mācījuši un ticējuši neko citu kā vienīgi to, ko māca Rakstu vārds, kas nāk no Dieva un vieno ar Dievu caur Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, kurš šajā Rakstu vārdā mums dots. Turklāt viņi zināja, ka ārpus šī vārda Viņš nav nekur citur satverams.

Ar šādu Rakstos pamatotu ticību un apliecinājumu mūsu tēvi bija gatavi stāties Dieva tiesas priekšā. Vai arī mēs, kas saucamies par viņu mantiniekiem, esam gatavi stāties Dieva pastarās tiesas priekšā ar to, ko mācām un apliecinām? Vai arī mūsu ticībai un apliecinājumam ir tas pats drošais un uzticamais Svēto Rakstu pamats? Tikai tad, ja mums ir tā pati vienīgi Rakstos pamatotā ticība un mācība, kas viņiem, tad mums būs arī vienīgi Rakstos apsolītā godība un svētlaime, ko viņi jau sasnieguši; šīs abas daļas ir kopā – otrā bez pirmās nav iemantojama.

[Pārpublicēts no LELB Teoloģijas žurnāls Nr.1 (2008)]


* – ἀναλογίαν τῆς πίστεως

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.