294. Kādus sakramentus Kristus ir iestādījis?


Svētie Raksti nemāca izredzēšanu pazudināšanai

Kalvinisti visā nopietnībā apgalvo, ka, tā kā Dievs dažus ir izredzējis mūžīgai dzīvošanai, tad pārējos Viņš, acīmredzot, ir izredzējis mūžīgai pazudināšanai. Citiem vārdiem, esot jābūt dusmības izredzēšanai, kura atbilstu žēlastības izredzēšanai (obligātā otrā puse).

Luterāņu noliedzošo attieksmi pret mūžīgo izredzēšanu pazudināšanai Kalvins nosodīja ar visasākajiem vārdiem (galēja nezināšana un bērnišķīgums; vairāk nekā bezgaumība).

Arī Konkordijas formulā atspoguļoto biblisko predestinācijas skatījumu Kalvina sekotāji dēvē par “nepārliecinošu”. Šeds vispār pilnībā ignorē luterāņu nostāju, visus kristiešus iedalot kalvinistus (vispārējās žēlastības noliegšana) un arminiāņos (pestīšanu vienīgi no žēlastības noliegšana). Viņa teoloģijas sistēmā nav vietas bibliskajai mācībai par mūžīgo pestīšanu, kuru apliecina luteriskā baznīca.

Taču Svētajos Rakstos nav pieminēta Dieva mūžīgās, žēlīgās izredzēšanas “otra puse,” jo, lai arī pirmā (izredzēšana mūžīgai dzīvošanai) tiek skaidri mācīta daudzās Rakstu vietās, otra (izredzēšana mūžīgai pazudināšanai) tiek skaidri noraidīta.

Ap.d.13:48 gan ir sacīts: “Cik mūžīgai dzīvībai bija izredzēti,” taču tam neseko turpinājums: “Cik bija izredzēti mūžīgai pazudināšanai, tie neticēja.” Gluži otrādi, kā patieso iemeslu tam, kādēļ vieni ticēja, bet otri nē, Raksti min viņu apzinātu pretošanos pasludinātajai žēlastībai (Ap.d.13:46: “Kad jūs to atmetat un sevi neturat par mūžīgās dzīvības cienīgiem, lūk, tad mēs griežamies pie pagāniem”). Kristus skaidri norāda, kādēļ daži nenāk pie ticības, sakot par tiem: “Jūs negribējāt” (Mt.23:37-38).

Saskaņā ar šo Svēto Rakstu spriedumu, luteriskā baznīca māca: visi, kuri tiek pestīti, it pestīti pēc žēlastības, taču visi, kuri iet pazušanā, tiek pazudināti tādēļ, ka paši pretojas Svētajam Garam (Hoz.13:9). Kalvinisms patiešām pasludina, ka arī tiem, kuri jau kopš mūžības ir nolemti pazušanai, Dievs arī piedāvā zināmu žēlastību (parasto žēlastību), savukārt saviem izredzētajiem Viņš piedāvā “neatvairāmu žēlastību,” taču tie ir tikai vēl vieni maldi, kuru nolūks ir pamatot maldus par mūžīgo pazudināšanu. Tādējādi, kalvinisms māca, ka Dievam piemīt pretrunīgas gribas, jo savā ārējā aicinājumā, kuru Dievs izsaka neizredzētajiem, Viņš izsaka vēlēšanos tos pestīt, savukārt, saskaņā ar Viņa mūžīgo pazudināšanas lēmumu (briesmīgais dekrēts), Viņš nevēlas tos pestīt. Raksti, turpretī, skaidri māca, ka arī tie, kuri noraida dievišķo žēlastību, ir nopietni aicināti (Ap.d.13:38-41; Mt.23:37-38: nopietns [patiess] aicinājums).

Vēl vairāk, apstāklis, ka Dievs apcietina to grēcinieku sirdis, kuri sākumā ir paši tās apcietinājuši (izrietošā [konsekventā] Dieva griba; 2.Moz.10:1; 5:1-23), nebūt nepierāda mūžīgo nolemtību pazušanai. Jo Raksti skaidri vēsta, ka apcietināšana ir dusmu un soda mērs, kurš vērtējams kā “atmaksa” (Rom.11:9) par to, ka viņi ir noraidījuši dievišķo žēlastību. ” Nocietināšana vienmēr ir pašnocietināšanās sekas.”

Tiesa, pēc savas dabas visiem kristiešiem piemīt tāda pati vaina (Rom.3:22-23), kā visiem citiem cilvēkiem, tā kā, salīdzinot viņus ar pazudušajiem, viņi ir “kā visi pārējie” (Ps.51:5; Jņ.3:5-6; Ef.2:3). Tādējādi, viņiem nav nekāda iemesla lielīties ar savu labumu un piedēvēt savu ticību un pestīšanu pašu nopelniem (1.Kor.4:7). Viņiem ir jāslavē un jāpateicas Dieva neaprakstāmajai žēlastībai, kura tos apveltījusi ar mūžīgo dzīvību.

Tomēr Svētie Raksti mums apliecina, ka Dievs visā nopietnībā piedāvā žēlastību arī tiem, kuri pretojas Svētajam Garam (Ap.d.13:46) un apcietina savas sirdis pret Viņa dievišķo Vārdu (Ap.d.7:51). Dievs lielā lēnprātībā panes pazušanai radītos dusmības traukus (Rom.9:22-23) līdz pat galam, lai arī tiem būtu iespēja atgriezties un tikt pestītiem (2.Pēt.3:9; Rom.2:4).

Tātad, Raksti pastāvīgi cildina Dieva neizsakāmo žēlastību, kurā Viņš piedāvā apžēlošanos un pestīšanu arī pazudušajiem, un līdz ar to, mācībai par mūžīgo atstumšanu nav nekāda bibliska pamata.

Runājot par Sv.Pāvila izteikumu, ka “Dievs [..] lielā lēnprātībā ir panesis pazušanai radītos dusmības traukus” (Rom.9:22), Konkordijas formula pamatoti saka:

“Tātad, šeit apustulis skaidri saka, ka Dievs ir panesis pazušanai radītos dusmības traukus, taču nav sacīts, ka Viņš ir padarījis tos par dusmības traukiem, jo, ja tāda būtu bijusi Viņa griba, tad Viņam nebūtu tos lielā lēnprātībā jāpanes. Taču vaina par viņu pazušanu pieder velnam un pašiem cilvēkiem nevis Dievam.”

Dievs patiešām ir “iepriekš” sagatavojies godībai žēlastības traukus (Rom.9:23), taču ne dusmības traukus, jo tie ir paši sevi nolēmuši pazušanai. Saskaņā ar Rakstiem, Dievs patiesi vēlas visu cilvēku pestīšanu (Jņ.1:29; 3:16; 2.Pēt.2:1). “Elle sākotnēji netika radīta cilvēkiem.” Cilvēki tajā nonāk tādēļ, ka ļaunprātīgi noraida Dieva žēlastību (skat. Mt.25:34: “Nāciet šurp, jūs mana tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma;” 41. pants: “Eita nost no manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem“).

Tādēļ izrietošā [konsekventā] Dieva griba , saskaņā ar kuru Dievs tiesā un soda visus, kuri netic Evaņģēlijam (Mk.16:16; Jņ.3:16-18, 36) ir jāuztver nevis kā mūžīgas pazudināšanas lēmums, jo, saskaņā ar savu pa priekšu ejošā griba, Dievs vēlas visu grēcinieku pestīšanu (2.Pēt.3:9; Mt.18:11; 1.Tim.2:4).

Ja tiek iebilsts, ka mēs nedrīkstam runāt par Dieva izrietošā [konsekventā] Dieva griba [pirmā griba] un pa priekšu ejošā griba [otrā griba], jo Viņā nav nedz pirms, nedz pēc tam, mēs atbildam, ka Dievs patiešām ir mūžīgais, nemainīgais Kungs, kurš nemainās, proti, kurā nav ne pirms, ne pēc tam (Mal.3:6; 1.Sam.15:29). Tomēr, tā kā pielāgojoties mūsu vājajai saprašanai, Dievs ir mums sevi atklājis kā mīlošu Kungu, kurš vēlas pestīt visus cilvēkus (Jņ.3:16-17), un vienlaicīgi arī kā taisnīgu Kungu, kurš uzliek mūžīgu sodu tiem, kuri netic Viņam (Jņ.3:18, 36), tad mums ir jārunā tāpat, kā to dara Raksti, attiecinot uz Dievu gan gribu pestīt, gan gribu pazudināt. Taču šī Viņa griba pazudināt nav Viņā žēlīgās izredzēšanas “otra puse,” bet gan drīzāk tas taisnais sods (atriebjošā taisnība), kuru Viņš uzliek visiem, kuri ļaunprātīgi noniecina Viņa pa priekšu ejošo gribu un nevēlas uzklausīt Viņa Vārdu (Rom.10:21).

Jau pārliecinājāmies, ka maldīgo mācību par “mūžīgo pazudināšanas lēmumu” nevar pamatot Rakstos un to pašu ir jāsaka arī par vēsturi . Tie patiešām ir kalvinisma maldi, kurš spriež tā: “Rezultāts ir Dieva nolūku interpretācija”. No apstākļa, ka ne visi cilvēki tiek pestīti vai ne visas tautas saņem Evaņģēlija svētību, kalvinisti secina, ka Dievs nevēlas tos pestīt. Taču arī šāda nostāja ir nebibliska, jo Raksti mūs brīdina nemēģināt izdarīt secinājumus no Dieva neizdibināmajiem spriedumiem, bet gan uzlūkot tos ar apbrīnu un pazemību (Rom.11:33-36).

Runājot par Dieva neizdibināmajiem spriedumiem, Konkordijas formula saka:

“Tāpat arī tad, kad mēs redzam, ka Dievs dod savu Vārdu vienā vietā, bet nedod to otrā; ka vienā vietā Viņš to atņem, bet citā atļauj palikt; arī ka viens tiek apcietināts un padarīts akls, nodots samaitāšanai, savukārt otrs, kura vaina patiesībā ir tāda pati, tiek atgriezts, utt. – visiem šādiem un līdzīgiem jautājumiem Sv.Pāvils nosprauž noteiktu robežu, cik tālu mēs varam iet, proti, ka mums ir vispirms jāatzīst Dieva spriedums [jo, runājot par pazudušajiem, Viņš mums liek pārdomāt Dieva taisno spriedumu un sodu par grēkiem]. Jo tas ir pilnīgi pelnīts sods par mūsu grēkiem, kad Dievs tā soda kādu zemi vai tautu par Viņa Vārda nievāšanu , ka sods attiecas arī uz pēcnācējiem, kā tas notiek ar jūdiem. [..] Tomēr, kas attiecas uz tām šīs diskusijas lietām, kuras krietni pārsniedz šīs robežas, tad mums kopā ar Sv. Pāvilu būtu jāliek pirksts pie lūpām un jāatceras Rom.9:20: “Cilvēka bērns! Kas tu tāds esi, ka gribi ar Dievu tiesāties?”"

Tātad, mēs nedrīkstam izdarīt tādu secinājumu, pie kāda ir nonākuši kalvinisti: “Tā kā Dievs nepestī visus cilvēkus, tad Viņš nevēlas visu cilvēku pestīšanu,” tādējādi mēģinot iedziļināties Dieva apslēptajā gribā; mums drīzāk vajadzētu vadīties pēc Dieva atklātās gribas, kura ir izteikta daudzās skaidrās Rakstu vietās, un liecina, ka Dievs “grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas” (1.Tim.2:4).

Kā vienu no “pazudināto mūžīgās nolemtības” pierādījumiem kalvinisti min arī Rom.9:18: “Tātad, kuru Viņš grib, to Viņš žēlo, un kuram grib, tam apcietina sirdi.” Taču šī Rakstu vieta nemāca mūžīgu izredzēšanu pazudināšanai, bet gan vienīgi atklāj Dieva bezgalīgo suverenitāti, pateicoties kurai Viņš nav pakļaujams cilvēku kritikai.

To, ka šie vārdi nenoliedz vispārējo žēlastību, skaidri apliecina tas, ko Sv.Pāvils māca Rom.10:21 un 11:32. Citiem vārdiem, Dievs gan “augu dienu savas rokas tur izplestas pret tautu, kas bija nepaklausīga un spītīga,” gan “visus pakļāvis nepaklausībai [proti, pasludinājis visus cilvēkus par zudušiem neticībā], lai pār visiem apžēlotos.” Tādēļ šī Rakstu vieta (Rom.9:18) nav vērsta pret vispārējo žēlastību, bet gan pret cilvēku lepno paštaisnības garu (Rom.9:16).

Konkordijas formula pareizi interpretē šo vietu, rakstot:

“Tiem, kuri tiek sodīti un saņem algu par saviem grēkiem, nav nodarīta netaisnība; bet citiem, kuriem Dievs dod un uztur savu Vārdu, ar kura palīdzību cilvēki tiek apgaismoti, atgriezti un uzturētu ticībā, Dievs par brīvu, bez pašu cilvēku nopelniem, dod savu tīro [bezgalīgo] žēlastību.”

Noslēgumā mēs varētu piebilst, ka, tāpat kā mēs nespējam atrisināt izredzētības noslēpumu, noliedzot pestīšanu vienīgi no žēlastības (sinergisms), tāpat mēs arī nespēsim to atrisināt, noliedzot vispārējo žēlastību, un, oponējot Rakstiem, piedēvējot Dievam mūžīgo pazudināšanas lēmumu. Abi šie “risinājumi” ir vienlīdz racionālistiski un ir tiešā pretrunā Dieva Vārdam.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.