236. Kāds ir Kristus Baznīcas garīgais liktenis?


Svētie Raksti – Dieva vārds

Atšķirībā no visām citām pasaules grāmatām, Svētie Raksti ir Dieva vārds. Gluži kā Platona raksti ir Platona vārdi un Cicerona raksti ir Cicerona vārdi, tāpat arī Jaunās un Vecās Derības Raksti, kurus pravieši un apustuļi sarakstīja, būdami Dieva iedesmoti, no sākuma līdz beigām ir paša Dieva vārdi. Tā nav kāda “dogmatiska konstrukcija”, kā to apgalvo teologi racionālisti, bet tā ir paša Dieva sniegta liecība. Tādējādi kristieši apliecina, ka Dieva vārds Bībelē ir nevis vienīgi iekļauts, bet gan ka tā ir Dieva vārds, proti, “Svētie Raksti un Dieva vārds ir sinonīmi termini.”

Tādēļ Svētie Raksti ir unikāla grāmata, jo tā nav nedz cilvēku radīta, nedz kāds dievišķi – cilvēcisks “atklāsmē sniegto pestīšanas faktu” pieraksts, bet gan paša Dieva iedvesmots un nekļūdīgs vārds. Kristīgo autoru darbos Dieva vārds ir iekļauts tik lielā mērā, cik viņi savus rakstus ir balstījuši Bībelē. Taču Raksti nepieder šai rakstu darbu kategorijai, bet paši par sevīm veido atsevišķu kategoriju. Tāda bija Lutera attieksme pret svēto Bībeli un tāda ir ikviena patiesi kristīga ticīgā attieksme, kurš nešaubīgi piekrīt tam, ko Luters raksta šajā sakarā:

“Jums ir jāapskata Raksti tā, lai jūs domātu, ka tos ir izrunājis pats Dievs”.

To pšu Luters atkārto, sacīdams:

“Svētie Raksti nav radušies uz zemes”.

Pat patiesi kristieši reizēm aizmirst šo ārkārtīgi svarīgo patiesību, jo Svētajos Rakstos Dievs uz mums runā ne tikai vienkāršā, ikdienišķā valodā, bet arī par gluži ikdienišķām lietām, kuras attiecas uz mūsu laicīgās dzīves jautājumiem. Faktiski, gluži kā pats Kristus savas uzturēšanās laikā uz zemes “tapa cilvēkiem līdzīgs” (Fil.2:7), tā ka daži uzskatīja, ka Viņš ir “Jānis Kristītājs, citi: Ēlija, vēl citi: Jeremija, vai kāds no praviešiem” (Mt.16:14), tā arī Dieva vārds Svētajos Rakstos ir izteikts ikdienišķā cilvēku valodā un pielāgots mūsu ikdienas laicīgajām vajadzībām. Luters brīdina visus ticīgos:

“Es no sirds lūdzu un brīdinu ikvienu dievbijīgu kristieti nejusties apvainotam par vienkāršo valodu un stāstījumu, ar kuru viņam bieži nāksies sadurties; lai viņš ne brīdi nešaubās, ka, lai cik arī vienkārši tas neizskatītos, tas ir nekas cits, kā dieviškā majestātiskuma, visuspēcības un gudrības vārdi, darbi, spriedumi un vēstījumi. Jo tie ir Raksti, kas padara vislielākos muļķus par gudriem un apdomīgiem, un tie ir atvērti tikai pazemīgajiem un vienkāršajiem, kā pats Kristus saka Mt.11:25. Tādēļ atmetiet savu lepnumu un augstprātības garu un uzskatiet Rakstus par visievērojamāko un visdārgāko svētnīcu, un visbagātīgākajām raktuvēm, kuras nekad nevar tikt pilnībā izsmeltas, lai jūs atrastu tajās dievišķo gudrību, kuru Dievs šeit izsaka tik skaidri un vienkārši, ka ar to apspiež mūsu lepnumu”.

Tādēļ, neskatoties uz to vienkāršību, mēs identificējam Svētos Rakstus ar Dieva vārdu un apliecinam, ka tas no sākuma līdz galam un ikvienā vietā ir Dieva vārds. To sakot, mēs sekojam paša Dieva dotajiem norādījumiem Svētajos Rakstos, jo, studējot šo grāmatu, mēs atklājam:

  • Ka Vecās Derības Raksti Jaunajā Derībā ir nepārprotami un tieši citēti kā Dieva vārds. Tā, piemēram, mēs lasām Mt.1:22-23: “Bet tas viss ir noticis, lai piepildītos, ko Tas Kungs runājis caur pravieša muti [Jes.7:14], sakot: “Redzi, jaunava būs grūta un dzemdēs dēlu,” utt.. Mt.2:15 mēs lasām: “Lai piepildītos Tā Kunga vārds, runāts ar pravieša muti [Hoz.11:1]: “No Ēģiptes es savu Dēlu esmu aicinājis.” Ap.d.4:25-26 tiek citēti Ps.2:1-2 vārdi un paskaidrots, ka Dievs tos ir runājis “ar sava kalpa, mūsu tēva Dāvida muti, caur Svēto Garu.” Ap.d.28:25 un turpm. tiek citēti vārdi no Jes.6:9-10 kā vārdi, kurus “Svētais Gars pareizi runājis caur pravieti Jesaju.” Ebr.3:7 un turpm. mēs atrodam citātu no Ps.95:7 un turpm., līdz ar nepārprotamu piebildi: “Kā Svētais Gars saka.” Visbeidzot, Rom.3:2 Svētie Raksti, kuri ir uzticēti Dieva Vecās Derības Baznīcai, tiek skaidri nosaukti par “Dieva vārdiem”. Patiesībā, saskaņā ar nepārprotamu Kristus liecību, Vecās Derības Raksti ir tik pilnīgs Dieva vārds, ka Viņš par tiem saka: “Raksti nevar tikt atcelti” (Jņ.10:35). Šajā gadījumā ārkārtīgi nozīmīga ir atsauce uz Ps.82:6, jo tur tiesneši tiek dēvēti par “dieviem”. Šāda apelēšana, saskaņā ar mūsu Pestītāja sacīto, nebija kļūda un nevarēja būt kļūda, jo “Raksti nevar tikt atcelti.” Tādēļ arī no šīs Rakstu vietas, tāpat kā no daudzām citām, mēs uzzinām, ka Bībele ir verbāli inspirēta, tā kā ikviens Rakstu vārds ir paša Dieva nemaldīgais vārds.

    To Rakstu citātu sēriju, kurā Vecās Derības Raksti tiek saukti par “Dieva vārdu”, papildina cita citātu grupa, kurā Raksti tiek atspoguļoti kā tik pilnīgi dievišķi, ka visām tajos paredzētajām lietām ir burtiski jāpiepildās, jā, ka viss, kas notiek šajā pasaulē, kā to atklāj Raksti, notiek pēc Dieva gribas. Tas nošķir Svētos Rakstus no cilvēcisku darbu kategorijas un ierindo tos atsevišķā kategorijā kā paša Dieva svēto Grāmatu. Tā Jņ.17:12 mūsu Pestītājs runā par Jūdas apostāzi un viņa dvēseles pazušanu, un piebilst, ka tas notika, “lai Raksti piepildītos.” Arī Kristus nodošanai un sagūstīšanai Ģetzemanes dārzā bija jānotiek, lai piepildītos Raksti (Mt.26:54). Līdzīgi mēs lasām Lk.24:44 un tālāk, ka Kristum bija jācieš, jāmirst un jāceļas no mirušajiem tādēļ, “ka visam bija notiek, kas par mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un psalmos [proti, visā Vecajā Derībā].” Olhauzenam ir taisnība, apgalvojot, ka Vecās Derības citāti Jaunajā Derībā netiek izmantoti kā pierādījumi no cilvēku sarakstītiem darbiem, bet gan kā neapstrīdamas dievišķu rakstu liecības. Bet to, ka Vecās Derības Raksti ir paša Dieva vārds, apliecina pats Kristus, sakot: “Jūs pētījat Rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīga dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par mani!” (Jņ.5:39).

  • Faktu, ka Jaunās Derības Rakstiem piemīt tāds pats kanonisks statuss, kā Vecās Derības Rakstiem, un tie tādēļ tieši tādā pašā veidā un vienlīdz lielā mērā ir Dieva vārds, pierāda virkne skaidru citātu. 1.Pēt.1:10-12 apustulis vispirms apstiprina faktu, ka Vecās Derības pravieši ir jau pirms krietna laika paredzējuši Kristus ciešanas un godību, kura sekos no “Kristus Gara viņos,” bet tad piebilst: “Viņiem tika atklāts, ka ne viņiem pašiem, bet jums nāk par labu tās lietas [Kristus ciešanas un godība], ko jums tagad pauduši tie, kas jums Evaņģēliju sludināja Svētajā Garā, kas no debesīm sūtīts.” Saskaņā ar šo citātu, Jaunās Derības apustuļi pasludināja Evaņģēliju tajā pašā Kristus Garā, kurš bija Vecās Derības praviešos, tātad viņu darbi ir tādā pašā ziņā un tikpat lielā mērā Dieva Vārds, kā praviešu darbi. Ja kāds iebilst, ka šis citāts attiecas uz apustuļu mutisko vārdu, mēs varam sniegt citātus, kuros apustuļi nostāda savu rakstīto vārdu vienā līmenī ar mutisko vārdu un pieprasa tam izrādīt tādu pašu cieņu un paklausību – 1.Jņ.1:3-4; 2.Tes.2:15; 1.Kor.13:47; 2.Kor.13:3. Kā 1.Pēt.1:10-12, tā arī Ef.2:20 apustuļu vārdam Jaunajā Derībā tiek piešķirts tāds pat dievišķs tituls un autoritāte, kā praviešu vārdam Vecajā Derībā, jo abi tiek pasludināti par pamatu, uz kura ir celta Baznīca. Turklāt Kristus skaidri norāda, ka kristieši ticēs Viņam un tādējādi tiks pestīti “caur viņu [apustuļu] vārdiem” (Jņ.17:20), jo vienīgi tas var sniegt dvēselēm pestīšanu (Rom.1:16; Jēk.1:21).

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.