342. Kas ir atklāta grēcinieka bikts?


Svētdienā pēc Ziemassvētkiem

Un Jāzeps un Viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja. Un Sīmeans tos svētīja un sacīja Marijai, Viņa mātei: “Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī. Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas.” Un tur bija praviete Anna, Fanuēla meita, no Ašera cilts, tā bija ļoti veca un pēc savām meitas dienām viņa bija dzīvojusi septiņus gadus ar savu vīru. Un tā bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem; tā nešķīrās no Tempļa, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu. Tā arī tai pašā stundā piegāja un slavēja To Kungu, par To runādama uz visiem, kas Jeruzālemē gaidīja uz pestīšanu. Un, visu pēc Tā Kunga bauslības izpildījuši, tie atgriezās Galilejā, savā pilsētā Nacaretē. Bet bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu. [Lk.2:33-40]

Mīļie draugi, pasaulē notiek daudz un dažādu lietu ar ko cilvēki brīnās. Bet kamēr pasaule pastāv nav nekas tāds ne redzēts, ne dzirdēts, ka jumprava , kas vīra nepazina, caur Svētā Gara apskaidrošanu taptu grūta un nesusi pasaules Pestītāju, Jēzu Kristu, kas ir Dieva Dēls. Šis brīnums ir vienreiz noticis, un nekad vairs neatkārtosies līdz pasaules galam. Tādēļ mēs allažiņ brīnīdamies dziedam:

Šis laiciņš visu prieku pilns,
Ka Dieva Dēls ir nācis,
No savas augstās Debespils,
Iegodināt mūs sācis:

Kas redzējs tādu zemošan?
Ko Dievs parādijs tev un man:
Kalps tapis mums bez grēkiem līdz,
Kas tomēr palīdz visiem drīz,
Nes mūsu grēku nastu.

Un lai arī šis augstais un lielais Kungs piedzimis lielā nabadzībā un tumšā stallī, Dievs viena alga šai brīnišķīgai lietai liek visā pasaulē kļūt zināmai. Jo eņģelis, kas pēc Dieva pavēles atklāja dzimšanas laiku pravietim Daniēlam [Dan.9:21], Marijai piesacīja, ka viņa būs pasaules Pestītāja māte, šīs vēstis aiznes ganiem uz lauka tajā naktī, ka piedzimis bērniņš: Jums šodien Pestītājs dzimis, kas ir Kristus, tas Kungs, Dāvida pilsētā.

Šo eņģeļu priecīgo pasludinājumu apliecina viss Debesu draudzes pulks, pilnā mutē dziedādams: Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.

Gani par šo brīnumu ne vien apspriedās savā starpā, bet arī izpauda tālāk vārdu, kas bija sacīts par šo Bērnu. Kas to dzirdēja, tas brīnījās, par to.

Par šī lietam visa pasaulē runāja to bērnu asinis, kurus ķēniņš Hērods lika nokaut, savā prātā domādams, ka tā varētu nokaut arī Jēzu Kristu, par kuru brīnīdamies runā visi, kam vien ir mute.

Joprojām mēs dzirdam, ka šī brīnišķīgā piedzimšana jo dienas jo vairāk tiek pasludināta tik labi jūdiem, kā pagāniem.

Evaņģēlijā mēs dzirdam, ka Jēzus bērniņu sešu nedēļu vecumā māte atnes uz baznīcu [templi], kur Viņš tiek atzīts, ka Sīmeāns un Anna par bērnu runāja visiem, kas Jeruzalemē gaidīja uz pestīšanu, un ka Sīmeāns bērnam īpaši [atsevišķi] un mātei īpaši [atsevišķi] pasludina [pa priekšu] to, kas tiem notieks. Tādēļ mēs tagad no mūsu svētā evaņģēlija ar Dieva palīgu dzirdēsim: Kas notika, kad Jēzus sešu nedēļu vecumā tika atnests uz templi.

Mīļie draugi, evaņģēlijs mums stāsta, kas notika Jeruzalemes templī sešas nedēļas pēc Jēzus dzimšanas. Kad jumprava Marija savu Dēlu ar upuri atnesa templī, saskaņā ar Dieva pavēli, tur bija arī vecais Sīmeāns, godīgs un dievbijīgs cilvēks, kurā dzīvoja Svētais Gars, un, kurš bija dzirdējis, ka viņš nemirs pirms nebūs redzējis tā Kunga Kristu, tas ir, Pestītāju Jēzu Kristu. Viņš noteiktā laikā, Svētā Gara mudināts, nāk uz Templi, ņem uz rokām bērniņu Jēzu, atzīst Viņu par savu Pestītāju, pateicas Dievam un saka Viņu esam pasaules Pestītāju, gaismu pagāniem un slavu Israēla ļaudīm.

To dzirdēdami, Jāzeps un Marija ļoti brīnījās. Ņemiet vērā, ka jūs šo vārdus labi saprotiet.

Jēzu tēvs un māte, Jāzeps un Marija, brīnījās par visiem vārdiem, ko lieli un mazi, jauni un veci, vīrišķi un sievišķi par šo bērniņu runāja. Tā kā šis bērns bija dzimis visiem par labu, tā arī visiem vajadzēja par viņu runāt.

Tā kā šie ļautiņi par šādu augstu lietu brīnās un apdomā, nevarēdami to nedz izdomāt, nedz izmanīt, tāpat mums arīdzan jādara Dieva lietās. Ko Dievs dara, to turi augstu, un “apdomā tā Kunga pavēles un pārdomā viņa baušļus vienumēr. Tas spēcinās tavu sirdi un tev tiks dota iekārojamā gudrība,” saka svētais Sīraks.

Ķēniņš Dāvis par sevi runā: “Es tad pieminu Tā Kunga darbus, es tad tiešām dziļi savā sirdī pieminu Tavus brīnuma darbus kopš senseniem laikiem. Es tad ilgi pārdomāju Tavus darbus, es apsveru sevī un paužu savās dziesmās visu, ko Tu dari. Ak, Dievs, Tavs ceļš ir svēts! Kur ir vēl kāds tik liels Dievs kā Tu, ak, Kungs? Tu esi Dievs, kas dara brīnumus; Tu esi tautām darījis zināmu Savu spēku.” [Ps.77:12-15]

Te jūs dzirdējāt, ko ķēniņš Dāvids darījis. Viņš arvien apdomāja Dieva brīnuma darbus, un uz tiem turēja savu sirdi. Ja jūs, mani draugi, arīdzan tāpat vienmēr apdomājiet Dieva darbus, tad jūsu sirdis jo dienas vairāk mīlestībā uz Dievu iekarsīs un līksmodamās turēsies pie Dieva un Viņā ticēs. Kad tu kādā nelaimē par Dieva vārdu un Viņa darbiem domāsi, tad tava sirds paliks mierīga un tu tapsi līgsms. Tā sacīja ķēniņš Dāvids, kas bija piedzīvojis daudz un dažādas grūtas dienas: “Ja Tava bauslība nebūtu bijusi mans prieks, es jau sen būtu aizgājis bojā savās bēdās.” “Kad man ir daudz sirdēstu, tad Tavs mierinājums arvien iepriecina manu dvēseli.” [Ps.119:92; 94:19]

Prieka mācītājs arīdzan saka vēl, ka vecais Simeāns, kamēr Jāzeps un Marija brīnījas par vārdiem ko dzirdēja par Jēzu, nāk klāt un svētī Jāzepu un Mariju, un visu labu novēlēdams, jau tagad pasludina, kas vēlāk notiks bērnam un Viņa mātei.

Par bērnu Simeāns saka mātei: Redzi, ņem vērā, ka tu pieminēsi manus vārdus. Šis, tavs Dēls, ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī. [Ps.118:22; Jes.8:14; Jes.28:16] Simeāns grib sacīt, ka Dievs savu Dēlu ir sūtījis būt par stūra akmeni, pie kā turēties un piecelties visiem, kas ir krituši grēkos, un kam caur šo bērnu jātop svētiem. Bet, Dievam žēl, daudz cilvēku necelsies, turēdamies pie šī akmens, bet dauzīsies un kritīs uz tā. Grēciniekiem Jēzus Kristus jāuzņem par savu Pestītāju, jātic Viņā, ka Viņš gana darījis par grēcinieku noziegumiem, nomaksājis un savas asinis izlējis, lai grēcinieki taptu svēti un Dievs viņiem būt žēlīgs.

Kad tie to nedara, kad ļaudis Viņu smādē, negrib uzņemt Viņa vārdu, nedz tam ticēt, tad viņi pie tā atdauzās kā pret akmeni. Tā nav Kunga Jēzus vaina, bet paša negantā un ļaunā cilvēka vaina.

Piekusis ceļa vīrs, atspiedies ar muguru pret akmeni, atpūšas. Un, kad celdamies viņš pret to atspiežas, tad akmens tam ir par labu. Bet kad pārgalvis, aplam staigādams sasitas un krīt pār tādu akmeni, tad tam akmens ir nederīgs un sagādā grūtības.

Bet tā nav akmeņa vaina, bet gan cilvēka, kas ejot neskatās apkārt.

Tāpat notiek šeit. Kas tic Jēzū Kristū, tas top atpestīts no grēkiem, bet kas netic, tas top pazudināts, un krīt [pār Kristu] elles ugunī. Tāds lai valka pats savu nelaimi!

Vēl Simeāns par bērnu Jēzu saka: Viņš ir likts par zīmi, kam runā pretī.

Es sacīšu jums vienu līdzīgu, kas palīdzēs jums saprast šos vārdus.

Ja mūsu cienīgs zemes kungs uzceltu ceļa malā kādu zīmi, kas ceļotajam ļautu saprast pa kuru ceļu iet, lai viņš neapmaldītos, tad svešs cilvēks šo ceļa zīmi un rādītāju uzlūkotu ar pateicību, bet paša ļaudis to uzskatītu par šaubīgu mērķi un zīmi. Tāpat Jēzus šajā pasaulē ir Debesu Tēva uzslietais ceļa rādītās, lai mēs varētu atrast mūžīgas dzīvības ceļu. Bet reti kurš Viņam seko un iet Debesīs. Daudzi par Viņu nebēdā, šauda un lād, kā dara jūdi. Citi domā Debesu ceļu atrast bez šīs zīmes, kā dara mūki. Bet tie ļoti allojas.

Klausīsimies arī ko saka prieka mācītājs par dievbijīgo Annu. Viņa bija praviete. Dievs viņai bija devis dāvanu zināt nākošās lietas. Viņas tēvs bija Fanuēla meita, no Ašera cilts. Tā nebija godājama tauta, bet Dievs caur šo atraitni augsti pagodināja viņas cilti. Viņai bija vairāk kā simts gadu. Jo šeit ir rakstīts, ka viņa dzīvoja ar vīru septiņus gadus, un atraitne ir astoņdesmit četrus gadus. Pirms viņa apņēma vīru, viņa būs bijusi kādus seš- vai septiņpadsmit [septiņpadesmit] gadus veca.

Tik garā laikā viņa būs piedzīvojusi daudz nelaimes, un Dievu bīdamās būs dažkārt nopūzdamās gaidījusi Kungu Jēzu. Būdama tajā laikā baznīcā, viņa nāca klāt un runāja par bērnu Jēzu visu labu.

Mīļie bērni, šī vecā atraitne vēl būdama meitas kārtā [iz]turējās godīgi. Viņa nebija puišu bāba, kā, Dievam žēl, šinīs laikos meitas puišiem vairāk pakaļ tekā, nekā puiši meitas prec. Tādēļ dažai pirms laika klēpis kļūst pilns, un viņa nonāk lielā kaunā. saka svētais Salamans. “Skaista sieva bez savaldības [orig.-saprašanas] un goda ir kā zelta gredzens cūkas purnā [oriģ.-smecerī].” [Sal.pam.11:22]

Arī būdama laulībā šī atraitne izturas godīgi. Viņa ciena un mīl savu laulāto draugu, kā savu sirdi. Un tā būs visām sievām tagad dzīvot ar saviem vīriem. “Braša sieva ielīksmo vīru, mierā aizritēs viņa mūžs. Kā saule ceļas Kunga debeslokā, tā labas sievas skaistums – viņas nama rotā.” [Sīr.gudr.26:2,16] “Kam piešķirta augsti tikumīga sieva, tas lai apzinās, ka viņa ir cildenāka nekā visdārgākā pērle.” [Sal.pam.31:10]

Un atraine būdama, arīdzan dzīvoja godīgi. Viņa kalpoja Dievam, gavēdama dienām un naktīm, tas ir, nepierijās un nepiedzērās, bet gādīgi turējās ēšanā un dzeršanā, lai varētu no sirds pielūgt Dievu.

Daža atraitne, pirms vīrs aprakts, jau uz citu domā un skatās. Bet tādam Dievs savu kārību arī atmaksā, kad viņas dabū tādu, kas pēdīgo šiliņģi izplītē, zirgu izmaina, govi, katlu, saktu un sakšu iztērē, par pateicību sakuļ kaulus un beigās pametis postā mājvietu, aizbēg.

Cita atraitne nododas plītēšanai [dzeršanai], domājot, kas tagad, ja vīra nav, to liegs. Tā viņa iztērē visus vīra iekrājumus. Pēc tam tādai jāubago un jāklaiņo.

Tādēļ mācieties meitas izturēties godīgi un kaunīgi. Kad Dievs liek jums dzīvot laulībā, mīļojiet [mīliet] savus draugus. Ja pēc Dieva prāta topat atraitnes, esiet mierā, kalpojiet Dievam, ejiet baznīcā. Neskraidiet pa visiem ciemiem, bet palieciet sētā, strādājiet savu darbu un ticiet uz Dievu no sirds. Viņš jums palīdzēs, būs jūsu Tēvs, kas pasargās jūs no visa ļauna. To lai dod jums un man Jēzus Kristus.

Ak, palīdz, nedz mūs atstāj Dievs,
Mūs savas avis gani,
Uz tev mēs sev palaižamies,
Glāb mūs, kā pats samani,
Mūs tavus ļaudis, tavu saim`
Dod pēc šām bēdām mier` un laim`
Tad mūžam tevi teiksim. Āmen.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.