57. Kas ceturtajā bauslī tiek noteikts vecākiem?


Svētdienā pēc Lieldienām

Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: “Miers ar jums!” Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: “Mēs To Kungu esam redzējuši.” Bet viņš tiem sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: “Miers ar jums!” Pēc tam Viņš Tomam saka: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” Toms atbildēja un sacīja Viņam: “Mans Kungs un Mans Dievs!” Jēzus viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā. [Jņ.20:19-31]

I

Tālāk evaņģēlists Jānis raksta, ka Toms nav bijis kopā ar citiem mācekļiem, kad Kungs Kristus pirmoreiz viņiem parādījās Lieldienu vakarā. Un tas nav noticis nejauši, ka pirmoreiz Jēzus ir nācis tad, kad Toms nav bijis klāt – Viņš būtu varējis izvēlēties arī tādu brīdi, kad sastaptu vienkopus visus mācekļus, ieskaitot Tomu. Taču viss ir noticis tieši tā, kā šeit aprakstīts – lai mums tiktu sniegta mācība un mierinājums, un lai Kristus augšāmcelšanās tiktu apstiprināta ar vēl jo spēcīgāku liecību. Pirmoreiz pēc savas augšāmcelšanās Kristus ir parādījies visiem mācekļiem, kas bija sapulcējušies vienuviet; pēc astoņām dienām – kā šodien – Viņš atkal parādās visiem, jo šoreiz arī Toms ir viņu vidū. Šī otrā parādīšanās un atklāsme ir notikusi tikai Toma dēļ, un tā ir vēl skaistāka un varenāka, nekā pirmā.

Bet vispirms mēs šeit redzam, cik nabadzīga un nožēlojama ir cilvēka sirds, kad tā kļūst tik vāja, ka to vairs neizdodas stiprināt. Gan Toms, gan visi pārējie mācekļi bija pieredzējuši laiku, kad viņi varēja būt sava Kunga tuvumā un nevien dzirdēja, kā Viņš ar lielu spēku mācīja tautu, bet arī redzējuši lielas brīnumu zīmes, ar kurām Viņš apstiprināja savu mācību, dziedinādams aklos, tizlos, spitālīgos, kurlos un pat uzmodinādams trīs mirušos, no kuriem īpaši jāpiemin Lācars, kas jau četras dienas bija gulējis kapā. Un šķiet, ka Toms bija pats drošsirdīgākais no mācekļiem – Jņ.11:16 rakstīts, ka tad, kad Kristus gribējis atgriezties Jūdejā pie mirušā Lācara, Toms sacījis: “Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!” Tādi krietni cilvēki ir Kristus apustuļi, it īpaši Sv. Toms, kam, šķiet, ir bijusi pati vīrišķīgākā sirds visu mācekļu vidū; turklāt mācekļi vēl nesen bija redzējuši, kā Kristus uzmodināja no mirušajiem Lācaru, kas jau četras dienas bija gulējis kapā; viņi pat bija ēduši un dzēruši kopā ar uzmodināto Lācaru. Un tomēr viņi vēl nespēj ticēt, ka pats Kungs ir augšāmcēlies no mirušajiem un atkal kļuvis dzīvs.

Tā nu apustuļu piemērā redzam, cik niecīgi esam – kad Kristus atrauj no mums savu roku un tiekam atstāti paši savā vaļā, mēs vairs neesam gluži nekas. Sievas – Magdalēna un citas, tāpat arī paši apustuļi jau bija pasludinājuši, ka ir redzējuši augšāmcēlušos Kungu. Tomēr Sv. Toms vēl negrib tam ticēt; viņam pat nepietiek Kristu tikai redzēt un aplūkot naglu rētas Viņa rokās – Toms liek savus pirkstus šajās rētās un savu roku Kunga sadurtajos sānos. Mīļais apustulis pats sevi grib atzīt par pazudušu un nolādētu, tādēļ, ka viņš nespēj ticēt. Jo bez ticības mācībai par Kristus augšāmcelšanos nevar būt ne grēku piedošanas, ne pestīšanas; jo tieši šajā mācībā atrodams viss ticības un mūžīgās dzīvības spēks, – kā Sv. Pāvils 1.Kor.15:14, 17–18 saka: “Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība. Un, ja Kristus nav uzmodināts, tad jūs vēl esat savos grēkos. Tad arī tie ir pazuduši, kas Kristū aizmiguši.” Arī Sv. Toms domā iet to pašu ceļu – viņš negrib būt atpestīts, bet pazudis, jo nevēlas ticēt, ka Kristus ir augšāmcēlies. Un viņš arī tiktu savā neticībā samaitāts un pazudināts, ja Kristus ar šo atklāsmi nebūtu viņu izglābis.

Tā nu Svētie Raksti ar šo piemēru mums māca, ka bez ticības esam vienkārši akli un pilnīgi nocietināti. Rakstos arvien varam redzēt, ka cilvēka sirds ir pati cietākā lieta – vēl cietāka par tēraudu un dimantu. Un otrādi – kad sirds kļūst bikla, nemierīga un mīksta, tad varam teikt, ka ne ūdens, ne eļļa nav tik mīksta, kā cilvēka sirds.

Rakstos aplūkotajos notikumos redzami daudzi piemēri, kas to apstiprina. Mozus darīja daudz biedinošu zīmju un brīnumu faraona acu priekšā, tā, ka viņam nebija ko iebilst, jā, viņš pats savām acīm redzēja, ka tas, kas šādas lietas dara, ir Dieva pirksts; faraons pat atzina, ka ir grēkojis pret Dievu un Viņa tautu, tomēr viņa sirds nocietinājās arvien vairāk, līdz Tas Kungs viņu kopā ar visiem Israēla tautas ienaidniekiem nonāvēja jūras vidū. Tāpat notika arī ar jūdiem – jo spēcīgāk Kristus ar vārdiem un darbiem apliecināja, ka Viņš ir tas, kurš bija apsolīts tēviem, tas, kurš svētīs viņus un visu pasauli, jo vairāk jūdi saniknojās un iedegās naidā pret Kristu; viņu naidam, zaimošanai un vajāšanām nebija gala – viņi nerimās, līdz bija piesprieduši savam Kungam un Dievam visapkaunojošāko dieva zaimotāja un nemiera cēlāja nāvi un piesituši Viņu krustā starp diviem ļaundariem. Te neko nelīdzēja arī tas, ka pats tiesnesis Pilāts jūdu priekšā apliecināja, ka Kristus nav vainīgs, un visa radība izturējās citādi, nekā parasti, apliecinādama, ka tās Kungs un Radītājs karājas pie krusta; turklāt arī viens no ļaundariem atklāti apliecināja, ka Tas, kurš karājas pie krusta un mirst, ir Ķēniņš, kam pieder mūžīga Valstība; un pagānu virsnieks, visiem dzirdot, sauca: “Patiesi, šis bija Dieva Dēls,” Mt.27:54. Tas viss – es saku – neko nepalīdzēja, lai atgrieztu jūdus.

Bezdievīgā, nolādētā pasaule arvien rīkojas tieši tā: jo vairāk Dievs parāda savu žēlastību un dara tai labu, jo niknāka un nepateicīgāka tā kļūst. Tagad mums visiem patiesi pienāktos no sirds pateikties Dievam, ka Viņš šajā Pastardienas priekšvakarā tik šķīstā un skaidrā veidā atklājis savu Vārdu, no kā mēs uzzinām, cik nenovērtējamus dārgumus Viņš mums Kristū ir dāvājis, proti – ka caur Kristu esam atpestīti no grēka, taisnoti un ievesti mūžīgā dzīvošanā. Kā pasaule pret to izturas? Kā jau arvien – tā nerimstas zaimot, lamāt un nolādēt šo žēlastības un dzīvības Vārdu; pasaule vajā un nonāvē tos, kuri šo Vārdu apliecina. Un, lai gan tā dzird, ka Dievs briesmīgi sodīs šādu grēku, un tie, kas tādas lietas dara, nonāks elles ugunī un mūžīgā pazušanā, – pasaule daudz neraizējas, bet paliek pārdroša un cietsirdīga, it kā Dieva draudi būtu tikai joks – to tagad redzam pie pāvesta un viņa sekotāju pulka. Un tomēr Dieva dusmība ir tik briesmīga, ka tās priekšā bīstas visa radība. Tādēļ – patiesi ir tā, ka ne akmens, ne tērauds vai dimants nav tik ciets, kā neatgriezīga cilvēka sirds.

Turpretī tad, kad sirds izbīstas un ir nemierīga, tā kļūst mīkstāka par ūdeni un eļļu; kā Raksti saka, tā bīstas pat no čabošas lapas. Un, ja šāds izbiedēts cilvēks, būdams viens savā kambarī, izdzird kādā kaktā baļķu krakšķēšanu vai čīkstēšanu, tam šķiet, ka istabā dārd pērkons un sper zibens – viņš iekrīt tādās bailēs (un es esmu redzējis daudz šādu izbiedētu cilvēku), ka neviens nespēj viņu mierināt, nedz stiprināt; visi sprediķi un mierinājuma vārdi izrādās pārāk vāji, lai klusinātu izbiedēto sirdi. Tā nu cilvēka sirds nezina mēru – tā ir vai nu koka un akmens cieta, nedomādama ne par Dievu, ne par velnu, vai arī – pārlieku nemierīga, bailīga un izmisusi.

Tā arī apustuļi šeit ir tā pārbiedēti un izbijušies, redzēdami, ka viņu Kungs ticis tik briesmīgi izsmiets, apspļaudīts, sadurts un beigu beigās miris apkaunojošā nāvē pie krusta, ka nu viņiem dūša ir papēžos – lai gan agrāk, kad Kristus bija mācekļu vidū, tie bija droši un drošsirdīgi, tā, ka Jēkabs un Jānis uzdrīkstējās vēlēties, kaut uguns nāktu no Debesīm un aprītu samariešus, kuri negribēja uzņemt Kristu, – kā lasām Lk.9:54 –, mācekļi ar lielu lepnumu sacīja, ka Jēzus Vārdā viņiem pakļaujas arī velni; un Toms mudināja pārējos, teikdams: “Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!” Pēteris pats pirmais tvēra zobenu, lai atvairītu tos, kas gribēja sagūstīt Kristu. Bet tagad mācekļi lielās bailēs guļ ieslēgušies un negrib nevienu ielaist savā mājvietā. Tādēļ arī mācekļi satrūkstas, kad Kungs nāk un sveicina viņus. Un (kas sevišķi skaidri norāda, ka šie ļaudis ir pavisam izbiedēti un zaudējuši drosmi) viņi pat iedomājas, ka redz garu jeb spoku. Nu viņi uzreiz ir aizmirsuši visus brīnumus, zīmes un vārdus, ko bija redzējuši un dzirdējuši, kad Kristus bija viņu vidū; šīs četrdesmit dienas pēc augšāmcelšanās, pirms Kristus šķīrās no saviem mācekļiem, Viņam patiesi bija daudz darba – Kristum vajadzēja parādīties un atklāties dažādos veidos – gan sievām, gan apustuļiem, gan katram atsevišķi, gan visiem kopā, turklāt ēst un dzert kopā ar viņiem; tas viss bija vajadzīgs tādēļ, lai viņi būtu pārliecināti, ka Kristus ir augšāmcēlies. Un tomēr šiem cilvēkiem to ir grūti aptvert.

Turklāt šis četrdesmit dienas mūsu Kungs vēl runāja ar viņiem par Dieva Valstību, paskaidrodams Rakstu vārdus. Un Dieva Valstībai bija jānāk un jābūt tādai Valstībai, kurā visām tautām Kristus Vārdā tiek sludināta grēku piedošana. Un nu, kad Viņam bija jātiek uzņemtam mākonī un aiznestam projām no viņiem, tie jautā: “Kungs, vai Tu uzcelsi Israēlam valstību?” – viņu domas par Kristus Valstību ir pavisam citādas, nekā viss, ko Viņš tiem iepriekš bija sacījis. Te nu tu redzi, cik ļoti grūti ir darīt biklās, izbiedētās sirdis drošas un stipras, un sniegt tām pareizu mācību, lai tās zinātu, kāds Ķēniņš ir Kristus un ko Viņš ar savu nāvi un augšāmcelšanos paveicis.

Tā nu gan cilvēka sirds cietība, gan tās biklums nav vārdos izsakāms. Kad nekādas briesmas nedraud, tā ir pārlieku cieta un nocietināta, tā, ka nemaz neņem vērā Dieva dusmas un draudus. Kaut arī cilvēks dzird un klausās par to, ka Dievs sodīs grēku ar mūžīgu nāvi un pazušanu, tomēr tā turpina dzīvot pārgalvīgi, būdama augstprātības, skaudības un citu netikumu pārpilna. Turpretī tad, kad sirds sāk baiļoties un bīties, tā krīt tādā izmisumā, ka nav saprotams, kā tai varētu palīdzēt. Tas tiešām ir liels posts, ka esam tik nelaimīgi cilvēki. Ja mums nekā netrūkst, tad dzīvojam grēkos pavisam bez bailēm un kauna, jā, mēs esam nejūtīgi kā līķi; ja kāds mums ko saka, vārdi atsitas kā pret klinti. Turpretī tad, kad viss mainās, kad mēs sākam sajust savu grēku un bīties no nāves, Dieva dusmības un tiesas priekšā, mēs atkal sastingstam – mūs pārņem tādas bailes u bēdas, ka neviens nespēj mūs mierināt un stiprināt; jā, mēs bīstamies tieši no tā, kam vajadzētu nest mums mierinājumu – kā mācekļi izbijās, ieraudzījuši Kristu, kas nāca pie viņiem tieši tādēļ, lai darītu tos priecīgus un drošus. Un Kristus nevar tikt galā ar šiem ļaudīm – Viņam jāpūlas visas četrdesmit dienas un – kā jau sacīts – jāizmanto dažādi mierinājumi un zāles, tomēr Viņam tik tikko izdodas mācekļus piecelt un stiprināt – līdz beidzot Viņš tiem var dot īstu, stipru dzērienu, proti – Svēto Garu, kas viņus ielīksmo un dara pavisam drošus, tā, ka nu viņi vairs nav bikli un izbijušies.

II

Un visbeidzot – Sv. Toma piemērā mums tiek parādīts Kristus augšāmcelšanās spēks. Iepriekš esam dzirdējuši, cik cieši un pat stūrgalvīgi viņš turas pie savas neticības, tā, ka, lai gan visi pārējie mācekļi viņam apliecina, ka ir redzējuši augšāmcēlušos Kungu, tomēr Viņš vienkārši negrib tam ticēt. Šķiet, Toms ir bijis krietns, drosmīgs vīrs, kas mēdzis katru lietu labi pārdomāt un nav gribējis uzreiz ticēt citu sacītajam. Viņš bija redzējis, ka pirms trim dienām Kungs tika sists krustā, ka Viņa rokās un kājās tika iedzītas naglas un sānos iedurts šķēps. To viņš bija tik ļoti ņēmis pie sirds, ka vienkārši nepievērsa uzmanību tam, ko citi runāja par Kristus augšāmcelšanos. Tādēļ viņš spītīgi saka: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” Tā Toms stipri pārspīlē – viņš nevien atsakās ticēt savām acīm, bet grib aptaustīt Kristu ar rokām – itin kā gribētu sacīt: neviens mani nepierunās ticēt; es palikšu pie sava “nē” tik nelokāmi, ka neticēšu pats savām acīm, kaut arī redzēšu – kā jūs sakāt – ka Kungs ir augšāmcēlies. Ja jau man jātic, tad lai Viņš nāk man tuvāk, tik tuvu, ka, ja vien tas būtu iespējams, es varētu aizskart ar roku Viņa dvēseli un pieskarties Viņa acīm.

Toms tiešām cieši un spītīgi turas pie savas neticības. Viņš arī spriež pavisam nesaprātīgi, gribēdams likt savus pirkstus Kristus brūcēs. Jo viņam būtu vajadzējis būt pietiekami gudram, lai iedomātos, ka tad, ja Kristus ir atkal dzīvs, uzvarējis nāvi un atbrīvojies no visām pēriena un ērkšķu kroņa radītajām brūcēm, Viņš būtu varējis sadziedēt arī šīs piecas brūces.

Šis piemērs tiek rādīts, lai sniegtu mums mierinājumu – te redzam, ka arī izciliem apustuļiem ir nācies kļūdīties un paklupt. Mēs redzam, kā Kristus savā Valstībā izturas pret vājajiem – Viņš panes pat tos, kuri ir tik cieti un spītīgi, kā Toms; arī tos Kristus negrib nolādēt, nedz atstumt, ja vien tie vēlas palikt Viņa mācekļi, nevis pārgalvīgi zaimot Viņu un kļūt par viņa ienaidniekiem. Tā Kristus mums māca neapgrēcināties un nekrist izmisumā, sastopoties ar šādiem ļaudīm, bet, sekojot Kristus piemēram, izturēties pret tiem saudzīgi, ar savu spēku kalpojot viņu vājumam, līdz arī viņi spēs piecelties un atkal kļūt stipri.

Taču vēl jo vairāk šis piemērs kalpo tam, lai mūsu Kunga augšāmcelšanās tiktu nevien pārliecinoši parādīta un apliecināta arī ar šī neticīgā un stūrgalvīgā Toma palīdzību, kas līdz pat astotajai dienai pēc Kristus augšāmcelšanās notikuma bija palicis šādā neticībā un gluži vai pavisam sastindzis, bet – lai Kristus augšāmcelšanās spēks tiktu iepazīts un nāktu mums par labu – kā redzam notiekam pie šī Toma, kas ar šo spēku tiek vests ārā no neticības un nonāk pie ticības, tiek izglābts no šaubām un nonāk pie drošas atziņas, tā, ka nu spēj sniegt skaistu, brīnišķīgu liecību.

Tas – evaņģēlists saka – notiek tikai astotajā dienā pēc Kristus augšāmcelšanās, kad Toms, pretodamies pārējo mācekļu liecībai, tikai nocietinās savā neticībā un jau ir gluži kā miris; neviens necer, ka Kristus varētu īpaši parādīties šim neticīgajam māceklim. Bet tad Viņš nāk un rāda tieši tās pašas brūces – tik svaigas, kā tās bija pirms astoņām dienām, kad Kristu redzēja pārējie mācekļi; Viņš mudina, lai Toms liek savus pirkstus Viņa naglu rētās un sānos. Kristus pārliecina Tomu, ļaudams viņam nevien redzēt, kā redzējuši citi, bet arī sataustīt un sajust šīs brūces, – kā Toms bija sacījis: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās…” Un Kristus saka: “Neesi neticīgs, bet ticīgs!”

Te tu redzi, ka Kristus neapstājas tikai pie paša notikuma, bet rīkojas tā, lai Toms kļūtu ticīgs un spētu celties augšām no savas stūrgalvīgās neticības un grēka. Tas arī notiek – drīz vien Toms sāk runāt un saka: “Mans Kungs un mans Dievs!” Nu viņš ir pavisam cits cilvēks, ne vairs Tomas Didimus, (kas nozīmē – Dvīnis, nevis, kā nepareizas izpratnes dēļ šis vārds tiek tulkots – “šaubīgais Toms”), kāds viņš bija vēl pirms neilga laika, sastindzis un pamiris neticībā, negribēdams ticēt, kamēr nebūs licis savus pirkstus Kristus brūcēs, Nu viņš pēkšņi sniedz šādu brīnišķīgu apliecību un sāk sludināt par Kristu, sacīdams to, ko šajā laikā vēl nebija sludinājis neviens apustulis, proti – ka Kristus, kas nu ir augšāmcēlies, ir patiess Dievs un patiess Cilvēks. Tie ir tik lieliski vārdi, ko Toms saka – “Mans Kungs un mans Dievs!” Toms nav piedzēries un nerunā pa jokam, tāpat viņš nedomā par kādu neīstu dievu – tādēļ viņš noteikti nemelo. Un arī Kristus šajā brīdī Tomu nenosoda, bet apstiprina viņa ticību; tātad mācekļa vārdi ir patiesi un nopietni.

Kristus augšāmcelšanās spēks panāk to, ka Sv. Toms, kas bija grimis neticībā un nocietinājies vairāk, nekā visi pārējie, tik pēkšņi pārvēršas, kļūstot pavisam cits cilvēks un pats apliecina, ka nevien tic Kristus augšāmcelšanās notikumam, bet – Kristus augšāmcelšanās Tomu tā apskaidro, ka nu viņš pavisam droši tic un apliecina arī to, ka Kristus, viņa Kungs, ir patiess Dievs un patiess Cilvēks, caur kuru arī Toms, tāpat kā tagad ir cēlies no neticības, visu grēku avota, tā arī Pastarā dienā celsies augšām un līdz ar Kristu dzīvos mūžīgā, neizteicamā godībā un svētlaimē. To pieredzēs ne tikai Toms, bet visi, kas tam tic – kā Kristus pats Tomam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!”

Visbeidzot – lasot par to, ka Toms licis savus pirkstus Kristus brūcēs, es negribu ļauties kārdinājumam sākt spriedelēt par to, vai Kristus miesā arī pēc augšāmcelšanās palikušas brūces un naglu rētas; un šīm brūcēm, katrā ziņā, bija jāizskatās nevis šausminošām, kā tas ir citkārt, bet skaistām un mierinošām. Vai brūces ir bijušas svaigas, kā to attēlo gleznotāji – lai pētī citi. Bet ir jauki, ja ar šādu gleznu palīdzību vienkāršajam cilvēkam tiek atgādinātas Kristus ciešanas un brūces. Ir arī iespējams, ka Kristus savā miesā saglabājis šādas zīmes jeb rētas, kas Pastarā dienā droši vien atmirdzēs vēl daudz skaistāk un lieliskāk, nekā visa Viņa miesa. Tad Kristus rādīs šīs brūces visai pasaulei, – kā Raksti saka: “…tie raudzīsies uz Viņu, ko tie sadūruši,” Cah.12:10. Taču to es ļaušu ikvienam pārdomāt un apcerēt pašam.

Bet galvenā lieta, kas mums no šīs Evaņģēlija vietas ir jāmācās, ir ticība tam, ka Kristus augšāmcelšanās kļuvusi par mūsu īpašumu un paveic mūsos to, ka arī mēs ceļamies augšām no grēka un nāves – kā Sv. Pāvils arvien bagātīgiem un mierinošiem vārdiem runā par šo mūsu ieguvumu, un arī pats Kristus šeit saka: “Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” Sv. Jānis šī evaņģēlija noslēgumā māca un mudina gūt no Kristus augšāmcelšanās šādu labumu; viņš saka: “Tas viss ir rakstīts, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā.”

Tie ir vareni un skaidri vārdi, kas brīnišķīgi slavē ticību un sniedz mums liecību, ka caur ticību noteikti iemantojam mūžīgo dzīvošanu. Šie vārdi arī skaidri rāda, ka ticība nav kāda tukša, nedzīva doma par Jēzus augšāmcelšanās notikumu, bet pārliecība par to, ka Viņš ir Kristus, apsolītais Ķēniņš un Pestītājs, Dieva Dēls, caur kuru mēs visi tiekam atpestīti no grēka un mūžīgās nāves; tādēļ jau Kristus ir miris un augšāmcēlies. Vienīgi Viņa dēļ iemantojam mūžīgo dzīvību – Viņa Vārdā – nevis Mozus, ne mūsu pašu vai kāda cita vārdā, tas ir – ne Bauslības, nedz arī mūsu cienīguma vai darbu dēļ, bet tikai un vienīgi Kristus nopelna dēļ ,– kā arī Sv. Pēteris Ap.d.4:12 saka: “Nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.”

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.