30. Ko Dievs aizliedz ar otro bausli?


Svētdarīšanas un labo darbu nepieciešamība

Luteriskajā baznīcā ir dedzīgi ticis apspriests jautājums, vai ir pareizi sacīt: “Labie darbi ir nepieciešami”. Tie, kuri atbildēja noliedzoši, bija izpratuši vārdu “nepieciešami” kā apzīmējumu piespiešanai un, līdz ar to, visu izteikumu: “Labie darbi ir nepieciešami”, viņi izprata kā: “Ticīgie ir spiesti darīt labus darbus.” Šādu izteikumu viņi pamatoti uzskatīja par nebiblisku, tādēļ viņi noraidīja Lutera un gneziolutertāņu viennozīmīgos apgalvojumus, ka “labie darbi ir nepieciešami.”

Svētdarīšanas un labo darbu nepieciešamība


Lai arī Konkordijas formula atzīst, ka “ticīgie veic labos darbus nevis piespiedus ceļā, bet gan no laba prāta, būdami svēti darīti ticībā,” tā tomēr uzstāj, ka izteikums: “Labie darbi ir nepieciešami,” ir biblisks. Tādēļ tā saka:

“Daži mēdz apgalvot, ka labie darbi nav nepieciešami, bet ir brīvprātīgi [spontāni], jo tos neizraisa bailes un bauslības sods, bet tie ir darāmi no brīva gara un ar priecīgu sirdi.”

Un vēlreiz:

“Kas attiecas uz labo darbu nepieciešamību vai brīvprātīgumu, tad ir acīmredzams, ka Augsburgas ticības apliecībā un tās Apoloģijā bieži ir atkārtots, ka labie darbi ir nepieciešami; tāpat arī, ka ir nepieciešams darīt labos darbus, kuriem arī ir obligāti jāseko ticībai un salīdzināšanai; tāpat arī, ka mums ir noteikti jādara tādi labie darbi, kurus Dievs ir pavēlējis. Tāpat arī pašos svētajos Svētajos Rakstos, runājot par to, kas mums ir pavēlēts darīt, saskaņā ar Dieva pavēlēm, norādījumiem un gribu, tiek lietoti vārdi nepieciešami, vajag, kā arī ir modālajā nozīmē (Rom.13:5; 1.Kor.9:9; Ap.d.5:29; Jņ.15:12; 1.Jņ.4:21). Tādēļ tie, kuri ir šeit minētos izteikumus [..] atmetuši vai sagrozījuši to īsteno, kristīgo jēgu, ir rīkojušies netaisni; jo tie ir lietoti, lai atspēkotu epikūriešu maldus, kuri daudziem palīdz radīt sev nedzīvu ticību vai krāpt sevi, jo tajā nav grēku nožēlas un labo darbu, it kā sirdī vienlaicīgi varētu būt patiesa ticība un arī ļaunprātīgi nolūki palikt un turpināt savos grēkos, kas nav iespējams; vai it kā cilvēkam patiešām varētu būt īsta ticība, taisnība un pestīšana, lai arī pats viņš būtu kā samaitāts un neauglīgs koks, no kura nekad nenāk labi augļi, neatkarīgi no tā, vai viņš dzīvo savos grēkos pret savu sirdsapziņu, vai ar nolūku iesaistās tajos atkal un atkal, jo tas viss ir nepareizi un maldīgi.”

Tādējādi, Konkordijas formula, no vienas puses, izslēdz iespēju pārprast terminus nepieciešams, vajag, ir utt., un, no otras puses, sniedz biblisku pamatojumu svētdarīšanas un labo darbu patiesai nepieciešamībai. To, ko Svētie Raksti māca par svētdarīšanas un labo darbu nepieciešamību, varētu iedalīt divās lielās grupās:

  • Svētdarīšana un labie darbi nav nepieciešami pestīšanai. Šī patiesība ir skaidri mācīta Rakstos, kuri attiecina pestīšanu vienīgi uz Dieva žēlastību Kristū (Ef.2:8-9; Rom.4:6), tajā pašā laikā, ar norobežojuma partikulām viennozīmīgi izslēdzot visus cilvēku darbus, gan tos, kas notikuši pirms attaisnošanas, gan tos, kas tai seko: “bez bauslības darbiem,” “bez darbiem” (Tit.3:3-7).

    Romas katoļu teologi māca, ka labie darbi ir nepieciešami attaisnošanai un pestīšanai (Tridentas koncils, VIII ses., 24. kan.). Jezuīti apgalvo, ka pestīšana ir gūstam vienīgi no labajiem darbiem, citi, savukārt, uzskata, ka tā ir gūstama ar Kristus un labo darbu palīdzību (Tridentas koncils). Tomēr abi šie viedokļi anulē žēlastību un ved grēcinieku uz elli. Arī mūsdienu racionālisitiskie teologi māca to, ka pestīšanai ir nepieciešami labie darbi; šie maldi izriet no maldīgās mācības par attaisnošanu no darbiem.

    Konkordijas formula pamatoti saka:

    “Šeit mums ir ļoti jāuzmanās no tā, lai darbi netiktu ievilkti un sajaukti ar mācību par attaisnošanu un pestīšanu. Tādēļ mēs pamatoti noraidām pieņēmumu, ka ticīgajiem pestīšanai ir nepieciešami labie darbi un bez tiem nav iespējams tikt pestītam. Jo tas ir tiešā pretrunā mācībai par … (partikul) mācībās par attaisnošanu un pestīšanu, tas ir, tie ir pretrunā ar vārdiem, ar kuriem Sv. Pāvils ir pilnībā izslēdzis mūsu darbus un nopelnus no mācības par attaisnošanu un pestīšanu, un ir attiecinājis visu vienīgi uz Dieva žēlastību un Kristus nopelnu, kā tas ir paskaidrots iepriekšējā artikulā. Un vēl tie [..] atņem samaitātajiem, nemiera pilnajiem prātiem Evaņģēlija mierinājumu, liek tiem šaubīties, ir daudzējādā ziņā bīstami, stiprina pārliecību par paša cilvēka un viņa darbu taisnību; turklāt tos pieņem pāvestieši un tie ir viņu interesēs, kuras ir vērstas pret skaidro mācību par pestīšanu ticībā. Vēl vairāk, tie ir pretrunā ar pilnīgi skaidriem un vienkāršiem vārdiem, kā ir rakstīts: “.. teic svētīgu tādu cilvēku, kam Dievs piešķir taisnību neatkarīgi no darbiem,” Rom.4:6.”

    Mūsu ticības apliecības nepāprotami noraida ne tikai dziļos t.s. majorisma maldus, proti, ka pestīšanai vai tās gūšanai ir nepieciešami labie darbi, bet tikpat kvēli tās vēršas kā pret antibibliskām arī pret vēlākām, nedaudz modificētām majorisma formām (Majors, Meniuss), proti, ka labie darbi ir nepieciešami, lai saglabātu ticību jeb pestīšanu. Tā kā pestīšana cilvēkam netiek dota viņa labo darbu dēļ, tad tā arī netiek saglabāta viņā, pateicoties labajiem darbiem, bet vienīgi, pateicoties Svētajam Garam, ar Evaņģēlija starpniecību un ticībā (Fil.1:6; 1.Pēt.1:5; 2.Tim.1:12-14; 2.Tes.3:3).

    Konkordijas formula pamatoti noraidīja majorisma maldus, jo to avots bija Melanhtona sinergisms (“Labie darbi ir cēlonis bez kā nav, tādēļ tie ir nepieciešami pestīšanai), ko Luters tik dedzīgi nosodīja, vienlaicīgi mēģinot piespiest savu kolēģi atteikties no šiem maldiem. Skat. Dr. Brentes “Vēsturisko ievadu Konkordijas grāmatai“:

    “Tā ir tīra Erasma mācība un nekas nevar būt vēl radikālāk atšķirīgs no mūsu mācības;”

    un arī:

    “Sacīt, ka jaunā mācība ir cēlonis bez kuras nav mūžīgās dzīvības, nozīmē sabradāt Kristu un Viņa asinis.”

    Lai arī ir taisnība, ka ļauni darbi iznīcina ticību (Ef.4:30; 5:5; 1.Kor.6:9 un tālāk; Gal.5:21; Rom.8:13; Kol.3:5-6), nav tiesa, ka labie darbi uztur ticību. Patiesībā, ja darbus, pat pašus labākos darbus, iepin mācībā par attaisnošanu un pestīšanu, tad ticība tiek sagrauta un pestīšana kļūst neiespējama (Gal.3:10; 5:4).

    Ticīgo labie darbi ir zīmes, kas liecina par viņu ticību un atrašanos žēlastības stāvoklī; taču tie nav cēlonis bez kā nav un vēl jo mazāk – cēlonis pestīšanai. Tie, kuri māca, ka labie darbi saglabā ticību, noliedz centrālās attaisnošanas un pestīšanas mācības, kuras māca Svētie Raksti un luteriskās ticības apliecības, pieslejoties pāvestiešu aizstāvētajiem semipelagiāņu maldiem, ka ticība pestī tādēļ, ka tā dara mīlestības darbus. Citiem vārdiem, noraidot pestīšanu vienīgi ticībā, viņi balsta savu attaisnošanu darbos.

    Runājot par Ebr.12:14, ar kura palīdzību majoristi mēģināja pamatot savu maldu mācību, varētu sacīt:

    1. šis pants uzrunā tos, kuriem jau ir ticība un, tātad, arī pestīšana (Ef.2:8-9; Jņ.5:24), jo šie vārdi vēršas pie ticīgiem kristiešiem, kuriem ir jādzenas pēc svētas dzīves tādēļ, ka viņiem jau ir pestīšana (Ebr.12:1-2; Kol.3:1 un tālāk; 2.Kor.7:1).
    2. Šie vārdi, kā par to liecina viss konteksts, kalpo kā brīdinājums no maldīgas drošības sajūtas un tādējādi ir uzskatāmi par daļu no dievišķās bauslības, kura ir jāattiecina uz tiem kristiešiem, kuri izkropļo ticību, ignorējot svētdarīšanu (Ebr.12:15-17). Tādēļ šī Rakstu vieta neattiecas uz mācību par attaisnošanu un pestīšanu; citiem vārdiem, to nedrīkst lietot, lai sajauktu bauslību ar Evaņģēliju, kas bija majorisma liktenīgā kļūda.

    Taču pat jaunās paklausības jeb svētdarīšanas jomā nav pareizi apgalvot, ka labie darbi ir nepieciešami pestīšanai. Kristieša jaunā paklausība pamatā ir bauslības ievērošana (Rom.13:8-10) un, tā kā mēs nevaram sacīt, ka pestīšanai ir nepieciešama bauslības ievērošana, tad nav arī pareizi apgalvot, ka pestīšanai ir nepieciešama jaunā paklausība (labie darbi). Tādēļ mēs noraidām majorismu gan tā sākotnējā, gan modificētajā formā, gan tad, kad tas tiek saistīts ar attaisnošanas mācību, gan tad, kad ar svētdarīšanas mācību. Majoristu apgalvojums: “Labie darbi ir nepieciešami pestīšanai,” jau pašos pamatos ir nepareizs un ir pretrunā skaidrajai mācībai.

    Oponējot majorismam, Amsdorfs paziņoja, ka “labie darbi ir kaitīgi pestīšanai.”

    Konkordijas formula atzīst, ka šī izteikuma pamatā ir patiesība, ka labie darbi ir kaitīgi pestīšanai tādā gadījumā, ja ticīgais balsta tajos savu ticību. Ticības apliecības atzīst, ka šādā ziņā labie darbi ir kaitīgi pestīšanai.

    Konkordijas formulā mēs lasām:

    “Kas attiecas uz izteikumu, ka labie darbi var būt kaitīgi pestīšanai, tad mēs to skaidrojam šādi: Ja kāds vēlētos ievilkt labos darbus mācībā par attaisnošanu vai balstīt tajos savu taisnību, vai pestīšanu, lai ar to palīdzību izpelnītos Dieva žēlastību un pestīšanu, tad tādam ne mēs, bet pats Sv. Pāvils saka un atkārto to trīs reizes (Fil.3:7 un tālāk), ka šādam cilvēkam viņa darbi ir ne tikai veltīgi, bet arī kaitīgi. Taču pie tā nav vainīgi paši labie darbi, bet gan nepamatota uzticēšanās šiem darbiem, kas ir pretrunā ar skaidro Dieva Vārdu.”

    No otras puses, Konkordijas formula nosoda Amsdorfa izteikumu no trijiem citiem aspektiem:

    1. tādēļ, ka “labie darbi, ja tie tiek darīti ar pareizu pamatojumu un pareiziem nolūkiem ticīgajos ir zīmes, kuras liecina par pestīšanu” (Fil.1:28);
    2. tādēļ, ka “tā ir Dieva griba un skaidra pavēle, lai visi ticīgie darītu labus darbus, kurus viņos izraisa Svētais Gars;” un
    3. tādēļ, ka “Dievs viņiem sola bagētīgu atalgojumu šajā un nākamajā dzīvē.”

    Šo iemeslu dēļ mēs nedrīkstam vienkārši sacīt: “Ticīga cilvēka labie darbi kaitē viņa pestīšanai.”

    “Šis izteikums mūsu baznīcās ir apspriests un noraidīts, jo šādā vienkāršā veidā izteikts tas nav patiess un var atnest ļaunumu, vājinot disciplīnu un kārtību, un sekmējot barbarisku, izlaidīgu, pārgalvīgu, epikūrisku dzīvošanu.”

  • Izteikums: “Svētdarīšana un labie darbi ir nepieciešami,” ir biblisks un tādēļ ir paturams. Raksti runā par jauno paklausību kā par nepieciešamību (Rom. 13:5; Ap.d.5:29). Kristiešiem “ir nepieciešami paklausīt valdībām;” viņiem “vairāk jāklausa Dievam, kā cilvēkiem.” Šo Rakstu vietu nozīmi nedrīkst vājināt vai modificēt, bet tās ir jāmāca tieši tādas, kādas tās ir. Ja tās tiek skaidrotas nepareizi, šie skaidrojumi ir jāizlabo, jo cilvēks nedrīkst mainīt dievišķās gribas prasības vai Dieva Vārdu, pielāgojot to savas grēcīgās sirds tieksmēm. Ticīgajam ir jāpieaug svētdarīšanā un ir jādara labie darbi, jo to pieprasa Dievs (1.Tes.4:3; 1.Jņ.3:23).

    Konkordijas formula uzstājīgi atkārto, ka labie darbi un svētdarīšana ir nepieciešama. Tā saka:

    “Mēs nosodam un noraidam maldīgos epikūriešu uzskatus, proti, ka nekādi grēki vai ļaundarības, pat ja tās tiek darītas apzināti un labprātīgi, nespēj cilvēkam atņemt viņa ticību, taisnību un pestīšanu, bet ka kristietis, lai arī viņš bez bailēm un kauna pakļaujas savām ļaunajām iekārēm, pretojas Svētajam Garam un apzināti grēko pret savu sirdsapziņu, tomēr saglabā Dieva žēlastību, taisnību un pestīšanu. Oponējot šiem maldiem, ticībā attaisnotajiem kristiešiem ir biežāk jāatkārto un jāatgādina Dieva nemainīgie, bargie draudi un brīdinājumi, kuri izteikti 1.Kor.6:9; Gal.5:21; Ef.5:5; Rom.8:13; Kol.3:6.”

    Lai arī ar šiem vārdiem Konkordijas formula uzsver labo darbu nepieciešamību, tā vienlaicīgi uzsver arī to, ka šī nepieciešamība netiek izprasta kā piespiedus nepieciešamība, bet gan kā Kristus pavēles, rīkojuma un gribas, un mūsu pienākuma nepieciešamība, jo “tiem, kurus ir atbrīvojis Dieva Dēls, patiesi labi darbi būtu jādara labprātīgi un no brīva prāta” (Ps.110:3; 54:6; 2.Kor.9:7; Rom.6:17). Konkordijas formula saka: “Lietojot vārdu nepieciešams, mēs to nedomājam kā piespiešanu, bet gan kā Dieva nemainīgās gribas paustu rīkojumu.”

    Ja tiek vaicāts, kā labā ticīgajiem ir jādara labie darbi, tad atbilde ir šāda:

    1. Dieva labā, jo ar saviem labajiem darbiem ticīgie kalpo Viņam (Rom.12:1-2);
    2. savā labā, proti, lai gūtu kādas patiesas zīmes, kuras liecinātu par viņu atrašanos žēlastības stāvoklī (1.Jņ.3:14; Mt.6:14-15; 1.Pēt.2:9), jo ticīgo jaunā paklausība un labie darbi patiešām ir ārēja Svētā Gara liecība;
    3. pasaules bērnu labā, kuru priekšā ticīgajiem būtu jāapliecina Evaņģēlija patiesīgums un spēks ar svētu dzīvi, tādējādi pamudinot viņus uzklausīt Dieva Vārdu un tikt pestītiem (1.Pēt.2:12; 3:1-2; Mt.5:13-16).

    Tomēr šī jaunā paklausība nenāk no bauslības spaidiem (Rom.7:22), lai arī bauslība arī ticīgam cilvēkam kalpo kā spogulis, groži un ceļvedis (Ps.1:2; 119:1; 1.Kor.9:27; Rom.7:18-19; 5.Moz.12:8, 28, 32) – apstāklis, kurš ir jāizmanto pret visām iespējamām antinomiānisma formām (Johans Agrikola, apm. 1535.) – bet gan no ticības dārgajam Kristus evaņģēlijam, kurš ieraksta bauslību sirdī (Jer.31:31 un tālāk), tādējādi rosinot ticīgajā vēlēšanos un dedzību darīt ikvienu labu darbu (Ps.110:3; 2.Kor.9:7; 1.Pēt.5:1-4). Tomēr termini labprātīgi un brīvprātīgi nedrīkst tikt traktēti tā, “it kā tie [ticīgie] varētu tos [labos darbus] darīt vai nedarīt, vai ka viņi varētu vai drīkstētu rīkoties pretēji Dieva bauslībai un tomēr saglabāt ticību, Dieva labvēlību un žēlastību”.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.