23. Kādas trīs lietas valda sirdī tam, kas paļaujas vienīgi uz Dievu?


Svētdarīšanas iekšējās norises

Ticībā Kristum ticīgais kļūst par jaunu būtni (Ef.4:24; Kol.3:10; 2.Kor.4:16; 5:17), kura pakļaujas Dieva gribai (Rom.7:22) un pilnībā dzīvo vienīgi Dievam, mītot nule kā gūtajā jaunajā garīgajā dzīvā (Rom.6:1-11).

Svētdarīšanas iekšējās norises


Tomēr, neskatoties uz to, ka ticīgais tādējādi kalpo Dievam pēc savas jaunās iekšējās būtības jeb jaunā cilvēka, kurš viņā ir ienācis atgriešanā (Ef.4:24; Rom.7:22, 25), viņā vienlaicīgi saglabājas arī vecais cilvēks jeb viņa dabas samaitātība (Ef.4:22; 2.Kor.4:16 ; Rom.6:6; 7:18), tādēļ pēc savas vecās dabas viņš ir pakļauts grēkam (Rom. 7:18-24) un pastāvīgi pretojas, un cīnās pret Garu (Gal.5:17).

Tādēļ svētdarīšana cilvēkā izpaužas kā viņa jaunās iekšējās būtības cīņa pret miesu ar tās vājībām un kārībām (Gal.5:24), pretojas tās ļaunajām vēlmēm, novērš tās ļaunos nodomus un dara to, kas ir patīkams Dievam, nepakļaujoties savas samaitātās dabas kārdinājumiem. Tā ir gara cīņa pret miesu, kuru Raksti tik nopietni pieprasa no visiem ticīgajiem. Negatīvā izpausmes formā viņi ar ticības palīdzību allaž apspiež savu veco cilvēku, bet pozitīvā – pastāvīgi tērpjas jaunajā cilvēkā, kurš ir radīts pēc Dieva tēla – patiesā taisnībā un svētumā (Ef.4:24; Kol.3:10).

“Vecais cilvēks” ir samaitātā daba jeb prāts; “jaunais cilvēks” – prāts, kurš pakļaujas Dieva gribai. Lai arī ticīgais, tik tālu, cik viņš ir jaunais cilvēks, ir pilnīgi svēts (Rom.6:1-11; Ef.4:24; 1.Jņ.3:9), vecais cilvēks viņā ir un paliek pilnīgi samaitāts (Rom.7:18). Svētdarīšana ir panākama nevis pārveidojot viņu (Rom.8:13; Gal.5:24), bet gan sitot viņu krustā un nonāvējot (Mt.18:8-9).

Runājot par gara cīņu pret miesu, kristietim būtu jāievēro šādas lietas:

  • Ticīgajā notiekošā pastāvīgā cīņa starp abām dabām neliecina par to, ka viņš ir atkritis no žēlastības, kā to pārbaudījuma stundās iedomājas daudzi patiesi kristieši, bet gan, gluži otrādi, apliecina viņa atrašanos žēlastības stāvoklī (Rom.7:22-25). Garīga nāve iestājas vienīgi tad, kad cīņa pret miesu ir mitējusies (Rom.8:13).
  • Tā kā vecais cilvēks ticīgajā allaž paliek samaitāts un pēc miesas ticīgie nav neko labāki par neticīgajiem, kuri nekad nav atdzimuši (Jņ.3:5-6), ticīgajam nav jābūt pārsteigtam, ja viņa laicīgā daba viņu mudina izdarīt pat ļoti smagus grēkus (Rom.7:18; 1.Tes.4:3-7). No otras puses, šim apstāklim būtu viņu jāpamudina nemitīgi turpināt mērdēt savas miesas darbus un sist krustā pašu miesu (Rom.8:13; Gal.5:24; Kol.3:5; 1.Kor.9:27; Mt.18:8-9).
  • Cīņa pret miesas dabu ir gan grūta, gan sāpīga, jo tā ir vērsta pret paša ticīgā ļauno miesu (Ebr.12:1). Tomēr labajai ticības cīņai pret miesu ir jāturpinās līdz pat galam (1.Tim.6:12; 2.Tim.4:7). Liels mierinājums ticīgajiem ir tas, ka pat vislielākajiem Bībeles svētajiem nācās pastāvīgi karot pret savu ļauno miesu (Rom.7:24).
  • Raksti apliecina ticīgajiem, ka cīņā pret miesu viņi, galu galā, gūs uzvaru, ja vien turēsies pie Dieva Vārda un tādējādi ļaus Svētajam Garam darboties viņu sirdīs (Jņ.15:7-8; Ef.6:17; Rom.8:37; Lk.18:26-27; 2.Kor.12:10; 4:8 un tālāk, utt.). Tas tiek saprasts tā, ka šādai pastāvīgai Dieva Vārda lietošanai ir jāsaistās arī ar nemitīgām, dedzīgām lūgšanām (Mt.26:41; Ef.6:18).
  • Svarīgs kristīgās cīņas priekšnosacījums ir allaž atbildēt uz ļaunajiem miesas impulsiem un iekārēm ar iekšējā cilvēka svētajiem impulsiem un vēlmēm. Citiem vārdiem, kad kristietis izjūt kārdinājumu sacelties pret Dievu, lai viņš sāk to slavēt un pateikties Viņam; kad viņu nomoka nešķīstas domas, lai viņš vēl jo vairāk tiecas pēc šķīstības, kuru svētais Pestītājs pieprasa no saviem mācekļiem; ja viņam īsti nevedas labo darbu darīšana, lai viņš vēl jo dedzīgāk seko sev priekšā nospraustajam labestības mērķim, utt.. Tomēr lai to sasniegtu, viņam ir jāzin Dieva Vārds un, līdzīgi Kristum, jāsagaida ikviens kārdinājums ar atbilstošām Rakstu vietām (Mt.4:1-11).

Noslēgumā mēs vēl varētu piebilst, ko šajā nozīmīgajā jautājumā saka Luters:

“Šī dzīve nav taisnība, bet drīzāk pieaugšana taisnībā; nav veselība, bet drīzāk ārstēšanās; nav esība, bet drīzāk veidošanās; nav atpūta, bet gan drīzāk darbošanās. Mēs vēl neesam tie, kas mēs būsim, bet mēs augam tajā virzienā; šis process vēl nav noslēdzies, tas turpinās. Tās nav beigas, bet gan pats ceļš. Vēl viss nemirdz uzvaras spožumā, taču viss jau tiek spodrināts.”

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.