49. Kā mēs pasargājam Dieva Vardu svētu?


Svētceļojumi

Latvijā ir kāda tradīcija, par kuru pēdējos gados ir ļoti daudz rakstīts un tajā pat laikā arī daudzi par to klusē. Vai luterānim būtu jādodas svētceļojumā uz Aglonu?

Svētceļojumi


Šī tradīcija ir ikgadējie svētceļojumi uz Aglonu, kā arī pašas svētku svinības Aglonā 15. augustā, kas veltītas Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanai miesīgi un garīgi. Šie svētki tiek plaši atspoguļoti masu informācijas līdzekļos. Reliģiskā un laicīgā prese ir pilna ar dažādiem aprakstiem, intervijām un fotoattēliem par svētceļojumu un pašiem svētkiem. Svētceļojuma dalībnieki stāsta par svētceļojumā piedzīvoto svētību un gūto pieredzi, par pārvarētajām grūtībām un saņemto gandarījumu. Fotoreportāžās tiek bagātīgi rādīts tas, kas tajā laikā redzams vai uz visiem Latvijas lielceļiem: svētceļnieku pulciņi, nogurušas, bet laimīgas sejas, marles saitēm notītas kājas, kas savainotas ceļā, taču svētceļojums, par spīti visam, tiek turpināts līdz gala mērķim…

Tas ir tas, par ko tiek runāts, tomēr ne mazāk pārsteidzošs ir tas, par ko tiek klusēts.

Tas, par ko tiek klusēts, ir visai pretrunīgā pareizticīgās baznīcas, luterāņu, kā arī daudzo evaņģelikālo baznīcu un grupu noraidošā attieksme pret šo pasākumu. Protams, arī es labprāt smalkjūtīgi un kautrīgi klusētu, jo arī es zinu apustuļa Pāvila sacīto: “Lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai sakarā ar svētkiem”, taču es netaisos “mest akmeņus svešā dārziņā”, bet gribu runāt tikai par savējiem, t.i. ­ evaņģēliski luteriskajiem.

Bieži jādzird, ka šajos svētceļojumos uz Aglonu piedalās arī daudzi luterāņi. Ir pat tādas luteriskās draudzes, kurās tiek rīkoti īpaši ekumēniski dievkalpojumi par godu kādai cauri ceļojošai svētceļnieku grupai un kurās stihiski (vai organizēti?) veidojas grupas, kas dodas līdzi uz Aglonu. Tajā pat laikā kāda luterāne, ko mīļi katoļu draugi bija pieaicinājuši kādai svētceļnieku grupai par ārsti, zināja stāstīt, ka šajā grupā, kurā bijis arī krietns pulciņš ekumēniski noskaņotu luterāņu, ik vakaru pie ugunskura kāds populārs katoļu priesteris stāstījis, cik slikta un nepilnīga ir luteriskā baznīca, ka pestīšana tajā ir apdraudēta. Katru vakaru kāds luterānis esot ticis “atgriezts vienīgās un īstenās” Romas baznīcas klēpī, jo tur esot “īstie priesteri” un “īstie sakramenti” utt. Pārējie vēl “neatgrieztie” luterāņi ar nodurtām galvām un smagām sirdīm klīduši apkārt kā gaidīdami savu kārtu.

Šeit negribētu strostēt tās “noklīdušās avis”, kas iemaldījušās “svešā kūtī”, kā arī tās draudzes, kuras “labo attiecību” vai pārprastas kristīgās mīlestības dēļ rīko “svētceļojuma atbalsta” dievkalpojumus. Par to patiesībā būtu jāraksta cits raksts ar nosaukumu “Nepasludinātais vai draudzei nozagtais Evaņģēlijs Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā.” Tuvojoties jauna svētceļojuma laikam, gribētos tikai atgādināt tiem samulsušajiem evaņģēliskajiem (t.i. luterāņiem), kuri svārstās savās sirdīs šīs lietas dēļ, ka ir kādi nopietni vērā ņemami apstākļi, kas neļauj evaņģēliskajam kristietim raudzīties uz šo svētceļojumu kā uz jauku pārgājienu vai ekskursiju kopā ar patīkamu kristīgu kompāniju. Šīs lietas būtība ietiecas dziļi Kristus dotajā Evaņģēlija pasludināšanas pavēlē un patiesas kristīgas mīlestības būtībā. Mums evaņģēliskajiem ir daudz ko šajā sakarībā pārdomāt un liecināt citiem.

Vispirms jāapzinās tas, kādam notikumam par godu notiek svētceļojums uz Aglonu un paši masveidīgākie katoļu svētki 15. augustā. Ilgus gadsimtus šajā datumā austrumu un rietumu kristieši ir pieminējuši Dievmātes miršanas dienu. Tikai pavisam nesen (1950.gadā) pāvests Pijs XII, pamatojoties uz dogmu par pāvesta nemaldību, “ex cathedra” pasludināja dogmu par Jaunavas Marijas uzņemšanu debesīs miesīgi un garīgi. Šai mācībai nav ne mazākā pamata Bībeles liecībās un tā ir nopietnā pretrunā ar to pestīšanas vēsti, kuru atrodam Bībelē. Ir daudz dažādu nebībelisku lietu, kam Romas baznīca ir gadu gaitā ticējusi, šo savu ticību aizstāvējusi un citādi domājošos vajājusi. Cauri viduslaikiem līdz pat mūsdienām tiek uzturēti visneiedomājamākie ticējumi un pielūgšanas. Vēl pavisam nesen “Katoļu dzīvē” varējām lasīt pavisam nopietni domātus apgalvojumus par kādu Sv. Benedikta medaljonu, kuram piemītot tik brīnumainas īpašības, ka tas palīdzot aizsargāties pret zagļiem un pret reketieriem, kā arī pret dažādām slimībām (ārējām ­ kad ar medaljonu paberzē slimās vietas, iekšķīgām ­ kad medaljonu pavāra ūdenī un novārījumu dzer). Tāpat arī pasaulslavenajā Ķelnes katedrālē uz altāra ir relikviju lāde ar, kā tiek apgalvots, trīs ķēniņu (austrumu gudro), kas pielūdza Jēzus bērniņu Gaspāra, Baltazāra un Melhiora pīšļiem. Gribi tici, gribi ­ netici… To varētu uzskatīt arī tikai par aplamu baznīcas tradīciju. Citādi ir ar dogmām. Par dogmām pasludina tikai tās mācības, kuras nepieciešamas pestīšanai.

Vispirms mums ir skaidri jāapzinās pašiem un jāliecina citiem, ka nekādi dogmati, kas nav pamatoti Rakstos, baznīcā nav ieviešami, jo tas ir pretēji kristīgajai ticībai; tā nedarīja pat apustuļi savā pilnvarā. Arī apustuļi mācīja un rakstīja saskaņā ar Rakstiem, savu liecību apstiprinot ar Rakstu tekstiem. Pat mūsu Kungs Jēzus Kristus sevi pilnībā pakļāva Rakstu liecībām un rīkojās saskaņā ar tām, kaut arī Viņš, būdams Rakstu Ķēniņš, varēja rīkoties citādi.

Tātad ne Jēzus, ne apustuļi nenodevās prāta patvaļai, bet sludināja un darbojās saskaņā ar Rakstiem. Arī mums tāpat ir jāsludina un jādarbojas, ja gribam pestījošo Evaņģēliju paturēt tīru, skaidru un neaptumšotu. Lūkojoties uz Jēzu un apustuļiem, patiesi var sacīt, ka Raksti laika ziņā ir pirms Jaunās Derības baznīcas, kura pamatojas iemiesotajā Kungā un apustuļu mācībā.

Apustulis Pēteris pavisam noteikti saka: “..jo mēs nedzenamies pakaļ izgudrotām pasakām, kad mēs jums esam sludinājuši mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet mēs paši Viņa augsto godību ar acīm esam redzējuši”, kā arī: “Un mums ir jo stiprs praviešu vārds, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami it kā sveci, kas spīd tumšā vietā.”

Kristīgā mācība nav kāds reliģiski celsmīgu un pamudinošu pasaku un leģendu apkopojums, bet patiesa, skaidra, gudra un Bībelē pamatota liecība par Dieva darbiem, jo citādi mēs būtu Dieva viltus liecinieki. Un nav nekā ļaunāka, kā būt par Dieva viltus lieciniekiem, pat ja tas šķiet ļoti dievbijīgi un to prasa kāds mūsu pašu iedomāts labums.

Nākamā lieta, kas katram evaņģēliskajam jāapzinās, ir tā, ka katrs dogmats, kas nostāda blakus trīsvienīgajam Dievam vēl ko dievišķu un pestīšanā līdzdalīgu, laupa godu patiesajam Dievam un pagodina to dievu, par kuru čūska Ēdenes dārzā čukstēja ausī Ievai: “Jūs būsit kā dievi..” Šādi patvaļīgi dogmati nemāca paļauties uz Dievu, kura vienīgā rokās ir pestīšanai nepieciešamais, bet gan uz cilvēku. Lai cik liels un cēls šis cilvēks arī būtu, likt savu cerību pat uz vissvētāko cilvēku ir aplami, jo Dievs caur pravieti Jeremiju saka: “Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem.” (17:5) Varbūt kāds gribētu sacīt, ka dogmati attiecībā uz Jaunavu Mariju vai svētajiem, kurus ieviesuši Romas baznīcas tēvi, nav jāņem vērā kā nepieciešami pestīšanai. Tiem varētu ticēt tie, kuri tiem grib ticēt, bet, kuri negrib, var arī neticēt. Jāteic, ka nelgas un neprāši ir tie, kas savām vai citu iegribām par prieku ievieš mācības, kuras neder pestīšanai; tas ir gluži tāpat kā dot uz nāvi slimajam cukurūdeni zāļu vietā.

Kristīgā mīlestība neprasa, lai mēs piekrītam un pieklājīgi mājam ar galvu, kad kāds māca to, kas vien viņam ienāk galvā. Patiesa kristīgā mīlestība prasa ar visu noteiktību brīdināt no aplamām mācībām un mācītājiem. Dievs mums ­ luterāņiem devis īpašu un godpilnu uzdevumu: turēt augstu Kristus un Svēto Rakstu karogu. Ja mēs dodamies līdzi tur, kur apliecina neskaidras un nedrošas lietas, mēs šo karogu ne vien izlaižam no rokām, bet dažubrīd pat mīdām kājām. Mums ir uzticēts daudz, no mums daudz arī prasīs, jo ­ “Nolādēts lai ir, kas tā Kunga darbu dara nolaidīgi!” (Jer.48:10) Un tādēļ, kad kāds mūs aicina iet līdzi svētceļojumā uz Aglonu, mums pienākas sacīt: “Es nevaru iet tev līdzi, jo tad tu un arī citi domās, ka es pieņemu to mācību, par godu kurai notiek šis svētceļojums, taču es nevaru to pieņemt un apliecināt; tā ir pret Rakstiem un pret Kristu. Es apzinos to un negribu būt viltus liecinieks Dievam ar savu līdzdalību šajā pasākumā. Tas nenāks par svētību ne tev, ne man.”

[Pārpublicēts no www.luteranis.lv]

Birkas: , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

28 atsauces par “Svētceļojumi”

  1. wiks:


    Jepp….
    1. un 2. bauslis….

  2. Meja:


    svētceļojums nav īstā vieta un reize, kad skaidrot attiecības savā starpā, konfesiju starpā, bet tās mērķis ir tuvākas attiecības ar To Kungu. ja es ietu, man būtu nospļauties, kādu saukli katoļi izdomā, man interesētu vien veltīt laiku Dievam, smelties no Viņa. sadraudzība, kam būtu jāpavada šāds ceļojums, būtu kā dziedinoša vide. vai luterāņiem ir šāda forma iedbināta, iespēja iet svētceļojumā? varbūt luterāņiem vispār to nevajag?

  3. dassy:


    man patīk kā šo rakstu A. Bite ir uzrakstīts!

    vēl tikai varu piebilst, Rakstos pats Jēzus pasaka kas ir kas: Un ļaudis sēdēja ap Viņu un Viņam sacīja: “Redzi, Tava māte un Tavi brāļi, un Tavas māsas ārā Tevi meklē.” Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: “Kas ir Mana māte un Mani brāļi?” Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja, un saka: “Redzi – Mana māte un Mani brāļi. Jo, kas Dieva prātu dara, tas ir Mans brālis un māsa, un māte.”

    Man jau liekas šite Jēzus savu māti pielīdzina visiem ticīgajiem! kaut gan pirmo brīnumu (pārvērta ūdeni vīnā) paveica pēc Marijas lūguma! bet, manuprāt, Jēzus arī aklo un tizlo dziedināja pēc viņu lūgumiem!

    tā es domāju un arī ticu!

    Kāds mācītājs pirms gadiem savu ekomēnisko ticību pielīdzināja zviedru galdam, kur var iet un ņemt, kas garšo(neviss tiaki no ticībais taisnais dzīvo)… nu, manuprāt, LELB tas notiek… bet protams prieks par tiem, kuri tomēr sajēdz kas ir kas…

  4. Ingars:


    Meja, nav runa par formu – tā ir adiafora, kuras labums vai sliktums atkarīgs no pielietojuma. Jebkura dieva dāvana ir laba, kamēr to izlieto pēc Dieva prāta, bet ja pret Dieva prātu – tad dāvana kļūst par lāstu, nevis pati par sevi, bet kā ir rakstīts – viss, kas nenāk no ticības, ir grēks.

    tad nu neturi vis to par mazu domstarpību vai nenozīmīgi muļķīgu attiecību skaidrošanu – tā ir nodevība pret Dievu sēdēt vienā pulkā ar tiem, kuri rupjā veidā pārkāpj pirmo bausli. Grēks nekad nav un nevar būt dziedinoša vide, un tas ko tu saki – “veltīt laiku Dievam” nu nebūt nenozīmē tādā izpratnē, kā katoļi ar to savu elku kultu

  5. Ingars:


    šajā sakarā labi iederas latviešu gudrā paruna par to darvas pilienu medus mucā. Jāsaka atklāti – ir jauki un mīļi tā kopā pabūt un es arī uzskatu viņus par kristiešiem, brāļiem un māsām šī vārda pilnā nozīmē, BET tas, ka esam dieva bērni nenozīmē, ka nekad nekļūdamies. Un kā tu vari ar tīru sirdsapziņu slavēt Dievu un pielūgt jaunavu Mariju? Iedomājies taču reāli situāciju – arī hinduisti tiecas tuvāk Dievam, tāpat arī budisti un citi elku kalpi, vai tāpēc mums uzreiz ir jāpiever acis mīļā miera labad? Jā mēs nekasamies ar viņiem un lieki nestrīdamies, taču arī nepiedalamies viņu pagāniskajos ritos, jo tie ir pretrunā ar mūsu ticību. Tāpat arī pretrunā ar ticību ir tiekšanās pēc Dieva ar metodēm, kas patiesībā ved prom no Dieva. Tā ir kā suņanagla vienā vietā, ja tu nevari normāli slavēt un pielūgt bez visādām muļķībām

  6. Roberto:


    nedz kas tad sniedz dziedinājumu un mierinājumu sirdij? vai pārgājiens un lūgšanas vai Dieva vārds un Sakramenti?

  7. Ingars:


    Kā nu ir rakstīts – un viņi pastāvēja apustuļu mācībā, maizes laušanā, lūgšanās utt.

    Viss kopā, viss, kas nozīmē dzīvas attiecības ar Dievu – lūgšanas, vārds, sakramenti, slavēšana, sadraudzība. Pārgājiens pats par sevi nekas – to veido iepriekš minētās lietas.

    Tāpēc manuprāt pārliekot saikli “vai” mazlietiņ pa kreisi – pārgājiens vai lūgšanas, vārds un sakramenti

    Bet bez patiesa DIeva vārda pārgājiens labākajā gadījumā – tikai parasta pastaiga

  8. survivor:


    Kur problēma, ja tas ir kā pārgājiens kopā ar Dieva lūgšanu? Lielformāta kristīgs tusiņš. Žēl tikai, ka tusē mītiska notikuma ( Marijas debesbraukšanas) dēļ. Būtu piemeklējuši kādu tā Kunga dienu, kaut viņa debesbraukšanu.

  9. Juris:


    Ik vienam iesaku doties uz Aglonu, arī luterāņiem. Luterāņiem, patiesībā, to iesaku jo īpaši. Dodieties gan uz Aglonu! Tikai ne vairāk, kā vienu reizi…
    Jo, ja jūs ne reizes nebūsiet tur paši bijuši, tad jebkura diskusija par šo tēmu jūs var ievest šaubās un vainas sajūtā. Teorija – tas ir labi, bet prakse – tas ir vēl labāk!
    Ir ļoti interesanti ne tikai pavērot šo publiku, tās reakciju uz darbībām un runām, kas tur skan, bet arī paklausīties pasākuma vadītāju runās.
    Dodieties vienu reizi uz Aglonu! Vēlams, gan, ne kājām.

  10. Roberto:


    jā jā Juri, arī e-ntuziasri reiz bija e-kskursijā uz turieni…

  11. kalvinists:


    Svētceļojums… Problēma ir tāda, ka cilvēki iedomājas, ka kaut kāds pasākums, kurā kūsā emocijas un izjūtas, viņus vedīs tuvāk Dievam. Es šeit nemaz nevēlos runāt par tām rituālajām izdarībām, kas norisinās svētceļojuma galamērķī.

    Redziet, Raksti mums māca, ka visa dzīve ir kā ceļojums (nepārprotiet manu poētismu)- bet mēs tiešām progresīvi dodamies pretim savam galamērķim. Varētu pat teikt, ka mūsu dzīve ir svēttapšanas gājiens.

    Dievs neprasa, lai mēs reizi gadā izpildītu kaut ko, un pēc tam visu atlikušo gadu mēģinātu neizlaist no rokām šo piedzīvojumu. Tas man atgādina Itālijas mafijas bosus, kas par salaupītajiem līdzekļiem šur tur ciematiņos uzceļ baznīciņas, domādami, ka nu viņi ir šķīstījušies.

    Man nav problēmas ar pārgājieniem, kuru laikā var lūgt un pārdomāt Vārdu. Taču svētceļojums jau nu gan ir ļaužu maldināšana.

    Piedodiet, draugi, šodien neesmu labā omā, jo esmu maz gulējis un nedaudz sāp galva.

    Svētīgu dienu!

  12. Peteris:


    Jā, viscaur pilns ar patiesību un taisnību. Svētceļojums ir labs no visiem aspektiem, pat kā labdabīgs laika pavadījums labu cilvēku vidū. Ticīgo vidū. Kur divi vai trīs esiet kopā Kristus vārdā!… Bet- līdz kurai vietai Kristus vārdā? Pat, lai kā sācies, tas noslēdzas ne Kristus, bet Katoļu baznīcas iestādījumā, kur Kristus vārds kalpo vien katoliskās reliģijas slavēšanai un popularizēšanai, izmantojot mūžsenās cilvēcīgās mīlestības un pateicības jūtas pret māti- Māti, kas šīs jūtas ir pilnam pelnījusi, bet ne pielūgšanu!
    Bet, no lūkotā raksta vārdi- “”Dievs mums luterāņiem devis…”". Vai tas nav liels īlēns no Lutera baznīcas maisa, kuram arī pārklāts Kristus vārds pāri?!

  13. biskaps:


    Bīskapam nebūtu iebildumu iet svētceļojumā uz vietu, kur svin kādus ar Kristu saistītus svētkus un pz ceļam lūgt Dievu. Bet katoļu vēlme svinēt ar lielu pompu mītiskus ar Jaunavu Mariju (ne)saistītus svētkus tomēr kaut ko uzskatāmi liecina par viņu baznīcu.

  14. rausitis:


    ”Dievs mums luterāņiem devis…””. Vai tas nav liels īlēns

    diez vai. nevajag censties izlasīt to, kas nav rakstīts, tad arī īlens nerēgosies. Ja kādi citi vēl paziņos – tikai Raksti un tikai Kristus, tad arī tie varēs ar mierīgu sirdi rakstīt, ka “Dievs mums ir devis …” Dievs dod tiem, kas atzīst patiesību, nevis pēc birkām.

  15. postazza:


    Palasīju jūsu atsauces un saskumu. Dievmāti pagodina, nevis pielūdz, viņa nav jādievina. Marija ir Jēzus māte, svēts cilvēks, kurai Dievs uzticējis sava varēnā plāna vissvarīgāko misiju – dzemdēt Jēzu. Pasaulē ir tik daudz liecību par Marijas darbību cilvēku dzīvē. Gan katoļi, gan luterāņi tic Dievam Tēvam caur Jēzu Kristu mūsu Kungu, kāpēc mēs cepamies, iet vai neiet svētceļojumā, divas nedēļas tikai Dieva pielūgsmē, ikdienā tam nav laika. Un neaizmirstiet: kas pats sevi paaugstina, tiks pazemināts. Netiesājiet katoļus, nepalieciet tādi, kādus jūs redzat viņus.
    Mans ieteikums: pagodiniet Mariju un pavērojiet savu dzīvi

  16. Juris:


    postazza:

    Dievmāti pagodina, nevis pielūdz…

    Rdzi, es arī domāju, ka tikai pagodina, līdz dzirdēju Aglonā no Pujata mutes publiski: “Mēs griežamies pie jēzus caur Mariju…mēs lepojamies ar Marijas kultu…”.

    Iztēlojies, ka Tu esi TĒVS un Tev ir bērni. Tu bērniem esi ļoti skaidri un ĻOTI SAPROTAMI pateicis, ka attiecības at Tevi ir jārisina , izmantojot, Tava jaunākā dēla starpniecību. A bērni, Tavi bērni, konsekventi dodas pie Tava jaunākā dēla mātes un lūdz viņas starpniecību lai varētu kontaktēties ar tavu jaunāko dēlu!! Pie tam, būtiski, šī Tava dēla māte NAV TAVA SIEVA .
    Ja viņa būtu Tava sieva, tad, loģiski, varētu pieņemt, ka viņai ir kāda vara. Bet nav!
    Saki, kā Tu justos šādā situācijā. Neaizmirsti, ka Tu ESI PERSONA, KAS ĻOTI NOPIETNI IZTURAS PRET VISU, KO ESI SACĪJIS UN PAVĒLĒJIS. PERSONA, KAS “UZ PĀRCELTUVES ZIRGUS NEMAINA”…

  17. Peteris:


    JĀ, Juri! Jēzus nekad nav aicinājis Dievu lūgt caur starpniekiem vai aizbildņiem. Vienīgais aizbildnis cilvēkiem pie Tēva ir mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus pats. Jēzus māte mums bijājama un pat svēta tieši tamdēļ, ka viņa bija cilvēcīgi vistuvākām saitēm saistīta ar Jēzu, kamēr Viņš vēl bija cilvēka bērns, un es labprāt ticu, ka viņa joprojām ir kas augstāks un svētāks par parasto cilvēku, varbūt viņa tagad ir eņģelis ar visām eņģeļa spējām un tiesībām, bet pielūgt viņu līdzvērtīgi Dievam !? Negribas teikt -grēks!- bet vai tā nav?

  18. Juris:


    Peteris : es labprāt ticu, ka viņa joprojām ir kas augstāks un svētāks par parasto cilvēku

    No cilvēka domāšanas iespēju viedokļa arī man nekas nebūtu pretim tā ticēt. Bet . Es absolūti nekur Rakstos nevaru tam atrast pamatojumu. Ir gan skaidri zināms, ka pēc vairākkārtējas izgāšanās Marija tomēr kļuva ticīga, jo saņēma Svēto garu kopā ar visiem Jēzus mācekļiem. Bet tas man nekādi neliecina, ka viņa ir kaut par milimetru augstāk, nekā jebkurš cits mirušais. Tam es arī ticu.
    Bet. Ir redzams, ka Marijas t.s. “godināšanas” burzmā neko daudz netiek pieminēts tas, ar ko Marija masīvi pārspēj mūs visus – paļāvībā uz Dieva vadību. Nav viegli aptvert, KĀDU RISKU MARIJA UZŅĒMĀS. Ir par ko piedomāt…

  19. Peteris:


    Juri, jauki! Tu domā un saredzi.Kaut vai pēdējais teikums. Tādus cilvēkus meklēju.
    Bet par -es labprāt ticu-, droši vien ticu ir svēts vārds Tev, ja es būtu teicis pieļauju, nebūtu jāmeklē Rakstos. Bet Rakstos to arī nenoliedz. Kāpēc tomēr – ticu? Pats teici – kopā ar Jēzus mācekļiem. Esmu parastais cilvēks un mana pašapziņa tomēr kaut to vienu milimetru paaugstinājuma sajūt starp sevi un tiem, kas bija ar Jēzu kopā. Vai tad tikai mana?

  20. Juris:


    Peteris: Esmu parastais cilvēks un mana pašapziņa tomēr kaut to vienu milimetru paaugstinājuma sajūt starp sevi un tiem, kas bija ar Jēzu kopā. Vai tad tikai mana?

    Cien. Pēteri!
    Principā mūsu viedokļi nav tik atšķirīgi, lai to salīdzināšanu nosauktu par karu.
    Redzi, man ir bijusi iespēja (pati par sevi liela svētība) vērot daudzas parādības, kuru pamatā ir vieglprātīga izturēšanās pret Tā Kunga Vārdu. Tas izskaidro manu saasināto reakciju uz spriedumiem, kuri NAV balstīti rakstos. Tipa: “Jānis bija nobijies, vērodams parādības un viņam noteikti šķita ka…”
    Lai Dievs dod arī Tev pieredzēt, cik apjomīgs lepnības lādiņš var slēpties personās, kas dēvē sevi par “tikai parastiem cilvēkiem”.
    OK! Par Jēzus mācekļiem un milimetra atšķirībām. Es domāju, ka mums nav nekāda objektīva pamata apspriest Jēzus dzīves laika mācekļu un patreizējo Jēzus mācekļu statusa atšķirības. Saproti, vienkārši NAV BĀZES.
    Jo. Ja mēs šādu vērtēšanu sāksim, tad jau pirmajās 10 minūtēs varēsim secināt, ka mācekļi bija Nu gaaaaaaaliiiigi nejēgas un nederīgi pat, lai mums pienestu ūdeni auto mazgāšanai.
    Ja Tu, kas, es ceru, arī esi Jēzus māceklis, ja Tu acu priekšā redzētu triju miroņu augšāmcelšanu, aklo acu atdarīšanu un kaut vai 2000 cūku slīkšanu… sasodīts! Vai tad Tev vēl būtu kaut milimetrs šaubu ar KO Tev ir darīšana.
    Tātad – (īsā versija) mēs visi esam līdzīgi ar to, ka esam tikai ubagi. Patiesībā ir vēl sliktāk. Ubags apzināti kaut ko lūdz. Mēs pat to nespējam.

  21. Peteris:


    Juri, nezinu, vai šī ir īstā vieta, kur personīgi apspriesties, bet kāpēc gan nē. Par karu neesmu pat iedomājies. Bet, ja Tu esi godīgs, tad ir vērts kaut karot.
    Par Jēzus mācekļiem. Viņi bija tie, ko mācīja pats Jēzus. Es, un šķiet, ka arī Tu, esam tikai Svēto Rakstu mācekļi. Un te ir nevietā par 10 minūtēm runāt, jo viņiem Tevis minētie piemēri bija kaut kas negaidīts, neredzēts un neticams, drīzāk uz burvestībām attiecināms, nevis uz patieso Dieva spēku, kuram viņi noticēja tikai jau stipri pie beigām. Kas nekaiš mums – Svēto Rakstu daudzkārt informētiem par Jēzus laikā un pēc tam notikušo, noticēt, uzticēties un sadzirdēt mūsu Kunga klaudzināšanu pie mūsu Sirdsdurvīm. Kam ausis ir, tas sadzird!
    Un, kam acis ir, lai saredz! Šķiet, ka daudz par daudzu Rakstu studētāju un lietotāju acis ir pārskrējušas nepamanot, un nenovērtējot un ignorējot Pāvila 2.KOR 3: 4…6. rakstīto! Kur nav gara, tur nav Gara.

  22. Juris:


    Peteris:

    Esmu parastais cilvēks un mana pašapziņa tomēr kaut to vienu milimetru paaugstinājuma sajūt starp sevi un tiem, kas bija ar Jēzu kopā. Vai tad tikai mana?

    Cien. Pēteri!
    Es ar savu pēdējo tekstu gribēju vien sacīt, ka mums nav nekādas vajadzības justies pat ne par vienu milimetru zemākiem, nekā Jēzus mācekļi. Jo šie “augstuma mērījumi” agrāk vai vēlāk tik un tā noved pie elkdievības.

    Par Jēzus mācekļu reakciju uz brīnumiem.
    Cik es saprotu, tad Vecās Derības laika publika zināja Rakstus pulka labāk nekā mūsu vidusmēra latvji. Principā, redzot Jāņa Kristītāja ārējās pazīmes un klausoties viņa tekstus VISIEM bija jāsaprot par ko ir runa. Tas pats sakāms par Jēzus mācekļiem. Tikai tad, kad Jēzus viņiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata.
    Tas pats notiek mūsdienās – Jēzus, kurš ir apsolījis būt ar mums kopā līdz pasaules galam, kaut kādā brīdī atdara mūs saprašanu un mēs sākam saprast.

    A kamdēļ izjust kādu īpašu cieņu pret Viņa mācekļiem? Tie mums kalpo tikai par piemēru, no kā izdart secinājumus.

  23. talyc:


    manuprāt pārgājieni paši par sevi ir jauka padarīšana
    [tu daudz ko jaunu ieraugi, daudz ko pārdomā, pārvērtē pie sevis]
    un vēl jo vairāk, ja pasākums ir centralizēts
    [ja galapunktā vari dabūt siltu tēju (ja nosalis) vai atspirdzinošu dzērienu (ja pārkarsis) un iekost (ja izsalcis) un atpūsties (ja piekusis) un ar citiem padalīties sevis gūtajos iespaidos]
    tematiskās kopā sanākšanas ir feina padarīšana
    [līzīgi kā klubiņi, kuros sanāk kopā pārrunāt izgājušā sezonā izlasīto romānu un vienoties par nākamo kopīgi (katram savā mājvietā) lasāmo lubeni]
    - – -
    taču es nekad nekļūšu par domubiedru grupai, kura sanāk kopā, lai ēstu elkiem upurētu gaļu…
    …jo, ja kāds vājš ticībā redzēs mani, kam ir atziņa, elku namā pie galda sēžam, vai tad viņa sirdsapziņa nepamudinās arī šo, piedalīties elku upuru mielastā?

  24. jutuu:


    Ne tikai luterānim-nevienam nevajag pielūgt vai godināt kādu citu,izņemot Dievu!

  25. jutuu:


    Tas taču ir tik skaidri pateikts pirmajā bauslī,kādas diskusijas vēl var būt par šo tēmu???

  26. moritz:


    shis bija labs:

    “Pārējie vēl “neatgrieztie” luterāņi ar nodurtām galvām un smagām sirdīm klīduši apkārt kā gaidīdami savu kārtu.”

    B&E lietoshana romieshu izpratnee :D

  27. Juris:


    jutuu:

    Tas taču ir tik skaidri pateikts pirmajā bauslī,

    Ja mēs šo varētu sprast, kāpēc vieni “skaidri pateikto ” saprot, bet citi nē, tas jau būtu liels solis uz priekšu. Vismaz sektoloģijā.
    Ja runājam par RKB publiku, tad gan jāteic, ka viņi ļoti reti lasa Rakstus. Mana pieredze ( ak, brīžiem škiet – kaut tās nebūtu!) liecina, ka personas, kuras sevi apzīmē kā RKB piederīgos, tikai apmēram 3 % gadījumu ir gatavas paņemt “Jaunās Derības” eksemplāru, ko divreiz mēnesī nesu slimnīcas pacientiem. Cilvēks tik paceļ vairogu: ES KATOLS! Ja pajautāju – no kādiem avotiem jūs uzzinājāt par Jēzu Kristu, atbild – priesteris sacīja!

  28. Juris:


    Kāds paradokss!
    Cilvēks atraida Svētos Rakstus kā iemeslu minot piederību konfesijai, kas sakās esam kristieš!



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.