66. Kad mēs nevaram būt paklausīgi?


Svētās mokas – Kristus krusta pieredze kristieša dzīvē

Savā Katehismā Luters atgādināja kristiešiem, ka velns uzbrūk un moka visus kristiešus, tos kārdinot. Skaidrojot Mūsu Tēvs lūgšanas daļu “neieved mūs kārdināšanā”, Luters norāda, ka tas nenozīmē brīvību no bēdām un pārbaudījumiem. Kamēr vien dzīvojam šajā pasaulē, kur darbojas velns, mums neatliek nekas cits, kā tikt pakļautiem kārdinājumiem, bēdām un ciešanām, bet mēs ar šiem vārdiem lūdzam, lai Dievs mūs pasargā no izmisuma un neļauj velnam mūs pieveikt.

Svētās mokas - Kristus krusta pieredze kristieša dzīvē

Garīgas ciešanas un pārbaudījumi nav kaut kas, ko piedzīvo tikai vāji kristieši vai daži traki klostera mūki. Tas ir tas, kas jāpiedzīvo katram kristietim. Lutera atkal atklātais evaņģēlijs, ka taisnais dzīvos tikai no ticības, nozīmēja arī to, ka ticība šajā pasaulē netiks likta mierā. Tai nemitīgi uzbruks nesvētais gars un nesvētā trīsvienība – velns, pasaule un mūsu pašu miesa. Tā kā mūsu dzīve ir apslēpta Kristus krustā, tad mums jānes arī pašiem savs krusts.

Krusta dzīve, kas jaunajai Dieva radībai tiek dāvāta līdz ar Kristību un izriet no tās, neatbrīvo mūs no cīņas ar veco Ādamu un pasauli, bet nes arī pārbaudījumus un bēdas arī no tumsas kunga. Miers ar Dievu nes karu ar pasauli, miesu un velnu.

Lutera izpratne par garīgiem pārbaudījumiem ved pie diviem secinājumiem, kas nav diez ko populāri. Pirmkārt, piemeklējumi un bēdas nav slimība, tādēļ pret tām nav zāļu. Otrkārt, tikai stipra ticība Dieva apsolījumiem ļauj pārciest garīgas krīzes, bet ne tās uzvarēt. Dieva bauslības likums ar brutālu tiešumu atklāj to, kas noticis ar mums – visi mēs ciešam no sava necienīguma un garīgā bankrota.

Velns nemitīgi cenšas aizstāt priecīgo apmaiņu, kas notika pie krusta, kur mūsu grēki tika atdoti Kristum un viņa taisnība dāvāta mums, ar bauslības prasībām pēc augstas morāles, dievbijības un labiem darbiem. Velna briesmīgākais ierocis nav tas, ka viņš pamudina cilvēku uz ļaunu. Briesmīgākais ir tas, ka viņš moka cilvēka sirdsapziņu ar Dieva likumu, cenšoties ar to radīt iespaidu, ka mums nav glābiņa. Tikai tad, kad mēs tiekam tik tālu, kļūst skaidrs, ka Dieva žēlastība jeb dievišķā muļķība evaņģēlijā ir mūsu vienīgais glābiņš.

Kā tas notiek parasta cilvēka ikdienas dzīvē? Apmēram tā: mēs uzaugam parastās mājās, kuras atspoguļo mūsu laikmetu un vietu ar tās tradīcijām un kultūru. Un tas atstāj savas iezīmes mūsos. Mēs kļūstam par īstiem šeit un tagad pilsoņiem. Mēs cīnāmies ar savu seksualitāti, vientulību un tad parasti apprecamies. Tad veidojas jauna māja, kas notašķīta ar bērnu putru, pilna ar izsvaidītām rotaļlietām un ko raksturo vienmēr nekārtībā pamesta guļamistaba un ne vienmēr nomazgāti trauki. Tad bērni kļūst par tīņiem, tie dodas prom savās gaitās un mums atliek sēdēt un baiļoties par to, kas varētu notikt un ne reti šis tas, no kā baidāmies, arī notiek.

Mēs piedzīvojam prieku un bēdas ar savu laulāto draugu, saviem bērniem un savu draugu pulku. Ķildas un pārpratumi mijas ar prieka brīžiem. Mūsu darba dzīve svaidās no sajūsmas uz garlaicības krastu, veiksmēm un neveiksmēm. Mūs var pieņemt darbā, atlaist, paaugstināt vai aizmirst. Cilvēki, kuri ir mums svarīgi var piedzīvot kādu nelaimes gadījumu, atkarību vai slimību un tas pats var notikt ar mums pašiem. Viņiem var kļūt labāk un viņi var nomirt, un tas pats var notikt ar mums pašiem. Un daudz biežāk nekā mēs vēlētos, mēs jūtam pārliecinošus pierādījumus tam, ka mūsu valdībā, mūsu ekonomikā un mūsu baznīcas dzīvē viss iet šķērsām.

Mēs piedzīvojam dzīvi kā rūgteni saldu: mūsu kauss ir vienmēr pa pusei pilns un pa pusei tukšs. Mēs ilgojamies pēc daudz kā vairāk, nekā to sniedz mūsu ikdienas dzīve un tādēļ mūsu iekšējā balss mūs nereti moka ar domu, ka mūsu dzīve stipri atpaliek no tā, pēc kā mēs varētu ilgoties kā Dieva valstības pilsoņi. Bet tā ir tikai viena daļa, puse no visa. Mēs pieredzam savu dzīvi arī kā gabalu no kaut kā, kas gājis cauri bauslības dzirnavām vai gaļas mašīnai. Un iespējams priekš daudziem no mums, kas esam Rakstu mācīti, bauslības asmens ir kļuvis īpaši ass. Bauslības balss nemitīgi apsūdz mūs, atgādinot, ka neesam tādi, kādi gribam un kādiem mums vajadzētu būt.

Ja mēs esam aicināti uz dzīvi, ko katehisms raksturo kā bijību, mīlestību un cerību uz Dievu, ja esam aicināti uz ticību, kas sevi parāda labajos darbos, tad bauslība cērt mums ar savu sprieduma pātagu – mēs neesam, mēs nedarām un mēs nevaram.

Tāda pieredze var mūs novest pie bezpalīdzības un bezcerības. Tas ir tā, it kā mūsu maņas satvertu Kristu pie krusta visā tā skaudrajā realitātē. Un tad vēl sevi liek manīt mūsu kritušās pasaules āmurs, kas sit pa mūsu apziņu, ka esam Dieva ģimenes locekļi, un tad vēl bauslības asmens, kas uzbrūk mūsu taisnībai caur ticību.

Luters to visu sauca grūti tulkojamā vācu vārdā Anfechtung, ko varam apmēram tulkot kā īstas mokas. Pasaule, miesa un velns var novest un ne reti noved mūs tik tālu, ka vaicājam paši sev – kas un kādi mēs īsti esam Kristū? Tie spiež mūs pretī neticībai Dieva apsolījumiem, izaicina mūsu pārliecību un pakļauj mūsu ticību pārbaudei.

Tajā pašā laikā, kā to ievēroja Luters, šīs mokas ir svētas un tās ir rīks žēlsirdīgā Dieva rokās un daļa no dzīves, kas līdzi dalās Kristus krustā. Dievs pieļauj šādas svētas mokas, lai krustā sistu mūsu miesas pārdrošību un pašpārliecinātību. Pēc tam Dievs tās izmanto pretējā veidā, lai mēs steigtos atpakaļ pie viņa pēc drošības un patvēruma viņa apsolījumos, kas doti ticībai.

Ticība mums rāda Kristus taisnību, kas ir mums dāvināta taisnība un cerība tiek atjaunota nākošās valstības godībā. Kad ticības skatījums evaņģēlija apsolījumos tiek atkārtoti atjaunots, ticība tiek stiprināta, jaunā radība atjaunota un kristieša aicinājums atkal iedzīvināts. Šeit atrodas kristīgas dzīves sirds, dzīves pieredze vecajā pasaulē, kas rada svētas mokas, kas savienotas ar pārmaiņas nesošo ticības spēku, kas nāk no evaņģēlija. Tas viss ir nemitīgas spriedzes pilns, jo mēs visu laiku tiekam virzīti no viena pie otra. Tas attiecas uz visiem kristiešiem, kas ir kristīti uz Kristus krustu.

Tādēļ kristiešiem jāsargās no tiem, kuri sola, ka Dievs dos jauku, miera pilnu klusumu un harmoniju šajā dzīvē, kas sasniedzams ar garīgu vingrinājumu palīdzību. Šādi garīgi vingrinājumi nepalīdzēja Luteram klosterī un tie nepalīdzēs arī mums. Neticiet, ka mēs varam sasniegt tādu svēttapšanas stāvokli, kas atbrīvotu mūs no tās cīņas, kas šajā dzīvē notiek mūsu prātos un sirdīs.

Pagaidām mēs staigājam ticībā uz labākiem laikiem, kas nāks tad, kad mūžība svētīs mūs ar Kristus uzvaras augļiem pilnībā, viņa debesu mielastā. Tagad, kamēr vēl dzīvojam šajā pasaulē, mēs kā mācekļi pievienojamies Kristum viņa cīņā ar tumsas spēkiem gan ārpus mums, gan mūsos pašos. Tas ir Jēzus darbs un viņa misija, kura mums tiek sniegta kopā divos veidos – bauslība un evaņģēlijs. Ar tiem mūsu garīgā dzīve viņa krustā tiek stiprināta un briedināta. Šādi Kristus veic savu svētdarīšanas darbu mūsos un paplašina caur mums savu valstību šajā pasaulē.

Birkas: , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.