80. Kā mēs rūpējamies par savu tuvāko?


Svētais Gars ir Dievs

Dievs ir viens. Tajā pašā laikā Viņš ir trīs personas vienā dievišķā būtībā: Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Svētais Gars ir Tēva un Dēla Gars.

Svētais Gars ir Dievs

Nīkajas ticības apliecībā mēs liecinām, ka

“mēs ticam uz vienu Dievu Tēvu visu valdītāju [..] un uz Kungu Svēto Garu, kas dzīvu dara, kas no Tēva un Dēla iziet, kas ar Tēvu un Dēlu vienlīdz pielūdzams un godājams.”

Sv. Rakstos mums pavēstīts, ka Kungs Jēzus ir apsolījis sūtīt Svēto Garu saviem mācekļiem kā aizstāvī (Jņ.14:15-17). Tomēr tas nenozīmē, ka Svētais Gars nav darbojies cilvēku vidū arī pirms šī laika. Jēzus runā par Svētā Gara jauna veida darbību Viņa Baznīcā. Svētais Gars ir pastāvējis kopš mūžības un darbojies visos laikos. Pirms debesis un zeme pastāvēja, Dieva Gars jau darbojās. Radīšanas laikā Dieva Gars lidinājās virs ūdeņiem (1.Moz.1:2). Pēc radīšanas Svētais Gars darbojās pasaulē un cilvēku vidū. Bet līdz ar grēkā krišanu šis stāvoklis mainījās. Dieva Gars novērsās no cilvēkiem (1.Moz.6:5-6), tomēr pilnīgi Viņš tos neatstāja. Tas ir Dieva Gars, kurš nesa solījumus par pestīšanu un darbojās ticībā visos tajos, kuri kļuvuši pestīti savā cerībā Vecās Derības laikā.

Vecās Derības laikā pastāvēja īpaša saistība starp Svēto Garu un tiem cilvēkiem, kuri bija garīgie vadoņi – patriarhi, tiesneši, pravieši un citi Dieva cilvēki. Viņiem Svētais Gars bija dots kā īpaša dāvana, darba rīks. To starpā daži ir īpaši izcelti: tie pravieši, kuri devuši mums Vecās Derības grāmatas. Jēzus piemin Dāvidam doto inspirāciju. Tā palīdzēja viņam dot pareizu liecību par Mesiju kā viņa Kungu (Mt.22:41-46). Apustulis Pēteris arī atklāj Svēto Rakstu pravietiskumu: “Jo praviešu sludināšana nav nekad cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā” (2.Pēt.1:21).

Jaunās Derības laikā Svētais Gars darbojies arī pirms Vasarsvētkiem (Lk.2:25-27). Vēstījumos par pirmajiem Jēzus mācekļiem mēs redzam, kā Svētais Gars darbojies viņu vidū (Jņ.1:41; Jņ.2;11). Ja tas nebūtu noticis, viņiem nebūtu iespējams pieņemt ticību Jēzum. Atsevišķos gadījumos Svētais Gars parādījies īpašā, redzamā veidā. Pirmais tāds gadījums ir Jēzus Kristība (Mt.3:13-17). Šajā gadījumā trīs Dieva personas minētas kopā: Tēvs runā no debesīm par savu labo prātu; Dēls ir tas, kurš ir sūtīts pasaules pestīšanai, un tagad ir sākusies Viņa patiesā misija; un Svētais Gars ir sūtīts kā balodis apstiprināt to, ka Jēzus patiešām ir apsolītais Mesija, un ka pienācis laiks apsolījuma piepildīšanai. Otrs gadījums Svētā Gara sūtīšana daudz iespaidīgākā veidā. Vasarsvētku dienā (Ap.d.2).

Svētā Gara darbs ir Jēzus Kristus darba turpinājums uz zemes. Jēzus, pabeidzis daļu pestīšanas darba, vairs nav kopā ar saviem mācekļiem redzamā veidā. Taču tas nenozīmē, ka Viņš tos atstājis bez palīdzības. Viņš tiem sacīja: “Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi [..] Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums.” (Jņ:14:16-18) Šis apsolījums tika piepildīts pirmajos Vasarsvētkos, un kopš tā laika Kristus baznīca dzīvo nepārtrauktā Svētā Gara vadībā.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.