318. Kas ir atslēgu vara?


Svētā Vakarēdiena mērķis

Savā Mazajā katehismā Luters vaicā: “Ko līdz tāda ēšana un dzeršana?” un atbild: “To rāda mums šie vārdi: “par jums dota” un “izlietas grēku piedošanai,” proti, ka mums Svētajā Vakarēdienā ar tādiem vārdiem tiek dota grēku piedošana, dzīvība un svētlaime; jo, kur grēku piedošana, tur arī dzīvība un svētlaime.” Dižais reformators šeit norāda, ka Kristus komentārs: “par jums dota” un “izlietas grēku piedošanai” [Lk.22:19-20] papildina vārdus: “Šī ir mana miesa; šīs ir manas asinis,” lai atklātu šīs ēšanas un dzeršanas jeb Svētā Vakarēdiena objektu.

Svētā Vakarēdiena mērķis

Tiesa, šie vārdi arī apraksta Kristus miesu un asinis kā Viņa reālu un patiesu miesu un asinis. Tomēr, tajā pašā laikā, tie atklāj arī šīs ēšanas un dzeršanas mērķi, jo, kā miesa tika nodota nāvē un asinis tika izlietas par grēku piedošanu, tā Svētajā Vakarēdienā tās tiek grēciniekam piedāvātas un sniegtas grēku piedošanai. Tieši šī iemesla dēļ daži no svētajiem rakstniekiem (Lūka un Sv. Pāvils) saka: “Šis kauss ir jaunā derība manās asinīs” [Lk.22:20; 1.Kor.11:25], jo šie vārdi nozīmē: “līdz ar šo miesu un asinīm es jums piedāvāju jauno derību jeb žēlīgu grēku piedošanu.” Tādēļ Svētā Vakarēdiena īpašā dāvana ir, kā to pareizi norāda Luters, grēku piedošana, dzīvība un pestīšana, jeb precīzi tās pašas dāvanas, kuras vispārināti sniedz Evaņģēlijs, bet individuāli – Kristība. Kristība piedāvā šīs dāvanas ar ūdens starpniecību, Svētais Vakarēdiens – komunikantam ar, līdz un zem maizes un vīna saņemot Kristus miesu un asinis.

Šajā sakarā būtu jānorāda, ka gan reformāti, gan teologi modernisti (Harnaks) ir apsūdzējuši Luteru, ka viņš ir pārlieku uzsvēris reālo klātbūtni, pazaudējot no redzes loka Svētā Vakarēdiena patieso mērķi, Kristus nopelnu iemantošanu ticībā. Taču tā ir ne vairāk kā viena no nepārprotami aplamām interpretācijām, kuru Baznīcas vēstures gaitā ir bijis tik daudz. Luters patiešām uzsvēra mācību par reālo klātbūtni, taču vienīgi tādēļ, ka tā bija galvenais strīdus jautājums viņa konfliktā ar sakramentāriešiem. Taču patiesībā viņš reālo klātbūtni vienīgi par līdzekli mērķa sasniegšanai. Viņš uzsvēra Kristus patiesās miesas un asiņu klātbūtni Vakarēdienā tādēļ, lai varētu skaidrāk un pārliecinošāk pasludināt tā sniegto mierinājumu un dāvanu, proti, žēlīgu grēku piedošanu.

Luters nenostādīja reālo klātbūtni sola fide vietā, kā to maldīgi apgalvo Harnaks, bet gan drīzāk mācīja, ka sola fide ir vienīgais līdzeklis, ar kura palīdzību var iegūt Svētajā Vakarēdienā piedāvāto Dieva žēlīgo grēku piedošanu. Tā, piemēram, viņš raksta savā Mazajā katehismā: “Kas šiem vārdiem ["dota un izlietas par jūsu grēku piedošanu"] tic, tas iegūst, ko tie saka un sola, proti: grēku piedošanu.” Vēl vairāk, Luters uzsvēra arī biblisko mācību, ka Kristus miesas un asiņu orāla saņemšana bez ticības ir veltīga un pat kaitīga [1.Kor.11:29]. Mazajā katehismā viņš saka: “Turpretī, kas šiem vārdiem netic vai šaubās, tas ir necienīgs un nav labi sataisījies, jo vārdi “par jums” prasa visai ticīgas sirdis.”

Konkordijas formula apliecina tieši Lutera mācību, paziņojot:

“Nav nekādu šaubu, ka arī šie Lūkas un Pāvila vārdi: “Šis kauss ir jaunā derība manās asinīs,” nevar nozīmēt neko citu, kā vien to pašu, ko māca Sv. Matejs un Sv. Marks: “Šis” (proti, tas ko jūs ar savu muti dzerat no šī kausa) “ir manas jaunās derības asinis,” ar kurām es nodibinu, apliecinu un apstiprinu ar jums, cilvēkiem, savu jauno derību, proti, grēku piedošanu.

Diskutējot par šo tēmu, Luters nekad neaizmirsa par žēlīgo grēku piedošanu, kuru piedāvā un sniedz Svētais Vakarēdiens. Tā Kunga Mielasts viņam bija “dārgs un svētīts Svētais Vakarēdiens” tieši tādēļ, ka Kristus bija savienojis savu miesu un asinis ar žēlīgo apsolījumu: “par jums dota; par jums izlietas”.

Saistībā ar šo aspektu mēs varētu apspriest arī jautājumu par komunikanta ticības specifisko objektu. Komunikantam, protams, ir jātic, ka Jēzus Kristus, patiess Dievs un patiess cilvēks, ir miris par viņa grēkiem. Vēl vairāk, viņam ir jātic, ka tas pats Kristus Svētajā Vakarēdienā sniedz viņam savu patiesu miesu un asinis, jo ikviens, kurš atsakās tam ticēt, ir necienīgs viesis, ēdot un dzerot “sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu” [1.Kor.11:29]. Taču pat ticība reālajai klātbūtnei vēl nav pestījošā ticība. Kā Luters pariezi norāda, komunikants ir cienīgs saņemt Vakarēdienu tad, ja viņš tic vārdiem “dota un izlietas par jums“. Tas nozīmē, ka, ja kāds vēlas cienīgi saņemt Sakramentu, viņam ir jātic, ka viņš, saņemot par viņu nodoto Kristus miesu un par viņu izlietās Kristus asinis, saņem personīgu grēku piedošanu, dzīvību un pestīšanu.

Tas ir centrālais jautājums visā mācībā par Svēto Vakarēdienu. Luters to apspriež, vaicājot: “Kas cienīgi bauda tādu Vakarēdienu?” Mazajā katehismā viņš sniedz atbildi: “Īsti cienīgs un labi sataisījies ir tas, kas tic šiem vārdiem: “par jums dota” un “izlietas grēku piedošanai”.” Luters norāda, ka šie vārdi ir tiešs žēlastības apsolījums ikvienam komunikantam un visiem, kuri vēlas cienīgi baudīt Vakarēdienu, ir jāuzticas šim dievišķajam apsolījumam. Citiem vārdiem, viņiem ir jātic tam, ko Raksti saka gan par Svētā Vakarēdiena būtību, gan tā objektu (mērķi).

Katoļi noraida mācību, ka Kristus Svētajā Vakarēdienā piedāvā komunikantam grēku piedošanu. Tridentas koncils pasludina anatēmu visiem, kuri uzskata žēlīgo grēku piedošanas piedāvājumu par Svētā Vakarēdiena galveno mērķi. Līdzīgi arī Karlštats uzskatīja, ka “mūsu kristiešiem tiek nodarīts neizsakāms posts, meklējot grēku piedošanu Sakramentā”. Arī Cvinglijs un Kalvins izsacīja neuzticību domai, ka “redzamā zīme piedāvāšanas brīdī izraisa Dieva žēlastību”.

Raugoties no kalvinisma pozīcijām, šāda neuzticība ir itin saprotama. Saskaņā ar reformātu viedokli, Svētais Vakarēdiens nevar piedāvāt žēlastību visiem grēciniekiem, jo, no vienas puses, dievišķā žēlastība nav domāta visiem (gratia universalis noliegšana) un, no otras puses, reāli nepastāv arī žēlastības līdzekļi, kuri piedāvātu, apstiprinātu un apliecinātu grēku piedošanu, dzīvību un pestīšanu (“Atjaunošanas darbam nav sekundāru cēloņu.” “Gara iedarbība uz dvēseles atdzimšanu notiek tiešā veidā.” “Jaunas dzīvības iedvešana dvēselē ir tieša Gara darbība.”).

Ņemot vērā šo apstākli, kalvinistiem nav tiesību runāt par Svēto Vakarēdienu kā Jēzus Kristus nodrošinātās dievišķās žēlastības zīmi, apstiprinājumu un apliecinājumu, jo viņiem tā ir tikai “piemiņas maltīte,” kura tiek svinēta, pagodinot Jēzus nāvi.

Žēlīga grēku piedošana, kura sniedz dzīvību un pestīšanu, ir galvenā Svētā Vakarēdiena dāvana; visas pārējās tā sniegtās svētības ir vienīgi papildina grēku piedošanu. Starp šīm svētībām mēs varētu pieminēt šī Sakramenta sekas, tādas kā stiprināšanās ticībā, vienošanās ar Kristu un Viņa garīgo miesu, Baznīcu, pastāvīga svētdarīšana, pieaugoša mīlestība uz Dievu un savu tuvāko, pacietīga cerēšana uz mūžīgo dzīvību, lielāks prieks, apliecinot Kristu [1.Kor.11:26] utt.. Starp citu, Svētais Vakarēdiens kalpo arī tam, lai atšķirtu kristīgus ticīgos no heterodoksiem un bezdievjiem.

Visas šīs sekas izraisa apstāklis, ka Svētais Vakarēdiens ir līdzeklis, ar kura starpniecību mēs saņemam grēku piedošanu, jo proporcionāli tam, kā ticīgais gūst pārliecību par savu grēku piedošanu, tiek stiprināta viņa ticība, pieaug viņa mīlestība un tiek apstiprinātas viņa cerības uz mūžīgo dzīvību. Būdams pārliecināts, ka viņš Kristū Jēzū ir kļuvis par Dieva bērnu, viņš arī cīnās pret grēku un velta savu dzīvi Tam, kurš par viņu mira un augšāmcēlās. Īsāk sakot, viņš mīl Dievu tādēļ, ka Dievs ir pirmais viņu mīlējis [1.Jņ.4:19].

Visi tie, kuri noliedz, ka Svētais Vakarēdiens pamatā ir žēlastības līdzeklis, (katoļi, kalvinisti utt..), padara šīs sekas par neiespējamām. Viņi padara šo vērtīgo Dieva darbu par “cilvēku darbu Dieva labā, jeb, kas ir viens un tas pats, viņi padara Svētā Vakarēdiena Evaņģēlija vēsti par bauslības un labo darbu vēsti, tādējādi atstājot komunikantu zem lāsta [Gal.3:10]. Patiešām, būdami necienīgi Dievgalda viesi, viņi dzer un ēd sev par pazudināšanu [1.Kor.11:29].

To, cik pamatīgi katoļi ir sagrozījuši mācību par Svētā Vakarēdiena mērķi, atklāj citāti no Tridentas koncila [XIII ses., 5. kan. un XXII ses., 1.-3. kan.] lēmumiem:

“Tie, kuri saka, ka galvenais Vakarēdiena auglis ir grēku piedošana, lai ir nolādēti.”

“Tie, kuri saka, ka misē nenotiek īsta un patiesa upurēšana, lai ir nolādēti.”

“Ja kāds saka, ka mises upuris .. nav [Dieva] pielabināšana .. nedz par grēkiem, nedz par sodu, nedz par gandarīšanu vai ko citu, par ko nepieciešama upurēšana, tas lai ir nolādēts.”

Kalvinisti, tāpat kā katoļi, noliedz to, ka Vakarēdienā Kristus piedāvā un sniedz grēku piedošanu. Cvinglijs:

“Tā Kunga mielasts ir [Viņa] nāves kopēja piemiņa, bet ne grēku piedošana.”

Strongs:

“Tas simbolizē Kristus nāvi par mūsu grēkiem.”

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.