180. Kāpēc mūsu Pestītājam vajadzēja būt patiesam Dievam?


Svētā Vakarēdiena materiālie elementi

Luteriskā baznīca kopā ar senbaznīcu apliecina, “saskaņā ar Ireneja vārdiem, ka šajā Sakramentā ir divas lietas – debešķīgā un laicīgā”. Debešķīgie elementi ir Kristus patiesā miesa un asinis. Tā Konkordijas formula saka:

“Maizē un vīnā ir patiesi un esenciāli klātesošas, tiek piedāvātas un saņemtas Kristus miesa un asinis.”

Laicīgie elementi Svētā Vakarēdiena dievišķi iestādītajā darbībā ir patiesa maize un vīns. Tāpat kā Kristībā mēs neuzdrošināmies lietot citus materiālos elementus, kā vien ūdeni, tāpat arī Svētajā Vakarēdienā mēs nedrīkstam novirzīties no paša Kristus lietotajiem elementiem. Tas, ka Kristus lietoja maizi, ir skaidrs no iestādīšanas vārdiem (Mt. 26:26); to, ka Viņš lietoja vīnu (οἶνος), pierāda frāze: “Šie vīna koka augļi” (ἐκ τούτου τοῦ γεννήματος τῆς ἀμπέλου; Mt.26:29).

Svētā Vakarēdiena materiālie elementi

Ja herētiķi senbaznīcā bieži vien aizstāja vīnu ar kādiem citiem elementiem (enkratīti: piens, medus, neraudzēta vīnogu sula), kristīgā Baznīca to allaž ir uzskatījusi par nepieļaujamu. Apgalvojums, ka frāze “vīna koka augļi” ir vispārējs apzīmējums, kurš attiecas uz visiem vīna koka produktiem, tātad – arī uz vīnogu sulu, nav patiess, jo Kristus lietotā frāze ir īpašs vīna apzīmējums, kuru jūdi nemainīgi lietoja savos reliģiskajos svētkos. Izteiciens γεννήματος τῆς ἀμπέλου ir jūdu frāzes פרי הגפן, kuru ortodoksie jūdi izmanto pat mūsu dienās, konsekrējot Kiduša kausu (“Svētīts esi Tu, Kungs, mūsu Dievs, pasaules Ķēniņš, vīna koka augļu Radītājs”).

Nevienam nebūtu iebildumu pret vīna lietošanu Svētajā Vakarēdienā, ja fanātiķi nebūtu vērsušies pret vīna lietošanu vispār, pretojoties skaidriem Rakstu vārdiem (1.Tim.5:23; Sal.māc.9:7; Ps.104:15).

Runājot par luteriskajā baznīcā lietoto vakarēdiena maizi, mācītajam ir rūpīgi jāpaskaidro savas draudzes locekļiem, ka tā ir maize šī termina patiesajā nozīmē, taču pati par sevī tā nav labāks laicīgs elements, kā parasta maize.

Sakramentālajai vienībai ir nepieciešams, lai materiālie elementi tiktu patiešām izdalīti un komunikanti tos saņemtu, jo sakramentālā vienība notiek vienīgi sakramentālā darbībā un ne ārpus tās. Tādēļ “konsekrētā hostija,” kuru katoļi lieto adorācijai, nav Kristus patiesā miesa, bet vienīgi maizes gabals, un tā pielūgšana ir elkdievība. Maize, ārpus pielietojuma saskaņā ar Kristus iestādījumu, nav Kristus miesa.

Senbaznīcas kristiešu un luteriskās baznīcas aksioma: “Sakramenta daba nepiemīt nekam, ko nav noteicis pats Kristus”, tiešā veidā pamatojas iestādīšanas vārdos (“ēdiet, dzeriet”) un tādēļ tā ir bibliska.

Tam, vai maize tiek saņemta ar muti, tieši no mācītāja rokām, vai komunikants to vispirms ņem pats savās rokās, nav nekādas nozīmes (adiafora); atsevišķi reformāti maldīgi uzskata, ka vienīgi otrais veids ir pareizs.

Arī maizes “laušana” ir uzskatāma par adiaforu, lai arī atsevišķi reformātu teologi uzstāj uz šo darbību, jo, saskaņā ar viņu uzskatu, maizes laušana simbolizē Kristus krusta nāvi (bet viņa kauli tomēr netika salauzti – Jņ.19:33-36). Pirmās Komūnijas laikā maize tika lauzta vienīgi tādēļ, lai varētu tikt izdalīta (Lk.24:30; 1.Kor.10:16).

Tāpat kā nav jāmaina Kristus lietotie materiālie elementi, tāpat nedrīkst sagrozīt arī debešķīgos elementus. Tas nozīmē, ka mēs nedrīkstam uzskatīt par debešķīgiem elementiem neko citu, kā vien Kristus miesu un asinis. It īpaši mēs nedrīkstam uzskatīt par debešķīgiem elementiem šādas lietas:

a) “Visu Kristu” jeb “Kristus personu” (Kalvins, katoļi, daži mūsdienu luterāņu teologi), jo Kristus nepārprotami piedāvā ēst un dzert savu miesu un asinis. Mēs nedrīkstam runāt par citādu Kristus sakramentālo klātbūtni, nekā mums atklāj iestādīšanas vārdi (“Šī ir mana miesa, šīs ir manas asinis”). “Vienīgi Viņa miesa un asinis ir savienotas ar elementiem un saņemtas ar muti” (Luthards). Katoļu mācība par “konkomitāciju” (kopā ar miesu komunikants saņem asinis), ir tikpat nebibliska, kā transsubstanciācijas mācība.

b) Kristus miesu un asinis kā debešķīgie elementi nedrīkst aizstāt arī vienīgi ar Kristus nopelniem, Viņa miesas un asiņu iedarbību, Viņa nopelniem, utt. (reformāti un mūsdienu teologi). Lai arī ir taisnība, ka visu Kristus doto svētību mēs saņemam ticībā, tomēr tā nav tikusi “nodota un izlieta” par mums, tādēļ Vakarēdienā mēs tos nesaņemam ar savu muti (orālā saņemšana).

c) Debešķīgais elements nav arī Svētais Gars vai Viņa pārdabiskā darbība (Kalvins). Pat Beza apgalvoja, ka ir absurdi Sakramentā aizstāt Kristus miesu un asinis ar Svēto Garu un tā darbību, jo tie netika par mums nodoti nāvē.

d) Debešķīgie elementi nav garīga sadraudzība ar Kristu un ticīgā cilvēka iesaistīšana Viņa miesā, Baznīcā. Lai arī garīga sadraudzība patiešām ir Sakramenta augļi un sekas visos, kuri tic dievišķajam apsolījumam, augstāk minēto iemeslu dēļ tas nav debešķīgs elements.

e) Visbeidzot, arī Kristus paaugstinātā miesa, jeb paaugstinātais Kristus, nav debešķīgs elements, pretēji Kalvina un dažu mūsdienu teologu apgalvojumiem, jo mūsu Kungs par tādām dēvē vienīgi to miesu, kas tika nodota, un tās asinis, kas tika izlietas. Kristus paaugstināšanai nav nekā kopīga ar Viņa reālo klātbūtni Svētajā Vakarēdienā, kura pilnībā pamatojas: 1) Viņa dievišķajā apsolījumā: “Ņemiet un ēdiet; tā ir mana miesa,” un 2) personīgajā vienībā, pateicoties kurai Kristus cilvēciskā daba saņēma patiesi dievišķus atribūtus (visuresību) un tādēļ var būt reāli klātesoša Vakarēdienā. Citiem vārdiem, reālā klātbūtne pamatojas tajā apstāklī, ka Kristus miesa ir Dieva Dēla miesa.

Īsāk sakot, mēs nedrīkstam Kristus miesas un asiņu vietā par debešķīgiem elementiem uzskatīt kaut ko citu, ko mūsu Kungs nav nosaucis iestādīšanas vārdos, jo tas būtu nebibliski un, bez tam, izraisītu neizpratni. Sakramentālā vienība sastāv vienīgi no maizes vienības ar miesu un vīna vienības ar asinīm.

Ja katoļi noliedz biblisko mācību par sakramentālo vienību visā pilnībā, aizstājot to ar transsubstanciācijas mācību, tad kalvinisti turpretī formāli atzīst sakramentālo vienību. Tomēr ar šo terminu viņi saprot neko citu, kā vienīgi ticīgā cilvēka vienošanos ticībā ar tur klāt neesošo Kristu, tādēļ patiesībā viņu sakramentālā vienība ir tikai simboliska jeb reprezentatīva.

Tādēļ viņu sakramentālā vienība nav reālāka par to, kāda rodas, uzlūkojot krucifiksu vai Kristus attēlu, kas, atsaucot mums prātā Pestītāju, padara Viņu par klātesošu mūsu atmiņās. Kalvinisti bieži runā par savu sakramentālo vienību arī kā par patiesu, reālu, substanciālu vienību, tomēr, neskatoties uz šo apstākli, viņi noliedz Kristus miesas substanciālo [reālo] klātbūtni Sakramentā un, līdz ar to, vispār nemāca sakramentālo vienību.

Turpretī luterāņi uzskata sakramentālo vienību starp maizi un miesu, kā arī vīnu un asinīm par tik ciešu, ka sakramentālā akta laikā komunikants saņem Kristus miesu ar, līdz un zem maizes un vīna zīmēm, pie kam maize un vīns tiek saņemti dabiskā veidā, bet miesa un asinis – pārdabiskā, neaptveramā.

Luterāņi viennozīmīgi noraida apsūdzību, ka reālā klātbūtne nozīmē lokālo iekļaušanu, impanāciju jeb konsubstanciāciju. Tā Konkordijas formula saka: “Jo šī pavēlē ["Ēdiet un dzeriet"] nevar tikt izprasta citādi, kā orāla ēšana un dzeršana, tomēr ne rupjā, miesiskā, kapernaītiskā, bet gan pārdabiskā, neaptveramā veidā.”

Apsūdzības, ka luterāņi māca dabisku jeb kapernaītisku Sakramenta uzņemšanu, ir izvirzījuši kā reformātu, tā arī citi teologi (Harnaks, Franke utt). Taču šo maldīgo mācību ir allaž nepārprotami noraidījis ne tikai Luters un luteriskās ticības apliecības, bet arī luteriskie dogmatiķi.

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.