328. Kā kļūst par sludinātāju?


Svētā Gara dāvana

“Kad Vasarsvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. Bet Jeruzalemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu – partieši, mēdieši, ēlāmieši un, kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prozelīti, krētieši un arābi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam.” Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: “Kas tas ir?” Bet citi zobodamies sacīja: “Tie salda vīna pilni.”” [Ap.d.2:1-13]

Svētā Gara dāvana

Šīs dienas notikumu atstāstu līdz ar skaisto apustuļa Pētera sprediķi, kuru caur viņu teicis pats Svētais Gars, pienāktos plaši un pilnīgi aplūkot tieši šajā laikā; tomēr mēs to pārrunāsim arī citos īpašos svētku sprediķos visa gada garumā un šeit īsi aplūkosim pašu šo svētku pamatu un Svētā Gara amatu.

Šī svētku diena – Vasarsvētki – radusies tā: kad Dievs izveda Israēla bērnus no Ēģiptes, Viņš pavēlēja tajā pašā naktī svinēt Lieldienu svētkus un ik gadu pieminēt šo dienu, atceroties tautas atbrīvošanu un iziešanu no Ēģiptes. Pēc Lieldienām Israēla bērni piecdesmit dienas pavadīja tuksnesī, dodamies uz Sinaja kalnu. Tur Dievs caur Mozu deva viņiem bauslību un pavēlēja pieminēt šo notikumu katru gadu – piecdesmitajā dienā pēc Lieldienām. Tādēļ arī vācu valodā šie svētki tiek saukti “Pfingsten”. Vārds “Pfingsttag” nāk no grieķu valodas; pentecoste nozīmē – piesdesmitā diena, un Saksijā to izrunā diezgan līdzīgi grieķu vārdam – “Pfingsten”. Lūka šeit saka: kad bija pagājušas piecdesmit dienas pēc Lieldienām un jūdi svinēja dienu, kurā Dievs Sinaja kalnā bija devis tautai bauslību, nāca Svētais Gars (kā Kristus bija apsolījis) un deva viņiem jaunu, citādu bauslību. Tātad mēs šos svētkus svinam nevis senā, bet jaunākā notikuma dēļ, proti, tādēļ, ka Vasarsvētku dienā Dievs sūtīja Svēto Garu. Tādēļ šeit jāpaskaidro un jāparāda atšķirība starp mūsu Vasarsvētkiem un jūdu Vasarsvētkiem.

Jūdi svinēja Vasarsvētkus tādēļ, ka šajā dienā bauslība bija viņiem dota rakstītā veidā; bet mums tie jāsvin tādēļ, ka Dieva bauslība mums ir dota garīgā veidā. Lai to izskaidrotu, vispirms jāsaprot Sv. Pāvila vārdi, kuros viņš parāda šo atšķirību, runādams par divējādu pasludinājumu (2.Kor.3:6). Un, kā pasludinājums ir divējāds, tāpat ir arī divējāda tauta.

Pirmkārt, rakstītā bauslība ir tas, ko Dievs pavēlējis un ietvēris Rakstos; tā tiek saukta par burtu jeb rakstīto bauslību tādēļ, ka tā nesniedzas tālāk un neaizsniedz sirdi; tai arī neseko darbi – ja nu vienīgi liekuļu darbi; tā ir tikai uzspiesta, ārēja lieta. Būdama ietverta tikai burtos un Rakstos, bauslība bija nedzīva; tā spēja tikai nonāvēt un valdīt pār nedzīvu tautu. Pati cilvēka sirds bija nedzīva – tādēļ ka neviens nespēja no sirds pildīt Dieva baušļus. Ja katram cilvēkam ļautu rīkoties pēc brīvas gribas, tā, kā viņam vislabāk patiktu, un nebūtu jābīstas nekāda soda, neatrastos neviens, kas gribētu ievērot bauslību. Jo cilvēka daba noteikti labprātāk darītu visu, ko vēlas; tomēr tai nākas darīt ko citu. Tā domā šādi: redzi, Dievs grib mani sodīt un iemest elles dziļumos, ja es neturēšu Viņa baušļus. Tā jūtas mana daba – tā nelabprāt pilda bauslības prasības, jo nelabprāt rīkojas pret savu gribu. Tādēļ cilvēks drīz vien kļūst Dievam naidīgs – soda dēļ; jo viņš jūt, ka ir grēcinieks un viņa attiecības ar Dievu nav pareizas, un viņš nespēj būt labprātīgs pret Dievu; jā, cilvēks pat vēlas, kaut Dieva nebūtu. Šāds niknums pret Dievu slēpjas dziļi cilvēka sirdī, lai cik labs viņš ārēji gribētu izlikties. Tā redzam, ka bauslība, būdama vēl tikai burtos ietverta, nevienu nedara dievbijīgu un nesasniedz cilvēka sirdi; par to cituviet jau esam daudz sludinājuši un rakstījuši.

Otrā bauslība ir garīga; tā nav rakstīta ar spalvu un tinti, nedz izrunāta ar muti – tā nav līdzīga Mozus rakstītajām akmens plāksnēm, bet, kā redzam šajā notikumā, Svētais Gars nāk no debesīm un piepilda visus, ka tie sāk runāt dažādās valodās un vairs neklusē kā iepriekš, bet brīvi sludina; to redzot, ikviens ir pārsteigts un izbijies. Svētais Gars nāk un piepilda sirdi, radīdams jaunu cilvēku – tādu cilvēku, kurš mīl Dievu un labprāt dara to, ko Viņš grib. Tāds ir darbs, ko Svētais Gars paveic cilvēka sirdī. Tas raksta sirdī ar uguns liesmām, darīdams sirdi dzīvu – ar ugunīgu liesmu, gluži kā spēcīgu roku. Un rodas jauns cilvēks, kas arī pats jūt, ka viņam ir pavisam citāds prāts, domas un jūtas nekā iepriekš. Viss viņā ir kļuvis dzīvs – gaišais prāts un dedzīgā sirds nu ir labprātīga pret visu, kas Dievam tīkams. Tāda ir patiesā atšķirība starp rakstīto un garīgo Dieva bauslību; te arī redzam, kāds ir Svētā Gara darbs.

No tā mums jāmācās, kāds ir Svētā Gara amats baznīcā un kā jeb kādā veidā Gars tiek saņemts un darbojas sirdī. Līdz šim ir ticis mācīts, ka vienīgi Svētais Gars dod un iedvesmo visu, ko nolemj koncili un ko pāvests pavēl savos nejēdzīgajos likumos; taču tās visas ir tikai ārējas lietas, kas valda ārējā veidā un dod pavēles attiecībā uz ārējām lietām. Tādēļ šie likumi ir gluži neprātīgi un ačgārni, jo tie pārvērš Svētā Gara darbu rakstītā, nedzīvā bauslībā, lai gan tam būtu jākļūst par garīgu, dzīvu bauslību. Tā Svētā Gara darbs tiek sagrozīts, pārvērsts par Mozus bauslību un cilvēku izdomātiem niekiem. Tas [notiek] tādēļ, ka viņi nezina, kas ir Svētais Gars, kādēļ Tas tiek dots un kāds ir Tā amats. Tad nu mācīsimies un centīsimies labi saprast, kas tas ir, lai prastu pazīt šo amatu.

To tu dzirdi šajā notikumā. Svētais Gars nāk no debesīm, piepilda mācekļus, kas agrāk bija bēdu un baiļu varā, un dāvā viņiem dažādas valodas, tā ka viņi kļūst drosmīgi un dedzīgiem vārdiem sludina par Kristu brīvi un bezbailīgi. Te skaidri redzams, ka Svētā Gara amats nav rakstīt grāmatas, nedz sastādīt likumus; Svētais Gars raksta sirdīs, dod jaunu drosmi, tā ka cilvēks Dieva priekšā kļūst priecīgs un iemanto mīlestību pret Viņu, bet pēc tam ar prieku kalpo arī cilvēkiem.

Bet kā Gars to paveic un kādu līdzekli izmanto, lai pārvērstu un atjaunotu cilvēka sirdi? To Svētais Gars dara, sludinādams un sprediķodams par Jēzu Kristu – kā pats Kristus saka Jņ.15:26: “Kad nu nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par mani.” Mēs daudzkārt esam dzirdējuši, ka tas ir Evaņģēlijs, ko Dievs liek sludināt pasaulē un darīt zināmu ikvienam – ka ar bauslību neviens nevar kļūt dievbijīgs, bet tikai vēl ļaunāks; tādēļ Dievs no augšienes sūtījis savu mīļo Dēlu, lai Viņš mirtu un izlietu savas asinis par mūs grēkiem, no kuriem paši ar saviem spēkiem un darbiem nespējam atbrīvoties.

Taču papildus šīs vēsts sludināšanai ir nepieciešams arī, lai ļaudis tai ticētu. Tādēļ Dievs dod Svēto Garu, kas iespiež šo pasludinājumu sirdī tā, ka tas nostiprinās un dzīvo. Jo patiesi – Kristus visu ir paveicis, atbrīvojis mūs no grēkiem, uzvarējis un izcietis visu, lai mēs caur Viņu kļūtu visu lietu kungi. Tā ir vesela dārgumu krātuve; taču tādēļ vēl dārgumi nav izdalīti ļaudīm visā pasaulē. Lai mēs tos saņemtu, jānāk Svētajam Garam, kas iedveš mūsu sirdīs ticību, tā ka mēs sakām: es arī esmu viens no tiem, kam jāsaņem šī dārgā manta. Jo šāda žēlastība Evaņģēlijā tiek apsolīta katram, kas to uzklausa – ikviens ir aicināts šajā žēlastībā, kā Kristus Mt.11:28 saka: “Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi..”.

Ja vien mēs ticam, ka Dievs mums tā palīdzējis un dāvājis tādu dārgumu, tad citādi nemaz nevar būt – cilvēka sirdij jākļūst līksmai pret Dievu, jātiecas Viņam pretim un jāsaka: mīļais Tēvs, ja tāds ir Tavs labais prāts, ka Tu parādi man tik lielu mīlestību un uzticību, kas nav ne izsakāma, ne novērtējama, – es arī no sirds mīlēšu Tevi, labprāt un ar prieku darīšu visu, kas Tev patīk. Nu sirds ne brīdi vairs neraugās uz Dievu ar greizu aci un nedomā, ka Viņš varētu to iemest ellē – kā tai vajadzēja domāt agrāk, pirms bija nācis Svētais Gars – tad, kad vēl nebija ne labvēlības, ne mīlestības un uzticības, bet sirds juta vienīgi Dieva dusmas un nežēlastību. Turpretī tagad Svētais Gars iedveš sirdī ticību tam, ka Dievs ir mums draudzīgs un žēlīgs; tādēļ sirds kļūst priecīga un bezbailīga, Dieva dēļ dara un panes visu, kas vien jādara un jāpanes.

Tā tev jāiepazīst Svētais Gars – lai tu zinātu, kādēļ Tas dots un kāds ir Tā amats, proti, ka Gars mums dāvinājis un ar Evaņģēliju pasludinājis šo dārgumu – Kristu līdz ar visu, kas Viņam pieder; Gars iedveš to tavā sirdī, tā ka šis dārgums nu pieder tev. Kad nu Svētais Gars šo darbu paveicis un tu to jūti savā sirdī, tev jāsaka: ja jau mani darbi te neko nelīdz, bet visu paveic Svētais Gars, kāda tad man vajadzība pūlēties ar saviem darbiem un likumiem? Tātad visi cilvēku darbi un likumi – jā, arī Mozus likumi – kļūst lieki; jo Svētais Gars cilvēku māca labāk nekā visas grāmatas. Viņš saprot Rakstus daudz pilnīgāk nekā visi tie, kas māca tikai bauslību.

Tādēļ grāmatas nav vajadzīgas nekādam citam mērķim kā vien ticības stiprināšanai un, lai pierādītu citiem, ka tajās rakstīts tieši tas, ko māca Svētais Gars. Mēs nevaram paturēt ticību tikai sev vien – ir jāļauj tai izlauzties arī līdz tiem, kam mēs sniedzam Rakstu pamatojumus un pierādījumus. Tādēļ piesargies, lai neuzskati Svēto Garu par likumdevēju, bet par to, kas sludina Kristus Evaņģēliju cilvēka sirdī un dara viņu tik brīvu, ka burta vairs nav – vai arī burts paliek tikai sludināšanas dēļ.

Bet arī šeit mums jābūt saprotošiem un jāzina, ka tas viss notiek ne tā, it kā cilvēks, kam ir Svētais Gars, tūliņ kļūtu pilnīgs un šķīsts, nejustu vairs nekā no grēka, nedz bauslības. Mēs par Svēto Garu un Tā amatu sludinām ne tā, it kā Tas būtu jau visu paveicis, bet gan – ka Svētais Gars ir uzsācis savu darbu, kam arvien jāturpinās, nemitīgi pieaugot spēkā. Tādēļ tu neatradīsi cilvēku, kas būtu bez grēka un bez bēdām, pilns taisnības un prieka, gatavs no brīvas gribas kalpot ikvienam. Jo Svētie Raksti gan atklāj, ko dara Svētais Gars, proti – šā Gara amats ir atpestīt no grēkiem un bailēm; taču tas nenozīmē, ka viss jau paveikts un pabeigts. Tādēļ kristīgam cilvēkam nākas savā sirdī just grēku un bailes nāves priekšā, tā ka arī viņu skar tas viss, kas uzbrūk katram grēciniekam. Neticīgie grimst savos grēkos, nemaz tos nejuzdami, turpretī ticīgie grēku itin labi jūt; taču viņiem ir palīgs un glābējs – Svētais Gars, kas tos stiprina un mierina – tik ilgi, līdz viss būs paveikts un pabeigts; tad arī ticīgajiem vairs nenāksies piedzīvot grēka [spēku].

Tādēļ es saku: mums šajās lietās jābūt gudriem un jāpiesargās, lai nepretojamies Svētajam Garam, priecīgi lielīdamies, kā dara daži augstprātīgi, pārdroši jūsmotāji; lai neviens nekļūst pārdrošs un neiedomājas, ka jau kļuvis pilnīgs. Jo arī dievbijīgs kristietis arvien vēl ir miesa un asinis – tāpat kā citi cilvēki. Tikai viņš cīnās ar grēku un ļaunajām kārībām un jūt to, ko labprāt nejustu; turpretī citi cilvēki šīs lietas vispār neņem vērā un necīnās ar tām.

Tas nekas, ka jūtam ļaunas tieksmes – ja vien turpinām cīnīties pret tām. Tādēļ arī kristīgam cilvēkam neklājas spriest pēc savām izjūtām un iedomāties, ka šādu lietu dēļ viņš ir pagalam; visu mūžu viņam jāstrādā, cīnoties pret viņā vēl palikušo grēku, un jāļauj darboties Svētajam Garam, bez mitas lūdzot un saucot pēc atpestīšanas no grēka. Šādi saucieni un nopūtas kristīgā cilvēkā neapklust ne mirkli, tie nāk no neizsakāmiem dvēseles dziļumiem – kā Sv. Pāvils saka Rom.8:26. Taču šīm nopūtām arī ir brīnišķīgs klausītājs – pats Svētais Gars, kas skaidri jūt cilvēku ilgas un sniedz šādai sirdij dievišķu mierinājumu.

Tā tam jābūt: mēs arvien jūtam šos abus – gan Svēto Garu, gan arī mūsu grēkus un nepilnību. Ar mums ir gluži tāpat kā ar slimu cilvēku, par kuru rūpējas ārsts un kuram kļūst labāk. Tādēļ nevienam neklājas domāt: šim cilvēkam ir Svētais Gars, tādēļ viņam vajadzētu būt pavisam stipram, darīt tikai brīnišķīgus darbus un būt gluži nevainojamam. Nē, ne tā! To cilvēks nevar sasniegt, jo mēs visi esam mantojuši šo miesu, kurā dzīvojam, un tai vienmēr ir kāds trūkums un vājības. Arī svētie apustuļi bieži ir sūdzējušies par saviem kārdinājumiem un bēdām. Pat viņu izjūtām Svētais Gars ir palicis apslēpts; taču ar vārdu un ticību Tas viņus arvien stiprinājis un uzturējis.

Tādēļ Svētais Gars netiek dots nevienam citam kā tieši tiem, kas nonākuši bēdās un bailēs; tieši šeit Evaņģēlijs dod savus augļus un palīdzību, jo šī dāvana ir pārāk augsta un cēla – Dievs to nemet priekšā suņiem un cūkām, kuri dārgumu gan sagrābtu, dzirdēdami pasludinājumu, taču aprītu, paši nezinādami, ko īsti aprijuši. Te vajadzīgas sirdis, kas jūt savu postu un nespēj no tā izkļūt; mums jācīnās un jāķepurojas, tad Svētais Gars nāks un palīdzēs; lai neviens neiedomājas, ka varētu būt citādi!

To redzam arī šajā notikumā: mīļie mācekļi agrāk bija baiļu un bēdu nomākti, vēl nesaņēmuši mierinājumu un nedroši – viņiem nebija ne drosmes, ne ticības; mācekļi itin viegli zaudēja cerības un krita izmisumā, tā ka Kristum nācās daudz strādāt un pūlēties, lai viņus atkal stiprinātu; un viņiem taču nebija nekāda cita trūkuma kā vien bailīgās cilvēku sirdis. Tie baidījās, ka debesis varētu sagrūt pār viņiem; pats Kungs nespēja vien teikt viņiem arvien jaunus mierinājuma vārdus. Un beidzot Viņš tiem saka: Svētais Gars nāks pie jums no debesīm; Tas iedēstīs mani jūsu sirdīs, tā ka jūs atzīsit mani un caur mani – arī Tēvu. Tad jūsu sirdis kļūs drošas, stipras un prieka pilnas; un šodien tas viņiem ir piepildījies.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.