235. Kāds ceļš jāstaigā Kristus Baznīcai šajā laicīgās zemes dzīves posmā?


Svarīgais un aktuālais starp godību un ciešanām

Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu, un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. [Mt.17:1-2]

svarīgākais Jēzus apskaidrošanas notikumā

Visa līdzšinējā Jēzus kalpošana liecināja, ka Viņš ir Dievs. Katrā ziņā Jēzus mācekļi varēja nojaust, ka Jēzum piemīt dievišķs spēks. Piemēram, dziedināšanas, ļauno garu izdzīšanas un kalna sprediķis (Mt.5), staigāšana pa ūdens virsu (Mt.14) un vētras apsaukšana (Mt.8) – visi šie notikumi bija pirms apskaidrošanas, un vienmēr izraisīja ļaužu izbrīnu. Tomēr šeit kalnā Dieva atklāsme (teofānija) ir nepārprotama!

Mācekļi kā liecinieki ir šokā. To var nosaukt par Dieva atklāsmes negatīvo pusi, cilvēcīgi spriežot, jo tā rada bailes un apjukumu. Jēzus, kurš ir normāls cilvēks, pēkšņi pārvēršas.

Jā. Līdz šim Viņš bija kā cilvēks, lai Viņš varētu cilvēkus sastapt. Ja Jēzus visu laiku būtu bijis kā saule, tad ļaudis nebūtu iepazinušies ar Viņu un Viņš nespētu tiem sniegt evaņģēlija mācību. Jēzus nāca kā cilvēks, lai katru sastaptu viņa vajadzībās. Ubagu ielas stūrī, aklo tirgus laukumā un slimos viņu namos.

Bet kāpēc bija nepieciešanas, lai mācekļi būtu liecinieki šim notikumam?

Jēzus aizliedz mācekļiem par to runāt līdz augšāmcelšanai. Jēzus norāda uz Savām ciešanām, kas Viņam stāv priekšā. Līdzšinējā kalpošana bija kā rūpes par aktuālo, bet ne tāpēc Viņš bija nācis. Viņš bija nācis, lai paveiktu svarīgo. Nevis apkarot sekas, bet iznīcināt sakni. Mācekļi līdz pat Jēzus augšāmcelšanai to nesaprata. Lai gan Jēzus bieži mācīja Saviem mācekļiem, ka Viņam priekšā stāv ciešanas, mācekļi šo vēsti neuztvēra. Viņi uztvēra tikai aktuālo Jēzus darbībā.

Apskaidrošanas notikumu jāskata saistībā ar sagaidāmajām ciešanām. Īpaši ciešanu tēma izcelta apskaidrošanas notikuma aprakstā Lūkas evaņģēlijā. Tāpēc jau Dievs tapa cilvēks, lai mirtu par grēkiem – lūk arī svarīgais Viņa kalpošanā.

Apskaidrošana notika tāpēc, lai mēs zinātu, ko piesita krustā mūsu dēļ – nevis cilvēku, ne eņģeli, bet pašu Dievu, un tieši tāpēc mūsu pestīšana ir droša un pabeigta, un mēs tur neko nevaram ne pielikt, ne atņemt, un mums tas arī nav jādara. Dievs visu ir paveicis un dāvājis mums drošu glābšanu, ko mums neviens nespēj atņemt.

Turklāt Dievs nav aizmirsis nevienu. Ne ļaudis toreiz, ne mūs šodien. Viņš ir slēdzis Jaunu un mūžīgu Derību. Šīs Derības zīmes ir Dieva Vārds, Svētā Kristība un Svētais Vakarēdiens. Viņš mira toreiz, bet mēs šeit un šodien kļūstam līdzdalīgi Jaunajā Derībā ar šiem līdzekļiem. Caur to mēs saņemam Jēzus nopelnu. Dieva Vārds mums dāvā Evaņģēlija vēsti, Kristībā mēs tiekam uzņemti derībā ar Dievu, un Svētajā Vakarēdienā – miesa un asinis, ko saņemam ir Jēzus, paša Dieva Dēla miesa, kas par mums nodota un asinis, kas par mums izlietas grēku piedošanai. Šeit nav vietas šaubām. Mums glābšana nav jāmeklē nekur citur, kā vien tur, kur Dievs to dāvā ikvienam – vienīgi Jēzū. “Un tūdaļ tie skatījās visapkārt un nevienu vairs pie sevis neredzēja kā vien Jēzu.” [Mk.9:9]

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.