336. Vai arī liekulis var saņemt grēku piedošanu?


Strīds par iedzimto grēku

Kā jau iepriekš no Svētajiem Rakstiem esam mācījuši, grēks ir cēlies no Ādama krišanas un ticis mums kā mantojums, tāpēc paturēsim prātā, ko mūsu baznīcas reformatori par to ir sacījuši un mācījuši.

strīds par iedzimto grēku


Ļoti pamācošs ir mācības strīds, kas radās jautājumā par iedzimto grēku pēc Augsburgas ticības apliecības publicēšanas. Reformatori par dedzīgi to grēku rakstīja:

“..tiek mācīts, ka pēc Ādama krišanas grēkā visi cilvēki, kas dabiski dzimuši, ir piedzimuši ar grēku, tas ir, bez dievbijības, bez paļāvības uz Dievu un ar ļaunu iekāri, un ka sērga jeb iedzimtā vaina patiesi ir grēks, kas arī tagad pazudina un ieved mūžīgajā. nāvē tos, kuri neatdzimst caur Kristību un Svēto Garu.”

Pret šo aprakstu iebilda pāvestieši:

“Būt bez dievbijības un ticības – tas nav iedzimtais grēks, bet darbu grēks.”

Šis iebildums deva ieganstu garākai un pamatīgākai atbildei, ko Melanhtons deva Apoloģijā, kur viņš vispirms norādīja uz vāciski rakstītiem ticības apliecības vārdiem:

“Ka visi mātes miesām ir dzimuši ar ļaunu iegribu un ir kārību pilni un pēc savas dabas nav patiesas dievbijības un ticības Dievam.”

Turklāt viņš piebilst:

“Šīs rindas liecina, ka miesīgi dzimušajos mēs noliedzam ne vien varēšanu veikt kādus dievbijīgus darbus, bet arī to, ka viņos pašos būtu kādas dāvanas jeb spējas radīt dievbijību un paļāvību uz Dievu. Mēs sakām, ka ikviens dzimušais ir ļaunās iekāres varā un nespēj patiesi bīties Dieva un uz Viņu paļauties.”

Daudzi varbūt nesaprot, par ko šeit tik daudz tiek diskutēts un domā bīties: Dieva un ticēt Viņam — tas ir mans darbs, ko daru no brīva prāta. Iekāre man ir iedzimta, un Dievs to piedod, ja vien es Viņu īsteni bīstos, nopietni cīnos un apkaroju savu grēku, bet, ja to nedaru, tā ir manis paša vaina, jo ne-izmantoju savu brīvību. Un vēl: ja vien es pareizi ticētu Dievam, tad man būtu piedošana un spēks cīnīties pret grēku, bet, ja es neticu, tā ir mana vaina utt.

Ar šādiem labi domātiem un pa daļai patiesiem izteikumiem ir pateikts, ka dievbijība un ticība stāv mūsu pašu spēkos. Taču, kad mums neizdodas tas, kas šķietami ir mūsu pašu spēkos, tad cilvēkam ir jānosoda pašam sevi — lai arī Evaņģēlijs par Kristu teiktu ko teikdams. Šie kaitīgie maldi bija tie, kurus apkaroja reformatori un parādīja, ka bīties Dieva un uz Viņu paļauties nav paša cilvēka spēkos.

To pieredz nopūlējusies un grūtsirdīga dvēsele, kas mokās, nopūšas, raud un sūdzas: “Es nespēju pa īstam bīties Dieva, es nespēju nopietni ienīst grēku un no tā baidīties, es esmu briesmīgi ciets un pašpārliecināts. Es redzu savu grēku, bet nespēju to patiesi nožēlot. Mana sirds ir tik vieglprātīga, nepastāvīga, liekulīga. Es redzu, dzirdu un zinu par Dieva lielo žēlastību Kristū, bet nespēju tam no visas sirds ticēt un pieķerties.”

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.