283. Uz ko Dieva dotā grēku piedošana mudina mūs, un par ko tā mums atgādina?


Starp divām izvēlēties

Un notika, kad Viņš kādā dienā Templī mācīja ļaudis un sludināja evaņģēliju, Viņam piestājās augstie priesteri un rakstu mācītāji kopā ar vecajiem un jautāja Viņam: “Saki mums, ar kādām tiesībām Tu to dari, vai kas Tevi uz to ir pilnvarojis?” Bet Viņš tiem atteica: “Arī Es jums vienu vārdu vaicāšu: sakait man, Jāņa kristība – vai tā bija no debesīm vai no cilvēkiem?” Bet tie savā starpā sāka spriest: “Ja mēs teiksim: no debesīm, – Viņš sacīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt? Bet, ja mēs teiksim: no cilvēkiem, – visa tauta metīs uz mums akmeņus, jo viņa ir pārliecināta, ka Jānis ir pravietis.” Un tie atbildēja: “Mēs nezinām, no kurienes.” Tad Jēzus viņiem sacīja: “Tad arī Es jums nesaku, kā pilnvarā Es šīs lietas daru.” [Lk.20:1-8]

izvēlēties starp diviem ceļiem

Norisinās saruna templī. Ar Jēzu sarunājas nevis vienkārši ļaudis, bet teologi un tautas vadītāji. Vismaz viņiem jābūt noteiktiem, nevis konformistiem un liekuļiem. Vismaz viņiem būtu jāvadās pēc noteiktam mērauklām un principiem. Vismaz viņiem ir jāzina, kas ir patiesība, un to skaidri jāapliecina – jo viņiem seko ļaudis. Viņiem ir uzticēta tauta.

Kas gan uztrauca šos vīrus? Saruna atklāj, ka teologiem un tautas vadītājiem vismazāk uztrauc, kas ir patiesība. Vairāk viņi uztraucas, kā dzīvot ērtu dzīvi, saglabājot “mieru” un savu varu. To pilnībā atklāj augstā priestera teiktais, kad tika sasaukta, it kā cēliem motīviem vadīta, augstās tiesas sēde [Jņ.11:47-50]. Viņi sacīja: “Ko mēs darīsim? Jo šis cilvēks (Jēzus) dara daudz zīmju. Ja mēs Viņu tā palaidīsim, visi sāks ticēt Viņam, un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu.” Un Kajafa sacīja viņiem: “Jūs neko nesaprotat un neapsverat, ka mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.”

Līdzīgas situācijas nākas piedzīvot arī mūsdienās. Tā tas notiek ne tikai kopmītnēs, skolās, birojos un politikā, bet arī baznīcās. Izrādās, ka nevienam vairs nerūp patiesība, bet noformējas dažādas kliķes. Kāds, kurš grib izpatikt visiem, kļūst tīri glums. Drīz vien mazajiem viņš ir mazs, un zaļajiem zaļš, kurnētājiem kurnētājs, un aprunātājiem aprunātājs.

Turpināt šo liekuļošanu nepārtraukti liek dažādas vajadzības un mērķi – protams, cēli un altruistiski.

Ak, kaut nu nepienāktu brīdis, kad viņam vienlaicīgi būs jāstāv rozā un lillā priekšā, un jāpasaka, kāds tad tu īsti esi? Rozā vai lillā? Tad viņš teiks: “Es nezinu! Es esmu tik remdens, ka nezinu, kas es esmu un kam es ticu.”

Cik gan nožēlojams un bīstams ir šāds ceļš. Ja cilvēkus var izglābt tikai Dievs, tad tas arī ir skaidri jāpasludina. Mūžīgā dzīvība taču ir svarīgāka, nekā pārprastais miers. Mūžīgā dzīvība ir svarīgāka nekā ērta dzīve uz zemes. Bet šķiet, ka cilvēki ir gatavi mirt tikai par saviem maldiem, nevis par patiesību. Patiesi, maldi viņu arī pazudinās.

Birkas: , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.