192. Kādēļ Dieva Dēls sevi tik ļoti pazemoja?


Starp Dievu un Mamonu

Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu. [Mt.6:24-34]

Šodienas evaņģēlijā mēs dzirdam Kristus spriedumu mantkārīgiem cilvēkiem, un it īpaši savai tautai – jūdiem. Viņi bija patiesi alkatīgi ļaudis, taču par spīti tam viņi apgalvoja, ka pilda Dievam lielu un svētu kalpošanu. Viņš vēlas sacīt: “Jūs domājat, ka ar jums viss ir kārtībā un ka jūs Dievam kalpojat ar lielu sirsnību. Taču tajā pašā laikā jūs esat alkatīgi nelieši, kas visu dara Mamona dēļ, pat arī kalpodami Dievam. Tomēr likums ir šāds: Neviens nevar kalpot diviem kungiem vienlaikus. Ja jūs gribat būt Dieva kalpi, jūs nevarat kalpot Mamonam.” Te Kristus runā par diviem kungiem, kas ir naidīgi viens otram, nevis var valdīt abi kopā.

“Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai viņš vienam pieķersies un otru atmetīs.”

Šeit nav pretrunas, ja es vienlaikus kalpoju gan Dievam, gan savam valstij; ja es paklausu zemākajam, tad es paklausu arī augstākajam, jo mana paklausība ir virzīta zināmā kārtībā no viena uz otru kungu. Kad priekšnieks sūta brigadierus ar rīkojumiem, kas jāpilda strādniekiem, tad ir tikai viens vadītajs, nevis daudzi, un visi rīkojumi nāk no viena vadītāja. Bet “divi kungi” nozīmē divus savstarpēji naidīgus kungus un tādus, kas izdod pretējus rīkojumus, gluži kā to dara Dievs un velns. Dievs saka: “Tu nedrīksti būt mantkārīgs, un tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.” Bet velns tam runā pretī un saka: “Tu vari būt mantkārīgs un kalpot Mamonam.”

Bet tam pretī runa pat veselais saprāts, proti, kalpot diviem naidīgiem kungiem vienlaikus ir praktiski neiespējami. Tomēr pasaule veikli cenšas īstenot to, lai kārumnieks, kā saka, varētu kūku gan apēst, gan paturēt. Dažkārt cilvēki strādā par labu ienam, bet tad, ja vajadzēs, nodos to un saņems atlīdzību arī tur. Galu galā viņš nodos un pievils abus. Bet šādi cilvēki nevienam nekalpo, un pat veselais saprāts šos ļaudis sauc par nodevējiem un ļaundariem.

Tāpēc būtu pareizi sacīt, ka uzticams darbinieks, kas pilda sava darba devēja uzdoto darbu, nedrīkst pieķerties diviem kungiem. Bet tādam cilvēkam ir jāsaka: “Šis ir kungs, kas mani baro, un es viņam kalpošu tik ilgi, kamēr esmu viņa pakļautībā. Es kalpošu viņam pēc labākās sirdsapziņas un nekas lai nenovērš manu uzmanību.” Jo vistas, kas ēd savā kūtī, bet olas dēj kaut kur citur, ir pelnījušas, ka tiktu nokautas.

Arī jūdi iedomājās, ka Dievam viņi jāuzlūko par lieliem svētajiem un jābūt apmierinātam tik ilgi, kamēr viņi upurēja Templī un ziedoja savus buļļus un govis. Tajā pašā laikā viņi kampa, kur vien varēja. Viņi pat ierīkoja veikalu un galdus naudas maiņai pie Tempļa un Templī, lai padarītu visu ērtāku un neviens neaizietu neupurējis.

Kristus nosoda šādus cilvēkus un māca, lai neviens neiedomājas, ka var kalpot diviem kungiem – Dievam un Mamonam. Tā kā kalpot Dievam nozīmē pieķerties vienīgi Viņa Vārdam un tam pakļaut visas lietas, tad nav iespējams turpināt Viņa iedibināto kalpošanu, ja tu vēlies būt mantkārīgs Mamona dēļ. Ja tu vēlies dzīvot saskaņā ar Viņa vārdiem un šajos vārdos palikt, tad tev nekavējoties jāatsaka Mamonam. Tik daudz ir skaidrs: tiklīdz mācītājs vai sludinātājs kļūst mantkārīgs, tas kļūst nederīgs un arī viņa sludināšana kļūst nederīga.

Tādējādi viņš atstāj novārtā savu amatu un pienākumus, kas liek tam nosodīt ļaunos. Līdzīgi ikvienam uzņēmējam, strādniekam, ierēdniem, deputātam, ministram, skolotājam, policistam vai kādai citai amatpersonai, kas vēlas godam pildīt savu amatu, nevajadzētu tik daudz domāt, kā kļūt bagātam vai gūt vairāk ienākumu.

Bet, ja viņš ir Mamona kalps, tad viņš ļaus sevi piekukuļot ar dāvanām, līdz kļūs alks un vairs neredzēs, kā cilvēki dzīvo. Viņš domās: “Ja es sodīšu šo vai to personu, tad iegūšu ienaidniekus, un tas var man atņemt to, kas man pieder.” Kaut arī viņš ieņem labu amatu un stāvokli, ko Dievs tam vēlējis un devis, tomēr tas nespēj to veikt un pildīt. To visu kavē Mamons, kas ir paņēmis viņa sirdi.

Tādu gaitu tagad it visur iet pasaule. Tā iedomājas, ka Mamons tikai nieks vien ir un tur nav nekā bīstama, taču tas pieviļ pats sevi, pieņemot jauko un mīļo domu, ka arī šādi var kalpot Dievam. Taču tā ir nožēlojama kaite, ar kuru velns padara cilvēku aklu, ka tas vairs neskatās uz saviem amata pienākumiem, un ievilina viņu mantkārībā, jo tas sāk uztraukties, ka citādi cilvēki viņam nedos godu, dāvanas un ziedojumus.

Kristus izsaka ļoti striktu spriedumu, lai neviens nepieviļ pats sevi ar šādām domām un neiedomājas, ka tam jau nav lielas nozīmes. Viņš saka pavisam skaidri, ka ikviens, kas Mamona dēļ – naudas vai baudas, popularitātes vai labvēlības dēļ godīgi nepilda savu darbu, to Dievs neatzīs par Savu kalpu, bet gan Savu ienaidnieku. Bet, kas vēlas būt kalpošanā Dievam un godīgi pildīt savus pienākumus, tam ir skaidri jānostājas kā vīram un jānicina pasaule un tās Mamons.

Taču tas nenāk no cilvēka sirds, bet gan – kā dāvana no augšienes. Tā ir atbilde uz lūgšanu, ka Dievs, kas ir devis un uzticējis tev šo amatu, dos spējas to īstenot, pārliecinot tevi, ka tev nav nekā cēlāka un labāka virs zemes kā kalpošana, kas tev ir jādara Viņa labā. Tev daudz nav jāraizējas par to, vai tu tādēļ ciet zaudējumus vai iekļūsti problēmās. Tu vari sevi mierināt ar atziņu, ka tu kalpo lielākam Kungam, kas viegli tev var atlīdzināt par taviem zaudējumiem. Tas katrā ziņā ir labāk, nekā zaudēt mūžīgās bagātības par sīkiem laicīgiem īpašumiem, kas tāpat tev nespēj palīdzēt. Ja tev ir jāizvēlas kungs, vai tu drīzāk nekalposi dzīvajam Kungam nekā bezpalīdzīgam, beigtam Mamonam?

Ja man ir jāatstāj un jāatmet viens no tiem abiem, tad es labprāt atteikšos no visa pārēja, lai tikai paturētu Kristu.

Tādējādi uzsvars šeit ir uz mazo vārdiņu “kalpot”. Tas nav grēks – iegūt naudu un īpašumus, sievu un bērnus, namu un mājas vietu. Taču neļauj tiem kļūt par taviem kungiem. Tiem ir jākalpo tev, un tev jābūt par viņu kungu. Kā mēdz sacīt par uzticamu cilvēku: “Viņš ir savas naudas saimnieks” – nevis savas naudas vergs un cietumnieks, kā sīkstulis un alkatīgais, kas gatavs atteikties no Dieva vārda un visa cita, lai tikai neriskētu ar savu naudu. Tāda ir cilvēka sirds, kas nicina un pamet mūžīgas bagātības neģēlīgā Mamona dēļ, kuru viņš nevar ne lietot, ne izbaudīt. Vienlaikus tas iet savu pašapmierināto gaitu un grābj, ko spēj, domādams, ka pie Dieva vārda varēs atgriezties jebkurā brīdī. Dievs pasarg’, tas nelaiž garām nevienu santīmu! Galu galā tas grimst arvien dziļāk un dziļāk alkatībā, tas aiziet arvien tālāk un tālāk prom no Dieva vārda, un visbeidzot kļūst tam pavisam naidīgs.

Tā ir nesaudzīga valoda un ļoti precīzs spriedums, kad Kristus saka: “Vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs vai vienam pieķersies un otru atmetīs.” It kā Viņš sacītu: “Nožēlojamā Mamona mīlestība padara cilvēkus par Dieva ienaidniekiem.” Jo ir divi kungi, kas ir konfliktā viens ar otru, un cilvēka sirds ir par mazu tiem abiem, gluži tāpat kā viens nams ir par mazu diviem saimniekiem. Tādēļ, kad izceļas konflikts un tev jākalpo un jābūt uzticīgam vienam kungam, tev būs jāsadusmo otrs un jāšķiras no tā. Līdz ar to naudas un īpašumu mīlētāji neizbēgami kļūst par Dieva ienaidniekiem. Tik jauki augļi nāk no kalpošanas Mamonam!

Īpaši skaidrs tas kļūst tagad, kad alkatība ir ieguvusi tik pilnīgu kontroli. Liela, epidēmiska alkatība valda mūsu vidū. Kāds liels svētums un brīnišķīgs tikums tas ir, kas paņem cilvēka labāko daļu prom no Dieva un atdod to Mamonam! Tava augstākā pielūgsme katrā ziņā ir veltīta tai lietai, kurai pieķērusies tava sirds ar savu mīlestību un vēlmēm, pēc kā tiecas viss tavs ķermenis un locekļi. Kā Kristus sacīja iepriekš: “Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.”

Ko cilvēks mīl, pēc tā viņš noteikti tieksies, par to viņš runā, tas aizņems viņa sirdi un domas. Tāpēc Sv. Augustīns saka – ko es mīlu, tas ir mans dievs. No tā tu redzi, kādi cilvēki viņi ir, kas kalpo Viņam kā labākie draugi, bet pēc būtības viņi ir patiesi velnišķi svētie, kas sirds dziļumos ienīst Dievu, vājā Viņu, Viņa vārdu un Viņa darbus.

Kad nosodi cilvēku par viņa neticību un alkatību, un tu rādi viņam pirmo bausli: “Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.” Tas nozīmē – tu nedrīksti piesaistīt savas sirds ilgas un mīlestību ne pie kā cita kā vien Dieva. Un šis cilvēks atsakās uzklausīt nosodījumu vai ņemt to vērā. Tas sāk plosīties un ārdīties pret to, līdz viņa sirdī ir rūgtums un indīgs naids pret Dieva vārdu un mācītājiem. Tāpēc desmit baušļu tekstā ir iekļauti draudi: “Es esmu taisnīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešajam un ceturtajam augumam tiem, kas Mani ienīst.” Viņš runā par šiem pašiem alkatīgajiem vēderiem un Mamona kalpiem, jo Svētie Raksti mantkārību sauc par “elkdievību” jeb kalpošanu elkiem (Ef. 5:5; Kol. 3:5)

Teksts saka, ka viņiem jau ir pietiekams sods ar to, ka viņi ir tik nožēlojami cilvēki, kuru sirds un vēlmes, kuru prieks un mīlestība ir koncentrēta uz mēslu bedri, kad viņiem būtu vajadzējis atrasties Debesīs ar Dieva lietām. Kas var būt cilvēkam vēl apkaunojošāks, kā novērsties no Dieva, kas dod viņam visas labas lietas un kas pelnījis cilvēka pielūgsmi, un nostāties velna pusē, kur tas var tikai izbaudīt velna un elles smaku? Būtībā cilvēks tik pilnīgi tiek pārņemts ar elles ļaunumu, ka viņš ne tikai nicina Dieva vārdu, bet tam pretojas ar slepkavniecisku vēlmi, lai Dieva nebūtu. Tā ir pateicība, ko Dievs saņem no šiem alkatīgajiem vēderiem, kam Viņš ik dienas gādā par ķermeni un dzīvību, sauli un mēnesi, un visām viņu bagātībām. Bet kāda būs viņu alga, to viņi uzzinās. Jau tagad viņiem ir daļa no tā, kad tie arvien ir spiesti pārtikt no velna mēsliem un smakām.

Tā bija teksta pirmā daļa, kas attiecas uz Mamonu: “Vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs.” Otra daļa attiecas uz Dievu: “..viņš vienam pieķersies un otru atmetīs.” Viņš nesaka tikai: “Viņš vienu mīlēs,” bet lai parādītu, ko mīlestība dara un paveic, Viņš lieto vārdu “pieķersies”. Ikvienam, kas vēlas mīlēt Dievu un Viņa vārdu, tas nesekmēsies viegli. Bieži vien viņam būs jāsaņem triecieni. Tāpēc mums vajadzīga spēja turēties cieši un pieķerties Dieva vārdam. Mēs nedrīkstam to palaist vaļīgi, kaut arī mūsu miesa un visas pasaules sliktais piemērs, kā arī velns, nostājas pret to un cenšas mums Dieva vārdu atņemt. Ikkatrs, kas viens pats stājas pret tik daudziem ienaidniekiem un uzveic tos, ir drosmīgs bruņinieks! Patiesi, tam jābūt mīlestības uguns karstumā, kas deg tik spoži, ka no visa pārēja var atteikties – mājas, sievas, bērniem, reputācijas un īpašumiem, miesas un dzīvības – un spēj to visu nicināt un atstāt, lai tikai paturētu bagātības, kuras vēl nespēj saskatīt un par kurām pasaule smejas, bet kuras ir sludinājis Dieva vārds un ticīga sirds tam ir ticējusi.

Kristus gan nemāca, ka būtu aplami iegūt un paturēt naudu un īpašumus vai arī ka cilvēkam būtu jāmet prom sava nauda. Viņš ļauj tev kļūt bagātam, bet Viņš nevēlas, lai tu ar savu mīlestību pieķertos savām bagātībām, kā mācīja Dāvids un rādīja savu piemēru, sacīdams: “Kad bagātība vairojas, nepiegrieziet tai visu savu sirdi!” (Ps.62:11) Tā ir attieksme, kas saglabā brīvu sirdi pat naudas un īpašumu bagātībā, ko Dievs dāvājis, bet pasaule to nespēj paveikt. Un, ja viņa bagātības cenšas pavedināt viņa sirdi un vilināt prom no Dieva vārda, un lati, zelts, sudrabs vai dārgakmeņi tam pievilcīgi smaida pretim, tad viņš tos var samīt zem savām kājām un nicināt tos, kaut arī pasaule tos apbrīno un nicina Debesu bagātības. Citiem vārdiem sakot, kā Mamona saimniekam cilvēkam ir jānoliek tas pie savām kājām; un pats viņš nedrīkst pakļauties nevienam citam, kā vienīgi Dieva vārdam. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.

Tāpēc Es jums saku: Nezūdieties savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes.

Mūsu Kungs papildina un paplašina Savu nelokāmo sprediķi pret mantkārības bīstamo kaiti, jo – kā mēs iepriekš jau runājām – tā ar lielu spēku jaucas iekšā līdztekus Evaņģēlijam un uzbrūk ne tikai pasaulei, bet arī kristiešiem. Mantkārība īpaši nikni uzklūp tiem, kuriem jāsludina Dieva vārds un kuri tādēļ ir ielenkti no visādām briesmām. Viņiem jācieš no pasaules nicinājuma un spaidiem, un miesīgā ziņā viņiem ir pietiekami daudz iemeslu raizēties. Ikviens, kas vēlas būt kristietis un apliecināt Kungu, izraisa velna, Viņa ienaidnieka, naidu. Velns ir šīs pasaules valdnieks (Jņ. 16:11), kas pretojas un uzbrūk Viņam nevis caur Vārdu un ticību, bet caur to, kas pakļauts velna valstībai un varai. Mūsu nekam nederīgais ķermenis, mūsu miesa un asinis, joprojām atrodas viņa valstībā. Viņš joprojām cilvēka ķermeni var mocīt, var to iemest cietumā, var atņemt tam ēdienu, dzērienu un drēbes. Un šādas briesmas nemitīgi ir mums visapkārt līdz ar visu, kas mums ir. Vienlaikus miesa un asinis grib noskaidrot, cik daudz iespējams sarūpēt, lai justos droši un izvairītos no visām briesmām. Tā rodas kārdinājums, ko sauc par “savas dzīves nodrošināšanu jeb labklājību”; protams, pasaule to neuzskata par kārdinājumu, bet par tikumu, un tā slavē cilvēkus, kuri nolūko sev karjeru, lielus īpašumus un godu.

Tagad klausieties, ko nozīmē kalpošana Mamonam. Tas nozīmē būt nemitīgās rūpēs par savu dzīvi un ķermeni, par to, ko ēdīs, dzers un vilks mugurā. Tas nozīmē domāt tikai par šo dzīvi, kā šeit kļūt bagātam, uzkrāt un palielināt savu naudu un īpašumus, it kā mēs gatavotos šeit palikt mūžīgi.

Grēcīgā Mamona pielūgšana gan nenozīmē ēšanu, dzeršanu un ģērbšanos vai meklēt sev iztikšanu un darboties šais lietās. Jo šīs dzīves un ķermeņa vajadzības prasa rūpēties arī par ēdienu un apģērbu. Bet grēks slēpjas tajā apstāklī, ka par to raizējas un pie tā piesaista savas sirds paļāvību un uzticēšanos. Mēdz teikt: “Īpašums padara cilvēku pašapzinīgu.” Tādējādi “raizēšanās” nozīmē kaut kam pieķerties ar savu sirdi. Par lietām, par kurām es nedomāju, es arī neraizējos, bet tur, kur ir manas domas, tur ir manas raizes.

Kristus ir aizliedzis šīs mantkārīgās raizes un Mamona pielūgšanu, kas padara cilvēku par Dieva ienaidnieku. Viņš turpina iesākto ar daudziem piemēriem un ilustrācijām, kas domātas, lai atklātu mums mantkārību tik nepievilcīgā gaismā un parādītu to tik atbaidošu, ka mēs gribētu tai spļaut virsū. Vispirms Viņš saka: Vai dzīvība nav labāka par barību? Tas ir, tu vari un tev ir jāuztic sava dzīve, savs ķermenis un dvēsele Dieva ziņā. Nav tavos spēkos to uzturēt pat nevienu pašu stundiņu. Kāds muļķis gan tu esi, ja neuztici Viņam arī savas miesīgās vajadzības, ka Viņš rūpētos par ēdienu un dzērienu! Tā būtu lielākā muļķība, ko var iedomāties – nemitīgi raizēties par ēdienu un dzērienu, bet neraizēties par savu dzīvi un dzīvību tās uzturēšanu kaut vai stundu. Tas būtu tas pats, kā raizēties par savas mājas izrotāšanu, tā īsti nezinot, kas šajā mājā dzīvos, vai, piemēram, virtuvē raizēties par liela un dārga ēdiena pagatavošanu, kad nav neviena, kas to ēstu. Tieši tā mēs rīkojamies savā mantkārībā: mēs raizējamies par mazām lietām, bet nekad nedomājam par lielajām. Šādas raizes ir patiešām nevajadzīgas un veltas, īstenībā – muļķīgas. Pat arī ja mēs būtu dziļi noraizējušies par savu dzīvi un dzīvību, tas nelīdzētu nenieka, jo tā nav atkarīga no mūsu spēkiem ne brīdi.

Mums ir jāatbrīvojas no visām savas dzīves raizēm, jo ikvienu mūsu dzīves stundu uztur Dievs bez mūsu domas vai līdzdalības. Tad kāda jēga ir mūsu muļķīgajām raizēm par šīm mazajām lietām, it kā Viņš negribētu vai nevarētu dot mums ēdienu un pajumti? Mums ir jākaunas par sevi, jo ikviens par mums var pasmieties, ka rīkojamies tik muļķīgi. “Redziet, nevienu mīļu brītiņu dzīvība nav manās paša rokās. Un, tā kā man jāuztic sava miesa un dzīvība Dievam, tad kādēļ man jāšaubās un jāraizējas par savu vēderu un par to, kā to pabarot vienu vai divas dienas?”

Skatieties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti?

Šeit Kristus, apstiprinādams Savu mācību, min kādu analoģiju vai salīdzinājumu. Viņš liek apsmieklā mūsu nožēlojamo mantkārību un rūpes par savu vēderu, lai glābtu mūs no šā netikuma un parādītu mums, kas mēs īstenībā esam, un lai mēs caur un cauri nokaunētos par sevi. Mēs esam augstāki, cēlāki un labāki nekā putni. Mēs esam kungi ne tikai pār putniem, bet pār visām dzīvām radībām, un tas viss ir dots mūsu lietošanā un radīts mūsu labā. Un tomēr mums nav pietiekami daudz ticības, ka Dievs mūs apgādā ar visām šīm lietām. Katru dienu Viņš sagādā pārtiku un iztikšanu pat vismazākajiem putniņiem – un vismazākajiem tārpiņiem, kas ir mazākie no mūsu kalpiem – kuri nemaz par to nerūpējas un nedomā. Viņi neko nesavāc un netaisa sev uzkrājumus. Viņi nesēj, un viņi nepļauj, kas ticis iesēts.

Redziet, Viņš putnus padara par mūsu skolotājiem un pamācītājiem. Tas mums ir liels un nenomazgājams kauns, ka bezpalīdzīgs zvirbulis Evaņģēlijā kļūst par teologu un mācītāju pat visgudrākajiem cilvēkiem, un tas ik dienas liek to mūsu acu un ausu priekšā, it kā Viņš mums sacītu: “Jūs nožēlojamie cilvēki! Jums ir nami un mājas, nauda un īpašumi. Ik gadu jums ir lauki pilni ar labību un ar citiem augiem, pat vairāk nekā jums nepieciešams. Un tomēr jūs nevarat atrast mieru, un jūs vienmēr raizējaties, ka būsit badā. Ja jūs zināt, ka jums nav uzkrājumu un jūs tos neredzat savu acu priekšā, jūs nevarat uzticēties Dievam, ka Viņš gādās par ēdienu kaut vienu dienu. Kaut arī mēs, zvirbuļi, esam neskaitāmi, neviens no mums nepavada savas dienas raizējoties. Un tomēr Dievs mūs pabaro katru dienu.”

Tāpēc ikreiz, kad jūs klausāties lakstīgalas dziesmās, jūs klausāties vienu varenu sludinātāju. Viņa pamāca jūs ar šo Evaņģēliju, ne tikai ar vārdiem, bet ar savu dzīvi un darbiem. Tā dzied visu nakti un gandrīz izkliedz savas plaušas. Bet tā ir laimīgāka savos mežos nekā krātiņā, kur par to nemitīgi cilvēkam jārūpējas un kur tai reti klājas labi un veselība turas. Viņa sacītu: “Es labāk atrodos Tā Kunga virtuvē. Viņš ir radījis debesi un zemi, Viņš pats ir Pavārs un Namatēvs. Katru dienu Viņš no Savas rokas pabaro neskaitāmus putniņus. Jo Viņam ir ne tikai pilna soma ar graudiem, bet arī visas debesis un visa zeme.”

“Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti?” Kāds gan cilvēks ir muļķis! Tas raizējas par to, kas nav viņa spēkos, kaut arī Dievs jau ir nospraudis tam laiku, izmēru un noteicis, cik garš būs cilvēka augums un cik ilga viņa dzīve. Diemžēl cilvēks neprot uzticēties Dievam, lai Viņš rūpējas par ēdienu un apģērbu, kamēr vien dzīvo virs zemes!

“Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācieties no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rītu tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie?

Šeit jums ir vēl viens piemērs un analoģija, pēc kuras mazie lauka ziediņi, ko viegli samīt, kļūst par mūsu skolotājiem un teologiem un kaunina mūs vēl vairāk. Skatieties, kā tie visi aug, izrotāti brīnišķīgās krāsās! Tomēr neviens no tiem nav uztraucies vai noraizējies par to, kā tam būtu jāaug vai kādā krāsā jārotājas, bet visas savas raizes tas atstāj Dieva ziņā. Bez jebkādām rūpēm vai pūlēm no paša puses Dievs to ietērpj tik skaistās un brīnišķīgās krāsās, ka ķēniņš Salamans visās savā godībā nebija tik grezns kā viena no šīm puķēm – patiešām, neviens šajā pasaulē ar visu savu zeltu, pērlēm un dārgakmeņiem nespēj tai līdzināties.

Tomēr mūsu Kungs Dievs vērtē šīs sīkās, pārejošās lietas tik augstu, ka bagātīgi dod tām Savas dāvanas un ietērpj tās brīnišķīgāk nekā jebkuru pasaulīgu ķēniņu vai cilvēku. Tām taču nav nepieciešams šis rotājums; patiesi, tas tiek izšķērdēts, jo tām drīz tiek lemts iet bojā.

Bet mēs esam Viņa augstākās radības, kuru dēļ Viņš radījis visu un arī dāvā mums visas lietas. Mēs esam Viņam tik dārgi, ka ar šo dzīvi mums nepienāk gals, bet pēc tās Viņš grib dot mūžīgo dzīvību. Vai mums nebūtu jāuzticas, ka Viņš mūs apģērbs, kā Viņš apģērbj puķes laukā ar tik daudz krāsām un putnus gaisā ar tik brīnišķīgām spalvām? Viņš te runā satīriski, lai parādītu, cik riebīga ir mūsu neticība, un lai padarītu to pēc iespējas smieklīgāku. Bet dēļ velna un nelaimīgās grēkā krišanas, kurā esam līdzdalīgi, mums nepieciešams raudzīties visā plašajā pasaulē, kas pilna ar putniem un puķēm, kas liek mums kaunēties un ar savu piemēru un izturēšanos nosoda mūsu neticību, paši būdami visaugstākie un cildenākie teologi. Tie mums dzied un sludina, tie smaida uz mums tik mīlīgi, lai tik mēs tam spētu noticēt. Tomēr mēs tik ļaujam tiem dziedāt un sludināt, paši palikdami tikpat mantkārīgi un patmīlīgi kā allaž. Bet mums par mūžīgu kaunu un negodu ikviena puķe ir lieciniece pret mums, lai nosodītu mūsu neticību Dieva un visas radības priekšā līdz Pastarai dienai.


“Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai ar ko ģērbsimies? Jo pēc tā visa pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag.”

Šādas raizes un alkatība piederas pagāniem, kas nepazīst Dievu un nedomā par Viņu. Tā ir īsta elkdievība, kā saka Sv. Pāvils (Ef. 5:5; Kol. 3:5) un kā Kristus sacījis iepriekš, nosaukdams to par kalpošanu Mamonam.

“Jums kā kristiešiem,” Viņš saka, “nevajadzētu būt šaubām, ka jūsu Tēvs labi zina, ka jums visu to vajag, un arī to, ka jums ir vēders, kas prasa ēdienu un dzērienu, un ķermenis, kas jāapģērbj. Ja Viņš to nezinātu, tad gan jums būtu iemesls raizēties un uztraukties par to, kā sevi apgādāsit. Bet, tā kā Viņš to zina, Viņš jūs nepametīs. Viņš ir uzticams un labprātīgs rūpēties īpaši par jums, kristiešiem, jo – kā Viņš sacīja – Viņam rūp pat putniņi gaisā. Aizmirstiet par savām raizēm, jo jūs ar tām neko nevarat panākt. Tas nav atkarīgs no jūsu raizēšanās, bet vienīgi no Viņa zināšanas un rūpēm.”

Ja bez mūsu raizēm uz lauka nekas neizaugtu, tad mēs visi jau sen būtu aizgājuši bojā; un naktī, kad guļam, vispār nekas nevarētu augt. Patiesi, pat raizējoties līdz pašai nāvei mēs nespētu izaudzēt pat vienu zāles lapiņu uz lauka. Mums patiesi ir jāredz un jāsaprot, ka Dievs dod visu bez mūsu raizēm, taču mēs esam tik bezdievīgi ļaudis, ka neatsakāmies no savām raizēm un alkatības. Lai arī raizes ir Viņa ziņā – kā Tēvs raizējas par saviem bērniem – , mēs atsakāmies tās uzticēt Viņam.

Bet dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.

Tas Kungs ļoti labi redzēja, ka ārēju un rupju netikumu vidū nav tāda, tik liela netikuma, kas pretotos Evaņģēlijam un atturētu Dieva valstību tik ļoti kā mantkārība. Tiklīdz kā mācītājs izvirza sev mērķi kļūt bagāts, tas pārstāj veikt savus amata pienākumus, kā nākas. Raizes, kā sagādāt sev labu dzīvi, paņem viņa sirdi gluži kā “valgā”, lietojot Sv. Pāvila apzīmējumu (1. Tim. 6:9). Viņš vairs nespēj mācīt vai nosodīt īstajās vietās vai īstajā veidā. Viņš raizējas par atzinības un draudzības zaudēšanu to vidū, kur viņš to gūst. Tādējādi viņš ļauj sevi pavedināt uz klusēšanu un nekavē pavedināt arī citus, nevis ķecerības, bet sava vēdera dēļ, kas kļuvis par viņa elku.

Ikvienam mācītājam, kas vēlas pildīt savu pienākumu un strādāt savā amatā uzticīgi, ir jāsaglabā brīvība runāt patiesību bez bailēm, neatkarīgi no citiem cilvēkiem. Tam ir jānosoda ikviens, ko nepieciešams nosodīt – liels vai mazs, bagāts, nabags vai varens, draugs vai ienaidnieks. Alkatība to atsakās darīt, jo baidās, ka aizkaitinās svarīgos cilvēkus vai viņu labos draugus, un nespēs sev sagādāt iztikšanu. Līdz ar to alkatība ieliek svilpi kabatā un klusē.

Tāpat ir ar visu pārējo publiku. Kaut arī viņi nav mācītāji, tiem ir jāklausās Dieva vārds un jāpalīdz izplatīt Dieva valstību katram savā dzīvē un aicinājumā. Bet viņi atsakās riskēt vai ciest kādas neērtības Evaņģēlija dēļ. Pāri visam viņi rūpējas par to, lai viņiem nekas netrūktu un viņu vēderi būtu piepildīti, neraugoties uz to, vai Evaņģēlija kalpošanai visa kā pietiek vai ne.

Tā viņi skrāpējas un kasās, lai dzīvotu pēc iespējas labāk. Mācītājiem viņi neko nedod; patiesībā tie pat atņem tiem, ko vien var. Tā velns panāk savu, un neviens vairs nevēlas sludināt vai klausīties, un galu galā pazūd gan mācība, gan tās augļi no cilvēku sirdīm, un Dieva valstība iet postā. To visu panāk neviens cits kā riebīgais un dēmoniskais Mamons.

Jūs redzat, ka tas ir iemesls šim garajam sprediķim, kurā Kristus mūsu Kungs dod uzticamu brīdinājumu Savējiem. Lai vēl labāk pasargātu pret mantkārību, Viņš paraksta tiem labas un spēcīgas zāles, sauktas – “Dieva valstības meklēšana”. Lietojot šīs zāles, raizes kļūst nevajadzīgas, bet mēs būtu pietiekami apgādāti, patiesībā ar lielākiem un labākiem dārgumiem nekā tiem, kurus mums dod Mamons, vai ko mēs spējam sagādāt ar savu raizēšanos.

Bet sirdij ir svarīgi saprast, kas ir Dieva valstība un ko tā sniedz. Ja mūs varētu pārliecināt par to padomāt un savās sirdīs izmērīt un izsvērt, cik gan lielāka un pārāka ir šī mantība salīdzinājumā ar Mamonu un šīs pasaules valstību, proti – it visu virs zemes, tad mēs spļautu Mamonam virsū. Ja jums būtu bagātība un vara kā oligarhiem, kas gan jums būtu vairāk nekā ubagam pie durvīm ar viņa druskām?

Viss, kas patiešām nepieciešams, ir ik dienas piepildīt savu vēderu. Vairāk par to izdarīt neviens cits nespēj, pat ja viņam ir visi labumi un visas pasaules godība. Visnabadzīgākajam ubagam ir tikpat daudz šo lietu kā visvarenākajam valdniekam; un var pat būt tā, ka no savām druskām viņš gūst vairāk baudījuma un labuma nekā valdnieks, kas ēd savu ķēnišķo, bagāto maltīti. Un šai lietā vairāk nekā nav, un neviens nekā vairāk no tā negūst. Tas ilgst tiek mazu un īsu brīdi, un tad mums tas viss jāatstāj. Kad mūsu stundiņa nāk, mēs nevaram to izmantot, lai pagarinātu savu fizisko eksistenci kaut par vienu stundu. Jo tā ir nabaga un nožēlojama valstība, jā, aptraipīta un smirdīga.

Kas ir salīdzinājumā ar visu to Dieva un Kunga Kristus valstība? Izpēti pats un saki man, kas ir radība salīdzinājumā ar Radītāju un pasaule salīdzinājumā ar Dievu? Ja man piederētu Debesis un zeme, kas gan man būtu salīdzinājumā ar Dievu? Pat ne tik daudz kā ūdens pile vai smilšu graudiņš, salīdzinot ar veselu okeānu! Turklāt tās ir tādas bagātības, kas neizzūd, neiet mazumā un nesaplok. Neviena cilvēka sirds vai prāts nespēj izmērīt vai aptvert, cik tā ir liela un cik ilgi tā pastāv.

Un šīs aptraipītās, iznīcīgās valstības un sava vēdera dēļ man būtu jākaunas pamest Dievu un Viņa valstību, kas ir dievišķa un neiznīcīga un kas dod man mūžīgo dzīvi, taisnību, mieru, prieku un pestīšanu? Tajā man uz mūžību būs viss, ko es meklēju un vēlos šai laikā, un tas viss būt bezgalīgi labāks un pilnīgāks nekā ar raizēm, bēdām un pūlēm virs zemes šeit iegūtais. Bet, pirms es to varu iegūt un saņemt par īpašumu, man ir jādodas prom un jāpamet viss. Cik gan liela muļķība un apkaunojošs aklums, ka mēs to neredzam! Cik stūrgalvīgs ļaunums, ka pasaule, velna apsēsta, atsakās uzklausīt un ņemt vērā, kad tas tiek sludināts!

Ar šiem vārdiem Kristus vēlas mūs pamodināt un sacīt: “Ja tu vēlies pareizās raizes un rūpes, lai tu kļūtu pārbagāts, tad meklē dārgumus, ko sauc par – Dieva valstību. Neraizējies par laicīgām un iznīcīgām mantām, kuras kodes ēd un rūsa maitā. Jums pieder citādas bagātības Debesīs, kuras Es jums rādu. Ja jūs raizējies un meklējat tās, ja jūsu prāts ir pievērsts tām, tad jūs drīz aizmirsīsit par tām otrām. Tās ir tādas bagātības, kas uzturēs jūs mūžīgi, tās neiznīks un tās nevar atņemt. Tā kā bagātības, kurām jūs pieķeraties, ir nezūdošas, arī jūs būsit nezūdoši, kaut arī jums nebūtu pat viena graša šai pasaulē.”

Kur tad ir Dieva valstība?

Īsi sakot: tā nenozīmē ārējas lietas kā ēšana un dzeršana (Rom. 14:17), nedz arī citus darbus, ko darām. Drīzāk tā nozīmē ticību Kristum. Dieva valstībā Viņš ir Galva un vienīgais Valdnieks, kurā un caur kuru mums ir viss; kas tajā paliek, tam nekait nekādi grēki, nāve vai nelaime, bet tam ir mūžīgā dzīvība, prieks un pestīšana. Šeit tas sākas ticībā, bet pēdējā dienā viss tiks atklāts, un kristietis tiks darīts pilnīgs savā ticībā uz mūžību.

Bet ko nozīmē šo valstību “meklēt”?

Ar kādu metodi to var atrast, pa kādu ceļu tur var nonākt? Te viens norāda vienā, otrs otrā virzienā. Ja jūs vēlaties to iepazīt un atrast, jums tā nav jāmeklē savās pašu domās. Bet jums ir jāklausās Dieva vārds, kā pamats un stūrakmens, un jāredz, kur Viņš jūs vada un kā Viņš Dieva vārdu skaidro. Par Dieva valstību Viņš saka: “Kas tic un top kristīts, tas taps izglābts.” (Mk. 16:16) Šis Dieva vārds nav izlēcis no mūsu pašu galvām, nedz arī radies kāda cilvēka sirdī. Tas nācis no Debesīm un atklājies no Dieva mutes, lai dotu mums pārliecību un vadītu uz pareizā ceļa. Kad nu mācītāji un klausītāji centīgi paliek Dieva vārda un Sakramenta lietošanā, kad viņi to lieto savā dzīvē cilvēku starpā un kad viņi ved jaunus cilvēkus un tos māca, tad viņi patiešām meklē un veicina Dieva valstību, un dara to nopietni.

Bet kas ir domāts ar vārdiem “un Viņa taisnības”?

Šai valstībai ir sava taisnība, atšķirīga no tās, kas ir šajā pasaulē, jo tā ir atšķirīga valstība. Te ir runa par taisnību, kas nāk no ticības un kas ir rosīga un aktīva labos darbos. Tas nozīmē, ka es ņemu Evaņģēliju nopietni, to klausoties un cītīgi lietojot, un ka es patiešām dzīvoju saskaņā ar to, nevis esmu slaists vai liekulis, kas ļauj tam ienākt pa vienu ausi un iziet pa otru. Valstība pierāda savu klātbūtni darbos un spēkā, kā saka Sv. Pāvils: “Jo Dieva valstība stāv ne vārdos, bet spēkā.” (1. Kor. 4:20) To mēs saucam par Evaņģēliju ar augļiem – darot labus darbus, rūpīgi un uzticīgi pildot savu aicinājumu vai amatu un panesot visu veidu ciešanas Evaņģēlija dēļ. Viņš izmanto “taisnību” tās vispārīgā nozīmē, kas attiecas uz visu kristieša dzīvi iepretim Dievam un cilvēkiem, ietverot sevī gan koku, gan tā augļus, bet ne tādā ziņā, ka tie būtu pilnīgi perfekti. Tie arvien pilnveidojas, kā Viņš šeit mudina mācekļus turpināt to meklēt, jo viņi to vēl nav sasnieguši (Fil. 3:12) vai apguvuši, vai izdzīvojuši pilnīgi. Jo mūsu stāvoklis Kristus valstībā ir pa pusei grēkā un pa pusei svētumā.

Kas mūsos pieder ticībai un Kristum, ir pilnīgi šķīsts un pilnīgs, jo tas nav mūsu, bet pieder Kristum, Viņš caur ticību ir mūsējais, kas dzīvo un darbojas mūsos. Bet tas, kas joprojām ir mūsu pašu, ir pilnīgi grēcīgs. Tomēr ar Kristu un Viņā tas ir šķīstīts un izdeldēts ar grēku piedošanu, un ik dienas tam tiek spriesta nāve ar to pašu Gara žēlastību, līdz mēs nomirsim šai dzīvei pavisam.

Jūs redzat, ka tā ir šīs valstības taisnības īpašība – rīkoties patiesi, bez jebkādas liekulības. Jo tā ir pretstatā tiem, kas zina, kā runāt un lielīties par Evaņģēliju, nevis dzīvot pēc tā. Dieva vārda sludināšana, darot labu ikvienam cilvēkam un paciešot visādas nelaimes, ir grūts uzdevums. Bet tāpēc jau tā tiek saukta par – Dieva taisnību. Pasaule nespēj darīt labu, par to pretī saņemot tikai ļaunu. Tas nav pasaulīgās valsts ziņā, kur labu darītājam cilvēkam nepienākas saņemt pretī sodu un ļaunumu; šāds cilvēks ir jāatalgo ar pateicību un labām lietām.

Taču mūsu atalgojums ir liels Debesīs, nevis šeit virs zemes (Lk. 6:23), un tur mēs to atradīsim. Ikvienam, kas to zina un vēlas to iegūt, būs darbiem pilnas rokas, un viņam nevajadzēs meklēt citus ceļus. Tāds cilvēks var aizmirst arī par Mamona alkatību un raizēm. Tas kļūs tik saīdzis pret pasauli, ka viņa dzīve un laicīgie īpašumi tam neko īpašu vairs nenozīmēs, un viņš kļūs tik piekusis, ka katru stundiņu tas ar ilgām raudzīsies uz nāvi un cerēs uz to.

Dievs mums rāda mūsu ieguvumu, kā līdzībā par dārgo pērli – Dieva žēlastības dāvanu. Tirgotājs, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to. [Mt.13:46] Un viņš neuzskaita sīkumos visu no kā viņam nācies atteikties, jeb, citiem vārdiem sakot, ko viņam nācas izraut no savas sirds, bet viņš runā vienīgi par pērli, līdzīgi kā saka Pāvils: “Tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu un atrastos Viņā; negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata.” [Fil.3:8] Āmen!

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.