174. Kādēļ mūsu Pestītāja vārds ir Kristus?


Staņislavs – priesteris viņš ir

“Mēs esam tauta kas slavē to Kungu, mēs esam tauta kas slavē to Kungu, mēs priecājamies un pielūdzam, un Kungu Jēzu slavējam, mēs rokas paceļam…” Plīvojot karogam ar uzrakstu “Kungs, rādi mums ceļu!” un skanot dziesmai, gar ceļa malu mērķtiecīgi virzās svētceļnieki no Balviem un Aglonu.

e-BAZNICA aicināja uz sarunu par svētceļojumu un kalpošanu gados jaunu priesteri Staņislavu no svētceļnieku vidus, kurš, atšķirībā no dažiem citiem amata brāļiem, e-interviju nenoraidīja, un piekrita izskaidrot šos jautājumus. Jāpiebilst, ka e-ntuzisasti ar Staņislavu iepazinās jau pirms vairākiem gadiem futbola mačā “Sektu kauss,” kā arī viesojoties Romas katoļu seminārā.

Nu man ir tas gods vai kā – iet?
Jā. Pirmo reizi dzīvē, ja?

Jā.
Nu labi. Tagad ir tā, kad mēs iepazīstamies ar kādu nepazīstamu cilvēku.

Vai pārējie ir no draudzes?

Jā. Te ir draudzes jaunieši. Ir arī no kaimiņu draudzēm. Arī no Rēzeknes, Valmieras, Gulbenes, bet pārsvarā mūsu balvinieši.

Vai tu jau kopš 8.klases regulāri ej uz Aglonu?
Es jau no pirmajiem gadiem. Mums no Rēzeknes nav tik tālu – divas dienas, principā. Tas ir kaut kāds īpašs pārdzīvojums, kad tu ej. Izej no ierastās vides, un ceļš vispār, tas ļoti atbilst cilvēka būtībai. Mums visiem dzīvē ir tāds ceļš uz pilnību. Tas ir tāds viens posms, kas ļauj labāk to saprast.

Dzīve kā ceļojums uz mūžīgo dzīvību?
Jā. Dzīvē svētceļojums ir kā fragmentārs – tāda kā zīme. Un tiešām ja paskatās, ļoti daudz cilvēku ir atraduši savu ticību. Kaut vai mans tētis – tieši svētceļojumā. Viņš bija meklējošs, un tad viņš lūdza Dievu, lai Dievs viņam atklāj, lai ļauj ieticēt, un viņš saņēma šo dāvanu.
Un tādēļ arī mēs, es un mans brālis, kuru šo svētdien iesvētīja par priesteri, esam baznīcā.

Atceros, ka jūs bijāt seminārā kopā.
Jā, tagad viņš ir pabeidzis, un jau ordinēts. Viņš ir divus gadus jaunāks. Dievs jau darbojas un māca arī caur jaunākiem. Viņš daudz man devis.

Balvos pārsvarā ir katoļi?
Balvos jā. Te tomēr Latgale. Bet luterāņu draudze arī ir spēcīga, un arī diezgan daudz pareizticīgo.

Ir arī pareizticīgie!?
Jā. Viņiem bija arī baznīca, bet nodega.

Jūsējā baznīca izskatās kā no jauna uzcelta, vai arī tā ir atjaunota?
Baznīcai bija 200 gadi. Tā tika nupat pirms 4 gadiem atjaunota.

Izskatās kā jauna. Gan pamati, gan apkārtne. Parasti vecas baznīcas ir kokos ieaugušas.

Jā. Koki tika nogriezti, un viss sakārtots.

(Garām brauc auto – piebremzē, signalizē, māj ar rokām)

Skaties kāds respekts. Cilvēki pārāk…
Ciena. Esmu dzirdējis, kad iet no Rīgas, tad ir savādāk. Tur ir liela kustība, cilvēki steidzas. Šeit ir tā daudz maz.

Skaties kā cilvēki visi atbalsta. Tāpat kā, kad brauc kāzinieki pīpina – vai ne? Visi jau zina kur iet, un kāpēc iet.
Jā. Ir Aglona. Tomēr ir patīkami, ka ir liels atbalsts no dažādiem cilvēkiem, kas paši neiet. Arī uzņēmumi. “Maiznieks” un citi. Kas grib lai mēs par viņiem palūdzamies. Viņi atbalsta pašu organizēšanu, lai viss varētu notikt.

(Svētceļnieki apstājas pie krusta ceļmalā, saka lūgšanu “Tēvs, mūsu,” “Esi sveicināta” un apustuļu ticības apliecību.)

Kas tas ir?
Tas ir ceļmalu krusts. Mēs palūdzamies pie katra.

Kāda būtu jaunavas Marijas loma ticīgo dzīvē? Tagad ir svētceļojums uz svētkiem, kas saistīti tieši ar Marijas debesīs uzņemšanu. Kāda ir šo svētku loma, ņemot vērā, ka tieši Svētajos Raktos mēs neatrodam liecības par to, ka viņa ir uzņemta debesīs?
Par Dievmāti runājot, viņas loma protams ir skaidri noteikta baznīcā. Viņu neviens negodina kā dievieti. Tas ir cilvēks, svēts cilvēks, caur kuru pats Dievs gribējis sūtīt pasaulē Pestītāju. Un protams kā tu sacīji, nekur Raktos mēs neatrodam konkrēti, ka viņa būtu uzņemta debesīs, bet, ja ievēroji, tikko mēs lūdzāmies Dievmātes lūgšanu “Esi sveicināta Marija” un tā ir pilnībā pēc evaņģēlija. Tie vārdi, ko saka Dieva sūtīts eņģelis Marijai. Tur nebūtu pretrunas.

Tālāk seko Elizabetes atbilde, un tiek pievienots “Lūdz par mums grēciniekiem tagad un mūsu nāves stundā. Āmen.” Arī tur es neredzu nekādu pretrunu, piemēram, jo mēs taču, kā saka, prasām – lūdz par mani, atbalsti mani. Ja jau mēs viens otram, kas esam grēcīgi, lūdzam par mums aizlūgt, tad kāpēc mēs nevarētu lūgt tiem, kas jau ir debesīs?

Tas jau ir atkal jautājums par ticību vispār debesīm, dvēselēm, kas ir mūžībā. Mēs ticam, ka viņas ir pie Dieva, tad nav pretrunu, ka mēs lūdzam viņu kā patiesu cilvēku, kā brāļu, māsu aizlūgumu. Netiek sacīts, ka žēlastība nāk no Dievmātes, tiek izcelta viņas kā svēta cilvēka loma. Viņas piemērs, kura glabā Kristus vārdus savā sirdī, tas tiek runāts Svētajos Rakstos, tas ir vislabākais piemērs katram kristietim.

Bet to pārprot un nepareizi interpretē. Patiesībā, jebkura Dievmātes dziesmā, ko dziedam, tas pats “Mērķis” vienmēr ir doma, ka godinot Kristus māti mēs pagodinām pašu Kristu. Līdzīgi arī ir starp cilvēkiem. Man, piemēram, būtu prieks, ja cienītu manu māti. Es to justu kā pagodinājumu sev, jo no viņas esmu daudz saņēmis. Kad biju mazs, viņa par mani pilnībā rūpējas. Tas ka esmu šeit ir pateicoties viņai.

Jēzum Kristum, kurš ir pilnīgs cilvēks, ir prieks, kad mēs cienām viņam māti. Tāda ir tā baznīcas ticība. Tur es izjūtu tādu dziļu cieņu. Tur netiek sajauktas lomas – tas ir noteikts.

Problēma ir tad, ka cilvēks sāk gaidīt palīdzību nevis no Dieva, bet no svētā, kas ir nevis kā aizlūdzējs vai vidutājs, bet konkrēti tas, kas palīdz. Nezinu kā tas tagad ir. Vai katrai vajadzībai ir konkrēts svētais?
Šeit jāpārdomā, kā tas ir radies. Ir cilvēki, svētie, kas īpaši aprūpē slimos, nu tad arī lūgšana ir ņemot vērā viņa pieredzi, un viņa rūpes, viņam doto Dieva dāvanu.

Tā, itkā viņš turpina debesīs kalpošanu, ko iesācis uz zemes?
Jā. Teiksim, svētā Terēza no bērna Jēzus, kura nupat bija Latvijā [viņas relikvijas]. Viņa īpaši tiek godināta kā misiju aizbildne, kas būdama klosterī lūdzās par tām lietām, gribēdama līdzdalīties misiju darbā.

Arī, piemēram, Arsas prāvests ir labs piemērs priesteriem – kā viņš kalpoja, cik pašaizliedzīgi. Tāda ir tā aizbildņu sistēma. Bet tu papēti lūgšanas kādas ir svētajiem. Viņi nekad netiek pacelti Dieva līmenī. Tas ir skaidrs. Paši svētie bijuši Dieva kalpi.


Kad pabeidzi semināru?

Divi gadi jau būs, kā es esmu priesteris. Tas bija septembrī.

Un tad uz Līvāniem?
Jā. Mums tas notiek diezgan vienkārši. Mūs bīskaps nozīmē, tāpat kā ģenerālis aizsūta kautkur karavīrus. Paklausību mēs solam pie iesvētīšanas. Tad arī viņš parasti nosūta, tur kur viņš redz, ka vajadzīgs.

Te Balvos tu esi kāda rīcībā vai patstāvīgi?
Jā, prāvesta. Es esmu vikārs. Tas ir kā palīgs prāvestam, kurš atbild par draudzi. Prāvests nevis tā kā LELB, kas atbild par veselu iecirkni, bet prāvests mums ir katrā draudzē.

Tā kā katras draudzes mācītājs?
Kuram bīskaps ir uzticējis kalpot.

Līdzībā sakot, priesteris ir kā uzpleči, un vikārs un prāvests ir tā kā amats – kā armijā?
Jā. Visi ir priesteri, tas ir, viņš var strādāt kaut kur – vai kā palīgs, vai arī viņam var būt sava draudze. Priesteris var būt arī kapelāns.

Kā jauns cilvēks izdomā kļūt par priesteri? Un kā tu sāki?
Mums to sauc “Dieva aicinājums.” Kā arī mēs Svētajos Rakstos redzam, ka Jēzus Kristus aicināja tos, ko gribēja. Priestera dzīvē būtiskākais ir tas, ka sadzird aicinājumu. Tas var būt dažādi. To var sadzirdēt varbūt 40 gados vai arī bērnībā. Man tas notika, kad biju 8. klasē. Nu, protams, tas saistās viss kopā. Aicinājumu, lai sadzirdētu vajag būt, teiksim, ticībai…

Saiknei ar draudzi?
Jo tad, kad cilvēks atrod Dievu, kad viņš Viņu iepazīst, tad arī Dievs parāda to ceļu, kuru Viņš grib cilvēkam baznīcā, un kādu kalpojumu grib dot. Tieši tas arī aicinājums. Man arī notika tāpat, kad es – atmodas laikos, kad bija ticības atdzimšana vecāki sāka iet baznīcā, es arī gāju, sāku kalpot pie altāra, tad arī sapratu, izjutu spēcīgi, ka es gribu iet šo kalpošanas ceļu kā priesteris.
Nu tad arī viss sākās. Tad gāju uz katoļu ģimnāziju mācīties jau pēc 8. klases uz 9.klasi. Tad tā turpinājās.

Mums vēl ir tāda iestāde “Mazais seminārs.” Garīgais seminārs ir, teiksim, priesteru skola, bet mazais seminārs, ir vidusskolas gadi, trīs gadi, ja zēns domā par priesterību, tad viņš var iet tur – pie katoļu ģimnāzijas ir tāda māja…

Tas tā kā paralēli vidusskolai?
… un dzīvo mazajā seminārā – tajā mājā. Un tajā pat laikā, pabeidz vidusskolas klases. Tas man arī deva daudz. Deva iepazīties, patiesībā, kad es jau aizgāju uz semināru, daudz kas nebija tāds, kā citiem. Varbūt tas nav piedzīvots, ir tāds īpašs vai nesaprotams. Man tas bija tā kā cits jums vienkārši nomainīts. Dzīve seminārā lielā mērā atbilda mazajam semināram.

Kā ir ar atteikšanos? No daudz kā nākas atteikties, kad aicina. Kad Dievs aicina.
Jā, protams. Visur ir jāatsakās. Tas ir jebkurā dzīves aicinājumā, vai teiksim, dzīves ceļā. Cilvēks nevar iet pa diviem ceļiem vienlaicīgi. Viņam jāizvēlas ir viens.

Kamēr esi kaujā nevajag pīties ar zemes darīšanām, pasaules lietām.
Tas ir jebkurā profesijā. Ja grib cilvēks kaut ko sasniegt, viņš atsakās. Piemēram lielam zinātniekam nav pat savas ģimenes, viņš viss ir veltīts zinātnei. Tāpat līdzīgi arī mums. Tas ir tā pats par sevi – saprotams. Un ir šie 6 gadi, kad cilvēkam tiek dota iespēja, un tad arī viņš brīvi izvēlas tanī laikā.

Jā! Fakts ir tāds, ka pie tā ir jāstrādā visu laiku. Tā nav tāda, kā teikt, viena emocionāla izvēle, ko tu izdari, un tagad ar to būs viss. Tāpat kā kristietis dzīvē atjaunojas, viņš var iet uz leju var iet uz augšu, tāpat arī aicinājumā un tā izpratnē var bagātināt sevi kaut kur, iepazīt citus priesterus, viņu pieredzi, to kā tas dzīvo savu aicinājumu. Tas ļoti palīdz.

Tāda tad ir tā kārtība. No sākuma esi kā vikārs, vēlāk tev pašam ir draudze.
Tā ir normālā kārtība. Tie ir pirmie gadi. Tas tiešām ir ļoti, ļoti vērtīgi. Es to tagad esmu atklājis šo divu gadu laikā. Tās ilūzijas par to kāds būsi, kāda būs dzīve un ko tu tur gribi, zini, (smejas) savi sapņi, patiesībā dažkārt ir tādi – vai nu banāli vai nu kaut kas tāds. Nu, neatbilst īstenībai! Un tad var ļoti ātri cilvēks, teiksim tā, arī apdedzināties. Bet esot draudzē prāvesta vadībā, ir tāds īpašs laiks – var mācīties, var redzēt kā viņš kalpo, pamāca, stiprina. Tas ir vienreizēji.

Kā ir ar atbalstu? Vai laikā pirms ordinācijas pietiekami izvērtē? Vai nav kādreiz gadījies, ka cilvēks sāk kalpot kā priesteris un saprot, ka viņš nevar kaut kādu iemeslu dēļ to paveikt?
Nu gadījumi ir dažādi. Mēs to pašu redzam Svētajos Rakstos ka Jūdas neizturēja – viens no pirmajiem mācekļiem. Bet vienmēr šis jautājums ir saistīts ar cilvēka uzticību. Ja cilvēks ir uzticīgs Dievam, teiksim, Dievs jau nevar izvēlēties cilvēku, aicināt viņu, un pamest vienu pašu. Ja cilvēks seko Dievam, ja dzīvo savu ticību, tad arī viņš augs un izpratīs grūtības, sapratīs kā kaut ko tādu, kas var viņam palīdzēt pilnveidot sevi. Lielākās problēmas ir zaudēt ticību. Arī priesteris var zaudēt ticību. Tas arī viņam zūd jēga, kādēļ viņš kalpo, un grūtības kļūst vienkārši nepārvaramas.

Tas tāds teorētisks jautājums. Vai neticīga priestera kalpošana ir derīga draudzei?
Mums ir tā baznīcā saskaņā ar teoloģiju, ka sakramenta derīgums nav atkarīgs no priestera svētuma un ticības. Priesteris kalpo ne ar savu spēku, bet to dara Kristus – tātad ordinācijas spēkā. Bet protams, ka līdzdarbojoties priesterim. Jo viņš pats ir svētāks, jo viņš ir tuvāk pilnībai, viņš arī var daudz vairāk dot. Teiksim, viņš nebremzē un neieļauno cilvēkus.

Bet pats par sevi, tas tieši ticības jautājums. Jo ticīgāks cilvēks, viņš saprot, arī pat ja priesteris ir grēcīgs un nepilnīgs, viņš var saņemt Dieva dāvanas, kuras Dievs ir paredzējis. Piemēram, Svētajā Sakramentā, Jēzus Kristus klātbūtne nav atkarīga no priestera, tas ir, priesteris dara to Kristus spēkā.

Tie ir donātisma maldi, ka neticīgs priesteris nevar kalpot.
Jā. Tad tāds sajukums uzreiz. Kā var izvērtēt cik ir stipra ticība, un cik kurš sakraments ir derīgs un kurš nē.

Mūsu pusē tagad daudz jaunu priesteru strādā. Viļakā piemēram, arī Baltinavā un Bērzpilī. Pamazām atjaunojas priesteri, kaut arī tendence ir aicinājumiem samazināties. Mūsu bīskaps labi sacīja sprediķī, jauno priesteru iesvētīšanā Rēzeknē, ka patiesībā trūkst nevis Dieva aicinājuma, kad Dievs sauc cilvēkus, bet trūkst cilvēku, kas atbild.

Atbild aicinājumam?
Iespējams, ka ir tā kā lasām evaņģēlijā, ka sēkla krīt seklā augsnē. Cilvēks iedegas ticībā, bet nav dziļu sakņu, viņš neiet dziļāk, un nevar izturēt grūtības, un dadži un ērkšķi nomāc. Tas starp citu arī ir liels iemesls kāpēc tā notiek – cilvēkiem nav vajadzības pēc Dieva, viņi paši var tikt galā ar savām problēmām, un vienmēr ir tāda tendence. Piemēram, Eiropa, kas atsvešinās no Dieva tieši savas bagātības dēļ. Tas arī mums ienāk. Tā sauktā sekularizācija, kad domā tikai par laicīgo labklājību ar to saistot savu dzīvi. Cilveki nedomā par mūžīgām vērtībām.

Fakts arī tāds, ka priesteri nāk no tās vides, no pašas tautas, un tautai arī tiek ordinēti. Mēs redzam kāda ir tauta un kādas ir iespējas kādam atrast Dievu. Arī problēmas tiek pārnestas uz priesteru rindām.

Bet vēl kas. Kur aicinājumi rodas un labāk attīstās – tā ir ticīga ģimene, kas atbalsta. Un tā visvairāk pietrūkst mūsdienās.

Ģimenes vērtība kā tāda.
Ir daudz šķirtas ģimenes. Arī problēmas ar svētdienas skolas bērniem. Mums svētdienas skola ir 7 – 12 gadu vecumā, kad pieņem svēto komūniju. Bērnam ir ticība un viņš grib iepazīt Dievu, bet vecāki to neiekļauj savā nedēļas plānā, un tad arī bērnā ticības liesmiņa noslāpst.

Es pats atceros savu bērnību, ka tieši vecāku labais piemērs un viņu apzinātā, apzinīgā dievnama apmeklēšana svētdienās bija tas, kas atklāja ticību. Es izgāju svētdienas skolu, biju pielaists pie grēksūdzes un svētās komūnijas, bet man nebija izpratnes par lietām, kas notiek baznīcā. Un tad pamazām skatoties, klausoties sprediķus, cik atceros, arī daudz ko izskaidroja vecāki, tētis un mamma, tā pēc kādiem diviem gadiem ejot baznīcā es pamazām sāku saprast, kas tad īsti notiek un tā īsti arī atradu ticību un izpratni.

Kas būtu centrālais, ko tu varētu pateikt par kalpošanu kā tādu. Kāds ir priesteru uzdevums, ko uzliek gan Raksti, gan baznīca. Tu sacīji ka jāmācās, jāaug amatā, bet kas būtu pats centrālais bez kā nevarētu palikt?
Pats būtiskākais ir paša priestera ticība un lūgšana. Jo ar to es pats esmu saskāries, patiesībā, cilvēkam var izskaidrot vislabākā viedā ar visdaiļrunīgākiem vārdiem, oratora mākslu un pārliecināšanas spējām, bet tas, kas cilvēku maina ir ticība.

Tu izlūdz viņa to dzīves ceļu, kad tu ar savu piemēru un dedzību un piemēru viņu aizdedzini. Tas ir kaut kas tāds, ka cilvēks pamana nevis ar acīm, bet sajūt ar sirdi. Ticība arī rodas sirdī. Tādā ziņā viens svēts priesteris ar savu piemēru var iededzināt uguntiņu citos, un tas ir skaistākais.

Un vēl kas – priesterim jābūt Kristus kalpam. Nevis sevi nest un pasniegt citiem, bet pasniegt Kristu. Tas arī ir liels kārdinājums. Cilvēki vēršas pie priestera, kad viņi grib Dievam stādīt savus lūgums, tā pat arī priesteri stāv draudzes priekšā. Neuzņemties to godu, bet saprast kam pienākas gods, un pie kā nāk cilvēki.

Priesteris ir kā starpnieks.
Jā. Pašam jābūt nomodā par starpniecību.

Pāvils saka, bēdas man, ja es nesludinu evaņģēliju. Viņš saprot, ka galvenais ir vēsts, kas jānes, bet ja viņš to nedara, tad kalpošana nevelk.
Var pat ieļaunot cilvēkus. Ja priesteri piesaista sev, savai personībai, nevis Dievam.

Kā mierinājuma sniegšana un evaņģēlija pasludināšana izpaužas tavā kalpošanā?
Skaidrs, ka tā ir lūgšana. Lūgties par draudzi un tieši, lai cilvēki atrastu ticību.

Un kas vēl – priesterim ir sakramentālā kalpošana, ko jau pats Jēzus Kristus ir atklājis – Euharistija, svētā mise, grēksūdze, Kristības sakraments, slimnieku apmeklējums, tas viss patiesībā ir kaut kas tāds, caur ko var patiesībā uzrunāt cilvēkus. Tie ir tie mirkļi, kad cilvēks atveras, kad viņš jūt, ka viņam ir vajadzīga palīdzība. To var izdarīt pavirši, teiksim, tikai izdarot to. Tanī pat laikā to var izdarīt tā, ka tajā mirklī cilvēks saprot ticības vajadzību un nepieciešamību, un pats apzinās, ka pats var atrisināt daudzas problēmas, un to, kādēļ rodas daudzas problēmas – tieši neticības dēļ.

Tātad vienlaicīgi ticība dod risinājumu problēmām, un otrkārt, pasargā no turpmākajām?
Tieši atklāj to iemeslu, kādēļ rodas problēmas.

Varbūt tu vari pakomentēt dažādos skandālus, kas pasaulē bijuši saistīt ar baznīcas priesteriem. Kādi varētu būt tam iemesli? Nerunāsim par to, ko dara un kas, bet kas ir iemelsi? Un kā tu redzi to pie sevīm?
Priesteris jau nav citplanētnieks. Viņš jau neierodas no citas planētas vai paradīzes, un tagad sludina, vai arī būtu pilnīgi bez grēka. Savā ziņā priesteris sevī nes visu sabiedrības grēcīgumu un cīnās ar to lūgšanas spēkā un gavēnī ar Dievpalīgu.

Bet ņemot no pirmajiem kristiešiem un Kristus apustuļiem starp Jēzus Kristus izvēlētajiem viens bija nodevējs. No 12 viens, tā ir statistika jau pašos pirmajos, pašā baznīcas dibināšanā. No tā nav pasargāta baznīca, tas ir fakts.

Priestera uzticība ir atkarīga no ticības. Bet ko tad darīt tādos gadījumos, kad tiešām to redzam? Pasaulei jau patīk izcelt ko tādu. Atrast to vienu uti, un to padarīt par milzīgu ziloni, kas apēd visus, ko sastop sev priekšā.

Tā tendence būtībā ir attaisnot sevi, ka – ja jau tā ir pat baznīcā, tad varam to darīt arī mēs.
Bet ko tad darīt ticīgajiem sastopot tādu attieksmi? Tas ir, ja mēs redzam kaut ko sliktu, ko mums jādara – Svētie Raksti saka – vajag parunāt ar cilvēku. Viens ir aizrādīt. Tas jādara arī mazās lietās. Nevajag vienmēr domāt, ka tur ikdienā notiek kaut kas tāds grēcīgs, ieraugot cilvēkā kaut kādus trūkums.

Vēl kas ir svarīgs, tā ir lūgšana. Tāpat kā priesterim tā palīdz izturēt, tāpat arī ticīgajam, kas redzot, kaut kur, ka nav kaut kas kārtībā, jāpadomā – ko es esmu darījis, lai tas tā nebūtu, cik es esmu par to lūdzis. Un tā. Tad mēs redzam, ka patiesībā līdzatbildīgi esam mēs katrs ar savu attieksmi, savu paviršo, savu tādu nicilistisko attieksmi, neko negribam darīt lieta labā, paejam garām.

Un jā! Ar tiesāšanu arī nevajadzētu pārāk steigties. Cilvēks varbūt tādos apstākļos, kuros mēs paši neizturētu.

Vai nav tā, ka tieši tie, kas ir aicināti, izjūt lielākus kārdinājumus?
Tā arī ir taisnība. Tur kur Dievs ir darbojies, tur arī ļaunais mēģina ielikt savu, savu kāju pielikt priekšā. Ļaunajam jau arī, viņš ir apmierināts, tad, kad viss ir pēc viņa plāna. Bet kad nenotiek nekas un cilvēks nemeklē Dievu, viņš dzīvo tādā relatīvā mierā.

Ar ko tad atšķirtos Amerikas situācija no Latvijas, ka šeit nedzird par tādām problēmām. Vai tā būtu tā pati labklājība?
Vispār tā ir pati sabiedrība, ja salīdzina cik viņiem ir liberāla attieksme pret morāli vispār.
Par tiem pašiem skandāliem Amerikas priesteri skaidroja, ka tie visi gadījumi, kas bija ar seksuālajiem noziegumiem, notika seksuālās revolūcijas laikā Amerikā. Vienkārši tagad tie tiek pacelti augšā.

Tajā laikā visa pasaule bija jukās, un zināmā mērā tas ienāk baznīcā. Baznīca tomēr pasaulē darbojas. Kārdinājumi nāk ar īpašu nežēlību, kas ir arī pasaulē, nāk arī ticīgajiem. Tā ir tā atšķirība.

Bet liekas, ka Latvijā sabiedrība drīz nebūs labāka par amerikāņiem. Amerikā specifiski ir tas, ka nav cilvēkam apziņas par saknēm. Tur visi ir vienā katlā. Tāda bezpersoniska attieksme. Miljonu pilsētas. To var izjust Rīgā, kas arī atšķiras no lauku draudzēm. Te cilvēks ir atbidīgāks. Ja kaut ko izdari, tad cilvēki uzzinās, un tas nobremzē. Bet tur cilvēks var izdarīt. Kā okeānā. Viņu neviens tur nemana. Viņš ir viens starp miljonu, tur ir visādi dīvaiņi, kas var pilnībā izpausties. Viņi pazūd pūlī.

Tagad mēs ejam uz to visu. Cilvēkiem pamazām kļūt vienalga, ko citi par viņu domā. Tāds negatīvais liberālisms. Neprot izmantot savu brīvību. To neizmanto.

Tu kādreiz būsi kardināls vai pāvests? Kā tu uz to skaties?
Godīgi sakot, tas ir ļoti liels krusts. Tā ir īpaša Dieva žēlastība.

Tas ir mazāks gods nekā krusts?
Dieva priekšā atbildība! Iedomājies, .. jau draudzē es izjūtu to spēcīgi. Tavās rokās ir cilvēku dvēsele, viņu pestīšana savā ziņā. Ja tu pateiksi kādu vārdu kas viņu var celt, tad viņš iegūs, nostiprinās savu ticību, bet ja tu pateiksi neuzmanīgu vārdu vai, teiksim, būsi pārguris un viņu noraidīsi, viņš varbūt visu dzīvi nevarēs atkopties pēc tāda trieciena. Bet tas ir tikai vienā draudzē ar cilvēkiem.
Piemēram, bīskaps ir atbildīgs par konkrētu baznīcu un par viņu augstāka nav neviena bīskapijā. Viņš atbild arī par priesteriem, viņu izaugsi un īsto vieto. Tas ir ļoti ļoti smagi.

Bet ja Dievs aicina var dot iespēju, tad dos arī palīdzību. Bet pēc tā tiektis, tas ir tā … tas nāk pats, un tad cilvēks to arī zina, vai tas ir no Dieva. Un tad arī būs spēks, bet ja tikai pats iet, teiksim, tikai karjerai…

… ne vienmēr tas, par kuru domā, ka viņš kļūs par bīskapu viņš kļūst. To arī nosaka Roma ņemot vērā daudz lietas.
Ja tas kļūst par pašmērķi, tad tas var aizvest pie nevajadzīgām problēmām. Novēst no patiesās kalpošanas.
Karjerisms – tas ir slimīgi.

Ko vēl Roma nosaka bez bīskapu iecelšanas? Kā to izjūt Balvos?
Ļoti patīkami. Kas man tieši liekas, kas varbūt trūkst daudziem kristiešiem, tā ir vienība. Cik es saprotu luterāņi arī nav vienoti. Un tā ir liela dāvana baznīcai, ka ir iespēja. Cik es esmu parliecinājies – īstajā mirklī tiek pateikti īstie vārdi.

Baznīcas vienība, pārvalde, baznīcas likumi, ticīgo vienība – tas ir vienreizēji. Jo cik bijusi izdevība pabraukt pa Eiropu, esmu bijis patīkami parsteikts, kad atrodu tādus pašus ticīgus cilvēkus kas iet, seko tam pašam Kristusm, tādā veidā, ka es varu piedalīties dievkalpojumos jebkurā katoļu baznīcā. Tā patiesība, ko es saprotu, ko baznīca sludina, to tādu pašu saprot cilvēks, kaut vai no visas pasaules, piemēram, jauniešu dienās Ķelnē aizpagājušajā gadā. Vienreizēji – miljons cilvēku, un viņi visi tic tam pašam Kristum tādā pat veidā – ko apustuļi ir sludinājuši, to baznīca ir saglabājusi. Koncili visi, tas vienkārši ir vienreizēji.

Ja mazvērtē koncilus un baznīcas gūto pieredzi, bieži vien caur strīdiem un grūtībām krāto, un ņem tikai Svētos Rakstus… Runājot par tām sektām, ka jebkurš var izveidot savu baznīcu un draudzi. Nu tas tā sāpīgi. Patīkami ir ka ir gadsimtu pieredze un krāts ticības mantojums.

e-ntuziasti priecājas par Staņislava atsaucību, un cer, ka viņš atradīs iespēju atbildēt arī uz e-baznīcēnu jautājumiem [ja tādi būs] atsauču sadaļā.



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

8 atsauces par “Staņislavs – priesteris viņš ir”

  1. gviclo:


    Izteikšu savas personīgās domas.

    Vērtīgi ir paceļot pa Latviju turot acis un ausis vaļā.

    Tās bija gviclo domas.

    Ar cieņu,
    gviclo

  2. wrc:


    Kā Dieva Vārda kalps Staņislavs domā, kā vajadzētu stiprināt kristiešu vienotību, un vai tādā gadījumā kādai no pusēm kādos jautājumos obligāti būtu jāpiekāpjas? Vai vienotību var iegūt arī savā ziņā ārpus mūsu domstarpībām un kur tā meklējama.

  3. talyc:


    Stasik, es redzu, tevi esam diktan tigīgu esam
    un iz diskusijas izlobu, ka dedzīgs savā kalpošanā ar
    - – -
    bet vai tu zini draugs, ka padomju savienība ar
    turējās uz entuziastiem, kuri svēti ticēja
    padomju propogandas tukšajiem (melīgajiem) saukļiem?
    - – -
    kā tu atbildētu Rakstu skaidrībai, kura
    Romas pāvestu (viņa amatu) atmasko kā antikristu?

    http://www.ebaznica.lv/epolemika/5_89_0.html#msg1714

  4. ieva:


    vēl ir tāds Ilmārs Tolstovs, viņš arī ļoti sakarīgs

  5. gviclo:


    Sveika ieva,

    Viņš arī kā reiz atteicās: “Es atsakos no intervijas un paskaidrojumus nesniegšu.” Kaut arī iepriekš viņš bija piekritis, un bija pat norunāts laiks un vieta.

    Ar cieņu,
    gviclo

  6. Roberto:


    e-minence izsaka pateicību priesterim Staņislava par sniegto e-interviju.

    Jāatzīst, ka Staņislavs ir krietns Romas katolis, atšķirībā no Rīgas augstprātīgajiem priesterīšiem viņš spēj neatstumt grēciniekus un viņam pietika drosmes tikties ar e-ntuziastiem. [Par viņu labas atsauksmes arī sacīja draudzes locekļi.]

    Manuprāt, ja Staņislavs būtu dzīvojis reformācijas laikā, viņš būtu luterāņiem. Diemžēl tagad ir citi laiki un lielāka demagoģija…

    Novēlu Tev, Staņislav, turēties pie apustuļu un paša Pētera vārdiem: “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” [Ap.d.5:29] Meklē, studē un pēti ik dienas rakstus, vai tas tā ir, kā to darīja berojieši. [Ap.d.17:11] Un Tu atklāsi Patiesību un Tā Tevi darīs brīvu. [Jņ.8:31-32] Āmen!

    Ar cieņu,
    Jūsu e-minence

  7. deprofundis:


    es arī pagāju…nu ne tikai gabaliņu, bet biju arī Aglonā, visas dienas.
    un secinājums tāds pats kā pēc šīs intervijas – ir viena lieta, ko runā teologi – kā Staņislavs – un ir otrs, kam tic tauta, kas saka, citēšu precīzi – paldies dievmāmiņ par tavu žēlastību. kilometriem garas rindas pie brīnumdarītājas dievmātes svētbildes un pie svētā ūdens avota. pilnīgi nejēdzīgs Pujata sprediķis pēdējā svētku dienā. un ļoti evaņģēliskas Pujata pārdomas par Svētajiem rakstiem “Tautas Krusta ceļa” laikā. kas vispār šī katoļticība ir. tā ir kā valsts.

  8. bitch:


    prieks, ka arī šādi cilvēki ir draudzes gani :) kamēr tādi būs, katoļu baznīcaā arī būs īsta dzīvība- šis tas, kas nepūst līdz ar galvu



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.