152. Ko mēs apliecinām katrā no trijiem ticības locekļiem, sacīdami "es ticu"?


Spriest pēc sava prāta

Tā ir nelaimīga situācija, ka visos, tai skaitā garīgi modinātos un ticīgos cilvēkos, joprojām mājo nebeidzama tieksme spriest par glābšanu pēc kādas iekšējas sajūtas, prāta vai izpratnes, kas spriež par Dieva attieksmi pret mums pēc tā, ko piedzīvojam un sajūtam sevī, nevis raugāmies augšup uz Dievu un to, kas ir rakstīts Viņa gribas atklāsmē.

spriest pēc sava prāta


Tā vietā mēs iegrimstam sevī, mokāmies, prātojam, nopūšamies un vaicājam: ja vien es zinātu, kāds ir manas dvēseles stāvoklis Dieva priekšā? Kā gan šādā veidā es to droši varu noskaidrot? Kādu gan pārliecību varu gūt no savām domām, jūtām un spriedumiem? Vai tas viss nav kā pūka vējā tik lielā un svarīgā jautājumā? Vienubrīd man liekas, ka Dievs ir vistīrākā žēlastība un mīlestība, nākamajā brīdī man jau šķiet, ka Viņš ir bargs soģis, kas spriež tikai pēc likuma un taisnības. Vienubrīd es spēju saskatīt Dievu it visā, kas man apkārt, bet nākamajā brīdī man jau šķiet, ka Dieva vispār nav.

Vienubrīd es domāju, ka esmu samērā labs kristietis, taču nākamajā es savās acīs jau esmu neglābjams grēcinieks. Tā manas domas un jūtas mainās un grozās. Un mana mirklīgā pārliecība jau pavisam drīz var apvērsties un likties aplama.

Šī pati tendence — spriest pēc sava prāta — rada situāciju, ka neskaitāmi cilvēki galīgi nomaldās no pestīšanas ceļa. Katram ir savs prāts, kas nevēlas uzticēties nekam citam. Kādam liekas, ka Dievam patīk kaut kas viens, bet citam šķiet, ka Dievam patīk kas cits. katrs dodas pa savu ceļu pēc savas patikšanas, ja vien tas viņam šķiet labs ceļš.

Vienam, piemēram, labpatīk tuvoties Dievam ar ārējiem Bauslības darbiem — ar labdarību, baznīcas apmeklēšanu, citam ar iekšējiem darbiem — ar pazemību, mīlestību; trešajam ar askēzi un lūgšanu, ceturtajam ar kādu reliģisku darbošanos citu labā; piektajam ar visām šīm lietām kopā. utt. Ar to cilvēks cenšas panākt savu apžēlošanu un kļūt tīkams Dievam!

Bet uz kāda pamata ir spēruši šos sevis izvēlētos un pārdrošos soļus? Tas nav nekas cits kā nezināšana un neapdomība, ka viņi nav ņēmuši nopietni to, ko Dievs jau no mūžības ir nolēmis ar Savu debešķīgo nodomu par grēcīga cilvēka glābšanu, un tie nezina, kādu derību Dievs ir slēdzis ar Savu Dēlu un kādu testamentu Viņš atstājis cilvēkiem. Jo mēs šeit nerunājam par tiem, kas liekulīgā un snaudulīgā prātā aizmirst meklēt savu pestīšanu vai ar iedomātu ticību lieto Dieva žēlastību nekrietnībai.

Mēs runājam par tiem, kas patiešām meklē glābšanu, bet meklē to nepareizi. Kad tu meklē glābšanu vienīgi ticībā, bet dari to sevī, kad tu centies un pūlies ticēt, strādā un kop savu sirdi, lai spētu ticēt, bet savas acis esi pievērsis tikai pats sev un tam, ko pats piedzīvo un jūti, lai pārliecinātos, vai tev ir ticība vai nav, tad tomēr šādi tu nespēj iegūt skaidrību un pārliecību, tu mētājies turp un šurp un domā. — kādēļ? Jā, tieši tādēļ, ka tu meklē nepareizā vietā un veidā, jo tu meklē sevī to, kas tur nekad nav bijis, jo šī ir jāmeklē debesu dzīvokļos un tā mums atklājas Dieva vārdos.

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.